Stāsti

PĪĻU MEDĪBĀS

NO rīta, ap pulksten septiņiem, brokastu ieturējuši, mēs braucām uz Gaujas attakām. Es neesmu mednieks, bet paš­apzinīgi es turēju bisi uz klēpja; pie tam es jutos itin kā apspiests: es braucu uz pīļu medibām pirmo reizi savā mūžā. Meža kungs kučierēja, aiz mums brauca vēl otrs pāris medinieku, un labu gabalu mums priekšā tecēja suņi, baltais Rakars un dzeltenā, baltraibā Freija, reižu reizām apstādamies, apošņādami zemi. Uz brīdi tie pazuda mežā, kurš svinīgi klusēja, it kā domādams lielu, strauju domu, it kā sagatavodamies uz brīnišķu dzeju, pār kuru jūlija mēneša karstā saule taisījās drīzi pacelties pāri un vizināt taureņus, bites, vabolītes un putnus pa saviem balti lies mainajiem gaismas plūdiem. Es sāku sevī just lielisku spēku un dzīves prieku. Tilts nodimdēja, un apakšā nozibēja seklais, bet platais strauts ar sudrabainiem vilnīšiem, tik skaidrs un tīrs, tā ka manim bija jāpabrīnas, jo strauts iztecēja iz tuvējā purva. Izcirtuma malā spīd egles ar sarkanām, apsvilušām skujām, malkas cirtēji dūšīgi cērt, un pie ugunskura stāv zēns ar izbuži- nātiem matiem. Tie ir sarkani, gluži kā apsvilušu egļu skujas. Izbraucam uz pļavu ceļa. Vesels bars pļāvēju sila malā. Vīrieši mūs sveicina. Es labprāt uzsmaidu veselīgajām zeltenēm, kuras baltām kājām min uz zaļās pļavas. Gaišmatainā, jaunākā, pat mani uzskata, es labprāt tai uzsmaidītu, bet manim trūkst to vajadzīgo īsteno smaidu, kuri te būtu vietā. Es esmu šiem ļaudīm svešs, kaut gan tic manim tik mīļi, ka es vēl ilgi skatos atpakaļ. Taisnību sakot, to jauno gaišmataino meiteni es lab­prāt būtu nobučojis, viņu apkampis, jā, es atteiktos no pīļu medī­bām, no jautrajām tērzēm ar biedriem, lai varētu kādu brīdi pavadīt ar lauku puķi, kurai par manu sirdi lielāka vara nekā man pašam. Garas un plašas ir pļavas, un visa košā, kuplā sila mala liekas atrodoties pilnības apsardzībā.

Braucam labu brīdi. Pakalnē, pie meža sarga mājām, pie­turam. Divi meža sargi bisēm plecos jau mūs gaida. Zirgus atstājam viņu mājās un ejam kājām srnaršīgam silam cauri uz tuvāko attaku. Iebridām ūdeņainā zālē. Pļavas vidū spīdēja vecā Gauja, klusa un drūma, bez viļņiem, bez šalkoņas. No skumjām jūtām pārņemts, es brienu meža kungam līdzās līdz dumbrai- najani krastam, Rakars ar Freiju pazuduši ašķos, tikai pēc čaukstoņas un ašķu kustēšanās var nomanīt, kur tie apmēram ložņā. Svirks! Divas pīles paceļas. Es nodrebu un paceļu bisi.

«Nešaujat,» meža kungs saka, «tām te ir bērni.»

Bet viņš to saka par vēlu. Šāviens norib, un pile nokrīt kārklu cerā.

«Meklē rokā!» meža kungs dusmīgi Frcijai uzsauc. Viņš par mani dusmojas. Manim metas žēl nabaga putna, bet, kas pada­rīts, tas padarīts. Freija iznes pīli iz kārklu cera. Tā ir «merc- p:ie». Pašapzinīgi es to turu rokā, bet meža kungs manim to atņem, satver to cieši un sit viņas galvu pret bises stobru, lai tā drīzāk nobeigtu nāves cīņu. Sajā brīdī dzeltenbalti putniņi peld pār ūdeni. Tie ir maziņi, nekas citi kā mazie cālīši, kuru mati es nošāvu. Man top karsti, sirds manim sažņaudzas. Bet, pirms es spēju tālāk domāt par mazo putnu likteni, norīb vēl viens šāviens. Es paskatos augšup, vairāk pīles paceļas gaisā, divas krīt, viena pazūd ūdenī, otru nes Rakars iz ašķiem. Te piepeši paee|as vesels bars brangu pīļu iz niedrēm. Sauj mani biedri, šauj meža kungs un arī meža sargi. Un ari es, lai pīles nav vairs pa šāvienam, izšauju bez kārtīgas mērķēšanas uz to pusi, kur putni aizskrej. Mēs ejam arvien tāļāku gar attakām Bieži norīb šāvieni, es pieronu, ne tikvien pieronu šiem rībieniem, mani pārņem lieliska kaislība šaut un atkal šaut. Un pēc kāda brīža manim ir zuduse visa līdzcietība ar nabaga putniem, kuri priekš kādām stundām brīvajā, klusajā dabā baudīja laimīgu dzimtas dzīvi. Man liekas, it kā bise būtu mana vadone un es viņas apmāts vergs, kuram pavēlēts nokaut un atkal nokaut

Saule ceļas arvien augstāki, arvien stiprāki tā spiež uz mūsu galvām. Es samērcēju ūdenī savu platmali, to izspaidu un uz­lieku galvā, lai tā dzesētos un atspirgtu lielajā karstumā. Un atkal es ieraugu uz ūdens līmeņa — starp baltajām puķēm peld balti dzeltenie cibulīši čiepstēdami, izmisuši, vajāti. Iz zāles izceļas pīle. Noplīkš vairāk šāvienu, bet pīle nekrīt, un manim paliek labāki ap sirdi. Paiet kāda stunda. Mēs arvienu vēl bra­dājam gar attakām. Mazo pīlēnu vairāk neredz, un manim uz­nāk atkal liela šaušanas kāre. Pamazām es kļūstu vienaldzīgs pret apkārtējo radību, tikai šaut manim gribas. Es topu god­kārīgs un skaudīgs, jo mani biedri šauj labāki par mani. Klusībā es dusmojos par katru savu aplamu šāvienu un sajūtu to kā gandarījumu, ja biedri aizšauj mērķim garām. Meža kungs iz­šauj reti, viņš ir tik galants un aiztaupa priekš mums, saviem viesiem, šo prieku. Bet labprāt viņš ieliek savā medinieka tarbā pa pīlei un nodod tās tāļāk meža sargiem, kuriem nasta plecus nespiež tik smagi kā mums.

Noguruši mēs beidzot sēžamies sila malā, augstā norā. uz zaļa maura. Paēnā dveš mums patīkams vēsums pretī, bet, kad mēs ar to aprodam, tad izrādās, ka tas nav vēsums, bet tikai vieglāks, apslāpēts siltums nekā tas tur saulē, ejot gar attakām. Brokasts, pie kura netrūkst šņabja, ir gards. Katru kumosu es noriju ar īpašu baudošu gribu. Paēdušu mani pārņem slāpes. Līdzteku pakalnei grāvis, pār viņa balto plieņa dibenu tek ūdens kā kristais, un es nekavējos dzesēt ar to savas slāpes. Dzerot manim aizveras nejauši acis, un piepeši es ieraugu garā attaku ar mazajiem baltdzeltenajiem pīlēniem. Tie izmisuši bēg — bez mātes. Māti es nošāvu. Bet es esmu paēdis un padzēries, mana līdzjūtība ar mazajiem pīlēniem ir ļoti maza. Tas ir tāpēc, ka es esmu paēdis un padzēries. Es atgriežos atpakaļ kalnā pie inedibu biedriem, aizmirstu mazos pīlēnus. Mēs jokojam, iz­skaitām patronas, uzrunājam suņus, žēlojamies par karsto laiku, bet pa tam mums ir tik patīkami sēdēt paēnā, kur lēna vēsma mums pastāvīgi uzpūš vieglu, pacilājošu ziedoņa smaršu. Saule ir jau pusdienā. Top arvienu vēl karstāks, bet mūs sauc pienā­kums. Mums ir jāceļas un jāiet tālāk gar attakām. Tagad tikai sākas īstā medība. Vislabākās medību vietas meža kungs ir uz­taupījis pēcpusdienai. Ari manim laimējas nošaut pa putnam, par ko es ļoti priecājos. Pie tam es nemitējos pārdomāt, vai tas ir pareizi medīt, nošaut nevainīgus kustoņus, vai varbūt tas ir gluži nepareizi, pavisam necilvēcīgi un nekrietni. Bet bise manās rokās guļ kā nenovēršams lāsts, kā vispārīgs pasaules likums, un, ja es to nosviestu un teiktu: «Es nešauju!» — tad katrs mani izsmietu. Šāviens pēc šāviena norīb, ūdens plunkš, suņi nepiekusuši ložņā pa ašķiem un niedrēm vai peld pa at­taku, lai iztraucētu putnus vai sakamptu tos, kuri nošauti. Es apsēstos uz stāvā attakas krasta zem ozola un gaidu, vai manā tuvumā nepacelsies pīles. Uzvilktiem gaiļiem es turu bisi rokās. Te es ieraugu debesi ūdens līmenī, zilu debesi ar sniega baltiem, saules staros mazgātiem padebešiem, ieraugu zaļu krastu un neviļus apķēros, ka es tiešām tā nepelnu, ka debesis nebeidz mani apsveikt, ka manām acīm parādās visi jaukumi, kurus es neprotu cienīt un mīlēt. Es esmu nezvērs, kurš uzbrūk nevainī­giem putniem, kurš gauž, kad to pasaulē vajā, žēlojas, kad kāds stiprāki pieduras.

«Šaujat taču!» meža kungs no lejas sauc. Bet es atmetu ar roku. Es redzu, pīles aizskrej, bet es nepaceļu bisi. Un tomēr tā ir muļķība. Paši putni ēd tārpus un kukainīšus. Arī viņi vajā citus dzīvniekus, lai paši nodrošinātu savu dzīvi. Tikai bises tiem trūkst.

«Halo, stirna, stirna!» meža kungs iekliedzas. Es uzlēcu un skatos, bet tās neredzu. Es jūtu, ka mēs te traucējam visai radī­bai mieru. Tikai zilā debess sapņo klusi ūdens līmenī, kā māsa tā, saulei spīdot, ir nākuse ciemoties pie zemes. Un tur nu viņas dus — kopā, debess un zeme. Bet miera tomēr nav. Es dzirdu atkal šāvienus. Es pace]os un eju kā vergs, jo bise ir manim rokā. Manim ir jāiet un jāšauj, lai uzturētu sevi un savējus. Ar to debess zilumu, kas tur atspīd zem baltajām ūdensrozēm, es nevaru baroties. Es esmu cilvēks, nabaga cilvēks, kuram nolemts dzīvot mūžīgām medībām, lai uzturētu sevi un savējus

Vakarā, mājās pārbraucis, es labu brīdi mazgāju rokas un seju. Bet, līdz ko es ūdens pilnās saujas spiedu pie acīm, kad piepeši man parādijās klusais ūdens līmenis, pār kuru peldēja mazie, baltdzeltenie cibulīši. Sirds manim nodrebēja, bet es ne­teicu nevienam ne vārda par to.