KRUSTTĒVS

Kamēr es kā zēns uz laukiem dzīvoju, tikmēr mani lielākie draugi bija mana vectēva un vēlāk mana tēva puiši. Es draudzējos arī ar kaimiņu zēniem, kad būvējām «dziļajā grāvi» dzirnavas, kad gājām ogās vai uz priedēm vāveres medīt. Bet uz noras sila malā vai kur nebūt citur pakrēslī atsēsties vai at­gulties un tad ilgāku laiku sarunāties, priekš taru zēni man iz­likās par garlaicigiem un muļķīgiem. Arvien lielie puiši bija tie, kas zināja man vienu un otru vēsmīgu gabalu pastāstīt, tāpēc es biju no tiem grūti šķirams. Katru reizi, ja mēs, zēni, savā starpā par ko ievērojamu runājām, tas vēlāk tika ar puišiem

pārrunāts, kuru domas tad palika priekš manis tās īstās. Tikai vēlākā laikā, kad jau pratu lasīt, es sāku cienīt grāmatās iz­teiktās domas un, nevarēdams vairs visos jautājumos piekrist puišu lielībām, sāku pats stingrāki uzstāties, atsaukdamies uz avīzēm vai grāmatām.

Kad tēvs no Rīgas vai tirgus pārbrauca, tad puiši paris dienas bija man mazliet vienaldzīgi: es lasīju jaunās, tēva at­vestās grāmatas. Bet, tiklidz tās bija izlasītas, tad neviļot iepra­sījos: «Kur — Jānis? . ..»

Lielo puišu spēks, viņu ikdienišķīgo darbu prašana, to pašap­zinīgā, drošā kustēšanās mani lieliski aizgrāba. Zirgā jāt pratu, bet zirgu iejūgt nevarēju. Ar pukstošu sirdi es lūkojos, cik ātri Jānis sirmo sajūdza. Bija darbi, kurus man ļoti gribējās darīt, piemēram: malku cirst, tā ka skaidas vien lecl Bet, diemžēl, lielo, smago Jāņa cirvi tikko spēju cilāt un ar savu mazo cirvīti nekā nevarēju pacirst. Bija jādusmojas: cērt, cērt, bet skaidas nelec! Vectēvam bija paviegls, ass cirvis, bet tas to slēpa vis­vairāk no manis. Viņš to, kad nelietoja, nolika «saltajā kam­barī», kurā, ka viņš mēdza teikt, man nekā neesot jāmeklē. Ar zāģi man negāja labaki. Tas locījās uz vienu un otru pusi, kad es to pār zāģējamo siekstu vilku un stūmu. Jānis ar Pēteri tur pretī zāģēja, ka milti vien bira. So sevišķo spēju dēļ puiši bija mani draugi. Pret meitiešu darbiem es nesajutu cienības, iz­ņemot varbūt siena pļaušanu un labības kulšanu. Bet arī tur inan likās, ka meitieši klonā tikai tā drusku pieklabina, lai graudi vieglāki birtu. Pie pļaušanas meitieši vienmēr palika tālu aiz puisiešiem, meitiešu cirtiens bija šauriņš. Lize bija vienreiz laba pļāvēja, bet pie Jāņa tā netika. Visvairāk man Jānis patika, kad tas līdumu līda. Viņš nostājās pie resnas, šmaugas egles, iespļāva sauja un tad iesāka cirst. Miza, sveķi un skaidas lēca uz visām pusēm, kamēr varenais koks paliecās uz vienu pusi. Vēl pāris cirtienu, un gāztošās egles brikšķoņa — švīkoņa no zaru lūšanas, dziļā, smagā nopūta, kad nocirstais koks piesitās pie zemes, liecināja par Jāņa varu. Tāpēc es ari Jānim sekoju, kur tik varēdams. Ja bija siena laiks, tad Jānim kā siena bāzējam dakšu galā vien stāvēju.

«Pakutini to puiku!» Anna no augšas šķūņa logā smējās.

«Vai Jenci?» Jānis, ar dakšām siena gristi celdams, jautāja

«Nu, tak jau Jenci! Padod man viņu šur'!»

«Ko nu mels!» es Annai dusmīgi teicu. Man bija kas svarīgs uz sirds, tāpēc man nepatika, ka Anna mūs traucēja. Katru acumirkli es biju gatavs Jānim kaut ko «paprasīt». Lūgt pie mums uz laukiem nebija modē, mēs tik tā «prasījām».

«Jencīt, ej nu nost!» Jānis teica. «Uzdursies uz dakšām!»

«Ko es te ļaunu daru?»

«Ej labāk nost!»

«Uz kurieni tad?»

«Ej palūko, vai Lejupē nav vēžu.»

«Nav!» es cieši teicu.

«Kā nu nav!» Anna, izlikdamās, ka gribētu nopietni runāt, par mani jokoja.

«Ej, ko tu zini!» es atcirtu.

«Jencīt, kura upe nu bez vēžu?» Jānis pasmējās.

«Nav,» es teicu, «nav tur vēžu! Bet zivis ir gan!»

«Tā?» Jānis acis ieplēta. «Vai daudz?»

«Vakar vienu redzēju, bija tāda paliela, šitāda!» es pie grābekļa kāta rādīju zivs gaiumu.

«Nu jau Jencīts melo!» Anna smējās.

«Nudie' es redzēju — šitik garu, spurus vien saulē grozīja!»

«Melo, melo!» Anna iekliedzās.

«Ak tu!» es aiz dusmām Annu bulu vai piekāvis, bet viņa bija mana krustmāte. Lai nu arī krustmāte, bet ne tik lielišķi runāti Viņas, tāpat arī citu meitiešu smiekli un runas man nekad nepatika. Meitieši arvien mani uzskatīja kā bērnu, kā maziņu nejēgu, kuram nekā nevar ticēt, dot, kurš nekā nezin utt. Šīs lielmanības pēc man meitieši riebtin riebās.

«Meitiešiem gan prāta nav!» es klusām Jānim teicu.

«Tev taisniba! Nav ar!» Jānis pasmējās.

Jānis bija mans draugs. Viņš mani arvien aizstāvēja. Bet, kas man visvairāk patika, tas bija viņa nopietnais skats uz mani, kad mēs divi vien kur nebūt sēdējām.

«Vai tev ir vaļas?» es prasīju.

«Ir, bet ilgi nav, drīz būs jāiet, pļavā siens jāizārda!»

«Iesim zvejot!» es teicu.

«Nav zivju, Jencit!» Jānis apgalvoja. «Agrāk tepat atori bija pilni asaru un vēdze|u. tagad meklē!»

«Bet palūkosim, varbūt izvilksim kādu līdaciņu! Līdaciņas te vēl ir, tur aiz kārkliem, tajā alorā!»

«Nu, nezin vis?»

«Ir, ir! Es zinu, ka ir!» es apgalvoju.

«Nu labi, tad iesim!» Jānis labsirdīgi teica, izvilka no šķūņa apakšas dalbu un nocēla dukuri, kurš pie šķūņa pakaļsienas uz vadža karājās. Tāds bija Jānis! Bet meitieši, tie tik zināja pa­teikt: «Jencit, vai būsi mierā!» — jeb kā krustmāte Anna: «Jencīt. nomazgā mutīt'!» Sirds man aiz dusmām vai pušu plīsa, kad meitieši siena laikā vaļas brīžos šuva un pie tam runāja par puisiešiem, ka tie dzerot, nelāgi izturoties, dzīvojot no vienas dienas otrā …

«Nu, jūs esat simtreiz sliktākas!» es teicu, bet turējos no meitām labi attālu, jo tās mani mēdza saķert un tad pērt. Viņas mani pēra tāpat pa jokam. Tad es spēru ar kājām, brēcu negantā balsī un lamājos visiem tiem vārdiem, kurus es no čigāniem un no Zīļu tēva krogā biju dzirdējis. Zīļu tēvs bija lielākais dzērājs visā apgabalā un prata uz to smalkāko lamāties. Ar sevišķu mākslu viņš prata vajadzības brīdī izšņākt: «Nešpetnis!» Tad vajadzēja ticēt, ka tas, kuru Zī|u tēvs lamā, tiešām ir «ne­špetnis». Kas nešpetnis ir, to es nezināju, bet kas labs viņš nevarēja būt.

Reiz man likās, ka Jānis mani mazāk ievēro nekā agrāk. Es )amanlju, ka tā ir: kur Anna, tur — viņš!

«Ak šitā!» es domāju. «Diezin vai tik abi negrib precēties?»

Nākošā reizā, kad Jānis jāja zirgus pieguļā, es aizplesos ziņām līdzi, lai gan māte teica: «Diezin ko tu tur darīsi?»

Ko es tur darīšu, to jautāt man nenāca ne prātā. Man tikai gribējās būt pieguļā. Pieguļa nebija nekur tālu, turpat aiz ganību pirmajām eglēm, kādu pusversti no mājas. Mēs sakūrām uguni. Es līdzās ugunskuram satinos villainē un likos zemē. Zirgi izklīda pa ciņaino purvāju, kurā zāle aug vai līdz jostas vietai. Redzēju, kā pacēlās migla, kā sikspārņi lidoja ap liesmām, kā dūmi cēlās un zuda, — dzirdēju, kā zirgi sprauslāja, kā zeme nodimdēja, kad tie sapīti smagiem soļiem pa purvāju lēca, kā pulksteņi maigi noskanēja, kā ieķērcās vārna, kura, kuplajā eglē sēdot, bija no uguns vai zirgiem izbaidīta. Bet visam šim pie­guļas burvīgumam trūka istenās, laimīgās vēsmas, kura citkārt mani šādā gadījienā apņēma. Šoreiz Jānis bija tāds domīgs, atturīgs no runām, tas bija iemesls šā vakara iespaidam. Jānis sēdēja ar seju pret uguni, ceļus uz augšu savilcis, ap kuriem tas turēja apkampis rokas. Viņš lūkojās stīvi kvēlēs un neteica nekā, lai gan es ar mietiņu bakstīju ugunskuru, tā ka dzirkstēs šķīda uz visām pusēm.

«Laid mani mierā!» viņš beidzot strupi sacīja. «Vai nevari gulēt!»

Brīnums, citām reizēm viņš man nekad nelika pieguļā gulēt, gluži otrādi, viņš kutināja man kāju apakšas, ja es sāku snaust.

«Ej, Jāni! Vai tu slims esi?» es prasīju.

«Nē!»

«Miegs nāk?»

«Nezin kas ir, nāk …»

«Laikam šodien par daudz sastrādājies?» «J-ā.»

Mēs brītiņu klusējām.

«Jāni!» es iesāku.

«Jā?» viņš it kā atmodās.

«Vai … vai — tu .. .» es stostījos.

«Nu, kas ir?»

«Vai tu precēsi krustmāti Annu?»

Jānis acīm redzot vēl nosarka, lai gan tas jau uguns spīdumā bija sārts.

«Ko — Annu? Kas to teica?»

«Neviens! Pats tā domāju!»

«Ekur prātnieks! Nu guli vien labāk. Tu esi vēl par jaunu īunāt par precēšanos.»

Es arī likos gulēt, redzēdams, ka ar Jāni šoreiz nekas nav iesākams. Cik ilgi es biju aizmidzis, to nezinu, bet piepeši es uzmodos. Karstums no uguns un vēsums no purvāja puses mani turēja tādā stāvoklī, ka pieguļa uz reizi likās visai nepatīkama. Es gribēju piecelties un apskatīties pēc Jāņa, bet vēl nepārgāju- šais gurdenums mani atturēja. Acu plakstiņi bija tik stīvi, ka tos ar mokām uz pusi atvēru. Es mazliet pagriezos uz sāniem un ieraudzīju: kādus desmit soļus no ugunskura uz lielā ganību akmens sēdēja Jānis un viņam līdzās kāda sieviete.

«Kad tik Jancis neuzmostas», sieviete teica.

«Aklu tāda!» es domāju, jo krustmātes Annas balsi labi pazinu.

«Vai zini ko, Anna?» Jānis smējās. «Jencis man pirmīt pra­sīja, vai es tevi precēšot!»

«Palaidnis tāds, žagarus pelnījis!» Anna ar mātes cienību noteica.

«Žagari — tev pašai!» es domāju, uzmanīgāk abus nakts putnus aplūkodams. Tur viņi abi saķērušies sēdēja un runāja, drīz klusāki, drīz stiprāki.

«Nav jāšaubās, tie precēsies!» es domāju. «Tātad drīz kaus vērsi, slaktēs pāri cūkas, sivēnus, darīs alu, izpušķos sētu, un tad kāzas gatavas! Lai tik sabrauc viesi, sanāk muzikanti, tad jandāliņš ies vaļā!»

Bet, paskatoties uz mīlīgo pāri, es nesajulu sevišķa prieka. Kā Jānis, tik prātīgs, nopietns vīrietis, tā var ākstīties? Lai precas, tā ir cita lieta, tēvs un māte ari ir precējušies, bet ne tā, nakts laikā, ganībās bučoties! Man pārskrēja drebuļi pār kau­liem, kad es redzēju, cik gļēvi Jānis apkampa Annas kaklu!

«Vai tas nav grēks?» es domāju. «Zināms, ka tas ir grēks! Lai bučojas dienā, kad visi redz. Kas tur par grēku, kad mīlējās, kad grib precēties, — tur grēka nav! Bet tā, nakts laikā …»

«Krrriāā-kvā!» es iebrēcos kā vārna, gribēdams, lai tie met mieru mīlināšanai, jo man apnika skatīties un aizmigt tik drīz nevarēju.

«Klau, vārna, — ko tā brēc?» Jānis bažījās.

«Nudie', tas ir Jencs! Saki, ko gribi, tas ir Jencs!»

«Nebij, nebij Jencīts, vārna bija!»

«Ej nu, nestāsti niekus!» Anna tiepās. «Vai nu es vārnas balss nepazīstu! … Paga!» Vii,ia man lēnām pienāca klāt, katūna kleita vien nošvīkstēja, un piebāza savu degunu gluži tuvu pie manas sejas klāt. Par laimi mana seja nebija pret uguni, tā ka Anna nevarēja pamanīt, ka mani mutes kaktiņi uz smiekliem raustījās. Viņa paņēma manu roku un to atkal pa­laida. Es rokai ļāvu slābani nokrist.

«Jencīts guļ!» Anna aiziedama stipri čukstēja. «Tak tā ir vārna bijuse!»

«Es jau tev teicu!» Jānis piebilda.

«Ja rudenī varēs kāzas taisīt, tad ir labi! Bet še mēs nākošā gadā nepaliksim! Saņem dzirnavu krogu! Paspēlēt jau nepaspēlēsi. Tur ir visi krodzinieki cauri tikuši. Ja tev pietrūks, es pielikšu savu naudu.

«Cik tad tev ir?» Jānis nedroši jautāja.

«Simts sešdesmit tīrā naudā… Zaļupam aizdotas naudas astoņdesmit rubļi,» Anna teica.

«Ekur māna!» es domāju. «Diezin kur šai tik daudz naudas cēlās!»

«Diezgan būtu, bet diezin ko tavējie teiks?» Jānis bažījās.

«Kas viņiem ko teikt! Uz sestdienu brauksim uz mācītāju, lai saimnieks dod zirgu, vairāk nekā!»

«Nu labi!» Jānis it kā atvieglots noteica.

Drīz pēc tam Anna aizsteidzās pār noru uz māju. Jānis aiz­gāja uz zirgiem, kuri tuvu labībai varēja būt.

«Ta' nu precēsies un no mums aizies!» es domāju, un žēlabas mani pārņēma. «Jānis paņems manu krustmāti. Ja Jānis būs manas krustmātes vīrs, tad viņš būs mans krusttēvs . .. Viss būtu labi, jā viņš tik paliktu še, mūsu mājā!»

Nedēju vēlāk pēc šīs pieguļas es jau Jāni saucu par krust­tēvu. Derības tika nosvinētas. Jānis tajā vakarā bija ļoti jautrs un apsolīja mani likt «izštudierēt vai par dakteri». Lai gan es tūliņ nojaudu, ka Jānis apsola par daudz, tomēr dažas cerības es uz viņu liku. Arvien viņš man palīdzēja ar darbu un ar padomu. Un nu tas vēl nodomāja tapt par manu radinieku! Caur to, ka Anna bija Jāņa līgava, es sāku arī krustmāti vairāk cienīt, lai gan īsti draugi mēs nekad nepalikām.

Gads bija pagājis. Krusttēvs Jānis ar savu sievu Annu dzīvoja dzirnavu krodziņā, kuru tie pavasarī bija uzņēmuši uz renti. Reižu reizēm es viņus apmeklēju un paliku tur vairāk dienas, it sevišķi dzirnavu un ezera dēļ, kur es iepazinos ar ne­redzētām lietām. Tur varēja arī ar laivu pabraukāties. Krustmāte Anna, likās, vairs tik daudz nesmējās kā agrāki, viņa pat pret mani izturējās kārtīgi un nopietni. Tā ka manis no dzirnavām projām nedzina, tad es paliku tur tik ilgi, kamēr vectēvs brauca malt, un tad beidzot mani sēdināja uz miltu ve­zuma. Kad mēs aizbraucām, tad es vēl ilgi atpakaļ skatījos. Krusttēvs Jānis stāvēja dzirnavu klētiņas priekšā un vicināja ar cepuri. Es, vectēvam aiz muguras sēdēdams, sāku raudāt.

«KO tu raudi, kas tev kait?» vectēvs jokoja.

«Ej! Jūs visi esat tādi… tik smejaties vien: puika, puika, puika! … Nu, kas tad būtu, ja es meitene būtu? … Kjuttēvs ir tomēr tas labākais!…»

Reiz, mājā būdams, pamanīju, ka tēvs, māte, vectēvs un vecmāte top domīgi, parunā gan, bet tad atkal paliek klusu un ilgu laiku nesaka ne vārda.

«Ej nu tu uz dzirnavām!» tēvs dārza klētiņā, medus kāri sagriezdams uz šķīvja, uz māti sacīja.

Māte tik nopūtās, saģērbās svētdienas drānās, iesēja šķīvi ar medu baltā lakatiņā un izgāja pa vārtiem. Manis viņa līdzi neņēma, lai gan es diņģējos kā žīds, māti līdi pašam silam pavadīdams.

«Tevi aizvedīs tēvs uz svētdienu turp,» viņa teica.

«Nu labi, uz svētdienu!» es domāju un atgriezos svilpodams.

Otrā rītā es izdzirdu, ka krustmāte Anna mirusi. Viss ienaids pret meitiešiem bija uz reizi izdeldēts. Lieliskas žē­labas mani pārņēma. Krustmāte Anna bija tā, kas man uz ziemas svētkiem dāvāja gan cimdus, gan zeķes, grāmatas, rakstāmas lietas, — kas vienu un otru no manām vajadzībām bija ievērojuse, un nu tā gulēja salta, nedzīva un nevarēja vairs jautra būt, smieties, tā ka visa birze atskanēja! Vai tas varēja būt? Vai cilvēks tiešām tā var nomirt, te būt, te piepeši izzust uz visiem laikiem no mūsu vidus? Es raudāju gandrīz veselu dienu, apstājos, padomāju un tad raudāju atkal, kamēr vairs neviena asara netecēja. Bet sirds sāpēja joprojām. Tikai otrajā dienā man iegribējās ēst. Sāka rīkoties uz bērēm, kurām tūliņ svētdienā vajadzēja notikt.

Svētdienā jau no rīta tēvs, māte un es priekšiņā vienos ratos un vectēvs ar vecmāti otrajos ratos aizbraucām uz bēru māju. Dzirnavām klāt braucot, krusttēvs mums nāca pretī. Bēdīgs viņš bija, bet raudāt neraudāja. Tikai no viņa trīcošās balss es nomanīju, ka tam sirds sāp. Māte, tēvs, vectēvs un vecmāte iegāja istabā, kur atradās jau daži citi bēru viesi. Es paliku pagalmā, bīdamies krustmāti kā mironi ieraudzīt.

Zosis kladzinādamas man plijās virsū. Es tās ar rīksti aiz­baidīju un tad skumji lūkojos uz dzirnavu ezeru, kura viļņi zem apmākušās debess izskatījās tumšpelēki un neveikli, smagi cilājās. Te iznāca krusttēvs Jānis, saņēma mani pie rokas un veda uz klētiņu, zem kuras atradās pagrabs.

«Nāc šur', Jencīt!» viņš drebošu balsi teica.

Mēs iegājām pagrabā. Es ieraudzīju uz dēļiem, kas pār apcirkni bija pārlikti, divus zārkus, vienu lielu — melni krāsotu, otru maziņu — baltu. Krusttēvs Jānis nocēla zārkiem vākus, paņēma mani uz rokas, pacēla, lai es redzētu līķus.

«Vai tu to pazīsti, Jencīt?» krusttēvs Jānis, savu bārzdaino vaigu pie mana vaiga piespiezdams, šņukstēja. Asaras tam sāka līt pār vaigiem . ..

Es pazinu: tā bija krustmāte Anna, bāla, svešāda, saknieb­tām, zilganām- lūpām. Līdzās viņai gulēja mazs bērna līķī- tis… Smacējošs līķa tvans sita man pretī. Es jutu, ka man metas krūtis un kaklā karsti un siltas asaras lija pār vaigiem.

«Tāda ir, Jencīt, cilvēka gaita!» krusttēvs Jānis čukstēja. Es uz viņu paskatījos. Viņš bija pārvērties, izlikās it kā nespēka pārņemts un grīļojās, satverdams zārka vāku, lai ar to ap­klātu savas mīļotās sievas līķi.

Загрузка...