Stāsti

I. CEZARS

kas Sileniekam par brangu ābeļu dārzu! Ābeles pašu laiku— ziedos, baltas kā līgavas, un izskatās it ipaši cēli tāpēc, ka ir jau vakara krēsla. Mēness paceļas pār priedēm, apaļš un bāl­gans, un migla sakrājas mājas aplokā un tam līdzās pļava, līdz pat birztalai, līdz kurai pienāk no sila puses upe un tad atkal pa kreisi pagriežas atpakaļ uz sila pusi. Vēl ziedonim vēsa dvaša. Vakarā un naktis tev vēl uznāk drebuļi, ja neesi

silti ģērbies un gribi sēdēt dzīvojamās ēkas gala, kur pagrabs un ķēķis, un ķēķa priekšā, uz velētavas nosēdies, aplūkot Silenieka ābeļu dārzu, aploku, pļavu ar līku loču upei līdz augušiem kārkliem, alkšņiem un apsēm, kuru lapas mirdz tik sudrabaini, aiz pļavas savādu tumšumu, tas ir snaudošais sils ar bālgani spīdošām koku galotnēm, un aiz visa tā un pār visu to brīnišķīgo debesi ziedoņa nakts mēnesnīcā. Apkārtnē tuvumā plaši purvāji, un tāpēc gaiss ir tik drēgns, un tāpēc tejienes iedzīvotajiem bieži uznāk drudzis. Bet zēns, kurš ķēķa priekšā uz velētavas sēž, ir tā nogrimis vakara bildes burvī­gumā, ka tas no vēsās nakts drausmas gandrīz nekā nemana, tikai šad tad viegli pakustas, pašūpo kājas un tad atkal no­grimst domās. Savāda draudzība vai radniecība ir naktij ar tiem zēniem, kuri pa krēslu mīl lūkoties augšup uz zvaigznēm. Šie zēni ir bāli, smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem un sap­ņaini mirdzošām acīm. Viņi dienā neizskatās lagā: tadi sli­mīgi, noguruši, un nekad tie nenoplūc puķi un nepiesprauž sev pie cepures, bet ļauj visām mierīgi ziedēt, nolien labāki pakrēslī un reizēm nopūšas, it kā bēgdami no saules un no karstajiem vasaras saules dienu tvaikiem. Un tomēr šie zēni saprot un zin cienīt labāki gaismu un siltumu nekā tie, kuri kāpelē pār sētām, pa jumtiem, sarīko ar suņiem medības uz kaķi, kurš vajāts uzlec drīz vītolā, iz tā, ar sprunguļiem apsvaidīts, stiep­jas pa zedeņiem uz kļavu, iz tās uz liepu, no liepas pār zalē izklātiem balināmiem audekliem, kamēr kaķim izdodas beidzot tikt uz klēts jumta, un zēni nostājas apakšā elsādarni, no­kusuši, iz pilnas krūts smejas un dižājas, pa tam suņi rej un kauc, augšup stiepdamies un lēkdami. Kas tādiem zēniem ir par gaismas nojēgumu! Ko tie zina no saules! Viņiem ir viss vienalga, kamēr viņa tur tā spīd un neviena tieši neuzrunā vārdiem, bet, ja tā būtu liela sviesta ciba, pildīta ar dzelteno, garšīgo vielu, tad šie draiskie zēni atstātu kaķu medības un mestu varbūt ar lingu akmentiņus uz sauli, lai tā nokristu — plakŠ! — pie viņu kājām, un tad tie mielotos un apēstu visu sauli, lai tad pasaulē valda tumsība! Gan viņu vaigi ir vese­līgi, iedegusi brūni, bet ieskaties viņu acīs, kā tās bolī vien, un kas tie par rupjiem, skaļiem smiekliem. Vistas, kuras uz kūts perinās, tos izdzirdušas, sāk kladzināt un sist spārniem, un gailis sāk dziedāt. Visi mājas kustonīši pazīst šos smieklus, viņi it kā sajūt, ka šie smiekli nāk no tiem, kuri kustoņus vēlāk kaus, vārīs, ceps un ēdīs. Un, paskat, kas par rokām šiem zēniem: rupjas, aprepējušas! Tas nebūtu nekas, tas jau nāk no darba! Bet, palūk, roka gandrīz pastāvīgi savelkas dūrē, un, ja nava brīva dūre, tad tā sažņaudz nūjas vai rīkstes galu. Un tomēr tie ir tie īstie nākotnes varoņi, kaut gan viņi izbužinā- tiem matiem, vaļējām krūtīm, nopļekšķējušām, skrandainām drānām izskatās gluži tā, ka, ja tos palaidīsi savā vaļā, brīvus mežā, tad gatavi mežoņi!

Bet šie bālie, lēnie zēni ar sapņaini mirdzošām acīm arī ir varoņi! Tas, kuru tu, garām iedams, piepeši ieraugi un satrūk- sties, it kā tur pakrastē uz lielā akmeņa sēdētu kaut kāds pa­saulei lieks tēls, kurš uz tevi nepaceļ ne acu, kaut gan tu augšā, pa krastmalu ejot, satricini zemes pamatus un sarkanās smiltis iīdz ar oļu birst un veļas lejup līdz pat lielajam akmenim, uz kura pasaulei liekais tēls sēd un raugās upes skaidrā ūdenī, kuram apakšā spīd balti, krāsaini akmentiņi, ir pamatīgākas uzmanības cienīgs. Tekas dziļākajā pusē guļ gara, spuraina, tumša sieksta. Melnā sieksta izskatās pēc iemiguša nezvēra, kurš katru acumirkli var pamosties, sakult skaidro, saulē mir­dzošo upes teku par peļķi un aprīt vai pašu zēnu! Tu domā, ka zēns makšķerē, varbūt tam vēžu ķeseles saliktas ūdenī. Nē, apskaties tuvāki, nav no visa tā ne mazākās zīmes! Tu pabrī­nies un eji tāļāk, bet zēns glūn vēl arvienu uz melno siekstu, gar kuru nupat aizšaujas zibeņa ātrumā slaika līdaka, un domā, kāpēc gan tas pasaulē ir tā: pārkod tu ābolu, un tur lokās tārps ar melnu galvu, ej sapņodams gar kāpostdārzu, pa brango zāli, kura puķēm kā piesēta, un piepeši tu sajūti kaut ko ledaini aukstu uz kājas, paskaties: nejauks krupis! Ej tu vakarā pie miera, iemiedzi saldā miegā, kad tev lietuvēns plijas virsū, un pat te, upmalā, tu nevari baudīt tīru, pilnīgu izskatu uz dabu: melnā sieksta tur otrā tekas malā guļ kā ūdens pūķis, gluži tāda, ka vai jānodreb …

Sie īpašas šķiras smalkie zēni ir to jau sen novērojuši, ka, saulei vai mēnesim spīdot, katrs priekšmets met savu pakrēsli, kurš mazāk vai vairāk stiepjas uz ziemeļu pusi. Viņi ir ievēro­juši, ka no ziemeļiem pūš auksti vēji, ka, iz sētas vārtiem uz ziemeļa pusi ejot, sirdi apspiež kaut kas drūmi skumjš, tur­pretī, ja iznāk iešana pa vārtiem uz dienvidus pusi, tad sirds ir tik priecīga, tik brīva, ka gribas vai gavilēt. Un šie īpašas šķiras smalkjūtīgie zēni vis tāpēc nepagriež ziemeļiem vien­kārši muguru, kā to tie zēni dara, kuri sarīko medības uz kaķi, bet lūkojas dažreiz sērīgi, līdzcietīgi uz nelaimīgo pretdien- vidus pusi, kaut arī tiem auksts vējš pūš preti un viņiem jā­klepo. Arī te viņš lūkojas uz melno siekstu, kaut gan šausmām, tomēr arī ar līdzcietību: vai tik šī sieksta nav kāda apburta būtne, kuru varbūt varētu atpestīt caur līdzcietību, apdomīgi izvelkot uz krasta, vai varbūt viņai jānoguļ turpat tūkstoš gadi, lai tā atspīdētu citā veidā, grezna un spoža! …

Un zēns, kurš sēž uz veletavas Silenieku sētā, arī tas ir viens no tiem, no kura tu nekad neesi agrāki dzirdējis ne vārda, kamēr tu pats viņu piepeši ieraugi un satrūksties. Kad apklus dienas vēji un trokšņi, tad viņš klausās un raugās. Viņš naktij jūtas it kā rada. Viņam liekas, it ka kad nakts būtu nometusies ceļos uz zemes un tumšām rokām gar visu apvārsni apkampuse radību. Arī viņš jūtas viņas vēsā vēsmā pukstošas kruts tuvumā. Pie nakts krūtīm mirdz balti zie­došas ābeles kā milzīgi puķu pušķi, un viņš ož un velk kārīgi savā iekšienē ziedu reibinošo smaršu. Un nakts galvā mirdz zvaigznes- zvaigznes Bet kāpēc viņas tā mirdz it ka asarodamas, drebēdamas? Kāpēc mēness tads bāls un visa radība tik drūma, sērīga? Vai pasaulē notikusi kāda vis­pārīga pārestība? Viņš šo laimības pretekli meklē, bet viņš to neierauga tik viegli kā melno siekstu! Viņam liekas, it kā kad šis preteklis kā ēnains bubulis rāptos visapkart viņa tēva māju robežām un viņu ieburtu viducī, lai viņš nedrīkstētu doties pāri, uz turieni, kurp tam sirds nesas.

Sapņainais zēns vēlreiz aplūko dabu mēnesnīcā, vēlreiz tas met skatu uz baltajiem puķu pušķiem pie nakts krūtīm, bet viņa sāpes nerimstas. Viņš sajūt savās krūtīs degošu karstumu, kurš pamazām kāpj augšup uz galvu, un, lūk, asaras jau riešas un spiežas, lai dzēstu karstumu. Un abām rokām viņš spiež pieri un sāk šņukstēt. Viņš ir atjaunotās Romas Cezars, bet tas neko nelīdz, viņam tomēr ir jāraud. Viņa mīļā Roma nav tāļu, verstis piecpadsmit, kādu versti no Elksnaines drau­dzes skolas, sila, zem vecām, varenam eglēm, bet viņam nu ir jāsēd te kā vaņģiniekam. Viņa biedri varbūt tagad pat sapul­cējas atjaunotajā Romā pie ugunskura, kopīgam varoņu jūtām krūtīs zvērē cīnīties pasaulē priekš izglītības, priekš visa, kas labs un daiļš. Pie sāniem tie nes platus zobenus, kaut gan tie ir izgriezti iz koka, tomēr tie ir ļoti nozīmīgi. Varbūt barbari — tumsoņi izokšķerējuši, kur atrodas atjaunotā Roma, un glūn tās tuvumā uz dzirkstošo ugunskuru, gaidīdami uz izdevīgu biidi, kur varētu uzbrukt atjaunotajai Romai un «romiešiem», kuru skaits nav liels, bet kuri ir varonīgi un ir gatavi pat vai savas asinis izliet priekš savas Romas . ..

Un te, Silenieku pagalmā, uz velētavas sēd Romas Cezars, bāls un izmisis. Viņš raud tāpēc, ka tēva mājās valda tādi apstākļi, kuri «Cezaru» piespiež palikt Sileniekos, piecelties rītos jau ap pulksten četriem un dzīt vai nu visu dienu bēro pa vagu tīrumā, jeb vai, kad drīz laiks pienāks, doties ar izkapti pļavā. Un ar latīņu vokābuļiem tur nekā nevar izdarīt. Tur jāsvīst paša sviedri un jālokās pašam, pašam…

«Es tevi, Jānīt, mīļu prātu laistu pa vasaru skolā, bet redzi, kā neiet, tā neiet. . . Grūti laiki… Es esmu vecs, nespēks jau klāt, un otru puisi algot man neiespējams. Juris viens pats netiks galā ar darbiem. Tev nu ir jāpaliek te! Tu jau nu esi diezgan mācījies, proti i vāciski, i krieviski, proti glīti rakstīt. Ja man būtu tāda skolas mācība kā tev, es jau sen būtu turīgs.»

Tā teica viņam tēvs, kad Jānis vēlējās turpināt mācības Elksnaines draudzes skola.

Jānis pārrunāja ar māti, vai taču nebūtu kaut kādi iespē­jams tā darbiem iegrozīties, ka viņš varētu tikt uz skolu.

«Vai, Jānīt, ko ta es,» māte žēli ierunājās, «runā tu pats ar tēti. Ja jau viņš nezina padoma, ko tad es? Maizīti un pavalgu, cik tev nu viņas vajadzētu, to jau gan es tev sagādātu, bet tēte, redz, ir tāds slimīgs, nav vairs tāds kā agrāki, vaid vien… Bet parunāt, labi mīļi palūgt, to jau tu vari darīt. Var būt, ka Dzilnas Andžs, ja kunga ceplī šovasar nestrādās, uzņemtos šad tad grūtākajā darba iaikā mums palīdzēt. Dzird jau, ka šovasar kunga ceplī vairs nestrādāšot. Dzilnas Andžs gan no laba prāta par lauku puisi neiet, bet, ja redzēs, ka labāki ir strādāt nekā laiskoties par iebūvnieku, gan tad nāks…»

Jānis runāja ar tēvu par Dzilnas Andžu. Tēvs tapa domīgs un teicās, ka nākošā svētdienā tas aiziešot līdz Andžam. Bet maz ceribas tēvs uz Andžu lika, jo muižā gatavojās uz jaunām, lielākām būvēm, kur Andžs varēja daudz labāk pelnīties un dzīvot nekā Silenieku tīrumos un pļavās, pār kurām bieži vien plūda auksta migla, kaut gan pats ziedonis saucās par pasaules valdnieku.

Šodien bija svētdiena, un tēvs bija aizgājis uz Andžu, lai aprunātos, jo Jānis staigāja apkārt tik drūms, ka tēvs baidī­jās par tā veselību. Arī mātei bija Jāņa žēl.

«Vecais, laid tak to puiku, lai iet vēl kādu gadu skolā! Vai neredzi, kā viņš izdilst …»

Māte runāja Jānim par labu. Tēvs nekā neteica, bet nākošā svētdienā aizgāja uz Andžu.

Tēvs vēl nebija pārnācis. Un Jānis sēdēja uz velētavas, bai­dīdamies iet istabā, kur tēvs to varbūt apbēdinātu ar pavisam sliktu ziņu. Bija jau nakts, bet viņš vēl arvien tā sēdēja, līdz kamēr tas sajuta drēgnās purvu miglas iespaidu. Viņš jau pat­laban gribēja piecelties un atstāt savus nakts nomoda sapņus, kad tas izdzirda, ka tam aiz muguras dzīvojamās istabas logs tika attaisīts. Viņš pagrieza galvu uz istabas pusi un ieraudzīja logā baltu tēlu. Tā bija māte.

«Jānīt, nāc istaba. Ir jau tik vēss, tu paliksi slims. Nāc, tete gaida.»

Tātad tēvs bija jau pārnācis. Jānis nolēca no velētavas, un māte aiztaisīja logu.

«Ko gan tēvs teiks?» Jānis domāja un gāja uz istabu. «Lai­kam gan no skolas nekas neiznāks.»

Sirds viņam sāka stipri pukstēt, it kā kad tas augstam kalnam būtu uzkāpis līdz pusei un nu būtu jādomā par tāļāk- kāpšanu. Pie tam viņš sajuta, ka tas miglainā vēsumā bija pavisam sastindzis. *

Istabā nonācis, Jānis ieraudzīja tēvu un māti sēžam pie galda, uz kura dega tauku svece vāju liesmu.

«Nu, Jāni,» tēvs teica, «tu vari jau rītu iet uz skolu. Dzilnas Andžs gan nav sadabūjams, bet es to lietu esmu labi pārdo­mājis … īsts darba strādnieks no tevis tā kā tā neiznāks, labāk ir, ka tu paskolojies, varbūt tiksi, ja manīgs būsi, vēlāk par skrīveri vai skolotāju. Pielūkosim, kā nu mēs te, mājās, iztiksim…»

Jāņa seja parādījās prieka vaibsti. Viņa acis iemirdzējās kaislīgi. Viņš apsēdās un gribēja tēvam pateikties vārdiem, bet nevarēja. Piepeši viņš satvēra tēva roku, to vairāk reižu noskūpstīja un pie tam sajuta, ka tam asaras birst. Arī tēvs apraudājās. Viņi abi, tēvs un dēls, sajuta, cik lielus upurus tie abi nesa. Lai gan tēvs bija nemācīts zemnieks, tomēr viņš sajuta to kā vajadzību, ka dēls, cik vien tik iespējams, tāļāk izglītotos.

«Ko jūs abi kā muļķi raudat?» māte smējās, bet varēja pēc balss nomanīt, ka arī viņa nebija vis tāļu no raudām.

«Bet tad tu, dēliņ, arī mācies, strādā uzcītīgi,» māte noru­nāja, «tu redzi, kā tēte priekš tevim pūlējas.»

«Nu, Jānis nav vairs mazais bērns,» tēvs piezīmēja, «gan jau viņš zinās, kas jādara.»

Tēvs piecēlās, novilka svārkus, pakāra tos aizdurvē pie sienas un nopūtās. Jānim tīri vai sažņaudzās sirds, redzot tēvu ar tik salīkušu muguru. Viņa bārzda bija pēdējā laika metusies sirma. Pēdējo reizi Rīgā būdams, viņš bija iegādājies brilli, kuru tas lietoja, gramatu lasot.

Uz gultas malas nosēdies, tēvs nožāvājās un taisījās no­vilkt zabakus. Jānis piesteidzās tēvam palīdzēt. Kad zābaki bija novilkti, tad tēvs atstiepās gultā.

«Viss būtu labi,» māte runāja, «ja Jēkabs būtu no zaldātiem vaļā. Pēc Mārtiņiem jau nu viņš gan pārnāks, tā jau viņš bija rakstījis …»

«Kas tad par bēdu, ja Jēkabs būtu majā!» tēvs piezīmēja, «tad jau tu, Janka, tikai pa skolu vien varētu dzīvot…»

«Ej nu, dēls, izgulies un tad rītā taisies uz skolu. Priekš­pusdienā gan nevarēsi. Gaļa vēl jāvāra. Tu jau zini, dēliņ, darba man ir daudz. Aiziesi pavakarē, arī būs labi. Vai tad tur nu kas, vienas dienas dēļ…» māte mudināja.

«Tad es rīta cēlienu vēl paaršu,» Jānis aizkustinātu balsi teica, «man ļoti gribas strādāt, īpaši sienu pļaut. Nu, drīzi nāks suņu dienas, tad jau es būšu atpakaļ, un tad es pļaušu, tad jūs redzēsiet, kā es pļaušu.»

Jānis uzmeklēja savu guļu vietu, bet iemigt tas, zināms, tik drīz nevarēja. Garā viņš nokļuva pie atjaunotās Romas. Visus romiešus viņš labprāt būtu pulcinājis ap sevi, lai dotos tālumā, uz svešām zemēm, lai tās iekarotu. Un tad viņš tēvu, māti, brāli un māsu aizvestu iz purvainā, drēgnā apgabala, uz turieni, kur nevalda drudzis, kur prāts ir biežāki jautrs, var būt, ka tur pat laimiba mīt … Bet tūliņ viņš atzina, ka tie ir tik tukši sapņi. Un tomēr Roma viņam atkal rādījās gara acīm. Varenas, kuplas egles stiepjas augšup un satiekas augšā saviem zaļiem zariem. Smuidrās galotnes cenšas augšup uz debesīm. Tās ir atjaunotās Romas torņi. Un noras malā deg ugunssārts, dūmi baltpelēki vijas augšup pret zilo debesi. Arī viņi, šie dūmi, nīkuļi, cenšas turpu. It kā gari viņi paceļas, atstādami šo mitro, nemīlīgo trūdu zemi… Romieši sēd ap ugunskuru un pārrunā nolikumus skola. Bet viņi sēd visi par daudz klusi. Nav agrākās jautrības…

Un Jānim guļot liekas, it kā tas dzirdētu jauno romiešu sarunas.

«Ko gan Cezars dara?» iejautājās mazais Kajus Kapustu- lus, kuram īstais vārds ir Kārlis Kāpostiņš. Mazais Kapustulus cienī savu Cezaru, jo viņš to mīlē.

«Kur Cezars?» iesmejas druknais Augustus Maurelius, linu tirgotāja Mauriņa dēls, «Cezars bradā pa barbaru dūņām, varbūt gana barbaru cūkas . ..»

Maurelius nevar Cezara ne acu galā ieredzēt, jo viņš pats jau sen tīko pēc Cezara goda. Cik tas lieliski: Cezaram tuvo­joties, visi romieši paceļas no saviem sēdekļiem, kur nu katrs sēd: viens uz mauriņa, otrs uz celma, trešais uz egles resnās saknes, un visi sauc: «Sveiks, Cezar, sveiks!»

Maurelius apskauž Cezaru… Maureliusa tēvs ir bagāts pilsonis. Cezara tēvs ir nabadzīgs saimnieks. Bet Cezaram ir prāts un saprašana. Viņš mācībās ir pats pirmais, un izskats viņam ir gandrīz tikpat mīļš, cik cienīgs. Kas par to, ka Cezars ir bāls, bet viņš prot it visu, kas skolā uzdots, izmācīties, ja vēl daudz daudz vairāk. Kajus Kapustulus prot septiņādi Pitagora likumu par trijstūra hipotenūzas un abu katetu kvadrātiem, bet

Cezars jau pazīst ģeometrisko «zelta griezienu», pazīst riņķa rādija un perifērijas sakaru. Kajus Kapustulus un citi biedri tikuši tikko līdz ar Hanibalu pār Alpiem, bet Cezars zin saukt Francijas pirmos konzu|us pie vārda, zin, ko katrs no tiem darījis tēvijas un sevis paša labā.

To visu Cezars Sileniekos, tumšā, drēgnā kaktā, uz cietām cisām gulēdams, it labi pārdomā. Bet viņam metas bail, viņš sevi jautā: «Kāpēc gan es protu vairāk kā mani biedri? Vai tas dabīgi? Cik tāļu tas tā ies? Vai nepienāks bezdibens, pār kuru tikt nav iespejams ne cilvēka gribai, ne prātam? Vai Cezaram tik nedraud briesmas?»

Pusnomodā, pusmiegā Cezars sāpīgi iekunkstējās. Bet drīzi pēc tam viņš bija aizmidzis.

Otrā dienā, pirmdienā, pavakarē Jānis devās ceļā uz skolu. Māte to pavadīja kādu pusversti, nesdama maizes kulīti. Pie lielceļa nonākuse, viņa atdeva dēlam maizes kulīti un asarām acīs lēni teica: «Es tāļāk neiešu … Ej, Jānīt… un neaizmirsti mūs!»

Jānis nobučoja māti un teica: «Labas dienas tēvam un visiem!»

Tad abi izšķīrās. Brīdi gājis, Jānis apstājās un atskatījās. Māte gāja lēnām pa olnīcu. Nevaldāms žēlums Jāni pārņēma nevis tāpēc, ka tam bija jāšķiras no tēva mājas, nē, tāpēc, ka māmiņa tur gāja, taisni kā nabadzīte, ar tik daudz cerībām, ar tik daudz sāpēm. Viņa gāja atpakaļ uz savām grūtībām, pie sava ikdienišķā darba, kur sūri ķēķa dūmi kož acīs, kur sma­giem kauliem rītos jāceļas un jāiet ar vēl smagākiem pie miera. Pie kāda miera? Vai viņa tētēm un māmiņai ir kādreiz miers? Viņi abi iet un iet iar salīkušu muguru, viņi cieš un cieš…

Bet nu žirgti un droši uz atjaunoto Romu! Reiz taču apstākļi kļūs citādi, labāki …

Kas par varenām eglēm gar abām lielceļa malām! Gandrīz tādas pat kā atjaunotajā Romā. Sūnas dzelteni-zaļas, tik čauganas, ka gribas pa tām vai vi|āties. Klau! .. . Tas ir dzenis vai dzilna! Meža bezdelīgas, vārnas, klijas! Bet tas viss Jānim ir par ikdienišķu, par vienkāršu. Turpretī, ja ieraudzītu zaķi vai stirnu, tad pavisam cita lieta. Lapsa ir vēl pavisam nere­dzēta. Gar ceļu koki un atkal koki. Dažs smuidri nolīcis, tas derētu milzim par pātagas kātu. Diezin ko gan viņš pērtu1 Zirgu varētu ar tādu pātagu uz reizi nosist. Koki un atkal koki! Beidzot viņi top garlaicīgi, viņi šalc tāpat te kā citur, gan dažreiz drūmāki, bet ir viena un tā pate pazīstamā koku meldija! Bet dziļš grāvis, kurš kāda ezera nosusināšanas dēļ rakts caur veselu kalna muguru, ir kaut kas sevišķs! Viņš gan : r pazīstams, bet taču ir īpaši lielisks, un milzīgi dziļais robs kalna mugurā izskatās kā varena vāts, kuru cilvēki iecirtuši zemes miesās. Bet tad atkal koki! …

Beidzot gājējs nogrimst domām sevī. Cilvēks pats sev ir visnepazīstamākais svešnieks, tiklīdz tas, apkārtnē, dabā neap­mierināts, meklē glābiņu savā iekšienē. Jānim likās, it kā kad tā nebūtu viņa, bet kāda sveša nebēdnieka sirds, kura tam krūtīs pukst. Atstāt tēvu un māti pie grūta darba, drudža perēklī, vientulīgā nomalē un jautri soļot uz atjaunoto Romu! Vai tas varēja būt Jānis, kurš mīlēja tik karsti savus vecākus!

«Ai!» viņš nopūtās un apstājās. «Esmu par ātru gājis. Tik karsti »

Viņš slaucīja sviedrus no pieres. Saule jau rādīja vēlu pēcpusdienu, bet šodien bija it sevišķi silts, gandrīz karsts laiks.

«Tad tāds es esmu,» viņš atkal domāja, «plijos tēvam virsū, kamēr tas mani atlaiž … Tēvs pats tik nevarīgs, bet man maz bēdas par to! . ..»

Jānis nopūtās, bet gāja arvienu tāļāk. Reiz jau tas gribēja griezties atpakaļ, iet mājās un teikt: «Tēt, es palikšu pie tevis, es tev palīdzēšu!» — bet kājas bija iesākušas iet, tās gaja tāļāk. Beidzot viņš ieraudzīja caur priedēm plašo dzirnavu ezeru,

kuru viņš jau daudzreiz bērnībā bija apsveicis kā brīnumu, kas gājēju it kā atpestī no apburtā sila, kur visi koki tik noslēpu­maini šalc.

Jānim likās, it kā kad sirds būtu atkal viņa īstenā sirds. Tā sāka savādi pukstēt…

Tur, dzirnavās, dzīvoja meitiņa, gadu divpadsmit veca. Balta kā lilija, žirgta un mudra, gudrām acīm un pastāvīgi smaidošu mutīti. Ko gan šī mīlīgā parādiba dara? Vai tā žēlojas, dzied vai skaļi gavilē, tā ka balstiņa atskan pār ezeru? .. .

Šī mazā parādiba Jānim izlikās kā ievērojamākā būtne pasaulē. Ilgi viņš to nebija redzējis, — pēdējo reizi pie Elk- snaines baznīcas. Bet tas bija ziemas laikā, un mazā, mīlīgā parādība bija ievīstīta lakatos un kažokā, un viņš bija redzē­jis tikai drusciņ viņas vaigus, mazo deguntiņu un divas sprig- stīgas actiņas, kuras gandrīz šķelmīgi glūnēja uz Jāni. Bet tas bija tik acumirklis! Melderis to iecela kamanās, atraisīja savu jauno melni, kurš skrēja ka vējš, un tad sniegs vien noputēja, ka pajūgs aizšāvās, aizvezdams mazo parādību . . .

Bet pagājušā vasarā, zaļu vakarā, vai tā nebija laime, kādu reti kāds mirstīgs var piedzīvot? Jānis un viņa tēvs bija mazās parādības viesi! Melderis uzturēja labu satiksmi ar Jaņa tēvu. Pļavas, kuras melderis uz vairāk gadiem bija rentējis, sagaja ar Jāņa tēva pļavām robežās. Bet pļavas atradās no dzirnavām vairāk verstju tāļu, melderis viņas nespēja uzraudzīt, un tam netikās algot īpašu pļavu sargu. Jāņa tēvs melderim šajā ziņā izpalīdzēja. Melderis atkal Jāņa tēvam mala par brīvu miltus. Un bez tam melderis Jāņa tēvu bija zaļu vakarā iesaucis iz kroga istabas savā istabā kā viesi. Uz balti apklāta galda bija cepeši, sieri, sviests un baltmaize. Lukturos dega sveces, bez tam plašo istabu apgaismoja liela griestu lampa. Spogulis sniedzās līdz pat griestiem, tajā Jānis ieraudzīja savu pilnīgu stāvu. Vienā kaktā atradās klavieres, otrā grāmatu skapis

glāžu durvīm un uz grāmatu skapja vāzes ar dažādām māksli- gām un dabīgām smilgām un pāvu spalvām. Pie galda rīkojās meldera kundze, branga, patīkama dāma, pie kuras svārkiem tvērās divi bērniņi, puisītis un meitiņa. Puisītis taisījās raudāt, kad piepeši kā iz slēptuves iznāca viņa mazā parādība, kura izskatījās tiešām pēc eņģeļa, un, puisīti pie rokas satvēruse, teica: «Kuš, redz, kāds tu esi palaidnis! Laid mammiņu mierā! ..

Un stundu vēlāk mazā parādība sniedza Jānim saldumus un mīlīgi šļupstēja:

«Nu, ņem vēl! Ņem …»

Jānis ņēma un ēda. Tie bija saldumi, kurus varēja ēst vai bez mēra, kamēr tos tik sniedza mazā, mīlīgā parādība. Jānis neprata izturēties pret viņu kā īsts kavaliers! Viņš sēdēja, klusi apbrīnodams mazo parādību. Toreiz viņš vēl nepazina Romas, viņš vēl nebija Cezars. Tagad viņš varbūt uzdrošinātos glaudīt mazās dzirnavnieces zelta matus …

Taisni pret dzirnavām Jānis apstājās un lūkojās meldera dzīvokļa logos. Var būt, ka viņa pienāks pie loga un pa­smaidīs. Labu brīdi viņš stavēja un gaidīja, bet nevienā no logiem nepaspīdeja mazā, baltā parādība. Tad viņš nopūtās un gāja tāļāk.

Sāka jau tumst, kad Jānis nonāca pie meža, kura viducī atradās Elksnaines draudzes skolas lauki un pate skola. Tas bija šaurs, slikts ceļš, kurš nogriezās no lielceļa un turp veda. Mēness jau bija uzlēcis, kad Jānis iznāca klajumā, pakalnē. Otrā kalnā spīdēja baltā skola. Pukstošu sirdi viņš steidzas tuvāki skolai, domādams, ka tas dažas minūtes vēlāku saviem mīļiem biedriem spiedīs roku, un kā tad visi kopā priecāsies!

Bet skolas namā nonācis un klasē apskatījies, tas atrada tur tikai barbarus, kuri mielojās, dažs pie sviesta cibas, dažs pie pannas ar ceptu šķiņķi. Ar dažiem barbariem viņš apsvei­cinājās. Viens no barbariem atvēra puisēnu guļamās istabas durvis un brēca pilnā kaklā: «Cezars, Cezars ir klāt!» Arī meitenes dabūja vai tajā pašā acumirklī visas zināt, ka Cezars atnācis. Dažas ieskrēja klasē, lai pārliecinātos. Bet Cezars ne­jutās laimīgs bez «romiešiem». Kur gan tie varēja būt? Kur gan citur kā atjaunotajā Romā! Maizes kulīti noglabājis no­liekamā kambari, Cezars vēl to pašu brīdi devās pār noru uz atjaunoto Romu. x .