Stāsti

BALTAIS ZVIRBULIS

No cikla «Iz maniem bērnības laikiem»

ie spirta laišanas brankūzi manim nepatikās. Muižas kungs bija tik žēlīgs un mani aizsauca par savu kučieri. Dzīve bija, kā jau daždien pie kungiem dienot. Brīvs ne acu­mirkļa, bet paēdis — un ko tad vairāk! Kamēr muižas kungs bija neprecējies, tikmēr gāja labi. Lielskungs mūsu darī­šanās tiklab kā nemaz neiemaisījās. Viņam bija sava fabrika, un turp viņš brauca katru dienu pa reizes divas. Ko ara, sēja un pļāva, tas viņam bija vienalga. Franču inženiers tam braukāja pastāvīgi līdz un mānija viņu uz nebēdu. Bet muižas kungs bija saprātīgs zemkopis un krietns saimniekotājs. Zināms, kad sakaitināji, tad zināji, ko dabūsi. Bet vispārīgi par viņu ne vār­dam vietas. Tikai vienā ziņā viņš bija pārskatījies. To madāmu bija tādu negantu paņēmis. Tiklīdz cienīgmāte atnāca, viss pārgrozījās. Viņai bija sava meita līdz, vāciete, nesmuka kā čigāniete, bet pucējās tāpat kā cienīgā. Pati cienīgā bija kā

jau daždien smalkākas kārtas, dzēra kafiju un nēsāja ausīs zelta riņķus. Bet no dabas tā bija neganta. Reizēm nekas: iznāca, pasmējās, solījās manim izgādāt smukāko muižas meitu par sievu, bet, kad uznāca pērkons, tad arī rūca un spār­dījās. Pats muižas kungs no viņas bijās. Gadījās, kad es cienīg­māti vēžu vai nu uz daktera māju, vai uz dzirnavām, kur nu viņai iepatikās braukt, satiekam ce|ā lielkungu. Tas brauc: zirgi vienās putās. «Tprr!» viņš savam kučierim saka un māj manim ar roku, lai arī es pieturu. Tad lielskungs manai cienīgai uzprasa: «Kā jums iet? Ko dara krustdēls? Vai visi veseli?» Tikai muižas kungu pie vārda nesauca. «Labi, viss labi, barona kungs,» viņa saka, «bet…» Un tad nāca sūdzības. Visus viņa apsūdzēja, pat melderi, pie kura tā bieži viesojās. Es vāciski tik daudz sapratu: muižā dzīvodams, iemācījos pat rakstīt un rēķināt. Dzirdu un klausos, ka mana pavēlētāja nav ar neko mierā. Un tas lielkungam patika. Tikai par fabriku viņa prie­cājās un nezināja, kā to slavēt. Tas lielkungam vēl vairāk gāja pie sirds. Zirgs nestāv, bet cienīgā stāsta.

«Sliņķi, viņi visi ir sliņķi,» es dzirdu, viņa saka. «Viņi jūs, barona kungs, izposta. Par maz viņus soda.»

Lielskungs sarauj uzacis. Viņš nebija cilvēku mocītājs. Bet, tiklīdz šī mana, ka lielkungam tas nepatīk, tad sāk lielīt lielkunga jaunos suņus, cik tie skaisti un gudri. Savus suņus lielskungs mīlēja vairāk nekā lielmāti. Kur brauca vai gāja, — suņi līdz un tik laiza lielkungam rokas, smilkst un tek, ka prieks redzēt. Bet lielmātes neņēma nekur līdz. Tā dzīvoja par sevi, preilene klāt, iznāk, nesaka ne vārda, tāda drūma, cilvēki pabučo roku, un atkal ieiet pilī. Iet no rītiem abi pa­staigāties pa Lielo kalnu, lielmāte iet soļu divdesmit pa priekšu, tad nāk lielskungs, bet kopā nekad. Kas nu mums gar to par daļu, kung^ lieta un darīšana. Bet mūsu madāma muižā vai otrs lielskungs. Ko viņa gribēja, tam vaja­dzēja notikt.

Tā reiz aizvedu cienīgo uz dzirnavām, tur liela balle: strožs ar savu madāmu, baznīcas krodzinieks ar sievu un tā visi tie, kuri bija no lielkungu smakas un stāvēja zem mūsu lielkunga. Muižas kungam nebija vaļas. Tas arī ar melderi lāgā nesatika. Tā nu piebraucam. Visi jau mūs gaida. Es iebraucu ratus vāgūzi, padaru, kas darāms, un izgājis nostājos uz dambja un skatos pār ezeru. Tur plunkšķinās pīles, un es ar dzirnavu puisi sāku runāt, sak, kas tā par lietu, zivis var redzēt, peld vai biezs, bet murns uz muižu nesūta.

«Sak, vai nu tas priekš jums,» puisis atbild. «Ja gribat, zvejojiet paši!»

Bet es skatos: peld lielas karūsas un šmaugas līdakas, ka tīri prieks redzēt. Un tā nu abi runājam, ko zinādami, kad es piepeši dzirdu, sauc:

«Kriša, Kriša!»

Cienīgās balss, un es metos uz ceriņu pusi, kur ciemiņi laubītē sagāja. Pieskrēju, redzu, visi skatās kā gaisā, mētā rokas, grozās un stiepjas, un glūn uz koku zariem. Toreiz ap dzirnavām auga oši un ozoli. Sitais klajums, kur tagad tīrumi līdz Svilai, tolaik bija purvs un mežs. Ap klēti līdz pat upei bija piestādīts ceriņu un šādu tādu dārza koku, cik tālu zeme bija sausa. Var teikt: pus dārzs, pus mežs! Tur nu visi stāv, skatās un brīnās. Un mana cienīgā tik laimīga, smaida, liek roku pie pieres, lai saule acīs nespīd, un veras, veras, it kā uz eņģeļiem raudzītos…

«Kas tad nu?» es domāju. «Vai līdakas pa gaisu skrej, ka visi aiz brīnumiem kā apstulbuši?»

«A, tu, Kriša!» cienīgā, mani ieraudzījusi, iekliedzās. «Palūk, Kriša, balts zvirbulis!»

Domāju, — vai nu prātīgi, balts zvirbulis, tas tik tā iz­runāts kā pa jokam bērnu pasakās, pats tādu redzējis nebiju. Visi mētā rokām, sauc: «Shhh!» Zvirbuļu bars paceļas no ķiršiem, un nudie, viens balts, kā no pirts nākdams.

«Ai, cik skaists, cik balts!» mūsu cienīgā sauca. «Kriša, tevim šis zvirbulis ir jānoķer!»

«Jānoķer?» es saku. «Bet, cienīgā madāma, es pa gaisu neprotu lidot!

«Muļķi, ar lamatām ķer putnus, ar cilpām!» viņa pār­skaitusies kliedz. «Un nav vis pa gaisu jāskrej!»

«Slikti būs,» es domāju, «ja pretosies, labāk saki, ka ķersi, vai nu to zvirbuli saķersi, tā pavisam cita lieta.»

«Nu labi,» es saku, «es mēģināšu, bet viegls darbs tas nav!»

«Nu, tad gādā, ka zvirbulis rokā!» madāma saka. «Ja saķersi, dabūsi rubli, ja ne, tad »

Es nu sāku apkārt ložņāt kā pats burvis. Gudrojām visādi ar dzirnavu puisi. Taisījām lamatas, sējām cilpas, grauzdējām kaņepes ar taukiem, lai tik zvirbuli dabūtu rokā. Bet to dienu no zvirbuļa ne domāt. Gudrinieks, tāpēc šis bija tik sirms, ka jau ilgu mūžu piedzīvojis un tādus vīrus pazina, kādi mēs ar dzirnavu puisi. Aizvedu cienīgo vakarā uz muižu, bet šī saka:

«Kriša, tu man rītā agri esi uz pekām, laidies uz dzirna­vām un saķer manim to balto zvirbuli!»

Un paliek tā ērmīgi ap sirdi. Kur nu tu zvirbuli saķersi un vēl pašu sirmo veci! Gulējis vai negulējis, bet rītā bez saules jau dzirnavās. Grauzdēju atkal kaņepes, spiedu tauku piciņas, likdams tās lamatās starp cilpām. Bet Pēteris, dzirnavu puisis, smejas:

«Ķer nu zvirbuli! Kur tu to saķersi!»

Uncvatam, šim labi smieties, bet manim jāskrej cauru dienu svīzdamam. Pataisījām cilpu, cik tik dabūjām zirgu ašķu. Salikām tās uz jumtiem, uz galdiņiem, žuburiem, pa ķiršiem, pa ceriņiem. Izgrauzdējām melderienei visas kaņepes; redzam, putni knābj un ēd, bet rokā neviena, ne balta, ne pelēka!

«Gudri, pagāni!» es Pēterim saku. «Vajadzēja kaņepes izmērcēt spirtā, lai zvirbuļi apreibst, diezin vai tad neizdotos kādu, vismaz pelēku, rokā dabūt!»

«Tavas domas nav ļaunas,» Pēteris atbild, «bet kur ņemsim spirtu?»

Dabūjām no meldera spirtu, izlaistījām visu pudeli. Bet zvirbuļi bija jau saēdušies. Pret vakaru neviena vairs sētā.

«E, jūs, zvirbuļnieki!» sauc melderzellis no zāģētavas. «Jūsu putni jau sen apcēluši dēļu blāķus!»

Eju skatīties: kā tad, visi danco augšā pa dēļiem kā pa kāzām un baltais pa vidu. Nu ķērāmies pie zirgu astēm, plūcām astrus, kad melderis neredzēja, un sējām vēl cilpas. Salikām tās vispāri dēļiem, izkaisījām vēl kaņepes, jādomā, nu būs rokā. Bet to dienu nekā. Bez zvirbuļa muižā nedrikstēju rādīties. Paliku pa nakti turpat. Guļu, guļu, bet miegs nenāk. Kā dabūt zvirbuli? Rītā aizgulējies kāpu no vāgūža augšas zemē. Te muižas kungs klāt.

«Ko tu te meklē?» viņš baras. Redzu, vīrs nezina, kas manim par lietu.

«Zvirbuļus ķeru,» es saku, cepuri rokā turēdams, «cienīg­māte pavēlēja!»

«Nu, tad gādā, ka zvirbulis tūliņ rokā, un taisies uz muižu, manim cilvēku trūkums!»

«Zināms,» es domāju, «darba laiks, visur strādnieku par maz, bet es te skraidu ap zvirbuļiem!»

Bet es tik saku: «Cienīgmāte tā pavēlēja!»

Neko darīt. Muižas kungs norūc, apskata dzirnavās, kas jāapskata, un brauc atkal uz muižu. Bet es tāds bēdīgs velkos gar tiem krūmiem, glūnēdams, sak, vai tad šis, pagāns, nebūs kur sapinies. Skatos: ceriņos nav. Kaņepes apēstas, bet putna ne redzēt. Apskatu ķiršus, arī tur tas pats. Nu kāpu beidzot uz dēļu blāķiem. Saule spīd. Vasaras laiks. No rīta jau karsti. Lagā nevar redzēt.

Noeju pie malas ar muguru pret sauli un nu skalos pāri visam strēķim: kā tad, šis guļ cilpā, guļ un nekustas! Sirds aiz prieka tīri vai notirpa. Kas nu vēl par rubli, tas bijis nebijis, bagāts caur to netiksi, bet kur tad tā slava! Kriša noķēris balto zvirbuli! Es nu tā apdomīgi manos šim klāt, kas zina, varbūt trūkstas un — spurkš! — prom uz visiem laikiem. Tā nu solīti pie solīša arvien šim tuvāk, sak: titiņ, titiņ, nebīsties, es jau tevis neēdīšu! Pieeju un saņemu šo kā makanu. Turu abās saujās ka nezin ko un kapju lēni lejā.

«Urā! Nu ir rokā!» es saucu. «Baltais zvirbulis saķerts!»

Saskrej visi dzirnavu ļaudis un mūs abus ar zvirbuli ap brīno. Pati madāma ziņkārīga: parād' tad, Kriša, parād'! Bet Kriša kā uz adatām. Nu tik jāmato uz muižu, ka tik laupījums nepasprūk! Ne ēdis, ne dzēris pārnāku muižā.

«Nu, Kriša, kas ir?» cienīgā skrej aizelsusies pretim.

«Ir rokā!» es saku, un pašam prieks, ka nezinu, kā to izteikt.

Uhcicī! Kas tas par lēcienu, kas tās par gavilēm! Cienīgā skrēja pa priekšu istabā, es pakaļ ar zvirbuli rokā. Būrītis jau stāv uz galda.

«Durvis cieti! Vai logi aiztaisīti?» cienīgā kliedz. «Kriša, palūko, ka putniņš neizbēg!»

Es, pie visas miesas drebēdams, laižu roku uz būrīti kā pūķa rīklē, gluži tā bija ap sirdi, diezin kā tas notika, kā papletu roku, — šis kā mests — puks! — griestos iekšā. No gries­tiem — taisni logā.

«Kriša, turi tu durvis, aizslēdz tās cieti!» cienīgā drebēdama zvērošu skatu saka. Es arī pie durvīm klāt, vienas aizslēdzu, otrām nebija atslēgas, tās turu kā dzelzīs. Te dauzās pie durvīm.

«Kas tur ir?» cienīgmāte bargi kliedz. «Nedrīkst iekšā nākt!»

«Cienīgmāt, cienīgmāti» meita aiz durvīm sauc. «Cienīgtēvs nokrita no staļļa augšas, tūliņ jābrauc pēc daktera!»

«Lai krīt!» kliedz cienīgā. «Gan Kriša aizies!»

Meita izskrej, un mēs nu abi ķeram zvirbuli. Bet šis kā traks no viena kakta otrā, sitas griestos un rūtīs, ka plīkš vien.

«Cienīgmāt,» es saku, nevajag viņu tā baidīt, lēni, apdo­mīgi ar to jāapietas!» ,

Zvirbulis uzmetas uz skapa. Pag, pag, es domāju, nu ir labi! Es savu cepuri tam uzmaukšu galvā. Pielienu gar skapa sāniem šim klāt, metu virsū. Vai prom? Skatos, nav nekur, turpat vien bus zem cepures. Spiežu, tā taustīdams, visu to bušanu saujā. Tad cienīgā ar savu roku lēnām iekasās visā tajā mikucī, kas man pirkstos, un izvelk šo brenci laukā. Bet šim galva karājas, beigts kas beigts. Drusciņ pastiprāk biju uzmetis.

«Vai dieviņ!» es domāju. «Nu būs pēdīgā stundiņa!»

Bet cienīgā nesaka ne vārda. Viņa tur balto zvirbulēnu un skatās, skatās stīvi uz to, un lielas asaras tai lēnām sāk ritēt pār vaigiem. Gan mutē šo, gan paijā un raud, bet kā tu nu mironi atdzīvināsi! Bet es metos pie laika uz durvju pusi un laukā! Sak, zvirbulis nu ir rokā, lai nu cep vai vāra, kā tik patīk. Nu skriešus vien lejā uz staļļiem. Kungs guļ uz salmiem, ne vaid, ne kustas; gluži kā bez dzīvības. Lielskungs sēž uz mucas un gaida daktera.

«Kā tad tas viss noticis?» es vienai no meitām prasu. Sī stāv bāla, bez runas, kā neprātīga. Prasu otrreiz tā klusām, ka lielskungs nedzird.

«Laba jau nemeklēja,» šī čukst. «Mēs tur augšā sienu bāzām. Līze, Mada un es. Tā muižas kungs uzkāpj un sāk par brīdi ķerstīties. Manim gan nepiedūra ne pirkstiņa, bet, kā ķērās pie Madas, — šī tāda kustīga, — tā šī grūda ar visu sparu. Nezin kā bija, kā nebija, kungs pa logu zemē uz akmeņiem. Mada pārbijusies, ka nezina, ko darīt, ko ne …»

Bet manim kunga žēl. Es teciņus vien uz kroga pusi. Sak, kur tad tas dakterlielskungs paliek? Bet šis ar jau klāt. Tomēr līdzēt nekā nelīdzēja. Bēres bija lielas. Manim nu tā lielākā bēda Ieliks atkal brankūzī. To nu gan nedarīja, bet aizsūtīja mani par stārastu. Lielskungs bija žēlīgs un deva manai agrākajai cienīgai dzīvokli un maizi. Diezin kur viņa nosisto zvirbuli lika. Bet balts tas bija kā brīnums. Visi par to runāja un mani sla­vēja par to, ka es to noķēris. Tas nu reti reti gadās, un dažureiz es par šo lietu pārdomāju, cik brīnišķīgi iet pasaule. Mirst vīrs, sievai vienalga, mirst zvirbulis, tai birst asaras kā pupas. Jā, cilvēku sirdis ir dažādas. Vienam tā ir cieta kā akmens, otram mīksta kā vasks. Manim gan tāda sirds, ka labāk ej kopā ar cilvēku, lai viņš kāds, nekā skrej zvirbulim pakaļ, lai arī tas būtu tik balts kā sniegs…