Stāsti

IEVADS

Padomju laikā jau izdotas divas Poruka darbu izlases — «Reālistiski stāsti» (1951) un «DzejoĻi» (1957).

Ja dzejoju izlases uzdevums bijis sniegt vispusīgu ieskatu Poruka kā dzejnieka dai|radE, tad stāstu izlasei bijis šaurāks uzdevums: nodot mūs­dienu lasītājam tikai tos Poruka stāstus, kam tiešāka sabiedriska ievirze, lie­lāka sociālās dzīves izziņas nozīme.

Sīs izlases uzdevums ir plašāks. Tā sniedz vispār labākos, raksturī­gākos, kā arī jaunatnei pieņemamākos no Poruka īsajiem prozas darbiem.

Uzdevums rada grūtības tai ziņā, ka dažos stāstos, kas dod labu priekš­statu par pašu rakstnieku, par viņa prozas īpatnībām, viņa izvirzītā galvenā ideja lasītājam ar zinātnisku pasaules uzskatu nav pieņemama (piemēram, «Sirdsšķīstajos jaudīs» — ticība dievam kā labas, vērtīgas dzīves priekšno­sacījums). Taču, ietverot izlasē arī dažus šādus stāstus, mēs tomēr esam pār­liecināti, ka mūsdienu jaunatne, kas skolās gūst pareizu ievirzi un pieeju dzīvei un pagātnes parādībām, spēs vispirms saredzēt stāstos to, kas tiem nodrošinājis popularitāti. Tas ir dzijais jūtu dzīves tēlojums, kas |auj viegli uztvert patieso, vērtīgo un atsijāt no tā sadomāto, dzīvei svešo, maldīgo.

Lai izprastu pretrunas, kas sastopamas Poruka stāstos, ielūkosimies rakstnieka pretrunīgajā personībā.

Jānis Poruks (1871 — 1911) audzis reliģiozā, patriarhālā ģimenē, kurai sveši sava laika progresīvās sabiedrības centieni. Bērnībā rakstniek»m nav jāpārvar sistemātiska darba grūtības, kā, piemēram, viņam tuvu stāvošiem rakstniekiem Brigaderei un Saulietim. Neradinot zēnu pie darba un pie­pūles, vecāki neattīsta viņa gribasspēku. Zēns nododas savu jūtu analizei, pasīvai sapņošanai, pārdomām. Līdz ar to ari saprotams, kāpēc, salīdzinot ai minētajiem rakstniekiem, Poruks mazāk cildinājis vienkāršu darbu kā rakstura veidotāju. Ciešāku sakaru trūkums ar citiem bērniem nemodina un neattīsta nākošajā rakstniekā arī sabiedriskas intereses. Visi šie apstākļi, no vienas puses, gan |auj attīstīties mākslinieciskai iztēlei, izdomai, bet, no otras, nedod tai pozitīvu sabiedriski idejisku ievirzi.

Un tomēr tieši no zemnieka sētas, no laukiem vispār, jūtīgais zēns dzīvē līdzi paņem daudz pozitīva. Te viņš gūst tos bagātos, ar apbrīnojamu redzību un iejūtu uztvertos novērojumus, uzkrāj pieredzi, kas vēlāk tik lielā mērā noder daiļradei. Vienkāršie darbaļaudis, viņu attieksmes, dzīves ap­stākļi saglabājas rakstnieka apziņā visu mūžu, un uz šī pamata tad arī top visi stāsti par lauku dzīvi, un patiesībā tie ari veido stāstu nozīmīgāko daļu. Taču arī šiem dzīves vērojumiem ir sava ēnas puse. Kā zināms, Poruka dzimtenē Druvienas apkārtnē hernhūtisma iespaidā sīksti turas patriarhālās attieksmes. Tās iespiežas zēna atmiņā un paliek kā norma vēlāk dzīvē, īpaši valdošajā sabiedrībā novēroto nenormālību vērtējumos. Tātad — par normu izvirzās atpalikušais, konservatīvais dzīves veids un tajā iesakņojušies ideāli.

Bērnībā Poruks iepazīstas arī ar plašu literatūru, sākumā gan tikai ar mazvērtīgiem dēku literatūras darbiem, bet vēlāk, skolā, — ari ar klasiķiem. Tam liela nozīme literāro interešu attīstībā un spēju izkopšanā.

Kad pēc vietējo skolu beigšanas Poruks iestājas Rīgas Politehnikumā, viņam paveras cita pasaule — kapitālistiskā lielpilsēta. Tās apžilbināts, viņš cenšas atrast vietu augstākajā sabiedrībā, bet pieredze, kas gūta bērnībā, nostāda viņu pret to, ko redz bagātnieku dzīvē. Vienkāršo lauku |aužu sa­dzīves normas, viņu dzīves veids ir tas pamats, uz kura stāvot Poruks vērtē pilsētas valdošo sabiedrību. Rakstnieks nicina buržuāziju ar tās gara trulumu un morālo pagrimumu, taču ne redz, ne arī meklē reālo pretspēku tai. Kā individuālists, balstīdams savus ideālus gan uz bērnībā iepotētās kristīgās ētikas, gan ari — īpaši Drēzdenes laikā un arī vēlāk — uz ideālistiskās filozofijas atziņām (nīcšeāniskā individuālisma un tolstojiskās nepretošanās ļaunumam), rakstnieks visam ļaunajam dzīvē cēloņus meklē atsevišķā cilvēkā, viņa individuālajās īpašībās, viņa ļaunajā dabā.

Poruks domā, ka dzīve mainītos uz labo, sabiedrība atveseļotos, ja visi kļūtu «sirdsšķīsti», ja visiem būtu skaidra sirds un ja visi (arī ekspluatatori) darītu tikai labu vien. Tad uzlabotos dzīve arī tiem panesīgajiem cietējiem, par kuriem tā silst paša rakstnieka sirds. Tātad, pēc Poruka domām, antago­nistisku šķiru sabiedrības pārveidošana iespējama, pārveidojot tikai atsevišķu cilvēku apziņu, bez revolūcijas.

Līdz ar to par pozitīviem izvirzītie Poruka varoņi — gan t. s. «bālie zēni», gan «sirdsšķīstie ļaudis» — paliek vientuļi. Nebūtu ko iebilst, ja Poruks rādītu to, ka godīgais neliešu sabiedrībā ir vientuļš, kā tas patiesībā arī bija, bet rakstnieks, pašu vientulību pārvēršot par ideālu, māca, ka būt godī­gam vispār nozīmē būt vientuļam. Dažos stāstos vairāk, dažos mazāk jūtami izskan doma: lai raksturs un vispār dzīve kļūtu pilnvērtīga, vajag censties tikai pēc kaut kādām iedomātām «augstākajām vērtībām», kam nav sa­kara ar sabiedrības prasībām. Viskrasākā veidā šī atziņa sludināta garajā slāstā «Pērļu zvejnieks». Tā, piemēram, bālais sapņotājs Ansis Vairogs šai slāstā atzīst: «Esi tik sev pašam, tas ir, klusē, sava paša dvēselē nogremdē­joties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.» Sāda atziņa, kurai vēl pievienojas ilgošanās pēc nāves, ir kaitīga, orientē prom no progre­sīvās sabiedrības centieniem. Sevi un savu iedomu pasauli nostādīt pāri reā­lajai īstenībai, pāri tautas interesēm var tikai tāds indivīds, kam trūkst patiesu joties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.» Sāda atziņa, sevišķi pa prātam bija tai sabiedrības daļai, kas savas šķiras interesēs gribēja iemidzināt tautas progresīvos centienus. Līdz ar to tad arī saprotams, kāpēc sava laika progresīvā kritika bālos vientuļniekus, ko Poruks izvirzīja par galvenajiem pozitīvajiem varoņiem, sauca par «klibajiem jēriem». Sī kritikas nostāja bija pamatota sava laika apstākļos, jo revolucionāru cīņu laikā Poruka ideju nesēji, vienpatņi, orientēja prom no izšķirošajiem notikumiem tautas dzīvē.

Tātad dažos Poruka stāstos cauri aužas doma, ka cildeniem raksturiem nav ko meklēt dzīvē, kur visu nosaka vara, zemiskas tieksmes, brutalitāte. Tātad dzīve jāatstāj neliešu varā; cildeniem pietiek tikai ar gaušanos par neliešiem. Nerodot kopēju ceļu ar sabiedrību, kas cīnās par jaunu iekārtu, kurā valdītu cilvēciskas attieksmes, šādi «varoņi» nesekmē, bet pat traucē izcīnīt tādu iekārtu, kas varētu piepildīt arī viņu skaistos un pašus par sevi patiesi cildenos sapņus un ideālus.

Šodien, kad tāda iekārta izcīnīta (tiesa, tas nav Anša Vairoga tipa cil­vēku nopelns) un kad pilnībā var atplaukt visas cilvēciskās īpašības, jauni apstākļi prasa savu pieeju arī Poruka romantiskajiem tēliem, pretrunām un ari vērtībām, kas tajos ietveras.

Poruka daiļradē atklājas humāna, bet pretrunu pilna personība, kas ar visiem saviem labākajiem dvēseles spēkiem un pēc savas saprašanas nostājas protestā pret visu, kas cilvēku pazemo. No labākajiem stāstiem skaidri re­dzam, cik izmisīgi izslāpusi Poruka sirds pēc patiesas cilvēcības. Cilvēcības alku vadīts, sirds ceļu iedams, Poruks pieder vienkāršajiem «mazajiem» ļaudīm. (Raksturīgs nosaukums pirmajam Poruka stāstu krājumam 1900. gadā — «Sirds starp sirdīm».) Taču Porukā iemājo arī spēcīga intelektuāla tieksme pēc dzīves un pasaules izziņas. Un te ir viņa vājā puse: rakstnieka prātu saista reliģijas un ideālistiskās filozofijas valgi — nepareizi priekšstati par spēkiem, kas nosaka un kam būtu jānosaka dzīve. Viņš domā, ka dzīvē noteicošais ir gars, apziņa, idejas, dievs. Viņš domā, ka pat ar pašas mākslas

KĻŪDAS LABOJUMS 7. lappuses 10. rinda no augšas jālasa:

biedrisku, tautas nākotnes ideālu. Tāpēc arī saprotams, ka šādas atziņas līdzekļiem var pārvarēt kapitālistiskās īstenības prozaiskumu. Neizprazdams sabiedrības attīstības spēkus, Poruks pievēršas tikai dvēseles attīstībai. Un dvēseles izkopšana viņa izpratnē iespējama divējādā ceļā: vai nu ceļot savu paša iedomu un sapņu pasauli, vai arī — ja nesarauj saites ar cilvēkiem — darot ienaidniekam tāpat kā draugam tikai labu, tā paturot tīru sirdsapziņu Šodien ikvienam ir skaidrs, ka abi šie ceļi antagonistisku šķiru attiecībās nebija īstie, kas būtu varējuši pavērt pilnīgas iespējas sabiedrības un atse­višķas personības attīstībai.

Tomēr, neraugoties uz šo neizpratni, īsta mākslinieka sirds ir devusi vēr­tības, kas paliekamu vietu mūsu literatūrā nodrošina ne tikai tiem Poruka stāstiem, kuros viņš atklāj sava laika sociālās pretrunas un valdošās sabied­rības zemiskumu, bet daļēji ari tiem, kuros rakstnieks izvirza savus ideālus, jo ne visi Poruka kā romantiķa ideāli ir nederīgi vai kaitīgi. Kaitīga gan ir viņa prātnieciskā — reliģiskā vai filozofiskā tendence, kas — pie tam ne vi­sos t. s. romantiskajos stāstos — pavada šos ideālus un vada uz individuā­lismu, nepretošanos ļaunumam vai — viņpasauli.

Taču Poruka darbi nav filozofiski apcerējumi. Tajos ietvertais sirds de­vums ir pārsvarā pār nevarīgo filozofēšanu. Ideāli, ietverdamies spēcīgos, psiholoģiski pārliecinošos tēlos, paliek ar savām saknēm dzīvē un spēcīgāk izskan tieši kā pašas dzīves aicinātāja balss būt labākam un darīt labu citiem, nevis kā rakstnieka filozofiskās iedomas vārgā atbalss. Līdz ar to filozofiskais ideālisms Poruka labākajos darbos viegli atlobās nost un mākslinieciski labāk veidotie tēli nesatur nekā kaitīga un nepieņemama arī mūsdienu sadzīvei un ētikai. Mēs noraidām labā nopamatojumu dievā, ideā­lismā un skatām to kā pašas dzīves radītu nepieciešamību.

Šķiet, pat lieki būtu mūsdienu jaunatnei vēl atgādināt, lai viņa atseviš­ķos stāstos ar dieva vārdu sasaistīto laba vēlēšanu un darīšanu neuztvertu «kristīgā garā», t. i., kā debesu garu iedvesmotu, bet pašā dzīvē no tradī­cijām cilvēku attieksmēs, sadzīvē izveidojušos cildenu īpašību.

* * #

Pievēršoties tieši izlasē ietvertajiem darbiem, vispirms minama grupa slāstu, kuru centrā ir t. s. «bālie zēni». Tie ir tādi stāsti kā «Kauja pie Knipskas», «Romas atjaunotāji», «Brūklenāju vaiņags» u. c.

Pats rakstnieks par bālajiem zēniem «Romas atjaunotājos» saka: «Sie zēni ir bāli, smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem un sapņaini mirdzošām

acīm. Viņi- nenoplūc puķi un nepiesprauž to pie cepures, bet ļauj

visam mierīgi ziedēt, nolien labāk pakrēsli un reizēm nopūšas, it kā bēgdami

no saules —- Šie īpašas šķiras smalkjūtīgie zēni — — — Sie bālie,

lēnie zēni ar sapņaini mirdzošām acīm ari ir varoņi…»

Sie Poruka «ari varoņi» pieder pie to sapņotāju, fantastu pulka, kuri «pa krēslu mīl lūkoties augšup uz zvaigznēm». Krēslu viņi mīl tāpēc, ka spilgta gaisma ne|auj nojaukt robežas starp reālo priekšmetu kontūrām un iedomu pasauli. Ja sārtais zēns sēž upes krastā, tad viņam ir kādi praktiski nolūki — viņš makšķerē vai gatavojas vēžu ķeršanai; turpretī sapņotāju tādas lietas nenodarbina, viņš labāk fantazē, siekstu iztēlojot par apburtu būtni, lai tad izdomātu visas iespējamības, kā to «atpestīt caur līdzcietību».

Tātad Poruka sapņotāji nemīl palikt realitātes robežās, viņi tiecas uz sapņu pasauli. Jaunībai, protams, piederas gan ilgas, gan sapņi — reāli, nereāli, drosmīgi un pārdroši, bet visi — reibinoši kā pati dzīve, kas nostājas priekšā ar tūkstoš iespējām un aicina priecāties par spēju «kāpt… kalnā vis­augstākā» (Plūdonis). Un visi jaunības sapņi ir labi un skaisti kā pati jau­nība, bet ar vienu noteikumu — ja tie neatsvešina no dzīves, ja tie neaiz- \irza slimīgā pasivitātē un neved pie individuālistiskām tendencēm. Poruka bālajiem zēniem dažkārt piemīt šādas tendences. Taču tas nenozīmē, ka viņos vispār nav nekā laba, patiesi varonīga, skaista.

Poruka vārdi par to, ka šie varoņi «pasaulei lieki», nenozīmē, ka viņi vispār dzīvei nevajadzīgi vai pat kaitīgi un ka vajadzīgi Buņģi. Lieki viņi jūtas sava laika pasaulē, kur valda Buņģi un Maureliji. Tā kā apstākļi un pašu pārliekā sapņainība viņos lielā mērā apslāpē aktivitāti un aizvirza prom no tā, kas dzīvē ir galvenais, noteicošais, tad viņi arī neaug īsti par Buņģu pasaules un varas sagrāvējiem (zīmīgi, ka Cibiņš nosalst, Sile- nieka sapņi nepiepildās, traģiski beidzas sapņotāja Mallsiņa dzīve). Jau pats strupceļš, kādā viņi nonāk, rāda, ka viņu ceļš nav pareizais tur, kur valda manta, dūre un viltība. Un tomēr viņi sevī, kaut arī tikai iespējamībā, dīglī, glabā daudz morālā spēka un labu īpašību, kuras citos apstākļos var pilnībā attīstīties un krāšņi uzplaukt, nesot daudz vērtību sabiedrībai. Tāpēc ari šo­dien varam pievienoties Poruka vārdiem, ko viņš saka par šiem sava laika valdošajai sabiedrībai liekajiem: viņi «ir pamatīgākas uzmanības cienīgi».

Kādas tad ir tās «pamatīgas uzmanības cienīgas» vērtības, kas glabājas šo nabadzīgo, bet garā bagāto zēnu — Cibiņa, Silenieka un viņam līdzīgo sapņotāju raksturos?

Vispirms svarīgi zināt, par ko tad viņi sapņo. Sapņos viņi pievēršas cildeniem ideāliem un apņēmīgi domā par to piepildīšanu, lai laimīgāku da­rītu savu un ari visu cilvēku dzīvi. Viņi «varoņu jūtām krūtīs zvērē cīnīties pasaulē priekš izglītības, priekš visa, kas labs un daiļš». Un, kad tas būtu izcīnīts, «viņš tēvu, māti, brāli un māsu aiznestu iz purvainā, drēgnā apga­bala uz turieni, kur nevalda drudzis, kur prāts ir biežāki jautrs, varbūt, ka tur pat laimība mīt». Šī doma par izglītību kā atsvabinātāju no šaurības un

\

trūkuma zināmā mērā sasaucas ar V. Plūdoņa Atraitnes dēla sapņiem un centieniem.

Sie sapņotāji ne tikai sapņo. Viņi vispār dzīvo bagātu garīgu dzīvi. Vi­ņos iemīt spēcīga dzīves un pasaules izziņas tieksme, un, tās vadīti, viņi ne­baidās ne grūtību, ne pū|u. Plašs ir viņu garīgo interešu loks. Tajā ietveras ne tikai tagadne, — ar iztēles, fantāzijas starpniecību viņu tagadnē līdzdar­bojas ari pagātne un visžilbinošākās ierosmes modina nākotnes ieceres. Arī telpa viņu rosīgā gara priekšā it kā paplašinās, robežas atkāpjas līdz pat zvaigznēm. Dziļi viņi spēj iejusties dabā un pārdzīvot tās skaistumu.

Sadzīvē viņi ir jūtīgi, līdzcietīgi un kā uzticīgi draugi, nedomādami par pašlabumu, palīdz tiem, kas cieš (piemēram, Cibiņš uzsāk cīņu pret Buņģi sava mazā drauga Sapuliņa dēļ, kuram Buņģis iesitis; tāpat arī bālo zēnu garīgā radiniece Zuzīte gādā gan par savu slimo māti, gan ari par savu kop­jamo jēriņu).

Attiecībās ar citiem viņu rīcību vada godīgums. Viņi nekad nemelo. Ja Buņģis no atbildības izgrozās ar meliem, tad Cibiņš pēc zaudētās kaujas, ne­uzdrīkstēdamies ar saplēstu piedurkni rādīties klasē, aizejošam Sapuliņam atgādina: «Ja skolotājs pēc manis prasa, tad stāsti visu patiesību…»

Mostošās mīlas jūtās Poruka bālie zēni vienmēr ir īsti, dabiski un kautri.

Drosmīgi viņi ir cīņā pret ļauno, ko Poruka stāstos galvenokārt pārstāv sārtie zēni — robustie, ģimenē labi apgādātie lutekļi, kam ceļu dzīvē šķir ve­cāki, manta un pašu dūre un viltība.

Dažkārt bālie sapņotāji ir ari godkārīgi, taču nekad — pēc goda kāri bezgoži.

Tādas ir viņu galvenās pozitīvās īpašības.

So tēlu nozīme ir tā, ka ar tiem Poruks izteica sava veida protestu pret rupjo varu un tās pārstāvjiem, kuriem sveši bija augstāki garīgi centieni. Kā patiesi cilvēcisku centienu atgādinātāji viņi līdz ar ētiski estētiskajām vērtī­bām iegūst ari savu sociālo nozīmi, kas vēl jo lielāka tāpēc, ka tēliem piemīt īpašs mākslinieciskā valdzinājuma spēks.

Ar daudzām īpašībām, bet it sevišķi ar savu kūsājošo dzīves izziņas kāri sapņotāji zēni nostājas līdzās Sudrabu Edžus zinātkārajiem un šīs īpašības dēļ ciešanām pakļautajiem zēniem (Dullais Dauka, Inga, Kaukšķītis u. c.). At­šķirība tikai tā, ka Sudrabu Edžus stāstos vairāk sajūtam sabiedrisku apstākļu spaidu un paši zēni mazāk nododas vientulībai un sapņainai pašanalizei. Atšķirībā no Sudrabu Edžus zēniem Poruka bālie zēni, cenšoties trūkumus materiālajā un fiziskajā ziņā izlīdzināt ar garīgo pārākumu pār citiem, daž­kārt vēršas uz nereāliem, sadomātiem mērķiem. Tādos gadījumos viss viņu garīgais pārākums pār citiem dažkārt robežojas ar individuālismu un nepa­matotu iedomību (piemēram, tēlojumā «Lauvas audzēknis» u. c.). Galējās konsekvencēs šī nošķirtība un pārākuma apziņa var novest pie antisociālām tendencēm, pie mūsu jaunatnei nepieņemamas «pārcilvēka» filozofijas.

Uz dzīves novērojumu pamata Poruks nāk pie pareiza atzinuma, ka trūcī­gie, pusbadā dzīvojošie un tādēļ fiziski novārgušie zēni ir «pamatīgākas uz­manības cienīgi», šāds secinājums balstās uz pašu dzīvi. Pamatoti arī rakst­nieks humānisma vārdā pretstata šos dzīves pabērnus bagātajiem — sārtajiem lutekļiem. Taču kā romantiķis un ideālists Poruks atsevišķu, lai arī no dzīves ņemtu īpašību, to izraujot no cēloniskā kopsakara, pārvērš par pašvērtību, pat mānu un ideālu. Tā tas bija, kā redzējām, ar vientulību, ko Poruks izvirza kā godīguma nosacījumu. Tā tas ir arī ar bālo zēnu bālumu, ko viņš dažkārt savos stāstos izvirza kā rosīgas garīgas darbības priekšnosacījumu. Patiesībā ne­vajag jau nu tūlīt būt fiziski vārgam, lai būtu garīgi spēcīgs. Visbiežāk taču tieši veselā miesā iemājo spēcīgs, rosmīgs gars. Cēloņi tam, ka šāda moža, radoša gara neredzam sārtajā Buņģī vai Maurelijā, nav viņu personīgajā fiziskajā labklājībā, bet gan tādā turīgā ģimenē, kur bērni dzīvo kā dīkdieņi, lutekļi, kas visu sasniedz bez piepūles.

Tēli ar bālo zēnu rakstura iezīmēm sastopami daudzos Poruka darbos. Arī starp izlasē ievietotajiem stāstiem Cibiņam un Sileniekam radniecīgus tēlus redzam vairākos stāstos, bet vispirmā kārtā — «Brūklenāju vai­ņagā», kas ir viens no skaistākajiem mīlestības tēlojumiem latviešu litera­tūrā. Jauniešu attieksmju tēlojumā tas tuvs Akuratera «Kalpa zēna vasarai». Kā tur, tā te tēlojums veidots kā atmiņas par pirmo mīlestību, abos stāstos par fonu kalpo skaistā latviskā daba, abos stāstos jaunieši tēloti pirmo kautro jūtu varā ar vienādu skumju izskaņu beigās. Parasto sižetu par to, kā jauniešus pret viņu gribu izšķir ārpus viņiem stāvoša vara, Poruks iztēlo iejūtīgi, vienkārši un reizē emocionāli iespaidīgi. Stāsta beigās, kur Vīksne skatās uz dzimtenes silā novito brūklenāju vaiņagu, tēloto jauniešu traģikai klāt pievijas spēcīgs dzimtenes un cilvēka likteņa saistības motīvs, kas izskan šādos jūtu spēka pilnos vārdos: «Nakts tumsā tas, liekas, iededzies un kvēlo. Tālu tālu šalc dzimtenes sils. Es klausos, kā viņš šalc: es tik dzīvi atminos. Un, liekas, iz šīs šalkoņas mani sauc.

Jā, jā, es nākšu drīz!»

īpašā grupā iedalāmi stāsti, kuros centrā t. s. sirdsšķīstie cilvēki, šos stāstus izlasē pārstāv «Sirdsšķīsti ļaudis», «Kukažiņa» un «Baltās drānas».

Kas par ļaudīm īsti ir šie sirdsšķīstie? Mūsdienu vārdiem runājot, tos varētu apzīmēt par tīras sirdsapziņas cilvēkiem. Protams, ir liela atšķirība starp sirdsšķīstību Poruka izpratnē un sirdsapziņas tīrību, skaidrību mūs­dienu uztverē. Poruka (tāpat kā Kaudzīšu, Apsīšu Jēkaba) sirdsšķīstie cil­vēki ir cienījami ar savu nepretošanos jaunumam, ko «Mērnieku laikos» zimigi izsaka Annuža, pamācot Anniņu: «Bisties, bērniņ, no grēka un ne­dari jauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunumu ar pacietību.» Panesot gan sociālās netaisnības, gan arī atsevišķu ļaunu cilvēku pārestības, sirds­šķīstie ar savu individuālo labdarību cenšas vairot labo tais robežās, ko no­sprauž viņu personīgā dzīve saskarē ar ģimenes locekļiem un tuvākajiem kaimiņiem. Turpretī mūsdienu tīrās sirdsapziņas cilvēki sabiedrības cieņ» gūst ar tādu labā izpratni, kas prasa labā aktivu aizstāvēšanu, nostājoties cīņā pret visu ļauno necilvēcīgo, sabiedrībai kaitīgo. Tāda nostāja dod jaunu izpratni jēdzienam «humānisms». Tas ir karojošais humānisms, kas cilvēcības aizstāvēšanai prasa ciņu pret necilvēcību. Nav iespējams aizstāvēt un vairot labo, necīnoties pret ļauno.

Antagonistisku šķiru sabiedrībā pat sirdsapziņas tīrību, tāpat kā visas darba tautā izveidojušās vērtīgās rakstura īpašības, valdošās šķiras cenšas izmantot savā labā. Cildinot nepretošanos ļaunumam un izvirzot to par tīras sirdsapziņas cilvēka pamatīpašību, apspiedēji māca apspiestajiem sa­mierināties ar stāvokli, nesacelties pret tādu dieva iestādīto kārtību, kurā valda likumi: «kam ir, tam top dots, kam nav, no tā top ņemts». Poruks un citi minētie pagājušā gadsimta rakstnieki, kas tēloja un cildināja labas sirds cilvēkus, vēl nesaprata šo patiesību. Buržuāzija, ar Poruka sirdsšķīsto cilvēku palīdzību slavinot nepretošanos ļaunumam, ignorēja galveno — viņu alkas pēc cilvēcības, pēc īstas taisnības.

Zalkšņu tēvs stāstā «Sirdsšķīsti ļaudis» blakus Apsīšu Jēkaba Andra tēvam ir viens no raksturīgākajiem un mākslinieciski visspilgtākajiem sirds­šķīsto ļaužu pārstāvjiem latviešu literatūrā. Zalkšņu tēva atšķirība no Andra tēva tikai tā, ka viņš ar savu tēvišķo gādību par cilvēkiem iet pāri savam dzimtas lokam. Zalkšņu tēva dzīves saturs un jēga ir kalpot citiem. Bet šai kalpošanai ir individuāls, atsevišķu gadījumu labdarības raksturs. Tāda labdarība nespēj novērst ļaunuma sakni — īstenībā Zalkšņu tēvs to pat nemeklē.

Taču tas nenozīmē, ka nevajadzīga un kaitīga pati individuālā izpalī­dzība (piemēram, cīņas biedru starpā). Tā mums vajadzīga arī šodien. Arī sociālistiskajā sadzīvē individuālā izpalīdzība nepieciešama. Organi­zētā sociālā apdrošināšana nevar par nevajadzīgām padarīt tādas īpašības, kas visos laikos bija un būs cilvēka individuālās cieņas un goda lieta. Ja individuālās atsaucības vietā vienaldzīgi prasīsim sabiedriski organizētu ap­kalpošanu, tad tai vietā, lai palīdzētu vecam cilvēkam iekāpt tramvajā, zvanī­sim uz eksprešu kantori vai pakalpojumu trestu. Individuālā izpalīdzība.

alsauciba attieksmēs ar citiem cilvēkiem vienmēr, arī komunistiskajā sabied­rībā, paliRs kā viena no humānisma pamatprasībām.

Tāpēc, lasot «Sirdsšķīstos ļaudis», neaizbarikādēsimies aiz vulgār- socioloģisku spriedelējumu mūriem un neteiksim, ka, tā kā Zalkšņu tēvs tikai mīl, bet mums ir jāprot arī nīst, tad no viņa mēs itin neko labu nevaram mācīties. Nē. Viss, kas patiesi cilvēcisks, mums nav un nedrikst būt svešs.

Stāsta māksliniecisko vērtību ceļ skaistais, dzidros toņos ieturētais jauniešu attieksmju tēlojums, lai gan arī šeit ir vietas, kas izraisa iebildumus, piemēram, nepamatoti noraidošā nostāja pret pilsētu, par labu patriarhālai lauku sadzīvei.

Ja Zalkšņu tēva humānismu — cilvēku mīlestību un labdarību — autors cenšas atvedināt no kristīgās ticības, tad Kukažiņas humānismu autors rada tikai kā pašas dzīves radītu un raksturā cieši sakņotu īpašību. Kuka­žiņas tēls līdz ar to ir reālistisks, bez autora subjektīviem uztiepumiem.

Ja Zalkšņu tēvs un Kukažiņa ir viengabalaini savā cilvēku mīlestībā — laba darīšanā un laba vēlēšanā, izstarojot siltumu, neprasa, kas to saņem — nezāle vai roze, tad trešajam no spilgtākajiem Poruka sirdsšķīsto ļaužu tēliem — Krišjānim stāstā «Baltās drānas» — apziņa par laba darīšanu citiem nesagādā ne prieku, ne sirds mieru. Tas tāpēc, ka viņš izvirza jau­tājumu: kam darīt labu. Tikai labdarības mērķis viņam spēj sagādāt gandarī­jumu. Taču viņš veltīgi meklē ideālu, kam pakārtot savu labdarību, savu dzīvi. Neatrodot šo ideālu, Krišjānis nomokās pretrunās.

Kā godīgs kalpa cilvēks viņš domā: «Kā vienreiz pacelties augstāki, pacelties pašam un celt arī citus.» Dzīves jēgu un izeju no pretrunām vispirms viņš meklē darbā ģimenes labā, bet viļas, jo dēli izrādās «neizde vušies». Tad Krišjānis pievēršas bībelei kā visu jautājumu atslēgai, taču tā tikai mierina, bet neko neatrisina no tā, ko izvirza dzive: «To Krišjānis it skaidri sajuta, ka tas, kas šinī pasaulē nenoskaidrojās un nevarēja tikt noskaidrots, tas arī viņā pasaulē nespēja šinī ziņā nekā laba panākt.»

Tā kā visu mūžu Krišjānis domājis tikai par sevi un ģimeni, tad tagad, atteikdamies no kalpošanas ģimenei, viņš nespēj nekā nozīmīga saskatīt ārpus šī loka, nespēj iesaistīties kalpu kopīgajos pasākumos, kas varētu uzlabot stāvokli. Viņš gan simpatizē jaunajai progresīvajai inteliģencei, kas vecīgās gaušanās vietā liek aktīvu darbību, kopīgu cīņu, tomēr nespēj pār­varēt savu sabiedrisko pasivitāti, individuālismu.

Beidzot Krišjānis atrod savam individuālismam atbilstošu mānīgu izeju — individuālajā godīgumā, sirdsšķīstībā, kas simboliskā veidā rādīta kā slāpes pēc balta krekla. Bet godīguma izpratne antagonistisku šķiru sabiedrībā ir dažāda. Individuālista godīgums te dažkārt robežojas ar vislielāko nekrietnību. Netālu no tās stāv arī Krišjānis ar savu atteikšanos parakstīt kalpu kolektīvo ziņojumu revidentam, motivējot savu rīcību ar to, ka vispirms katram cilvēkam jārūpējoties par savu morālo pilnibu. Negatīvi vērtējama arī viņa atraušanās savā kaktā, kad students aicina uz revolucionāru darbību. Tieši šai piemērā mēs labi redzam individuālā pasīvā humānisma negatīvo raksturu iepretim sabiedriski aktīvajam humā­nismam. Un zīmīgi, ka «Baltajās drānās» individuāls iedomu godīgums, jaukts kopā ar kristīgās morāles priekšstatiem, spēj savu mānīgo mieri­nājumu dot tikai mirstošajam Krišjānim, bet nenoder dzīvajiem cīņā pret ļaunumu. Tātad individuālās labdarības pārstāvis Krišjānis atšķirībā no citiem sirdsšķīstajiem cilvēkiem ieskatās sociālajā «labdarībā» — cīņās, taču tajās nespēj iesaistīties. Palikdams ģimenes labdara lomā, bet nesaņemdams gandarījuma, viņš ieslīgst īgnumā un vēlas tikai vienu: paturēt skaidru, ballu savu sirdsapziņu. Aktīvajam, cīņas humānismam viņš gan simpatizē, bet pats nespēj tam sekot. Un pamatots šai sakarā tad arī skan tas vērtējums par Krišjāni, kas izteikts patiesa humānisma vārdā: «Krietns cilvēks un tomēr nederīgs!»

Stāsts «Baltās drānas» rakstīts tai laikā (1903.), kad Poruka hernhū- tiskā ticība jau sašķobījusies, bet nekādas jaunas pārliecības tai vietā nav. Tāpēc šī stāsta galvenais tēls atšķirībā no citiem sirdsšķīsto cilvēku tēliem iezīmējas ar asām pretrunām un pesimismu. Karojošais, revolucionārais humānisms 1905. gada revolūcijas priekšvakara apstākļos, izvirzīdams nā­kotnes izcīņu kopējiem spēkiem, vērsās pret šķiru samierinātāja, «brāļu mīlestības» sludinātāja hernhūtisma pamatiem, pret buržuāzisko labdarību kā šķiru samierināšanas līdzekli, pret pasīvu padevību liktenim un kungiem. Tuvojošās revolūcijas soļi «Baltajās drānās» nodimd turpat blakus Poruka tēlotajai pasaulei, taču tajā atskan tikai vājas atbalsis.

Sirdsšķīstie cilvēki sava laika apstākļos ir sociāli un politiski bez­spēcīgi. Tomēr pretstatā mantrausīgajai un liekulīgajai buržuāzijai viņi parādās, ja arī ne kā ideāli paraugi paši par sevi, tad vismaz kā patiesas cilvēcības atgādinātāji. .

No bērnības atmiņu stāstiem izlasē ievietoti: «Krusttēvs», «Raiba diena», «.Baltais zvirbulis», «Dvēseles kumēdiņi». Daļēji šo stāstu grupai pieslēdzas ari «Baltā puķe».

Visos šajos stāstos darbības norises vieta ir lauki un par prototipiem noderējuši bērnības draugi un paziņas.

Stāsts «Krusttēvs» ir vērtīgākais starp tiem, kuros Poruks savu bēr­nības atmiņu centrā izvirzījis krusttēvus un krustmātes. Stāsta vērtību vispirmām kārtām nodrošina raksturu psiholoģiskā patiesība, it īpaši zena tēla veidojumā.

Mākslinieciski veiksmīgi rakstnieks atveido gan zēna attieksmes pret citiem bērniem, gan pret pieaugušajiem, gan ari viņu uztverē, skatījumā vērotās pieaugušo attieksmes.

Sā stāsta nobeigums dod labu priekšstatu par to, cik lakoniski un iespaidīgi Poruks spēj atveidot cilvēka pārdzīvojumu. Rādot krusttēvu un pats sevi pie krustmātes zārka, rakstnieks ar dažu ārēju detaļu palīdzību spēj atbalsot lielu traģisku jūtu bangojumu, kas kulmināciju sasniedz, kad krusttēvs, skatīdamies mirušās sievas sejā, čukst: «Tāda ir, Jancīt, cilvēka gaita!»

«Raiba diena» un «Baltais zvirbulis» no citiem šīs grupas stāstiem atšķiras ar jautro ironisko vēstījumu, ar dzirkstošo humoru un raiti plūstošo, viengabalaino sižetu, kas Poruka stāstos nav nemaz tik parasta parādība.

īpatnēji veidots stāstiņš «Dvēseles kumēdiņi», kas saukts par «bildēm un refleksijām». Te atmiņā kā kinofilmā gar acīm paslīd atsevišķi mirkļi no bērnības. Tie galvenokārt saistās ar kādiem pirmiem tiešiem, tiriem, bērna acim skatītiem lielās dzīves uztvērumiem, ko saduļķojusi vēlākā dzīve, kurā tā laika apstākļos tīrajai dvēseles balsij jānosmok bez atbalss. Tāpēc autors pirmos dziļos pārdzīvojumus, kas atgādinājuši dzīves nopietnību, bet nav raduši atbilstošu atbalsi tā laika dzīvē, ar rūgtu ironiju sauc par «dvē­seles kumēdiņiem».

Stāsta beigās autors piebilst: «Ari šodien, kur es šīs rindiņas rakstu, manim nolīst asaras. Es nekaunos to teikt tāpēc, ka tās mani, tāpat kā katru citu cilvēku, izdaiļo un dara labāku.» Protams, te vārds «asaras», tāpat kā Poruka dzejā, lietots pārnestā nozīmē. Ar to apzīmēts pārdzīvojuma dzi­ļums. Sīs rindas savā laikā skanēja kā protests pret valdošajām attieksmēm, kur visu noteica bezjūtīgā samaksa naudā. Lasot šīs rindas šodien un do­mājot par jaunatni, nāk prātā arī citi — vairāki psiholoģiskas dabas jautā­jumi, kas saistās ar pusaudžu īpatnībām, kuras, nepareizi ievirzītas, var no­vest pie sekluma un truluma jūtu dzīvē. Viena no raksturīgākām īpatnībām pusaudžu jūtu dzīvē ir cenšanās slēpt savas patiesās, tīrās, kautrās jūtas aiz ārējas nevērības, bravūras un pat rupjības. Dažkārt tā izpaužas arī kā kaunēšanās būt pieklājīgam. Taču patiesībā tukša cilvēka ārējā poza galu galā pieradina arī iekšēji iztikt bez tā, bez kā nav domājama dziļa, bagāta dvēseles dzīve, bagāta gara kultūra.

Stāstā «Baltā puķe» — šajā dzeršanas posta tēlojumā — bez kailas didaktikas un moralizēšanas iztverts no dzīves viens notikums un, iejūtīgi parādīts maza zēna uztverē, ar lielu māksliniecisku spēku atklāj ģimenes traģēdiju.

Savrup stāv tēlojums «Pīļu medībās». Uz krāšņā dabas fona rakstnieks tēlo traģēdiju no putnu dzīves, kas atbalsojas mednieka apziņā. Ar jūtīgo attieksmi pret dabu, tās skaistumu, autors māca saudzību pret tās iemītnie­kiem, kuri, tāpat kā A. Saulieša dzejolī «AAeža drama», ar savu mēmo atgādinājumu it kā apsūdz cilvēka nežēlību. Stāsts ar šo atgādinājumu netieši veic arī savu galveno māksliniecisko uzdevumu — audzina cilvēku kā sabiedrības locekli.

Izlasē tātad ietverti populārākie Poruka stāsti. Vienā da|ā no tiem pārsvaru gūst ne dzīves parādību objektīvs atspoguļojums, bet Poruka romantiķa priekšstati par vēlamo dzīvē. Un, kā redzējām, ne jau viss, ko Poruks romantiķis izvirza par pozitīvu, mums jānoraida. Noraidāms tikai pats individuālisms un ideālisms. Turpretī indivīda kā sabiedrības locekļa dvēseles dzīves bagātināšana, garīgā pilnveidošanās, pēc kuras tā alcis Poruks sava laika spaidīgajos kapitāla apstākļos, arī šodien mums paliek par neatliekamu uzdevumu, ko nosaka sabiedrības attīstības nepieciešamība. Un Poruka izmisīgie vārdi: «Kaut jūs, ļaudis, reiz mācītos cienīt

dzeju!- — savas sirds dzeju!» — īsti var piepildīties tikai šodien, kad

nav nekādu šķērš|u uzplaukt visam, kas ir patiesi cilvēcisks.

V. VALEINIS, filoloģijas zinātņu kandidāts