BALTĀS DRĀNAS

Vecais Krišjānis pārnāca vēlā vakarā no darba mājā, no- āvās rijas priekšā, kāsēja un spļāva: visādā ziņā viņš nebija pie labas dūšas. Brīdi uz darba ratiem sēdējis, viņš at- ģidās, ka bija sestdienas vakars, ka pirts izkurināta un ka vaja­dzētu labi nopērties. Krišjānis bija vecs, tagad darbā piekusis, bet tomēr spēcīgs. Viņš nekāsēja aiz slimības, bet aiz para­duma, tā ka visa maja noskanēja un Rūzis, kurš otros ratos uz salmiem saritinājies gulēja, pacēla galvu un ierējās.

«Kuš, tu, klimzal Vai manis nepazīsti!» vecais bārās, bet tad piegāja pie ratiem un sāka suni glaudīt.

«E, kāds tu muļķis! Rūži, Rūži, kaunies!» Suns izlēca no ratiem, sāka luncināties un slējās vecim līdz krūtīm.

«Ej prom! Ej prom!» vecis, vienaldzīgs tapis, teica un gāja mudīgi uz namu, lai paņemtu nesienus karsta ūdens un balto veļu ar slotiņu, kuru viņa sieva mēdza tam šādās reizās nolikt pie dārza vārtiem uz velētavas. Bet šoreiz viņš veļas un slotiņas velti izmeklējās. Vecais briesmīgi saskaitās.

«Tad lai velns par stenderi paliek!» viņš dusmās izsaucās un aizgrūda nama durvis, tā ka to vaļējie galdiņi izšķīrās. «Ko tā vecene gan domā!»

«Nekliedz nu, nekliedz, es jau nāku!» vecā, pie ērbeģa mūra turēdamās, pār akmeņiem lejup kāpdama, lēni runāja. «Manim gluži aizmirsās.»

«Aizmirsās!» vecis rūca. «Tik tev ir tā darba, un to pašu tu aizmirsti. Es lai eju un skrēju cauru nedēļu un pelnu priekš jums visiem! …»

«Ak tētīt! Paliec nu mierā, visi jau guļ, un tu te ņemies kā pats nelabais!»

«Guļ!» Krišjānis izsaucās. «Kas man no tā! Dod man drēbes un slotiņu!»

Vecā, zema un paresna sieviņa, neteica vairs ne vārda un gāja meklēt klētiņā veļas un slotiņas. Vecais apsēdās uz velē­tavas, kāsēja un spļāva, tādējādi izteikdams to, ko tas vārdiem nevarēja izteikt, proti, īgnumu pret visu pasauli. Jā, ko tas viss palīdzēja, ka viņš tā gāja un strādāja! Nekad viņš vēl nebija slinkojis. Četrdesmit gadus viņš jau sūri, grūti darbojās, bet bija un palika kalps! Un kāds kalps! Ļaudis runāja, ka viņam būšot labi daudz iekrātas naudas. Kad Krišjānim šādas runas nāca ausīs, tad tam acis zvēroja.

«Jā, nauda ir tikpat netaisna pret mani kā mana sieva un mani bērni. Man vajadzētu būt i naudas, i sievas un bērnu, bet īstenībā man viņu nav. Kas tā par sievu, kas tie par bērniem! Nejaudā nekā! Nav izturības, nav prāta. Ko iesāk, tā nepabeidz.

IJn visi beidzot uz mana kakla. Kad nu es reiz kritu, kas tad?» Krišjānis domāja.

Šādos brīžos viņš pat nopūtās. Bet visvairāk viņa sirdi sa­žņaudza domas, ka, ja viņš mirtu, tad vecajai nekur citur vietas kā nabagu mājā.

«Tas kauns! Tas negods!» viņš klusībā vaimanāja. «Pats, ja es arī rāpu iešu, tomēr neiešu ubagot. Lūk, neiešu! Tad labāk diezin ko!»

Ko viņš nebija gar savu veceni ņēmies — gana ar labu, gana ar ļaunu, tak panākumu nebija nekādu. Viņš atzina, ka tā bija tāds cilvēciņš, ar kuru nekā nevarēja iesākt, tāpēc ka tai trūka visa praktiska aprēķina. Sī īpašība bija no mātes pārgājuse uz bērniem, visiem četriem dēliem, kuri bija cits par citu nederī­gāks. Par vecāko dēlu, kas bija dienējis zaldātos, nekā nezināja, tas bija un palika pazudis bez vēsts. Par otru, Jēkabu, totiesu zināja visi ļaudis, ka tas ņem visu, kas nav piesiets, pazīst katru cietumu un katru likumu pantu, pēc kura tas var tikt sodīts. Trešais, Andrejs, bija drusku tēvā atsities. Tas vēl strādāja, no Jurģiem līdz Miķeļiem mēdza iet par vasaras puisi, pa ziemu staigāja peļņā, gan linus kulstīdamš, gan malku cirzdams. Bet taisni šī dzīve pie daudz saimniekiem vecajam Krišjānim riebās.

«Vai tu domā, ka viens saimnieks par otru labāks?» Kriš­jānis reiz dēlam uzbrēca, kad tas žēlojās par savu vasaras saimnieku. «Ja tas ir par daudz liels nelietis, tad noskaties, kad esat zem četrām acīm, tad izper viņu krietni. Ja tu nevari, tad esi pelnījis, ka ar tevi tā apietas!»

Arī Andrejs bija gļēvs un priekš savas nākotnes gluži tuv­redzīgs. Tak vislielākās errastības tēvam darīja jaunākais dēls Pēters. Kad par Pēteri bija runa, tad Krišjānis gluži vai pār­vērtās. Tad viņš sakoda pīpi zobos un ņirgājās.

«Per tu aušu vai neper, nekāda labuma! Bet pēriena vaja­dzēja man. Kaut mani toreiz kāds labs cilvēks nomilnojis. tā, ka vai dzert jāprasa, kad es šim jaunkundziņam to skolas naudu maksāju. Kas tur nu iznāca: ne cepts, ne vārīts! Par kungu grib būt, un kungs nav! Strādnieks tur neiznāk. Ak, kāds muļķis es biju, pirkdams Pēterīšam Rīgā vadmalu, šūdinādams tam svārkus un zābakus! Ko šis puika iesāks? Lai nu iet pie Ješkas mācībā!»

Un tiešām ar Pēteri bija visļaunāki. Tēvs pats, labu gribē­dams, bija to samaitājis. Visu naudu, vairāk simtus, kurus vecais, neizsakāmi grūti strādājot, bija iekrājis, viņš priekš Pētera bija izdevis, to skolodams un lolodams. Pēters nokļuva līdz apriņķa skolai, bet nevarēja tās nobeigt, pirmkārt tas nebija visai apdāvināts, bez tam iesāka palaidnīgi dzīvot, sāka mānīt tēvu un citus, kamēr viss nāca gaismā, kad Pēteri izslēdza no skolas. Dusmās tēvs to gandrīz vai nosita. Kad dusmas bija pārgājušas, tad tēvs vairs nepretojās, ka Pēters paliek mājās un sagatavojas uz kādu «eksāmenu». Bet nu jau bija pagājuši seši gadi, un no eksāmena vēl nebija nekas iznācis. Krišjānis bija izdevis pēdējos rubļus un beidzot dēlu aizdzinis, lai iet un pielūko, kā pats tiktu pie maizes.

Sāda likteņa vajāts, vecais Krišjānis sēdēja uz velētavas un gaidīja, kamēr vecene nāktu ar veļu un slotiņu.

«Klau, vecais,» viņa jau pa gabalu sauca, «izmeklējos, bet kā nav, tā nav. Es tak domāju, ka tev vēl kāds balts krekls būtu, bet esmu pārskatījusēs. Nekliedz nu, ko lai dara, veca galva!»

Krišjānis sakoda zobus. Tātad pat balta krekla viņam nebija. Viņš sita dūri uz velētavas, bet neteica ne vārda.

«Pēterīts ir atnācis,» vecā naivi piezīmēja, slaucīdama seju priekšautā, «nesāc vien nu viņa atkal bārt. Viņš ir tik slims un nonīcis, ka sirds vai pa kaklu lec laukā, viņu uzskatot. Kurp tad lai viņš citur iet, ja ne pie saviem vecākiem?»

«Lai viņš iet pa ratu!» Krišjānis iebrēcās. «Es viņam pa­jumtes nedešul»

«Ak dievs! Ak kungs!» vecā iesāka vaimanāt. «Žēlīgais debesu tētīt!»

«Ak dievs! Ak kungs! Žēlīgais debesu tētīt!» Krišjānis savādā balsī atkārtoja.

Tad viņš iesmējās, ļauni un rūgti.

«Neaizmirsti tā, ko es par Pēteri sacīju, citādi es par sevi negalvoju!» Krišjānis stingri noteica un, paņēmis spaiņus ar siltu ūdeni, ienesa tos atpakaļ ķēķī. Sestdienas vakara laime nopērties, nomazgāties un uzvilkt tīras drānas viņam šoreiz nebija nolemta. Viņš neatcerējās tās reizas, kur viņa sieva tam būtu devuse pilnīgi tīru, baltu ve|u. Rupjais pakulu audums palika mūžam dzeltens, dažādiem laukumiem izraibots, kaut arī to dēvēja par mazgātu. Un tas sarūgtināja dziļi dziļi Krišjāņa dzīvi, ka liktenis pēc grūtām darba dienām nedāvāja viņam neviena poētiskākā brīža, kur tas arī miesīgi varētu jus­ties labāks, cēlāks, nekā tas cauru nedēļu, rupjus darbus strā­dādams, varēja justies.

«Tad lai velns paliek par stenderi!» viņš rūca, kāpdams uz klēts, kur pa vasaru bija ietaisījis sevim guļu vietu, kamēr vecā vēl ilgi palika stāvot pie velētavas.

Lai gan Krišjānis bija gluži noguris, tomēr uzbudinājums sievas nolaidības un Pētera pēc viņam neļāva iemigt. Ilgi viņā vārījās dusmas pret sievu un dēlu. Tak pamazām šīs dusmas norima. Iestājās paškritika, un spriedums par sevi pašu Kriš­jāni beidzot piemāca atkal attīstīt sevī līdzcietību pret sievu un Pēteri. Viņš iedomāja tos laikus, kur tas un Ieva bija jauni, kad tie cerējās un mīlēja viens otru. Tad Krišjānis nebija prasījis, vai Ieva ir gudra vai ne, vai tā spēj lūkoties ar praktisku, apdomī­gu skatu nākotnē, viņš bija atzinis, ka Ieva ir smuka, ka tas bez viņas nevarēja dzīvot: viņš to mīlēja. Un viņš Ievu bija uz­runājis palikt viņam par laulātu draudzeni. Ieva viņam bija pieglaudusēs, un tad viņš zvērēja to nēsāt vai uz rokām, to mī­lēt un atkal mīlēt. Un kas no tā visa bija iznācis?

Cik niecīgs ir cilvēks, cik vāji viņa solījumi, kaut arī viņš jūtas diezin cik stiprs! Jā, taisni stiprais jūt to vislabāki, cik grūta ir dzīve.

Jo vairāk Krišjānis par pagātni domāja, jo vairāk viņš atzina, ka pie visām savas dzimtes kļūdām viņš pats ir galve­nais vainīgais. Kāpēc viņam vajadzēja precēt Ievu? Vai viņa tam kādreiz uzbāzās? Nekad ne. Drīzāki tā no viņa pabēga. Kāpēc viņam nebija tik daudz prāta bijis — savaldīt jūtas, kurām nebija tiesību būt izšķirošām par viņa nākotnes likteni? Viņš bija vīrs ar stingru raksturu, tik darbīgs un uzcītīgs kā neviens cits, un tomēr sievas izvēlē viņš nebija lūkojies uz to, vai viņa izredzētai ir tik daudz miesīga un garīga spēka, ka tā varētu dzīvē viņam līdzsekot. Ievas ārīgi patīkamā būte, viņas glītā parādība bija viņu pievārējuse. Ar to daba viņu bija briesmīgi piekrāpuse. Viņš nebūtu Ievai pārmetis viņas vājības un nevarības, ja viņa tam vismazākais vienu krietnu bērnu būtu dāvājuse. Bet tagad viņš ar nebeidzamām sāpēm atzina ka visa viņa dzīve, Visi pūliņi velti bijuši. Un, ja arī viņš, pie vecās laucinieku morāles turēdamies, liktu savas ceribas uz nākošo labāku dzīvi, uz dzīvi pēc nāves — debesīs, arī tad viņš nevarētu laimīgs justies, kad viņa dēliem būtu jācieš elles mokas. To Krišjānis it labi sajuta, ka tas, kas šinī pasaulē nenoskaidro­jās un nevarēja tikt noskaidrots, tas ari viņā pasaulē nespēja šinī ziņā nekā laba panākt.

Lūk, tāpēc viņam nenāca miegs, kaut gan nogurums bija pārņēmis visus viņa locekļus.

Viņa gars darbojās tik ilgi, kamēr nāca atziņa, ka viņa centienu mērķis ir kā kāda stāva, augsta klints, kuras ga­lotne tīta miglā, kura tikpat draudoša augšā, kā lejā, un kurā uz­kāpt viņš velti pūlas. Tad viņš atrāva domas un jūtas no šīs klints augšdaļas un krita viss atpakaļ pie savējiem, pie nemākuļiem un gļēviem, pie tiem, kuru redzes aploks neaptver lielāku ilgumu un plašumu kā vienu dienu un vienu soli uz priekšu vai atpakaļ. Asaras sāka viņam aumaļām plūst pār vaigiem, vi­ņam bija savas sievas, savu bērnu tik ļoti žēl. Līdzcietība pret savējiem beidzot lieca viņa raksturu, kaut gan lauzt viņa šā dzelžainā vīra nekad nevarēja, Krišjānis stipri ievaidējās, svieda roku sienā, it kā gribēdams to no sevis aizsviest, šo roku, kura nekā laba nebij varējuse padarīt. Un ausa jau rīts, kad viņš vēl nebija aizvēris acu. Viņš piecēlās sēdus un lūkojās pa klēts logu lejup dārzā. Putni jau sāka čivināt, un debess sār­tojās. Agrāki viņš bija juties kā dabas greznumu līdzīpašnieks, tak no tā laika, kur viņa dzimtē viss sāka iet uz leju, daba, rādījās, viņam šīs tiesības bija atņēmuse. Ka viņam nekas nepiederēja, to viņš juta, un dusmīgi viņš lūkojās valgajām acīm uz rītiem, kur saulei vajadzēja drīz uzlēkt, ne priekš viņa, bet priekš labākiem. Šo dārzu, šīs druvas un pļavas viņš agrāk bij mīlējis, bet tagad viņš tās uzlūkoja naida pilnām acīm. Daudz daudz gadus viņš te bija strādājis, vairāk nekā kāds cits, saimnieks, kaimiņi un apkārtne to klusi un skaļi apliecināja, bet tomēr no visa šā darba augļiem viņam nebij ne tik, cik melns aiz naga. Visu, visu tas bij darījis priekš citiem. Var būt, ka viņu ļaudis vēl godam pieminētu, ja dēli tam būtu labāki izdevušies. Bet tagad visur, kur tas rādījās, ļaudis čukstēja: «Lūk, tas ir Zagļu Ješkas tēvs!»

Kāpēc tas viss tā bija?

Viņš sakoda zobus, iesita smagi ar dūri pa loga stenderi un

tad atkrita sienā kā ievainots zvērs nāves sāpēs.

* *

«Tad jau vecais Krišjānis būs vai sācis šmorēt!» pamazs vīrelis, pa trepēm uz klēts augšas kāpdams, smiedamies ru­nāja, kamēr Ieva gluži kā bez padoma lejā stāvēja, drebēdama par to, kas notiks, kad vecais nāks lejā un ar Pēteri satiksies. Pēters tiešām bija slims, dzeltens, noliesējis, kā īsts nāves bērns.

Viņš sēdēja klēts sānos, palievenī, uz veca bišu stropa un knibinājās ap paegļa nūju, ko vienmēr nēsāja līdzi. Māte tam piegāja klāt, noglaudīja galvu un nopūtās.

«Dievs kungs, kur taim vecim tā sirds!» viņa teica. «Kā viņš vakar bija noskaities! Stāvēšu tev priekšā, lai tad sit mani pa priekšu!»

Vecā iesāka raudāt, arī Pēterim raustījās lūpas, bet raudāt viņš neraudāja, tas bija drīzāki spītīgs smaids.

«Ko nu vecis,» Pēters klusi un noteikti apgalvoja, «nezina, ko runā un dara.»

Māte pie šiem dēla vārdiem it kā apdomājās. Viņai likās, ka Pēters tagad nerunāja pareizi. Viņa pagriezās un aplūkoja stīvi dēlu, tā ka tas nolaida acis.

Vīrelis pa tam bija uzsēdies uz loga, tā ka kājas karājās pār trepēm, brīdi nezinādams, vai modināt vēl cieši aizmigušo Krišjāni vai atstāt to, kamēr tas pats ceļas.

«Kur tad tu, Krišjāni, esi vakar bijis?» vīrelis beidzot runāja. «Saule jau pusdienā.»

Krišjānis atvēra acis, paskatījās domīgi uz vīreli, it kā kad būtu jau sen bijis nomodā un zinājis, ka viņa kaimiņš sēd uz loga.

Ilgi Krišjānis neteica ne vārda, tā ka viesis manīja, ka vecais nav pie labas dūšas. Tikai tad, kad vecais bija uzpīpojis, viņš prasīja, cik tāļu esot kaimiņos ar darbiem. Saruna iesā­kās gausi un sausi. Pirms abi nokāpa, kaimiņš Krišjānim prasīja, vai šodien būšot vaļas.

«Kas tad ir?» Krišjānis strupi prasīja.

«Tur mums ir tāda lieta,» vīrelis stomīdamies, aiz auss kasīdamies, runāja, «tas klibais skroderis grib laist grāmatu uz Rīgu, cik slikti te mums iet. Rīgā esot atbraucis viens kungs… no pašas Pēterburgas, izklaušināt, kā tiem zemes ļaudīm iet. Skroderis domā, lai kalpi un rokpeļņi arī žēlojoties. Un, ja jau to darītu, tak jau laikam kāda žēlastība nāktu!»

«Kāda žēlastība?» Krišjānis iesmējās un paskatījās zob­galīgi uz kaimiņu.

«Kad arī tā vismazākā,» vīrelis pastāvēja, «uz mūsu ple­ciem gulstas visi darbi, un mēs lai maksājam lielās galvas naudas!»

«Jā, jā, tur tevim taisnība,» Krišjānis domīgi piezīmēja, *bet vai skroderis ir tas vīrs, kas to varēs izdarīt?»

«Nu, viņš tak rakstīt prot,» kaimiņš taisnojās, «ir bijis šur tur pasaulē, šuvis gan pie lieliem, gan pie maziem, muļķis viņš nav, ja arī drusku viegls, kā jau visi amatnieki!»

«Par visiem amatniekiem tu nemaz labāk nerunā, bet par skroderi tevim taisnība. Viegls viņš ir, bet muļķis viņš nav. Pazaudēts jau caur to nekas nav, ja arī to rakstu dēļ mūsu dzīves atvieglošanas iesniedz!» Krišjānis, nokāpt taisīdamies, runāja. «Lai gan es neticu, ka šī žēlastība nāktu tik drīzi. Par to revīzijas kungu jau bija arī avīzēs rakstīts; zināms, ka labums nāktu, ja mēs zinātu to īsto ceļu. Bet ej nu tu tā meklē! Skrī­veris ar lielkungu iet uz vienu roku, pie tā griezties ir velti. Velns zina ko viņš tev tur nesarakstīs, un tu pavelc tikai krus­tus, lai notiek kas notikdams… Vai tad bez skrodera tur nav neviena, kas labi rakstīt prot! Vislabāki būtu, ja lūgumu rak­stītu krievu valodā!»

«Nē, nav vajadzīgs!» kaimiņš apgalvoja, «Varot rakstīt skaidri latviski, jo tur jau esot kungi, kas to lietu pārtulko! Atnāc tikai pie vakara uz mūsu Sila pļavu, tur mēs pie šķūņa visi sapulcēsimies!»

«Labi, es iešu,» Krišjānis apsolīja, un kaimiņam ar to pietika. Viņš pārkāpa pār sētu un aizgāja, pīpi kūpinādams.

Krišjānis piegāja pie Pētera, un mātes seja smaidīja lai­mīgi, kad tēvs dēlam sniedza roku un neteica neviena ļauna vārda. Tak runāt ar Pēteri viņš arī nerunāja, kaut gan sajuta dziļu līdzcietību ar slimo dēlu. Arī tad, kad māte aizgāja pus­dienu pagatavot, viņš ar Pēteri nerunāja.

Pēc pusdienas Krišjānis kādu stundu sarunājās ar saim­nieku; tad, kad mājā tapa klusu, viņš izņēma no skapja spre­diķu grāmatu, apsēdās pie loga, lai klusībā lasītu tai svētdienai piederīgu gabalu. Krišjānis gan ne ikkatru svētdienu to' darīja, bet tagad gars viņu dzina uz to. Sprediķis attikās uz Lūkasa evaņģēlijuma 14. nodaļas 26.—30. pantiem, kuru saturs ir sekošs: «Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Un, kas savu krustu nenes un ne­staigā Manim paka}, tas nevar būt Mans māceklis. Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriekšu neapsēžas un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam padoma būšot līdz pat galam? Lai, kad viņš to pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, neiesāk viņu apsmiet, sacīdami: šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt!»

Un tāļāk sprediķī stāvēja: «Jā, pārdomā labi, pirms tu gribi zem patiesības karoga stāties un karot ar pasauli, vai tevim vēlāk nebūs žēl, ka tu to esi darījis? Kas to labi nepārdomā un savu sirdi dala, vienu pusi piešķirdams patiesībai, otru melu pasaulei, tas nevarēs pastāvēt ne tā kunga, nedz pasaules priekšā. Esat auksti vai karsti, bet neesat remdeni! Un, kad esat reiz nodo­mājuši palikt par tā kunga mācekļiem, tad šķiraties no pasaules, bet neskatāties ar žēlumu uz pasauli, kur jūs reiz baudījuši grēcīgu laimi. Pestītājs neprasa, lai jūs atstātu sievu un bērnus, brāļus un māsas, bet tikai to ļaunu, kas viņos mīt. Bet viņš prasa, lai jūs viņus ienīstat, ja tie jūs velk atpakaļ pie meliem un cita ļauna. Viņš prasa, lai jūs ienīstat savu paša dzīvību, ja tā iziet uz ļaunu un negrib biedroties ar labu, kur jāpanes grūtības un bēdas. Redzat, tas ir jums jāpārdomā, jāmācās pazīt jūsu dvēseles īstenā būte, vai tā var un spēj iet karā priekš patiesības, jeb vai tā ir radīta priekš pasaules, kurā valda meli, netaisnība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāp­šana? Pārdomājat, pirms jūs būvējat to torni, ar kuru jūs lie­lāties, ja ari tas nav līdz pusei gatavs ticis. Jo kas ir jūsu solījumi, jūsu raksturs un lielība, ja jums trūkst padoma un spēka iesāktu darbu vest galā? Nekas cits kā labākais līdzeklis gāzt jūs beidzot apsmieklā. Par tā kunga īstiem mācekļiem jūs tiksiet tikai tad, kad jums būs padoms, kad jūs ar patiesības varu un mūžīgu godību būsiet pilnīgā skaidrībā, kad jūs būsiet pilnīgi atzinuši, ka nauda, manta, gods un slava izzūd kā dūmi, bet stiprais patiesības pamats un griba vest visas lietas viņu īstenās un viņam piemērīgās vietās, cenšanās dot katram, kas viņa: proti, svētu, laimīgu dzīvi, — ka tie mūžīgi un neizskaužami, ka tie pastāvēs, kaut ari debess un zeme zustu, vienīgi tad jūs varēsiet kļūt par tā kunga īsteniem mācekļiem, vienīgi tad jūs ņemsiet savu krustu ar prieku uz pleciem un staigāsiet pa patiesības ceļu. Tad jūs nežēlosaties, ka jums šī dzīve snieguse tik maz prieku, ka jūs esat daudz strādājuši, bet maz nopelnījuši, jo jūs zināsiet, ka jūs esat cīnījušies priekš vienas labas lietas. Un, kad pēdējā dzīves brītiņā, kur tie, kas šeit visus labumus baudījuši, drebēs, nezinādami, kurp tie dodas, jums, īstenie Kristus mācekļi, lū­pas kaltīs, un nāve spiedīs jūsu krūtis, tad jums nāks jūsu lielā laime, proti, atziņa un apziņa, ka jūs esat dzīvojuši priekš patie­sības, priekš kuras tiesas reiz visa radība drebēs, jūs neprasīsiet vairāk algas kā mieru un atpūtu no jūsu cēlajiem darbiem. Un šo algu jums jūsu kungs un meistars dos. Viņš jūs ietērps baltās drānās un vedīs savā miera valstībā. Āmen!»

So izlasījušam, Krišjānim likās, ka visa viņa dzīve tiktu apgaismota. Viņš taisni bija savu sirdi dalījis. Bez padoma tas bija iesācis savu torni celt. Pirms tas bija skaidrībā bijis, kam viņš strādā un pūlas, tas bija tik daudz strādājis! Priekš dēliem viņš bija naudu izdevis, lai tie panāktu pasaulē godu un stāvokli. Bet šad un tad viņš tomēr bija nolādējis tos cilvē­kus, kam ir ārīgs gods un stāvoklis, bet kam meli uz lūpām un viltus sirdī. Vai nebūtu labāk bijis, ja viņš jau pašā sākumā būtu ienīdējis savu sievu un bērnus, pat sava paša dzīvību, kur tie nesās uz |aunu? Tad apsmiekls, ko pasaule tam maksātu, nebūtu pelnīts, tad viņš vismazākais būtu patiesības liecinieks, sava kunga un pestītāja māceklis, kurš droši varētu lūkoties nāvei acīs. Bet tā viņš bija iesācis savu dzīvi bez padoma, ar lielu spēku un gribu, bez īstena mērķa.

Krišjānis izgāja laukā ar grāmatu rokā. Māte ar Pēteri sēdēja klēts priekšā uz sliekšņa, klusu sarunādamies. Viņi sa­trūkās, tēvu savādu, tik svinīgi nopietnu ieraudzīdami.

«Se,» Krišjānis stingri runāja, sprediķu grāmatu dēlam rokā spiezdams, «lasi to, var būt, ka vēl ir laiks un tu to sapratīsi. Nesapratīsi, tad dzīvosi par velti un nīkdams iznīksi!»

Tad lēnām, nodurtu galvu Krišjānis aizgaja uz Sila pļavu.

* * *

Pie Sila pļavas šķūņa jau atradās vesels bars viru, kad Krišjānis tur nonāca. Viņš gāja turp tikai tāpēc, ka bija solījies nākt. Jo viņš negribēja nekādas dzīves atvieglošanas, nekādas žēlastības kā tikai to, kuru viņš bija pelnījis. Jā, kad tas viņa jaunībā būtu noticis, kur tas būtu varējis smelties skolās vairāk prāta un izglītības! Bet tagad? Kas gan viņam varēja vieglot dzīvi? Neviens, ja ne tas, kurš varētu viņa sievu un dēlus pār­liecināt, lai tie strādātu līdz ar viņu priekš tā laba, ko viņš bija atzinis par labu? Bet arī tā trūka, un trūka arī viņam pašam padoma visur zināt, kas ļauns, kas labs, ja tas pūlējās skatu mest vistāļākā nākotnē. Nākotnē priekš viņa viss bija tumšs. Kamēr viņš bija lasījis sprediķi, tikmēr viņam likās, ka tas saprotot, kas patiesība, kas labs, kas ļauns, bet tagad, kur tas grāmatu bija izlaidis no rokām, viņš atkal apmulsa, atzīdams, ka viņa priekšā izplatās nepārredzamā, neizprotamā dzīve, kura ir kā laimes spēle: velc lozi, varbūt tu vinnē, varbūt pa­spēlē. Un viņš bija paspēlējis.

Sapulcējušamies tuvāk nākot, viņš apķērās, ka tas nemaz­gājies, melnām, netīrām drānām. Bet atpakaļ iet viņš neva­rēja. Kaimiņš ar skroderi nāca pa noru viņam pretī.

«Labdien, labdien, Krišjāņa tēv,» skroderis, klibo kāju veikli mēģinādams locīt, smiedamies sauca, «mēs jau tevis gaidām. Tu jau esi tāds prātīgs vīrs, zināsi mums dot kādu prātīgu padomu!»

«Zinu, zinu,» Krišjānis, skroderim roku sniegdams, teica, «labi jau butu, ja jums šī lieta atnestu kādus augļus, bet es neticu. Jo augšā liek maz svara uz to, ko te, apakšā, saka, lai gan te, apakšā, ir tas pamats!»

Kādi četri spēlēja kārtis uz šķūņa durvīm, kas bija uz noras nogāztas. Katram spēlētājam bija pa diviem aiz muguras, kas ar vislielāko ziņkārību sekoja karšu spēlei.

«Ķfui!» Krišjānis nospļāvās un slaucīja ar pilnu roku savu sirmo bārdu. «Vai jums labāka darba nav kā trumpas sist? Tādiem kā jums drīzāki vajaga pēriena nekā žēlastības. Sviežat nost tās maitas un runājat, kas runājams, ja ņemat lietu no­pietni, — ja ne, tad es iešu projām!»

Krišjāņa vārdi atstāja iespaidu. Kārtis noslēpa. Durvis nolika citā, sausākā vietā, uz tās skroderis uzsvieda sarullētas papīra loksnes un tad nogūlās uz vēdera, atspiezdamies ar elkoņiem uz durvju malas. Viens spicēja zīmuli. Skroderis izņēma tintes pudelīti.

«Lūguma raksts tik tad var nākt spēkā, ja tas rakstīts ar tinti,» skroderis svinīgi teica, «bet papriekšu uzzecēsim ar bleistiķi!»

Krišjānis savādi pasmīnēja. Viņš sēdēja uz akmeņa pie šķūņa pakša un gaidīja, kas notiks.

«Papriekšu tak vajag apspriest, ko rakstīs un kā rakstīs,» Krišjānis runāja, «un par visām lietām nevajaga melot un pār­spīlēt, bet tā, ka katrs lasīdams sajūt, ka tā ir patiesība. Vienīgi tad, ja lūgumam izdodas tos kungus pārliecināt, var būt kāds panākums!»

«Zināms, zināms,» skroderis, galvu locīdams, runāja, «bet tas nu nav tik viegli, jo katram ir sava patiesība un savas bēdas. Vai tu, Krišjāni, domā, ka mēs tie vienīgie… Saimnieki arī žēlosies, žēlosies i krodzinieki, i melderi, i lielkungi. Katram sava žēlošanās. Mums jāraksta no kalpu un amatnieku puses, lai mums piešķir vairāk tiesību. Jo kāda ir mūsu tiesība: tiesājas kalps ar saimnieku, kalps katru reizi paspēlē. Tiesājas skroderis ar saimnieku, krodzinieku vai melderi, skroderis katru reizi pa­spēlē. Tāpēc mums ir jāturas kopā un jāžēlojas pie augstās valdības, lai pavēlē, ka tiktu spriesta taisnība. Jūs jau visi zināt, kā manim ar krodzinieku izgāja. Strādāju pie viņa divus mē­nešus. Beidzot, kad prasu samaksu, viņš man saka, ka es esot vēl vairāk apdzēris, nekā manim no viņa nākoties. Gāju sūdzēt, ko tur dabūju? Skrīveris teica, ka mani vajadzējis ietupināt, tāpēc ka es nepareizi sūdzot. Vai tas ir taisnība? Un tādu lietu ir simtiem!»

«Nu tad sāc, ko tu gribi rakstīt?» Krišjānis nepacietīgs teica.

«Es domāju, to činu nevajadzētu aizmirst,» Kalniņu Spricis piezīmēja, «uz tās prašēņijas. Jo vairāk goda parādīsi, jo labāki!»

«Pagaidāt, pagaidāt,» skroderis runāja, «es uzrakstīšu ar bleistiķi!»

Brīdi rakstījis, skroderis piecēlās sēdus un komiski nopietnā, kliedzošā balsī lasīja:

«Augsti dzimušam, augsti godājamam Revidenta kungam, mūsu taisnības devējam.

Ievērojot mūsu grūto stāvokli, mēs iedrošināmies jūsu žēlas­tību lūgt mums klāt stāvēt un mūs apsargāt pret netaisniem soģiem. Mēs dodami zaldātus, strādājām, cik spējam, bet labuma mums nav nekāda. Lielkungi, muižas kungi, junkuri, skrīveri un tiesas vīri iet visi uz vienu roku, bet mēs lai tik pieraugām,. ka nedabūjam zilu muguru …»

Un tamlīdzīgi viss lūguma raksts gāja tāļāk, kamēr visbei­dzot nāca:

«Jūsu vispadevīgākie kalpi un amatnieki …»

Nu nāca vārdi.

«Tas ir labi,» Kalniņu Spricis, kas no kalpu puses bija ievē­lēts vietnieku pulkā, runāja, «tikai to vajaga izšņāpāt: mūsu taisnības devējam… Es domāju, — tā nemēdz rakstīt!»

«Zināms, tā nevar rakstīt,» kāds cits teica, «jo viņš mums vēl nekādas taisnības nav devis. Var būt, ka viņš dod, var būt, ka nedod. Bet tas cits ir gluži labi, es esmu gatavs to parakstīt!»

Skroderis pārrakstīja rakstu ar tinti, parakstīja to pats pir­mais, tad nāca tie, kuri mācēja rakstīt, beidzot tie, kuriem bija jāpavelk krusti. Visi jau bija parakstījuši vārdus vai pavilkuši krustus, bet Krišjānis sēdēja un necēlās.

«Krišjāni, tev arī jāparakstās,» skroderis teica.

«Nē, es nerakstīšu!» Krišjānis izsaucās un piecēlās. «Jums vispirms ar sevi jātop skaidrībā, tikai tad jūs varat no citiem ko prasīt!»

Un lēnām, kā nācis, viņš atkal atgriezās uz mājām.

Pa silu iedams, Krišjānis pārdomāja, vai tas pareizi darījis, neparakstīdams lūguma raksta. Taisnības saulei taču reiz vaja­dzēja uzlēkt un apgaismot pasauli. Nekur un nekad viņš vēl ne­bija ar pilnu apziņu priekš vispārības darbojies. Visus darbus tas bija veicis, paturēdams mūžam tikai to mērķi acīs: kur un kā viņš pats un savēji būtu laimīgi. Bet nu jau tik daudz gadu bija pagājuši, un viņš laimes nepazina. Vai šis lūguma raksts nebija vietā? Viņš bija sauciens no dziļas ielejas līdz augstāko kalnu galotnēm: dodat mums cilvēku tiesības, atsvabināt mūs no netaisniem kungiem! Jo pirms šī reforma nenāca, nevarēja nabaga zemes tārps cerēt uz darbu priekš vispārības. Cilvēkam, kuram jārauj katru acumirkli tikai priekš sevis, nav laika priekš laimes viešņas saņemšanas, un tas, kurš tikai netaisnību pazīst, nevar pazīt laimes, jo laime stāv tikai tur, kur stāv taisnība.

Krišjānis katrā ziņā būtu lūguma rakstu parakstījis, bet skro­dera aušība viņu atbaidīja. Vai to kāds cilvēks ņēma nopietni? Aiz­spriedumu Krišjānim nebija, bet totiesu lielāka pārliecība, un šī pārliecība, kā arī viņa stingrais raksturs vilka visos ārkār­tējos darbos stingras robežas. Auša taisnības nevar saprast, un netaisnību viņš saprot tikai tad, ja tā viņam dara sāpes. Bet Krišjānis arī tad pret netaisnību uzstājās, ja tā viņam atnesa tiešu labumu vai patīkamas baudas. Un tad viņš sajuta pret sevi tādu pat riebumu kā pret citiem, ja tas bija ļāvis netaisnībai valdīt sevis labā.

Uz māju ejot, viņš izvairījās no lielceļa, jo tāds noplekšķējis un netīrs viņš tur neuzdrošinājās rādīties, kur baznīcēni gan kājām, gan braukšus atgriezās.

Lēnām viņš gāja pa ganību ceļu, gāja pa teku, kuru viņš jau daudz simtām reižu bija gājis un gandrīz katru reizi vienu un to pašu domu domājis! Kā vienreiz pacelties augstāki, pacelties pats un celt arī citus.

Vispirms vajadzēja pašam pacelties. Jo piedzīvojumi ar dēliem rādīja, ka nevar citus celt, pirms pats neredz tāļāku, tik tāļu, cik tas vajadzīgs, lai spētu skaidri izšķirt savu mērķi. Bet par šo savu dzīves mērķi viņš nekad nebija skaidrībā nācis, un arī neviens cits viņam tā nerādīja. Kopš bērna dienām viņš lasīja bībeli, dziesmu un sprediķu grāmatas, bet to teksts viņu tikai uz īsu brīdi apmierināja, — jā, viņam dažreiz radās apziņa, ka šīs grāmatas praktiskā dzīvē spēlēja gurdenu, jaunās cilvēces prasības neapmierinošu lomu. Un laikraksti ziņoja par kariem, skandāliem, slepkavībām, zādzībām, strīdiem, bet par labu visai maz. Ķēniņu un Laika grāmatas bībelē bija ari pilnas ar starp­tautisko un valstu iekšējo nemieru vēstīm. No visa, kas bija rakstīts un iespiests, vecajam Krišjānim tikai Kristus evaņgē-

lijums bija atlīcies kā svēts un dārgs izmantojums. Bet ar šo Kristus garu viņš it nekur nevarēja piebiedroties. Un ari viņa paša daba un raksturs bija par rupju un neizkoptu, lai varētu pilnīgi ļaut savam garam ietērpties evaņgēlijumā un tad staigāt droši jaunos, šauros un ērkšķainos ceļus, kuri ved pie dvēseles miera.

Bet nepārvarama bailība no pasaulīgas varas un goda to atturēja uzsākt šo jauno dzīvi. Acīm redzot bez īpašas kaislības viņš nevarēja uzstāties pret dzīves nelietībām atklāti un droši, ar pārliecību, par kuras vārdiem un darbiem neviens vairs ne­šaubītos.

Tā diena neausa, no kuras tie krietnākie un cēlākie sapņo zemes virsū, diena, kurā dzive kļūtu jauka, saskanoša un cil­vēku atpesloša.

Tas brīdis nenāca, kur cilvēks kļūtu brīvs no neredzamām saitēm, kuras viņu attura darīt labu.

Un kā šausts Krišjānis atrāva sētas vārtus, lai uzmeklētu .istabu, kur tas tik daudz grutibu, skumju un sirdsēstu bija piedzīvojis.

«Vecā, nebūs labi!» viņš gaudi runāja, gultā iegulies un rokas uz krūtīm salicis. «Nākošās ziemas laikam nepārdzīvošu! Tā vien ir, it kā kad sirdi spiestu; un ātri piekustu!»

«Nemels nu,» vecā neuzticīgi runāja, «ar šito runu tu jau mani gadiem baidi!»

«Bet vienreiz jāmirst taču ir! Ilgi vai īsi, reiz tā stundiņa nāk … Un arvienu tuvāku un tuvāku.»

Vecā neteica nekā, nopūlas un izgāja. Brītiņu vēiāk istabā ienāca jauns cilvēks, kurš apskatījās uz visām pusēm, bet tad droši gāja uz kaktu, kur Krišjānis gulēja.

«Kas tur ir?» Krišjānis, pusatvērtām acim ienācēju uzlū­kodams, jautāja.

«Es!» jaunais cilvēks smiedamies teica.

Tas «es» apsēdās uz gultas malu un, Krišjāni vērdamies, prasīja:

«Vai slims esi, krusttēv?»

Krišjānim silts un auksts pārskrēja pār kauliem. It kā jauns spēks viņu pārņēma. Krusttēvs! — ar šo labo vārdu viņu laikam pirmo reizi visā viņa dzīvē uzrunāja. Bet pie tam viņam tā bija ap dūšu, it kā kad vajadzētu jautāt: «Krusttēvs? Kas es tev par krusttēvu! Kas tad tu tāds esi, — es tevis nepazīstu?»

Viņš pacēla galvu un ilgi ilgi jauno cilvēku uzlūkoja, bez kā to varētu sazīmēt. Bet beidzot tas atjēdzās un nobālēja, kā nobāl, kad kaut kas pavisam negaidīts un necerēts atgadās.

«Laikam vai Andrieva dēls?» viņš baidīdamies teica.

«Gluži tā, krusttēv! Andrieva dēls — nācu tevi apmeklēt!»

«Tik tāļu- » Krišjānis brīnojās.

«Kas mūsu laikos, krusttēv, ir tāļu? Visur dzelzceļu sliedes un telegrāfu stigas. Tik sēsties iekšā un brauc! Vienīgi pie jums gan vēl to mežu ir daudz.»

«Tas jau viss ir labi, dzelzceļi un telegrāfi, bet tiktāļu tak jūs nevarat un nevarat izstudierēt, kā to mūsu grūto dzīvi labot,» Krišjānis iesmējās, bet tomēr šie smiekli skanēja pār­metoši.

«To mēs vienreiz izstudēsim gan,» jaunais cilvēks cieši runāja, «ne visi ir tādi, kas augstskolu velti apmeklē!»

Ar labpatikšanu Krišjānis lūkojās uz jauno studentu un būtu bijis gatavs tam vai visu pie kājām nolikt.

«Kā gan jūs to izdarīsiet?» Krišjānis ar acīm jautāja, un students, likās, viņa acu valodu saprata.

«Mēs urbsim, cirtīsim un kalsim, kamēr gaisā uzšļāksies taisnības avota strūkla, no tās mēs visiem dosim dzert!»

Krišjānis uzmanīgi klausījās studenta dedzīgajā runā, tad viņš aizvēra acis un dziļi nopūtās.

«Tas viss jau ir labi, krustdēliņ,» viņš beidzot runāja, «bet es neticu, ka jūs, jaunie ļaudis, varēsat pasauli labot, ja Kristus

nav viņu varējis labot. Kristus bija pats labs, bet, vai jūs paši esiet labi, tas vēl būtu papriekšu pamatīgi jāizmeklē.»

«Jā, kā tad lai to izmeklē,» students jautri iesmējās, it kā par Krišjāņa vientiesību papriecādamies, «redzi, krusttēv, abso­lūti laba nav pasaulē, mēs arī pēc ta nedzenamies, bet mēs cen­šamies sasniegt piemērīgo labu, tas ir: to, pēc kā vesels un veselīgs prāts prasa. Vislabāki to vecais Luters izskaidrojis tajā lūgšanas pantā, kura interesents nav tikai vēders vien, bet arī gars un kurš apmēram skan tā: «Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien!» — un izskaidrojums apzīmē un sauc pie vārda visas tās lietas un priekšmetus, kas iztaisa mūsu kopēju labu: ēdienu, dzērienu, ēkas un mājas, sievu un bērnus, laukus un lopus, bez tam labu gaisu, mieru un veselību, kaunīgu dzīvi, tad vēl godu, labus draugus un uzticamus kaimiņus un tā jo­projām. Un zem «tā joprojām» ir jāsaprot tie, kuri nāks un karos priekš ta, lai būtu labs gaiss, miers, veselība, kaunīga dzīve, gods, labi draugi un uzticami kaimiņi!»

«Tev gluži Andrieva dūša,» Krišjānis teica un pacēlās, «pag', palaid mani, iesim uz klēti!»

Negribēdams students piecēlās, viņam patika sarunu turpināt. Krišjānis izkāpa no gultas, tad nostājās studenta priekšā un, laipni acīm mirkšķinādams, to uzlūkoja.

«Es šodien biju mežā un tur redzēju to veco ozolu, kurš manim ir allaž daudz licis domāt,» Krišjānis runāja, «visu cilvēci var tam kokam pielīdzināt. Vai tu domā, ka tas ozols top jaunāks, stiprāks, labāks un zaļāks? Nē, tagad vairs ne! Vietvietām atzeļ ar jaunu sparu kāds zars, bet ar visu koku iet uz beigām. Jā, reiz viņš pieņēmās stiprumā, zaļumā un pla­šumā, bet tad sāka ar viņu iet atpakaļ. Un tā ir ar cilvēci. Viņai tomēr beidzot visai ir jāsatrūd, jo viņai trūkst saknes, kas varētu tai nodrošināt mūžību. Necerē, krustdēls, tik daudz no cilvēces. Mēs, zemes rūķi, esam tā cilvēces sakne, un mēs jūtam, ka esam izkurtējuši, agrākajās stingrības vairs nav, ne vecās, ne jaunās, kaut gan laiki un apstākļi ir labojušies. Es sāku pierast pie rūgtās patiesibas un neprasu vairs velti, kāpēc tas tā!»

«Tu, krusttēv, esi jau vecs, tev arī vairs nevar būt jaunības spara, un tas ir nepareizi, ka tu pēc savas dabas iztēlo visu citu!»

«To visu citu es jau sen esmu arī pēc tavas dabas iztēlojis,» Krišjānis pasmējās, «un esmu devis cilvēkam lielu, pārāk lielu nozīmi, bet es esmu pievīlies. Tomēr es tevim šo jauko maldu negribu liegt. Jo kas gan ir cilvēks bez viņiem? Nelaimīgs, nemierīgs un pie tam vājš kustētājs …»

Klēti Ieva ciemiņu ņēmās mielot, un studentam negribošam vajadzēja baudīt. Krišjānis pa tam stāstīja par šīsdienas noti­kumu Sila pļavā, kas studentu ļoti interesēja.

«Nevajaga tik zaudēt dūšu,» students runāja, «nekad tā nevajaga darīt. Nevajaga nekad iedomāties, ka jātrūd, bet vajaga tos apstākļus apkarot, kuri trūdus pabalsta. Tu smejies par skroderi, tāpēc ka viņš ir citāds nekā citi. Es to saprotu, ka viņš ir smiekligs un ka par viņu smejas, bet es nesaprotu, kāpēc tu viņam nepiekriti, ja viņš labu darbu padara. Un šis lūguma raksta sastādījums ir tiešām labs darbs. Kāpēc tie citi. kuri nav smieklīgi, tā nedarīja? Nopelni viņam ir, un es viņu •par to cienu. Bet tu, krusttēv, esi, kā rādās, pie visa vecā, iiievērtīgā un nepielaižamā tā pieaudzis, ka nevari no tā tikt vaļa, kaut gan arī tu to atzīsti, ka vajadzētu būt citādi.»

«Ai, nerunā, krustdēls, tā! Kad tu būsi manā vecumā, tad tu domāsi citādi. Tu esi dedzīgs, bet es biju vēl dedzīgāks. Tagad es esmu remdens, bet tu būsi vēl remdenāks. Ievēro to, ka visi icilvēki žāvājas, visi guļ, visus pārvarē miegs… Visus, visus. Un nevar itin nekā darīt pret miegu, īsu laiku tam var pretī turēties, bet beidzot ir jāpadodas. Ak, kā tas būtu citādi, ja nebutu miega!»

«Ak, kā es par tādu runu varu dusmoties!» students errīgi uzlēca no apgāztā pūra un staigāja pa šauro klētiņu, kuras grīdas plankas līgojās kā paminas, cita par citu dziļāki ieslīg­damas un augstāki paceldamās.

«Un kaut tā arī būtu viena vienīga stunda,» students svinīgi turpināja, «kura būtu mūsu dzīvei nolemta, un pēc tās nāktu diezin kāda drūma nāve, mums tomēr ir jācenšas šo vienīgo stundu godam un cēli nodzīvot. Jaunai un jaukākai dzīvei va- jaga nākt. Taisnībai vajaga uzvarēt!»

«Kas taisnība ir, par to arī es esmu daudz galvu lauzījis,» Krišjānis piemetināja, «lai gan neesmu diezin kādus kalnus gāzis, tomēr pēc taisnības manim vajadzētu iet labāki. Bet, ja nu atkal tā spriež, kurš vairāk strādājis, tam pēc taisnības vairāk nākas, tad tam, kuram spēks, ir taisnība, jo tik tas var vairāk strādāt, kam vairāk spēka!»

«Nē,» students dedzīgi izsaucās, «priekš sevis cilvēkam vajaga tik daudz strādāt, cik tas visnotaļ vajadzīgs, pārējā spēka augļus tas lai piešķir tiem, kam spēka mazāk!»

«Lūk, tas ir neskaidrs vārds: cik visnotaļ vajadzīgs! Kas lai to izmēro, cik tev visnotaļ vajadzīgs, un, kā tu pats to domā, tas varbūt nesakrīt ar taisnību. Šādas robežas ir grūti vilkt. Ir slāpes, iedzer taču kādu pilienu vairāk vai mazāk, nekā slāpes prasa. Un tāpat tas ir pie izsalkuma un citu prasību apmieri­nājuma. Tā nu ir tā mazākā netaisnība, kuru padara, ja pār­skatās, kad taisnību grib, bet tā lielākā ir un paliek tā netais­nība, kura nāk no tā, ka taisnības negrib.»

«Vai tu gribi taisnību?» students prasīja.

«Un kā vēl!» krusttēvs smējās.

«Nu, tad tevim ir arī jāgrib, lai mums būtu labāka dzīve, jo priekš šīs taisnības vai paši akmeņi brēc!»

«Kā tā?»

«Nu redzi, ja uz kādu būti saka: tu esi zivs, tad tā jautā: kur ir tas ūdens, kurā es varu peldēt? Ja saka uz kādu citu, tu esi ķēniņš, tad tas prasīs: kur ir mana valsts? Un, ja nu uz tevi kāds iedrošinās teikt — tu esi cilvēks! — tad prasi tu viņam: ja es esmu cilvēks, kur tad ir mana taisnība?»

«Ej nu un meklē savu taisnību!» Krišjānis rūgti izsaucās. «Es viņu esmu velti meklējis. Varu teikt, ka bez taisnības esmu ticis dzemdināts un dzemdēts!»

«Ak tu kungs un dievs!» Ieva, rokas sažņaugdama, runāja. «Kā tu tieci zaimots un pulgots! Apdomā tak, Krišjāni, ko tu runa! Gan Ijabs nolādēja to dienu, kad tas bija dzimis, bet dievs viņu arī bija grūti piemeklējis. Tev ir sava iztika, sava pajumte, bet tu nebeidz zaimot dievu!»

Students sāka gardi smieties, tā ka Ieva izbrīnējusies uz viņu lūkojās. Arī Krišjānis, studentu it labi saprazdams, pasmē­jās. Ieva sakniebtām lūpām lūkojās stīvi uz grīdu, tad tai iesāka birt asaras, un viņa apslēpa vaigu priekšautā.

Krišjānim un studentam kļuva neomulīgi. «Nav tevim iemesla raudāt, vecā,» Krišjānis runāja, «tevim vēl nekad nav tik grūti gājis ka man, un es pavisam, cik atminos, esmu divas reizes visā savā mūžā raudājis, kamēr tu raudi katru dienu.»

«Ko tad es tur varu darīt, dievs man tās asaras ir devis,» Ieva runāja un atstāja klēti.

«Kā piesiets un pieķēdēts es esmu,» Krišjānis smagi teica, «nekādi nevaru pacelties. Un tiešām priekš manis nav tais­nības. Viss būtu jau citādi, bet manim ir žēl sievas un bērnu. Es nevaru viņu atstāt, un viņi ir tie, kas mani visvairāk velk atpakaļ.»

«Velc viņus augšā,» students runāja, «ja tu nevari viņu augšā vilkt un viņi tevi velk lejā, tad tu esi viņiem līdzīgs!»

«Es esmu viņiem līdzīgs,» Krišjānis ar neizsakāmu žēlumu teica, «es to sāku atzīt. Un es nepelnu balto drānu, pēc kurām esmu cīnījies visu mūžu!»

«Te,» students ironiski uzsita uz krūtīm, «te, sirds tevim nav kārtībā! Nē, tu nevari būt karotājs! Just cilvēkam vajaga tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs labākai dzīves kārtībai. Bet

Just slimīgi, pārmērīgi, līdz asarām, tas ir mums visiem kaitīgi. Dzīvo sveiks, krusttēv, es iešu uz to skroderi, par kuru jūs smejaties. Es viņam došu dažus padomus!»

«Lai tevim vienmēr labi ielu!» Krišjānis sirsnīgi teica. «Ej un palīdzi, kam jāpalīdz, ar padomu un darbu. Tevim vēl visa dzīve priekšā!»

Students vēl apstājās klēts priekšā, lūkojās brītiņu uz Kriš­jāni, kas uz tīnes sēdēja un lēnām gremoja maizes garozu.

«Krietns cilvēks un tomēr nederīgs!» studenls teica un aizgāja.

* * *

Cauru septembra mēneša dienu Krišjānis vilka no mārka izmērcētos linus. Smalks lietus mirdzināja, un ugunskurs mārka malā velgumā čūlajās, ne pilnīgi izdzisdams, ne arī spēdams tikt pie pilnīgām liesmām. Vairāk reižu Krišjānis bija izkāpis malā, sasildījies, tad atkal kāpis aukstajā ūdenī. Agrāki viņš viegli šo darbu panesa, bet tagad viņu drebināja drudzis. Saimnieks ar otru kalpu šad un tad piebrauca, piekrāva ratus ar izvilk­tajām linu saujām, lai izvadātu pa rugājiem. Nekad viņš nebija Krišjāņa tik salikuša redzējis. Bet pie lauciniekiem, kuri visi kopā sūri, grūti strādā, nedzird jautājuma: «Vai tu nespēj?» Vajaga spēt! Un eji, kamēr krīti.

Saimnieks, beidzot redzēja, ka ar Krišjāni nav vairs labi. Viņš, ūdenī stāvot, bija atspiedies ar muguru pret malu un, rokas nolaidis, vaidēja.

«Kriš, kāp laukā!» saimnieks teica. Bet Krišjānis nekāpa.

«Nevaru!» viņš beidzot izrunāja, it kā kad viņam par šo nespēku aiz kauna vai zemē vajadzētu ielīst.

Saimnieks ar otra puiša palīdzību izcēla Krišjāni no mārka. Kājas viņam bija gluži stīvas. Viņš nerunāja ne vārda un palika pusguļus pie mārka, kamēr to noveda mājā. Tur viņu pārģērba un ielika gultā.

Cik labi ir gultā, kad nespēks iesācis valdīt, cik labi, kad nav jāsaļimst uz kailiem, aukstiem akmeņiem. Tad taču tik daudz Krišjānis bija sastrādājis, ka viņa nopelnu dēļ to ielika gultā un apsedza ar rupju, bet tomēr siltu segu, kad tas vairs neva­rēja kustēt.

Aukstajā mārka ūdenī viņš bija saaukstējies un dabūjis nervu drudzi.

Trešā dienā pēc saslimšanas neviens nevarēja Krišjāņa valdīt. Viņš murgoja un muldēja, svieda segu nost un gribēja doties laukā. Ieva un saimniece nekā nespēja, vajadzēja nākt saim­niekam ar otru puisi, un tie ar mokām dabūja Krišjāni atpakaļ gultā. Pāris reižu viņš stipri svīda, tad uz laiciņu viņam palika labāki, bet vēlāku karstums bija sauss un Krišjānis vairs ne­spēja pacelties. Kājas viņam rāva krampji, šādos brīžos viņš vaimanāja, gluži kā smilkstēja.

Nosprieda braukt uz ārstu. Bet uz laukiem pie ārsta nebrauc tik drīzi. Braukšanu atlika uz rītu.

Vakarā Krišjānis nāca pie samaņas. Viņš izdzēra glāzi tējas, apēda pāri dzērveņu ogu, jo skābums viņu lieliski atspirdzināja.

«Vai Pēters te ir?» Krišjānis prasīja.

Ieva uzdedza sveces galu, uzlipināja to uz skapīša; Pēters pienāca pie gultas un apsēdās.

Krišjānis salika rokas un nopūtās.

«Pēterīt!…» viņš šļupstēja, viņa lūpas drebēja.«Pēlerit! …»

Pēters sāka raudāt. Kad viņš apmierinājās, tad tēvs likās esam aizmidzis. Bet tas nebija miegs, tas bija nespēks. Pēters vēlējās, kaut tēvs ko runātu, bet viņš neko nerunāja, jo viņš lāgā parunāt nevarēja. Ieva lasīja dziesmu grāmatā. Visas nāves un miršanas dziesmas tā bija izlasījuse un sāka šķirstīt lūg­šanas, kad Krišjānis viņu sauca.

Sieva nolika grāmatu un pieliecās pie vīra.

«Ieva,» Krišjānis čukstēja, «tad uzvelc man baltas drānas … baltas drānas ..

Ieva paslēpa seju vīra paduse un šņukstēja. Rītam austot, Krišjānis bija izdzisis.

* * *

Uz tēva bērēm bija ieradies arī Zagļu Ješka. Viņš bija atne­sis vairāk pudeļu šņabja, un, kad tēvu veda uz kapsētu, tas gulēja noreibis saimnieka gultā. Nekādi tas nebija augšā dabūjams.

Pēters sēdēja uz zārka, un viss ņēma parasto gaitu. Tikai tas nebija parasts, ka pēc līķu izvadītāja pātariem students, Andrieva dēls, stājās pie kapa, lai runātu. Viņš aizradīja, cik krietns cilvēks Krišjānis bijis, cik daudz tas strādājis, gribējis visu labu. Bet tam trūcis zināšanu, viņš grābstījies kā pa tumsu, un tā arī lielāka daļa no viņa labās gribas palikuse bez kādiem augļiem.

Загрузка...