Stāsti

II. ATJAUNOTA ROMA UN BARBARU UZBRUKUMS

Apmēram desmit zēni sēdēja pie ugunskura silā. Uguns dega mēreni, pilnīgi apgaismodama tikai dažu zēnu sejas. Mazākais no tiem piecēlās un nostājās uz noras. Viņš noņēma savu balto koka zobenu no sāniem un, to vicinādams, stiprā balsī runāja: «Es tam pretojos, ka tiktu jauns Cezars ievēlēts. Mums ir viens Cezars, un tas ir vēl dzīvs. Kāpēc tad …»

«Apsēsties labāki, Kajus Kapustulus! Tu esi matemātiķis, bet no diplomātijas tev nav ne mazākās jēgas. Roma nevar pastāvēt bez Cezara, kurš nemīt viņas vidū un nepazīst «ro­miešu» likteni un vajadzību! Es nāku ar priekšlikumu ievēlēt jaunu Cezaru!» sauca brangs zēns, kuram jau uz virslūpas branga rasa varēja ietverties.

«Nē, tā tas neiet, mans cienījamais Augustus Maurelius!» Kajus Kapustulus atkal, zobenu vicinādams, sauca. «Es tam pretošos, ja tas arī notiktu, ar zobenu. Pilsoņu kari apkauno tautu, bet Cezaru es aizstāvēšu!»

«Bet kur tad viņš ir?» Maurelius iekārsies kliedza. «Viņš varbūt guļ uz sava tēva staļļa, un mums viņš ir jāgodina!»

«Sveiki, romieši!» Jānis, ugunskuram klāt pienākdams, iesaucās, «esiet visi sirsnīgi sveiki!»

Viņš bija brīdi savrup stāvējis un noklausījies, ap ko lieta grozās.

«Sveiks, Cezar, sveiks!» romieši, ātri pieceldamies, sauca. «Tu tiešām še!»

«Mums bija jau debates. Pilscnis Maurelius cēla priekšli­kumu izvēlēt jaunu Cezaru,» Kajus Kapustulus sirsnīgi smējās un apkampa savu draugu.

Cezars nostājās cienīgi biedru vidū un kaut gan bez zobena, tomēr izskatījās pēc īsta kareivja. Visi romieši priecājās par viņa atnākšanu, vienīgi Maurelius ne, kurš bija palicis sēdot un, uguns liesmās raudzīdamies, spītīgi smīnēja.

«Pilsonis Maurelius nenodod Cezaram godu, kurš tam pie­nākas. Es apsūdzu Maureliusu …» sauca Kajus Kapustulus.

«Romiešu» senāts nosprieda izslēgt Maureliusu iz Romas uz veselu mēnesi. Maurelius, uzaicināts, lai aizietu, piecēlās un, stīvu un naidīgu skatu Cezaram uzmetis, gāja.

«Paliec,» Cezars lēnu, drebošu balsi teica, «es tevi apžēloju. Nāc, sēsties mūsu vidū, lai savstarpīgi izrunātos!»

«Man tavas žēlastības, Silenieku nabaga dēls, nav vaja­dzīgs! Tēvs tev mirst badā, bet tu še gribi būt par Cezaru! Fui, tāda Roma!» Maurelius kliedza, pieskrēja pie ugunskura, uz­svieda uz tā savu zobenu un tad aizsteidzās nakts tumsā pa silu…

«Romieši» lūkojās brīdi mēmi uz ugunskuru, uz kura sadega nelieša romieša zobens.

«Lai viņš sadeg,» Cezars teica, «labāk lai tas sadeg, nekā necienīgs romietis lo nes! Maurelius tiek no Romas izslēgts uz visiem laikiem un uzskatāms par aizsūtītu noziedznieku. Kas ar viņu saietas un ved sarunas, tas nevar būt romietis! Pilsoņi! Mana sirds pukstēja priekš jums tāpat kā jūsējā priekš manis! Es to zinu! Cīnīsimies kopīgi priekš visa, kas labs un daiļš! Necelsim gaisa pilis, bet strādāsim, mācīsimies. Atjaunotajai Romai ir vājš pasākums. Bet jācerē, ka viņa arvienu vairāk uzplauks, ka sēta, kuru mēs te apkart taisījām, būs jāpaplašina, līdz kamēr Roma, kuras iedzīvotājiem būtu .-kaidras, šķistas sirdis, kļūtu varena. Mēs karosim tik tad ar zobenu, kad barbari mums uzbruks, bet mēs no savas puses viņus apkarosim ar izglītību, ar šķistām sirds jūtām . .. Barbari tikai cenšas iegūt miesai pārtikas līdzekļus, bet mēs bez tam lūkosim gādāt par augstāku laimību, par skaidru, drošu izredzi mūžībā. Uz redzēšanos, pilsoņi, parīt atkal še, Romā!…»

Ugunskurs tika apdzēsts. Romieši devās uz skolu, jo drīz vajadzēja iesākties pēdējai vakara mācības stundai, kura pēc divu stundu vakariņu brīvlaika tika stingri ieturēta, tāpēc ka pats vecākais skolotājs mēdza tad apmeklēt abas klases un it īpaši stingru skatu skolēnus pārskatīt.

Cezars un Kajus Kapustulus atstāja Romu paši pēdējie.

Klusēdami viņi gāja caur silu uz skolu.

* * *

Trešdienas vakarā «romieši» ieturēja ātri savu vakara mal­tīti, lai varētu doties uz Romu. Vecākais skolotājs bija izbrau­cis, bez tam «romiešiem» bija dotas dažas privilēģijas no sko­lotāju puses, tāpēc ka «romieši» mācījās paši, bez sevišķas dzīšanas un uzspiešanas. Ja viņi arī vēlāku ierastos mācības stundā, tad viņiem skolotājs varētu pārmest vienīgi to, ka tie pārnākdami traucē citus, t. i., barbarus. Bet, lai būtu kā būdams, šovakar «romiešu» senatam vajadzēja izspriest dažus jautājumus. Par visām lietām tie gribēja uzvest kādu drāmu.

Līdz ko «Romā» ugunskurs bija iededzies un senāta sēde atklāta, kad silā atskanēja svilpieni.

«Ko tas nozīmē?» Kajus Kapustulus pietrūcies bailīgi jau­tāja, «vai tik barbari…»

«Lai viņi nāk,» Cezars mierināja, «mēs viņus uzvarēsim. Bet, es domāju, viņi mūs neaiztiks…»

Bet tikko Cezars šos vārdus bija izrunājis, kad barbari kliegdami un brēkdami metās uz romiešiem. Barbari ar nūjām un koka šķēpiem sita pret romiešiem, kuri gan pacēla savus zobenus, bet barbari uzbruka no divām pusēm, un viņu bija trīs reizes vairāk nekā «romiešu». Pirms romieši atjēdzās, tie bija savaņģoti. Vienīgi brīvs bija vēl Cezars, kuram barbari nedrīkstēja ķerties klāt, tāpēc ka tie viņu turēja par tikpat gudru kā pašus skolotājus. Te piepeši Cezars ieraudzīja starp barbariem Maureliusu, kurš naidīgu seju ar nūju viņam tu­vojās.

«Ar šo es Romas lepno Cezaru pārmācīšu!» Maurelius kliedza, nūju vicinādams. Cezars mazliet atkāpās un atgaiņājās. Uz­reiz Maurelius sita ar nūju Cezaram tik sparīgi, ka tas aiz sāpēm iekliedzās un dusmās cirta pretī ar zobenu.

«Vai, nu ir acs pagalam!» Maurelius iebrēcās, nosvieda nūju un nokrita uz noras līdzās ugunskuram.

Tiešām Maureliusa acs bija pagalam. No acurauga nebija vairs ne vēsts. Asinis plūda aumaļām. Maurelius vaimanāja, it kā kad tas būtu iesviests elles zaņķī. Cezaram notirpa visi locekļi. Viņš paredzēja ne tikvien Romas galu, bet arī sev sodu …

«Tāds pagāns ir jānosit, jāpakar!» Maurelius brēca. «Biedri, skrejat pēc skolotāja, un citi sieniet Sileniekam rokas. Tik sieniet slepkavam …»

Daži tuvojās Cezaram. Pēdējais drebošu balsi teica: «Kāpēc tad rokas siet? Es iešu pats un izstāstīšu visu skolotājam, lai tad mani soda …»

Un lēnām viņš aizgāja.

* * *

Nākošās dienās valdīja Elksnaines draudzes skolā liels uztraukums. Atbrauca pat Elksnaines skolu priekšnieks ar pagasta vecāko, lai palīdzētu skolotājiem izklaušināt skolnie­kus, kuri piedalījušies pie kautiņa. Maurelius tika aizvests uz māju, kur ārsts apliecināja, ka viena acs esot zuduse, bet citas

briesmas nedraudot. Visi romieši un gandrīz visi barbari lieci­nāja Cezaram par labu, bet, neskatoties uz visu to, viņš tika izslēgts iz Elksnaines draudzes skolas. Gan viņš gribēja aizbildināties, ka uzbrucējs bijis pats Maurelius, bet tas neko nelīdzēja, jo viņš atzinās, ka tas esot bijis «romiešu» vadonis, t. i., Cezars. Un tāpēc tiesājošā skolas padome nosprieda Cezaru aizdzīt. No šā brīža viņš vairs nebija Cezars, bet Silenieku Jānis, no kura visi bēga, tāpēc ka tas bija cilvēkam izdūris aci…

Ar neizsakāmām skumjām sirdī Jānis Silenieks taisījās ceļā uz māju.

«Ko teiks tēvs un māte? Ko runās visi par mani? Bet es esmu nevainīgs, un neviens negrib to sajust, ka es esmu ne­vainīgs …»

Viņš saņēma dūšu un iegāja pie skolotājiem teikt tiem ardievas.

«Ej un labojies!» skolotāji tam teica un nesniedza pat ne rokas.

Visi tam noskatījās savādi pakaļ, kad viņš aizgāja. Piekalnē tam paspruka asaras. Viņš gribēja ceļa malā apsēsties un izraudāties, kad piepeši tas izdzirda, ka kāds aizelsies sauca aiz muguras: «Pagaid', Cezar, pagaid'!»

Tas bija Kajus Kapustulus.

«Nesauc mani par Cezaru, es tas vairs neesmu. Es esmu izdzīts, nabags, kuram būs caur mūžu sūri jāstrādā. Pagalam mani sapņi!»

«Brālīt, un tā mums ir jāšķiras!» Kajus Kapustulus krita Cezaram ap kaklu.

«Ardievu! Sveicini «Romu» un romiešus! Ardievu!»

Un Cezars aizgāja šņukstēdams vakara krēslā …

Bet Kajus Kapustulus atgriezās atpakaļ uz skolu un piedzī­voja tos laikus, kur Maurelius un viņa piekritēji nodibināja «Jauno Parīzi» netāļu no «Romas» drupām. Maurelius tagad saucās

musjē Maurinjē, jo viņš ņēma pie skolotāja kundzes franču stundas un neieredzēja klasicisma.

«Jaunajā Parīzē» tika dažreiz, īpaši sestdienas vakaros, dzīvots itin zaļi. Pat alus tika dzerts un papirosi smēķēti. Un treknie, jaunie parīzieši sarunājās vismīļāki par skuķiem …

Maurelius bija uzvarējis, un Cezars brida pa Silenieku dumbrājiem un ar laiku pavisam aizmirsa, ka tas reiz bijis atjaunotās Romas Cezars.