Stāsti

ZUZīTE

Tēlojums iz dzīves

A/ļ arta mēneša beigās pēc ilgākas atkusas sāka piepeši (Z/ ' salt. Cilvēkiem nekas, tie apģērbjas silti, kurina dzīvok­ļus, bet kustoņi sastingst un dreb. Suns ar kaķi dabu istabā sasildīties, bet govīm, aitām, zirgiem un cūkām nu laiks nav īsti pa prātam. Cauru ziemu tiem aukstums ir kremtis spēkus, kurus viņi aiztaupījuši no zaļās vasaras un zeltainā rudeņa. Ziemas vidū tie vēl turējās, bet nu ap marta beigām, kur spalvas pūkājas un saveļas pinkās, lopiņi top drūmi, acis nedzīvi, slimīgi spīd, gotiņas pat šad un tad žēli iestenas. Barība,

kuras ap šo laiku dažreiz sāk aptrūkt, nav vairs garšīga un spēcīga. Siens, salmi, āboliņš ir izsaluši, sausi un put, tiklīdz puiši vai meitas tos nastās krauj. Sī sala samērā nav visai stipra — kādus 8 grādus, bet kustoņiem miesas dreb. It īpaši jaunpiedzimušos teliņus un jērus salna it kā apdullina. Acu­mirklī viņi nespēj vairāk kā grūti elpot.

Tajā marta mēneša salā, kuru te minu, Zuzīles saimniece sestdienas vakarā pēc pātariem degošu laterni rokā aizgāja uz kūti. Zuzīte pate bija krekliņā, strīpainos' bruncīšos, basām kājām un pašu laiku lielajām meitām stāstīja, kā visu nedēju pa skolu gājis. Meiteņu istabā bijuse krāsns saplīsuse, tiklīdz pielikuši malkai uguni, ka pienācis līdz grīdai saltu, sūru dūmu. Divas dienas nekurinājuši. Tad nebijis iespējams izkaltēt zeķītes. Zuzīte apklus un, elkoņiem uz saimes lielā galda atspiedusēs, raugās sapņaini sveces liesmā. Ap liesmu kustas violets dārziņš, un stari kā spožas stīgas stiepjas uz visām pusēm. Lielās meitas apprasās par Annu, skolotāja dienest­meitu. Zuzīte tiek it kā iz sapņiem modināta. Viņa neienīd neviena, bet, Annas vārdu dzirdot, viņa nodreb. Anna ar īpašu niknumu mēdz izbārt sērdienites un kalpu meitenes. Zuzīti viņa ir par tukšu, par nieku jau vairāk reižu apsūdzējuse sko­lotājam. Laime, ka skolotājs ir labs un neliek uz Annas sūdzī­bām lielu svaru. Lēnā balsī Zuzīte stāsta, ka Anna nopirkuse no Ābrāma jaunu zīda lakatu. Kamēr Zuzīte vēl pašā stāstā, ienāk saimniece un ienes kaut ko priekšautā. Visi pagriež acis uz ienācēju. Tikai tēvs, kurš uz mūrīša sēd, pīpo un raugās uz logu, kura rūtīm malas apraujas ar balti vizošām ledus puķēm.

«Pēter-māt, ko tu tur ienesi?» Zuzīte jautā. Saimniece iekāsē­jas, nesaka ne vārda un pienāk pie galda. Viņa paplēš priekš­autu. Un Zuzītes acis iezibas. Priekšautā guļ rnazs kustonītis.

«Jēriņš! Vai, cik maziņš!» Zuzīte iesaucas un sasit plauk­stas. Viņa aplūko kustonīti tuvāku, pieliek pirkstu pie jēra purniņa.

«Auksts! Viņš jau, nabadziņš, ir nosalis!»

Bet saimniece nesaka ne varda. Viņa ar laipnu, bet rūpju pilnu seju raugās uz jaunpiedzimušo jēru, kurš droši vien būtu nosalis, ja tas paliktu vecajā kūti pa nakti. Arī lielās meitas aplūko mazo radījumu, kurš nespēcīgs un nejauks, garām, lielām kājām guļ priekšautā.

«Jiriņ-jiriņ!» Zuzīte ķircina jēru, gribēdama to uzjautrināt. Saimniece paskatās nopietni uz Zuzīti.

«Laid, Zuziņ, jēriņu mierā!» saimniece saka. «Viņam jāpa­taisa guļu vieta.»

Zem krusttēva gultas ir paliela kaste bez vāka. Meitas noliek kasti aiz skrūvbeņķa kaktā, samet tajā dažādas lupatas un ieklāj vecu sedzeni. Saimniece jēriņu ieliek kastē un nopūšas. Varbūt viņai rūp visvairāk mājas kustoņi. Tad tā nosēžas pie galda. Viņa paskatās uz Zuzīti, kura, atkal atspiedusēs ar elkoņiem uz galda, stāv domīga un blisina actiņas. Nezin kāpēc, bet saimniecei ienāk prātā, ka derētu mazo kustonīti atdāvināt Zuzītei. Zuzīte neviļus pagriež acis uz kaktu. Viņai ir tā ap sirdi, it kā kad jēriņam vajadzētu piepeši tapt jautram, sākt sīkā balsī mekšķināt vai blēt, lai tam dotu paēst.

«Pēter-māt, mazajam jiriņam gan gribas ēst!» Zuzīte rūpju pilnā balsī iesaucas.

«Tad tas jau nu ir tavs jēriņš! Audzē to sev!» saimniece saka. Viņa redz, ka Zuzīte top priecīga, un arī viņas nopiet­najā, sausajā sejā parādās viegli smaidi. Zuzīte aiztek pie krāsns, paķer skaliņu un, to iedeguse, aprauga savu jēriņu.

«Kāds muļķītis tu esi!» Zuzīte saka uz kustonīti, kurš, no skala liesmas sabaidīts, iekustas.

«Nē, nē, čuči vien!» viņa to mierina un atiet tāļāku nost no kastes. «Es tevim nedarīšu ļauna.»

Saimniece ar sevišķu labpatiku lūkojas uz mazo, sauso meitenes tēlu, kuira, pieliekusēs uz priekšu, degošu skalu rokā rūpīgi noskatās kustonī.

«Liec, Zuze, skalu nost! Ko te tik daudz kvēpini!» saimnieks baras.

Zuzīte uz vietas paklausīja. īsti sakot, viņa cita nekā nezi­nāja kā tikai paklausīt.

Meitas pārrunāja, vai nevajadzetu jeru pabarot. Bet saim­niece teica, ka vislabāki būšot, ka jēru atstājot tagad guļam.

«Uz rīta pusi ir jāpieceļas un jāaiznes jērs pie aitas, lai pazīžas!» saimniece noteica un piecēlās. Viņa un saimnieks iegāja savā istabā. No sveces vēl bija tikai mazs galiņš atlicies. Lielās meitas devās pie miera. Arī Zuzīte uzmeklēja savu lāviņu.

Šovakar viņa nevareja iemigt. Vispirms rūpes par savu jēriņu tai nedeva miera. Līdz šim tai citas mantas nebija bijis kā šķirstiņš un visvajadzīgākās drānas. Bet tagad nu viņai piederēja kustonītis, kuru viņa apņēmās audzināt un kopt uz vislabāko. Par jēriņa likteni viņa, cerību pilna, apmierinājās, bet citas rūpes un domas tai uzmācās un neļāva iemigt.

Zuzītes māte dzīvoja nabagu mājā. Citreiz Zuzītes tēva dzimta bija stipra. Visi bija veseli, tēvs, māte, abi dēli un ari mazā Zuzīte. Bet, kad nomira tēvs, tad neilgi pēc tā Zuzītes vecākais brālis sudmalās krita ar maisu no trepēm un sadau­zīja sev tā galvu, ka zaudēja prātu un gadu vēlāk arī mira. Jaunākais brālis aizgaja uz kādu Krievijas nomali un pazuda bez vēsts. No raizēm, smaga darba un sāpēm Zuzītes māte nelaikā novecojās, palika visai vāja un nespēcīga, tā ka to beidzot vajadzēja ievietot nabagu mājā.

Zuzīte domās noklīst pie mātes …

Māte salīkuse sēd uz gultas malas un pīpo. Bez pīpošanas viņa nevar iztikt. Maza, kūpoša lampiņa deg uz krāsns stūra. Ogles kvēlo krāsnī. Vecā nabadze Dārtiņa sēd pie melnā roma un uzrauga katliņu, kurš pelnu bedrītē pīkst un nebūt netaisās vārīties. Klibā Kača kaktā vaid, bet neviena no nabadzēm negriež uz viņas vaidiem vērību. Tas jau ir par daudz aprasts un dabisks, ka Kača vaid.

Zuzītei šī bilde iz pagājušās svētdienas stipri iespiedusēs atmiņā. Viņa apmeklē katru svētdienu savu māmiņu nabagu mājā. Saimniece tad Zuzītei iedod līdzi vai nu plāceni, vai gabalu maizes ar pienu.

«Aiztecēšu rītu jau priekšpusdienas pie māmiņas,» Zuzīte domā, «paliek vēlu un satumst, tad var uznākt ceļā nelaime. Ir ļauni cilvēki. Aizvakar pagasta namā atvests sasists, uz ceļa atrasts vīrs, pusdzīvs… Iešu tūliņ pēc brokasta .. .»

Un Zuzīte domās nonāk atkal pie mazās mājiņas Vārnu birzē, lielceļa malā. Dūmi pa mazo skursteni lēni, bet pastāvīgi kūp. Zuzīte neatminas tās reizes, kur nabaga mājas skurste- nītis nebūtu kūpējis. Bet viņš kūp lēni, pamazām, it kā kad arī uguns, kas iekšā krāsnī deg, būtu tapuse veca, slimīga un nespēcīga. Zuzīte spiež roku uz nodilušā, izcilātā un klabošā durvju krampja. Un viņai parādās cita bilde, kuru tā kādā citā svētdienā nabagu mājā redzējuse. Kroplains puika, kurš jau 7 gadus vecs, bet vel iet rāpus un runas vietā izgrūž reizām skarbas, idiotiskas, nesaprotamas skaņas, vāļājas uz grīdas. Puika ir puskails, netīrs, miesas apklātas ar drēbju lupatām. Viņš savelk seju uz nejaukiem, idiotiskiem smiekliem un iepleš plaši savas bezprātīgās acis. Zuzīte bailīgi paskatās uz idiotu un pieiet pie mātes gultas. Māte lēni ievaidas.

«Māmiņ, vai tu gulēji? Labāk nebūtu tevis modinājuse!»

Māte saņem vieglo aizsairfiti, to atraisa un nobučo maizes gabalu.

«Vai, meitiņ, kā man galva sāp! Tvanos bez maza visas šonakt nosmakām. Diezin ko leiticte bija iemetuse krāsnī… gruzdēja un smirdēja.»

Māte iesāk ēst. Zuzīte sēd uz gultas malas un skatās uz idiotu. Idiots ir leitietes bērns, kura dēļ tā dabū no kroņa 30 rubļu gada pensijas. Ja pensijas nebūtu, tad leitiete idiotu jau sen būtu nosvieduse grāvmalā un aizgājuse citur pasaulē. Jau pieci gadi, kamēr leitietes vīrs miris. Viņš bija ķeizara

Nikolaja I laikā dienējis par oficieri. Atvaļinājumu dabūjis, tas pārnāca dzimtenē jau sirms un nometās pie pazīstamiem uz pastāvīgu dzīvi. Kā tas bija nācis, kā ne, — vecim bija naudas daudz, kuru tas dzelzs lādē ieslēdza. Vēlāku viņš to drošības pēc noguldīja muižas naudas lādē. Savās vecuma dienās viņš iedomājās vēl precēties. Muižas tūka fabrikas mašīnistam bija skaista meita, gadus divdesmit piecus veca. Vecais karavīrs to bildināja, apsolīdams to tērpt zīdā un samtā. Zofijai — tā mašīnista meitu sauca — nekas tā nepatika kā grezni ģērbties un dzīvot bez darba. Viņa apprecēja veco karavīru un dzīvoja ar to nelaimīgi.

Kad vecis mira, tad Zofijas pirmais gājiens bija uz muižas pārvaldnieku, lai izmaksā viņai noguldīto naudu. Pārvaldnieks teica, ka noguldītā summa neesot nemaz tik liela, kā ļaudis runājot, esot kādi 200 rubļi ar kapeikām, kuru viņš arī nevarot izmaksāt vis viņai, bet vecā karavīra bērna aizbildņiem. Aiz­bildnis bija kāds vecā karavīra radinieks, kurš pārvaldnieku draudēja apsūdzēt.

«Kara-kungam bija naudas vairāk tūkstošu,» aizbildnis teica, bet pārvaldnieks paraustīja plecus. Cik naudas viņam īsti bija, to vecais «Kara-kungs» nebija nevienam teicis. Aizbildnis apsūdzēja pārvaldnieku pie tiesām. Lieta gāja līdz zemes tiesai, bet tā pārvaldnieku vainas pierādījumu trūkuma pēc attaisnoja. Aizbildnis gan draudēja, ka iešot uz Pēterburgu līdz pašam senātam, bet tomēr neaizgāja, jo tam bija apnikušas braukāšanas un tiesu ceļi. Zofija nu tika visur izsmieta. Viņai jau priekš vecā nāves bija zināms «brūtgāns», kas to precēs. Tagad, kur visi zināja, ka Zofija nekā nemanto, viņas «brūt­gāns», kāds fabrikas meistars, tai parādīja durvis. Zofija iesāka dzert un ielaidās ar katru vīrieti, kas tai ceļā nāca. Strādāt viņa nestrādāja un noklīda tik tāļu, ka tai ierādīja nabagu māju par dzīvokli. Pēdējo tai ierādīja viņas bērna dēļ, kurš izvērtās par nedziedināmu idiotu.

Zuzīte nevar iemigt un redz to it skaidri gara acīm, ko tā reiz ar miesīgām acīm redzējuse. Nejaukais skats viņas jauno sirsniņu dziļi un stipri ievainoja.

Māte ēd Zuzītes atnesto maizi ar pienu. Zuzīte patlaban nogriezuse acis no idiota, kurš urkšķēdams stumjas neveikli pa netīro grīdu un raugās uz Zuzītes mātes noliekto galvu. Tā ir sirma un dreb. Nekad viņai nav māmiņa izskatījusēs tik nonī- kuse un nabadzīga kā šoreiz.

«Kaut es tev varētu dot labāku dzīvokli, apģērbu un ēdienu, es tev, mužiņ, dotu visu!» Zuzīte domā. Viņai ir tā ap sirdi, it kā kad tai vajadzētu krist mātei ap kaklu un to simtām reižu bučot.

Uzreiz Zuzīte izdzird, ka mazajā kambarī sparīgi dzied. Mazo kambari apdzīvo leitiete viena pate ar savu bērnu. Durvis tiek atrautas. Leitiete sarkanos brunčos un raiba kaņepāju audekla sagšā ieskrej dziedādama un, kājām stipri uzsperdama, danco un rokas plāta:

cVasariņas vidiņāi Edu saldo zemenīti! Rudenī purvā bridu, Meklēt skābas dzērvenītes.»

Viņa dziedāja piedzēruse. Seja tai bija uzpūsta, pelēka un acis uzpampušas, sarkanas.

«Ak dieviņ tētīt, glāb tu visus no tāda cilvēka!» Zuzītes māte nopūtās. «Visu naksniņu i acu neaizdarīju … Dzer un dzied . . . un reizēm sit nabaga kroplīti. Bet tas neraud, tikai dobji sten, it kā kad sistu pa piepūstu pūsli.»

Un leitiete lamādamās satver idiotu pie muguras aiz krekla un ievelk mazajā kambarī.

«Klau, klau!» māmiņa apstājās ēst un ieplēta acis. Viņas abas ar Zuzīti klausījās. Aiz durvīm mazajā kambari kaut kas stenēja, it kā kad sistu pa piepūstu pūsli.

Zuzīte novilka segu no galvas un paplēta acis. Viņa aizbai­dīja atmiņu bildi un troksni iz nabagu mājas. Tai ienāca jēriņš prātā.

«Es viņu izaudzināšu lielu. Vilnu es cirpšu pate un adīšu iz tās māmiņai siltus cimdus un zeķes. Cik labi, kad pašam ir sava aitiņa …»

Saldās cerībās par nākotni Zuzīte aizmiga.

* * *

Vārnas bariem metās uz auzu ķirpām un reižu reizām skarbi ieķērcās. Miglains rudeņa valgums pildīja gaisu, un no kartupeļu lauka, no pusizdzisušā ugunskura, uz kura kāds no puišiem bija uzsviedis varenu celmu, vējš dzina tvanīgus dūmus pār noru un visu pļavu. Bet Zuzīte no tā visa it nekā nelikās zinot. Viņa sēdēja Sūnu pļavas šķūņa priekšā uz akmeņa un adīja. Šad un tad viņa pameta acis uz pļavu, kur izklaidu govis un aitas atālā ganījās. Bija vēla pēcpusdiena.

Zuzīte adīdama domāja, cik lielu prieku tā mātei padarīšot, kad tā viņai aiznesīšot pašaditas zeķes. Mammiņai kājas allaž aukstas un uztūkušas. Siltas, biezas zeķes tai būtu ļoti noderīgas.

Pie šķūņa parādījās balti iedzeltains kustonītis, kuru Zuzīte tikai tagad pamanīja, kad tas ieblējās.

«Jir-jir-jir!» Zuzīte mazo pasauca.

Tas izskatījās ka īsts resgalis un bija nobarojies gluži apaļš. Avenels piebāza purnu pie Zuzītes rokas. Zuzīte kustoni apglaudīja un sameklēja ganu kulītē maizes druskas, kuras viņa avenam pasniedza uz saujas.

Savāda ieraša šim aitu dzimumam: glūnēt pastāvīgi uz zemi. Pat netīrā cūka nekaunas pacelt acis uz augšu un tevī kritiski nolūkoties. Kaķis redz visu: kas augšā, kas lejā, tam

acis ka vai nu! Bet aitas palaikam tādas nolaidušās, uz augšu nekad nepaskatās, cilvēkam acis nepavisam ne!

«Paskaties tak uz mani, jiriņ!» Zuzīte teica un berzēja ar delnu viegli «vena purnu. Bet avens pasitās sāņus un iete­cēja aitu pulkā. Zuzīte ar sevišķu lepnumu nolūkojās uz brango jēru.

Kaimiņu gani it skaļi sasaucās. Vārnas laidās drīz iz eglēm uz auzu ķirpām, drīz no ķirpām uz kartupeļu lauka noecētās puses sliekas gūstīt un brēca pie tam neganti. Bet Zuzīte negrieza uz to visu ne mazāko vērību. Viņa adīja māmiņai siltas, biezas zeķes, labi pagaras un šķērsām strī­painas.

Te piepeši čabēja soļi. Cilvēka soļiem savāds troksnis, tas pamodina katru no visdziļākās nodabas. Zuzīte pagriezās un ieraudzīja saimnieci. Viņa nāca pārsegusēs ar biezu vilnaini, ar adīkļa kulīti uz kreisās rokas un garu rīksti labajā rokā.

«Nu, Zuziņ, tev jau labu labā dzīve!» saimniece pasmējās, bet tad tūliņ pieņēma nopietnu seju.

«Kur tad tu, Pēter-māt?»

«Nu es par ganu, tev jāpaliek par saimnieci!»

Zuzīte neticīgi pasmējās.

«Vai sēņot biji, Pēter-māt?»

«Biju i sēņot. Biju jau i mājā …»

«Dabūji daudz?»

«Vilnīšus … ir pāris rudmiesiņas … tārpu izēdas …»

Abas brīdi klusēja. Zuzīte adīja tāļāk un nepacēla ne acu.

«Zuziņ,» saimniece iesaucās, tā ka Zuzīte satrūkās, «tava māmiņa gluži slima. Es, garām ejot, pie viņas piegāju. Nevar no gultas vairs piecelties. Aizej nu tūliņ pie viņas… Es paga­nīšu vēl to brītiņu lopus. Nav jau vairs ilgi līdz mājās dziņai …»

«Pēter-māt! Vai māmiņa ir patiesi slima?» Zuzīte izbijusēs prasīja. Viņas mutīte drebēja.

«Ir gluži, gluži nespēcīga.»

«Es iešu, Pēter-māt.» Viņa gribēja tūliņ steigties uz liel­ceļa pusi.

«Pārauj, Zuziņ, mājā kājiņas! Kā ta' tu nu tā iesi … Kāji­ņas, bruncīši slapji . ..»

Un Zuzīte drebēdama steidzās uz māju.

«Tad māmiņa laikam mirs!» Zuzīte domāja.

Viņa vairāk tecēja nekā gāja.

Līduma galā viņa satikās ar Piksi, kurš kaunīgi nodūra galvu un asti luncināja. Piksis bija liels nelietis, pavisam samaitāts suns. Tikai vēlā vakarā viņš mēdza pie sava gana ierasties. Visu cauru cēlienu tas gan blandījās ap kaimiņu suņiem, gan dzenāja vārnas vai citus putnus. īpaši vārnas dzenāt, kuras labi zemu laidās un arvien ieķērcās, bija nelieša Pikša vislielākais prieks.

«Ej!» Zuzīte raudādama iesaucās, suni atbīdīdama, kurš viņai klāt slējās.

Viņa skrēja, kamēr tai karsti metās. Pie mājas aploka vār­tiem viņa jutās pilnīgi noguruse. Asaras viņai lija kā pupas pār vaigiem.

*

Mazais skurstenis Vārnu birzē atkal kūp, bet lēni, tikko var pamanīt zilpelēkos dūmus. Gar sila malu briest pamazām vakars. Arī bālajā Vārnu birzē jau ieradusēs krēsla.

Zuzīte pukstošu sirdi, pakalnē kāpdama, paceļ bailīgi acis uz augšu. Mazais skurstenis kūp lēni… Nabagi vāra savu azaidu. Celiņš no lielceļa augšup uz drūmo mājiņu ir glums. Zuzītei vairāk reižu izslīd kājas. Beidzot viņa nokļūst pie nabagu malkas grēdas. Arī malka še izliekas tāda kropļaina, niecīga, šūnaina un slimīga. Ir sakrauti arī celmi cits uz cita kā ķēmi. To saknes izskatas ka pelēkdzelteni ragi, bet šie ragi ir sapraulējuši, tie drūp, līdz ko tiem uzsit stiprāki. Zuzīte ir tik piekususe, ka nevar tāļāku. Viņa noslīgst uz kāda no cel­miem bez spēka. Ari viņa jūtas kā nabadzīte, kurai te mazajā namiņā īstais miteklis. Viņa žago un asarainām acim lūkojas uz drūmo mājiņu. Miglainais valgums uz skaidu jumta robai­nās malas sabiezē par retiem pilieniem. Tie krīt smagi kā asaras lejup. Un skurstenītis kūp tik bēdīgi bēdīgi . ..

Pēdīgi Zuzīte saņemas un ieiet nabagu mājā. Istabā slikts gaiss, pūstoši tvani. Visi priekšmeti dziļas krēslas segti. Bet Zuzīte instinktīvi sameklē mātes guļu vietu.

«Kas tur?» māmiņa vaid, bet tik nespēcīgi, kā to Zuzīte vēl nekad nav dzirdējuse.

«Es!» Zuzīte tikko dzirdoši dveš. «Kas tev, māmiņ, kaiš?»

«Kas nu kaiš? Sāp, meitiņ, visi kauli. Grūti, grūti . ..»

«Nemirsti, māmiņ,» Zuzīte šņukst.

«Labāk ir, kad nabadziņš aiziet pie dieviņa .. . Nav nekāda prieka pasaulē dzīvot . . .»

«Nemirsti, māmiņ, nemirsti! . . .»

Brīdi abas klusē. Māmiņa grūti elpo. Vecā Dārtiņa savā kaktā skaita dziesmas. Leitietes kambaris kluss kā kaps. Idiots guļ. Leitiete pate varbūt klejo apkārt, varbūt krogā.

«Zuziņ-meitiņ …»

«Jā, māmiņ, vai tev ka vajaga?»

«Redz, tāpat pārdomāju,» māmiņa, grūti elpodama, runa, «var būt, ka tas Aizupes dakters līdzētu. . . To jau visi teic.. . Tak jau arī tiem dakteriem ir sava zināšana … Redz', meitiņ, bet dakteram ir jamaksa par zalein. Man nav nevienas kapei­ciņas. Divas kapeikas bija, tās atdevu par špickām . ..»

Tad viņa atkal klusēja.

«Man ir piecpadsmit kapeikas. Andris man tās zāļu vakarā dāvināja . . .»

«Ko nu, meitiņ, ar piecpadsmit kapeikām!… Dārtiņa jau bija aizvakar pie daktera. Viņa tās pašas kājas dēļ. Ierunājusēs arī par mani. Dakters licis ēst stipru zupu, dzert pienu un vīnu… Bet kas to dos! Mēs jau smejamies: kur nu nabags to ņemsi? Kas ir, meitiņ, pārdod aveniņu . . . Kas zin, pa ziemu grūti izturēt, var ari nobeigties. Parit Ramkā tirgus. Tak jau savu rublīti dabūsi! .. .»

«Es, māmiņ, par rubli savu aveniņu? Nekad nē! Cik viņš brangs, kaut tu to zinātu!» Zuzite izsaucās. Viņai metās žēl, kad tā iedomāja, ka aveniņš būtu jāpārdod.

Dārtiņa iededza lampiņu un uzlika to uz krāsns stūra. Vāja gaismā Zuzīte ieraudzīja mātes bāli-dzelteno seju, kura pavi­sam bija sakritusēs. Zuzīte apsēdās gultai kājgalā, savilka kājas zem klēpja un skumji raudzījās uz izdēdējušo māti.

«Mīļais dievs!» Zuzīte domāja. «Vai tu neredzi manu mā­miņu, vai nejūti, cik viņai ir grūti?…»

Ilgi Zuzīte sēdēja kājgalā un vērās mātes sejā. Māmiņa šad tad ievaidējās un beidzot apklusa.

«Viņa āizmiguse … guļ …»

Zuzīte izkāpa iz gultas, pielika ausi cieši pie mātes galvas un klausījās.

«Vai tik nav jau nomiruse? …»

Bet māmuliņa vēl elpoja smagi un gari.

Un Zuzīte izgāja klusi iz drūmās mājiņas. Uz māju ejot, viņa apņēmās katrā ziņā palīdzēt mātei, kaut gan no aveniņa šķirties tai nebija viegli.

* *

Tirgus dienas rītā pagalmā liela rosība. Laiks ir skaidrs. Saule vēl nav uzlēkuse. Sarma sedz pagalmu, dārzus, pļavas un jumtus. Visur, kur skaties, sarma. Divos ratos jau zirgi iejūgti. Naudas vajadzīgs, un tāpēc uz tirgu vedīs raibo ālavīcu «Piektuļu» un vērsēnu «Bubuli». Bez tam saimniece vedīs trīs aitas, neieskaitot Zuzītes «jiriņu». Zuzīte brauks līdzi. Viena no lielajām meitām izies ganos, kad nozudīs sarma. Zuzīte šodien pavisam atbrīvēta. Ari viņa jau pilnīgi saposusēs. Sarma čirkst vien zem viņas jaunajām, dzeltenajām pastaliņām.

Zuzīte izskatās šodien īsti kā skaistule. No auguma viņa ir sīka, bet dai|a. Viņa smaida, bet acis tai sarkanas, izraudātas. Tie visi ir taču viņas mīluļi: «Piektuļa», «Bubulis» un «jiriņš». Un tos pārdos. Visu vasaru tie kopā pavadījuši uz ganībām, baudījuši kopā ziedoņa priekus un negaisus. Tagad pēc dažām stundām tiem jāšķiras uz visu mūžu.

Un Zuzītei sāk atkal līt asaras, kad tā ierauga Andri, kurš viņas aveņu stiepj smiedamies uz ratiem …

«Nesavelc tik cieši!» Zuzīte pukojas, kad Andris pār aitām ratos vārsta grožu, lai kustoņi ceļā neizmuktu brīvībā.

«Ej, ko tu zini!» Andris pasmejas. «Tu esi muļķe!»

Bet Zuzīte nav ar to mierā. Viņa ietveras nagiem Andra rokā un to plēš.

«Peļuvanadze!» Andris šņāc.

«Lūk, kā sāp! Tāpat i kustonīšam sāp! . . .»

Drīz tirdzenieki izbrauc pa vārtiem. Andris «Bubuli» ved pie valga, un Zuzīte to dzen. «Piektuļa» iet rātni aiz ratiem. «Bubulis» visādi ākstās un negrib labprāt iet. Drīz tas lec pār grāvi, drīz bada alkšņu krūmus. Jau pēc pāra verstu gājiena Andris ir pilnos sviedros, piekusis un lamājas uz to neģēlīgāko par «Bubuli». Bet Zuzīte priecājas par «Bubuļa» dūšu. Viņa acumirklī nevar saprast, kāpēc nevainīgais kustonis tiek cilvēka gribai un labklājībai upurēts? Vai gan viņš vienīgi šim nolūkam radīts? . ..

Zuzītei ir tā laime pirmo reizi redzēt lauku tirgu.

«Drīzi būs Ramka klāt!» Andris saka un izmisis paskatas atpakaļ uz «Bubuli». Meža malā iznākot, tirdzenieki ierauga Ramkas muižu. Garas ēkas sarkaniem jumtiem. Vienai ēkai lī­dzās mazs namiņš ar garu dzelzs skursteni. Pa skursteni verd sutaini, spēcīgi dūmi, gluži citādi nekā nabagu mājā. Un zem garā dzelzs skursteņa lokomobile ar malkas zāģējamo mašīnu taisa briesmīgu troksni. Bet Zuzīte nezina, ka tie ir lokomobile un apaļais, ar tvaiku dzenamais malkas zāģis.

«Vai tirgus paša muižas pagalmā?» Zuzīte jautā.

Andris apstājas un pasmejas.

«Kad nonāksi, gan jau redzēsi!… Tirgus ir paša barona dārzā, zem ābelēm!» Andris ironiski piezīmē.

Zuzīte nomana, ka Andris ar viņu dzen jokus, un tāpēc vairs ar to nerunā tāļāk.

Tirgus ir šoreiz it sevišķi liels. No. Piebalgas, Druvienas un Velenas plūst ļaudis. Pie retiem ratiem nav govs. Dažam pie ilkss piesiets jauns kumeļš, kurš danco vien. Zuzītei tīri acis apžilbst. Tik daudz ļaužu viņa nav vēl nekad vienā kopā redzē- juse. Pie Tirzas baznīcas bībeļu svētkos arī bija ļoti daūdz ļaužu, bet tas nekas pret šito drūzmu.

Savāds, neaprakstāms troksnis pārņem visu apkārtni. Sau­les staros spīd baltas tirgus teltis, kur pārdod grāmatas, cepu­res, saldumus un rotas lietas. Sarkani un dzelteni āboļi samaukti uz žuburainiem zariem. Zari uzsprausti uz āboļu vezumiem. Citos ratos blēj jēri, ka ausis jātura cieti. Izjūgto ratu ilksis slienas gaisā. Zirgi ēd sienu vai auzas. Un tukšā spraugā, kur nav nedz netīrā desinieka, nedz pašapzinīgā nēģu pārdevēja, čigāns kaulējas ar kristīgu, abi pie krūtīm sizdami un dievoda­mies.

Zuzītei te viss bija jauns, neredzēts brīnums. Vispirms viņai vajadzēja palikt ratos un uzraudzīt aitas. «Bubuli» jau pārdeva uz lielceļa, pretī pagasta namam. Lielajā drūzmā un troksni Zuzīte bija it kā apreibuse, viņai bija gluži vienaldzīgi, kad «Bu­buli» lopu tirgotājs lika aizvest uz savu iepirkto kustoņu aploku. Ar «Piektuļu» gāja grūtāki. Par to solīja tikai septiņpadsmit rubļus. Bet saimnieks bija pieteicis, lai bez divdesmit nedodot. «Piektuļa gāja līdzās ratiem un gremoja.

Zuzīte sēdēja uz ratu priekšas un ēda kliņģeri ar nēģi, kad pienāca paresns vecis ar sarkanu, pietūkušu seju, miegai­nām acīm, pacilāja aveņu, iestenējās un solīja divi ar pus' rubļa.

«Ejiet jūs,» Zuzīte, visai prātīgu seju pieņēmuse, teica, «vai jūs pavisam kādreiz esiet aveņu audzinājuši, ka solāt par šito divi ar pus'?»

Vecais pasmējās.. .

«Nu cik tad?» viņš prasīja.

«Pieci!» Zuzīte lepni teica.

«Var redzēt, ka jūs vēl esat bērns … Divi rubļi septiņdesmit piecas kapeikas! Vairāk ne graša!»

Ar sevišķu labpatikšanu vecais taustīja gar avena ribām. Avens bija tauks, un tādus viņš īsti meklēja sava dēla kāzām.

«Nu, es jums došu trīs rubļus!» vecais labsirdīgi teica. «Avens nav tik daudz vērts, bet es redzu, ka tas ir jūsu audzi­nāts!»

«Jā, tas ir mans audzināts! Bez pieciem rubļiem nedabūsiet!»

Vecis pagrozīja galvu, pasmējās un taisījās iet projām, kad pienāca pate saimniece.

«Cik viņš sola par tavu aveņu?» saimniece Zuzītei prasīja.

«Trīs rubļus!» vecis Zuzītes vietā atbildēja.

Saimniece Zuzītei pameta ar acīm, lai atdodot. . .

Zuzīte beidzot atmeta ar roku. ,

«Nu, tad ņemat ar'!» viņa teica.

Vecis uzlika zaļo trijnieku uz ratu maisiņa un raisīja avenu vaļā. Drebošām rokām Zuzīte trijnieku iesēja lakata stūri. Vecis sagrāba avenu un taisījās to stiept projām, bet Zuzīte aptvērās avenam ap mīksto kaklu un to tiešām noskūpstīja. Zuzītei sāka asaras birt, bet vecis smējās, vēderu turēdams. Arī saimniece smējās.

«Kas par varenam meitām! Jau sāk avenus bučot!» vecis stipri norunāja, avenu aiznesdarns.

Bet saimniece mierināja Zuzīti.

«Gan atkal radīsies jēriņi. Izaudzinasi sev citu. Ko tu, Zuziņ, raudi par niekiem!»

Pēcpusdienā Andris Zuzīti vadāja gar saldumu bodēm un kliņģeru kastēm. Bet Zuzītei it nekas nebija pa garšai. Priekš mātes tā iesēja lakatiņā baltmaizi un rozīnes.

«Var būt, ka viņa tās ēdīs!» Zuzīte domāja.

* * *

Saule pašulaik riet. Zuzīte ar saimnieci brauc priekšējos ratos. Andris ar Līzi pakaļējos. Ālavīci ved atpakaļ uz māju. Aitas ir visas pārdotas. Zuzīte tura grožus, jo saimniecei klēpis un rokas ir pilnas ar visādām bļodiņām un krūzītēm. Zuzīte raugās skumji uz lielceļa malā esošo ezera līmeni.

«Cik labi būtu dusēt, aizmigt uz mūžību!» viņa doma un satrūkstas par savām domām. Priekšā pakalni brauc citi tirdze­nieki. Rati un braucēji spīd sarkani. Viņu ēnas aizstiepjas gari un tāļi pār tīrumiem, pār pļavu. Zuzīte paskatās sāņus: viņa sēd saimniecei mazliet priekšā, ari viņas pašas ēna ir slaika. Un tas tēls tur ēnā nav vairs Zuzīte, bet kāda varoņa meita.

Jā, visi mūsu tēli, ainas, darbi, jūtas un domas atkarājas no viņas stāvokļa, no viņas spīduma . ..

Un Zuzīte paskatījās žēli, lūdzoši uz noejošo sauli . . .

Bija jau vēls vakars, kad Zuzīte zirgu pieturēja Vārnu birze. Augšā uz lielceļa krasta starp baltiem, mēnesnīcā spīdošiem bērziem gulēja tumšā, drūmā mājiņa. Šoreiz pat skurstenis nekūpēja. Bija tik klusi, šausmigi.

Zuzīte, izkāpjot iz ratiem, sajuta, ka tai notirpuse kaja. Klibodama tā uzkāpa krastā.

«Nepaliec vien ilgi, Zuziņ,» saimniece tai sauca pakaļ, «ir jau vēlu, jātiek mājā. Mēs pagaidīsim, bet nāc drīzi!»

Līdz durvīm ejot, Zuzīte atraisīja lakata stūri, izņēma trijnieku, lai to tūliņ atdotu māmiņai.

Durvis atverot, Zuzīti sagraba izbailes. Lampiņa dega uz galda netālu no mātes gultas un nevis kā agrāki uz krāsns stūra. Kačiņa sēdēja salīkusi uz ķeblīša līdzās gultai un kusti-

nāja klusi lūpas. Māmiņas galva dusēja augsti uz maisiņa ar paceltu žodu.

«Māmiņ!» Zuzīte iebrēcās un pieskrēja pie gultas.

«Nomira, meitiņ, šodien pēc pusdienas!» Kačiņa gauda. «Dārtiņa aizgāja pēc pagasta vecākā!»

Bet Zuzīte vairs nekā nedzirdēja. Viņas rokas sažņaudzās, tā ka trijnieks pārplīsa. Viņa gribēja vaimanāt, bet tai trūka spēka. It kā bez samaņas viņa saļima pie gultas uz ceļiem.