Askānio jeb karaļa zeltkalis

XVII mīlestība un kaislība

— Kundze, — Askānio sacīja hercogienei d'Etampai,

— vai atceraties, jūs pasūtījāt man liliju. Jūs likāt man atnest zīmējumu, tiklīdz tas būs gatavs. Šorīt es pabeidzu zīmējumu. Te tās ir.

— Mums vēl būs diezgan laika, Askānio, — hercogiene noslēpumaini sacīja, smaidīdama valdzinošu smaidu.

— Apsēdieties taču! Stāstiet, mans mīļais slimnieciņ, — kā uzvedas jūsu brūce?

— Brūce sadzijusi, kundze, — Askānio atbildēja.

— Plecs sadzijis, bet šeit? — hercogiene vaicāja, maigi un graciozi pielikdama roku pie jaunekļa sirds.

— Es lūdzu jūs, kundze, aizmirstiet visus manus mur­gus. Esmu tik ļoti dusmīgs uz sevi, ka apgrūtināju jūsu gaišību.

— Ak mans dievs! Kāpēc tāda noslēgtība? Saraukta piere? Kāpēc tik skarba balss? Jūs garlaikoja šie cilvē­ciņi, vai ne, Askānio? Bet ko lai es saku? Es viņus ienīstu, viņi man ir pretīgi, bet es no viņiem baidos. O, cik ļoti man gribējās iespējami ātrāk palikt divatā ar jums! Jūs ievērojāt, cik veikli es tiku no viņiem vaļā?

— Jums taisnība, kundze; man, nabaga māksliniekam, nebija diez cik ērti šai spožajā sabiedrībā. Es atnācu tikai parādīt jums liliju.

— Ak dievs, parādīsiet mazliet vēlāk, — hercogienē turpināja, pašūpojusi galviņu. — Cik jūs esat salts, cik drūms, bet es taču esmu jūsu draugs! Viņreiz jūs bijāt tik vaļsirdīgs, tik mīļš. Kas izraisījis šo pārmaiņu, Askā­nio? Bez šaubām, jūsu skolotājs, kurš nevar mani ciest. Kā gan jūs varējāt mierīgi noklausīties viņa uzbrukumos man, Askānio? Nu, esiet taču atklāts: jūs runājāt ar viņu par mani? Un viņš jums teica, ka uzticēties man ir bīs­tami, ka manā draudzībā slēpjas slazdi. Vai tik viņš nav sacījis jums, ka es jūs nicinu? Atbildiet taču!

— Viņš man teica, ka jūs esot manī iemīlējusies, kun­dze, — Askānio sacīja, vērīgi uzlūkodams hercogieni.

Hercogiene d'Etampa brīdi klusēja, apsvērdama veselu gūzmu pretrunīgu domu. Viņa, protams, gribēja, lai Askā­nio uzzinātu par viņas mīlestību, taču bija nolēmusi saga­tavot tam augsni pamazām, ar šķietamu vienaldzību iz­ravējot no viņa sirds mīlestību pret Kolombu. Tagad, kad viņas slazdi bija atklāti, viņa varēja uzvarēt vienīgi at­klātā kaujā. Un viņa tūdaļ izšķīrās par to.

— Jā, es atzīstos, — viņa sacīja, — es mīlu tevi. Vai tas ir noziegums? Varbūt kļūda? Bet kā var pakļaut savai gribai mīlestību vai naidu? Tu nekad nebūtu uzzinājis par manu mīlestību. Kāpēc tev vajadzēja to sacīt, ja tu mīli citu? Taču tavs skolotājs, pateikdams tev manu noslē­pumu, atklāja tev manu dvēseli, un galu galā viņš to labi darījis, Askānio. Ielūkojies tad manā sirdī, un tu sa­skatīsi tajā tik dziļu pielūgsmi, ka jutīsies aizkustināts. Un tagad savukārt arī tev, Askānio, jāiemīl mani.

Anna d'Etampa, sieviete ar spēcīgu un neikdienišķu raksturu, sieviete, kura nicināja galminiekus, jo redzēja tiem cauri, sieviete, kura bija godkārīga aiz garlaicības, sieviete, kurai netrūka mīļāko, pati vēl nekad nebija mī­lējusi. Viņa savaldzināja karali, admirālis Brions pār­steidza viņas iztēli, grāfs Longvāls viņai patika, taču prāts viņai vienmēr valdīja pār sirdi. Beidzot viņa bija iepazi­nusi mīlestību — īstu un spēcīgu, maigu un dziļu mīles­tību, pēc kādas bija ilgojusies, bet nekad nebija sastapusi, un nu izrādījās, ka viņai ir sāncense. Kas par to? Jo ļau­nāk sāncensei! Šī meitene pat neapjauš, cik nežēlīga viņa var būt savā kaislībā. Anna veltīs savai mīlestībai visu savu gribu, visus savus dvēseles spēkus. Šī meitene ne­zina, ka viņai draud bojā eja, kļūstot par sāncensi herco­gienei, pašai hercogienei d'Etampai, kas nevienam neat­dos savu Askānio; viens vienīgs viņas skatiens, viens vie­nīgs viņas vārds vai žests var sagraut visus šķēršļus starp viņu un viņas mīļoto. Tātad kauliņi ir mesti, karaļa favo­rītes godkāre un skaistums kopš šā brīža kalpos mīlestībai pret Askānio un greizsirdības izraisītajam naidam pret Kolombu.

Bet nabaga Kolomba šai brīdī varbūt sēdēja, pārlieku­sies pār izšuvumu rāmi, vai, nometusies ceļos, lūdza dievu.

Askānio tik kvēla un tik bīstama mīlestība gan valdzi­nāja, gan biedēja. Benvčnuto bija viņu brīdinājis, un Askānio tagad saprata, ka hercogienes jūtas nav tukša kaprīze; viņam gan netrūka spēka, lai cīnītos pret šīm jūtām, tomēr trūka pieredzes, kas ļautu maldināt un pa­kļaut sev pretinieku. Viņam vēl nebija ne divdesmit gadu, viņš bija pārāk taisnprātīgs, lai izliktos, — nabaga jaunek­lis iedomājās, ka atmiņas par Kolombu. un sirdsšķīstās meitenes vārds noderēs viņam kā ierocis, lai uzbruktu un aizstāvētos, tas būs viņa šķēps un vairogs; taču izrādījās, ka viņš, gluži otrādi, vēl dziļāk ietrieca bultu hercogienes d'Etampas sirdī, jo mīlestība bez sāncensības un cīņas, iespējams, ātri vien viņai apniktu.

— Labi, Askānio, — hercogiene jau mierīgāk sacīja, pamanījusi, ka jaunais cilvēks klusē, droši vien izbijies no viņas vārdiem, — aizmirsīsim tagad manu mīlestību, par kuru mums bija jārunā vienīgi tālab, ka jūs tik neuz­manīgi izteicāt kādu frāzi. Labāk padomāsim par jums. O, es mīlu jūs pašaizliedzīgi, es apzvēru jums to! Es gribu ienest mirdzumu jūsu dzīvē, kā jūs ienesāt to ma­nējā. Jūs esat bārenis, atļaujiet man būt jums mātes vietā. Jūs dzirdējāt, ko es sacīju Monbrionam un Medīnam, un droši vien nodomājāt, ka man nepiemīt nekādas citas jū­tas kā vienīgi godkāre. Tiesa, es esmu godkārīga, bet tikai jūsu dēļ. Kopš kura laika es sapņoju par neatkarīgas herco­gistes izveidošanu Itālijas sirdī? Kopš tā laika, kad iemī­lēju jūs. Un, ja es būšu tur karaliene, kas tad būs īste­nais karalis? Jūs. Jūsu dēļ es izveidošu impēriju vai ka­raļvalsti! Ak, jūs vēl nepazīstat mani, Askānio, nepa­zīstat manu raksturu! Jūs taču redzat, es stāstu jums vistīrāko patiesību, atklāju jums visus savus nodomus. Un tagad savukārt jūs uzticiet man savus noslēpumus, Askānio. Pastāstiet man par saviem sapņiem, un es tos piepildīšu, pastāstiet man par savām iegribām, un es kļūšu to verdzene!

— Kundze, arī es gribu būt atklāts un patiess tāpat kā jūs, gribu uzticēt jums savus noslēpumus, tāpat kā jūs uzticējāt man savējos. Es neko nevēlos, neko nekāroju, neko negribu iegūt kā vienīgi Kolombas mīlestību.

— Bet viņa taču tevi nemīl, tu pats man to sacīji!

— Taisnība. Todien es biju izmisis. Bet tagad — ko var zināt…

Askānio nodūra acis un pusbalsī piebilda:

— Jūs taču mani mīlat.

Hercogieni satrieca neapgāžamā patiesība, kādu Askā­nio, mīlas jūtu vadīts, bija neviļus izteicis. Iestājās īss klusuma brīdis; hercogiene tikmēr paguva apvaldīt sevi.

— Askānio, — viņa sacīja, — nerunāsim šodien par sirdslietām. Es jau lūdzu jums to un tagad lūdzu vēlreiz. Redzat, jums, vīriešiem, mīlestība nepiepilda visu dzīvi. Vai tad jūs, piemēram, neesat sapņojis par pagodināju­miem, bagātību, slavu?

— Jā, jā, sapņoju! Bet nu jau veselu mēnesi es alkstu tikai vienu, — Askānio atbildēja, visu laiku, pašam ne­gribot, atgriezdamies pie aizsāktā temata.

Viņi atkal kādu brīdi klusēja.

— Jūs mīlat Itāliju? — Anna ar piespiešanos pavaicāja.

— Jā, kundze, — Askānio atbildēja. — Tur zied apel­sīnu koki, un to paēnā tik patīkami tērzēt! Uz zilā debesu fona vēl maigākas un vēl skaistākas šķiet brīnišķās aina­vas.

— O, cik labprāt es aizvestu tevi tur, lai tu piederētu man, vienīgi man! Es gribētu tev būt visa pasaule, tāpat kā tu man esi visa pasaule! Ak dievs, ak dievs! — herco­giene iesaucās, nespēdama pārvarēt savas jūtas.

Taču, lai atkaļ nenobiedētu Askānio, viņa saņēmās un turpināja:

— Bet es domāju, ka jūs vairāk par visu mīlat mākslu!

— Par visu vairāk es mīlu viņu! Mīlu! — Askānio sa­cīja. — Nevis es, bet mans skolotājs Čellīni sevi visu atdod saviem darbiem. Viņš ir dižens, apbrīnas cienīgs, nepārspējams mākslinieks! Blakus viņam es esmu tikai nožēlojams māceklis. Es devos viņam līdzi uz Franciju nevis tāpēc, lai iegūtu bagātību un slavu, bet vienīgi aiz mīlestības pret viņu, lai mums nebūtu jāšķiras, jo tai laikā viņš bija man vistuvākais. Man nav savas gribas, nav patstāvības. Es kļuvu par zeltkali, lai sagādātu viņam prieku, tāpēc ka viņš to vēlējās, viņa dēļ es kļuvu arī par gravieri, jo viņš jūsmoja par smalki iegravētiem ornamen­tiem.

— Tad klausies taču! — hercogiene viņu pārtrauca. — Dzīvot Itālijā, būt varenam, gandrīz karalim, atbalstīt māksliniekus un pirmām kārtām Čellīni, dāvināt viņam bronzu, sudrabu un zeltu, no kā darināt rotaslietas un skulptūras, bet galvenais — mīlēt un tikt mīlētam! Saki, Askānio, vai tas nav brīnišķīgs sapnis!

— Tā būtu paradīze, kundze, ja kopā ar mani būtu Kolomba un es tiktu mīlēts!

— Atkal Kolomba, mūžīgi Kolomba! — hercogiene iesaucās. — Labi, lai.notiek, ja viņa visu laiku nodarbina mūsu domas un prātus, ja tava Kolomba netieši piedalās mūsu sarunā, ja viņa nemitīgi atrodas tavā acu priekšā, ja pēc viņas tiecas tava sirds, parunāsim par viņu un par mani'atklāti un bez izlikšanās; viņa tevi nemīl, un tu lie­liski to zini.

— O nē, es vairs neesmu par to pārliecināts, kundze.

— Bet viņa taču precas ar citu! — hercogiene iesaucās.

— Droši vien to darīt viņai liek tēvs, — Askānio iebilda.

— Tēvs liek! Ja tu mīlētu mani, tāpat kā mīli viņu, un es būtu viņas vietā, vai tiešām pasaulē atrastos tāds spēks, tāda griba, tāda vara, kas spētu mūs abus izšķirt? O, es visu pamestu, no visa atteiktos, es steigtos pie tevis, uz­ticētu tev savu mīlestību, savu godu, savu dzīvību! Nē, nē, tici man, viņa tevi nemīl, vēl vairāk: ari tu viņu nemīli!

— Es nemīlu viņu? Nemīlu Kolombu? Jūs droši vien pārteicāties, kundze!

— Nē, tu nemīli viņu. Tu maldini pats sevi. Tavā ve­cumā mīlas alkas bieži vien notur par mīlestību. Ja tu būtu vispirms ieraudzījis mani, tu iemīlētos nevis viņā, bet manī. O, kad es iedomājos vien, ka tu būtu varējis iemīlēt mani! Nē, nē! Es labāk būšu tavs sirdsdraugs. Es nepazīstu Kolombu, droši vien viņa ir glīta, viņa ir tikla, viņa ir tavu sapņu iemiesojums; taču šīs jaunās meitenes neprot mīlēt. Tava Kolomba tev nepateiktu to, ko pateicu es, kuru tu noniecini; viņa ir pārāk uzpūtīga, pārāk at­turīga, liekas, pat pārāk kautrīga. Turpretī mana mīlestība ir vienkārša un arī tās valoda ir vienkārša. Tu nicini mani, uzskati, ka es aizmirstu, kā sievietei jāuzvedas, bet tas viss tāpēc, ka es neliekuļoju. Kad tu labāk iepazīsi pasauli, kad tu dziļāk ielūkosies dzīvē un būsi izjutis visu tās rūgtumu, tu sapratīsi, cik netaisni esi pret mani iztu­rējies; tu apbrīnosi mani. Bet es negribu, lai mani apbrī­notu, es gribu, lai mani mīlētu. Atkārtoju, Askānio, ja es nemīlētu tevi tik stipri, es melotu, izliktos, koķetētu; bet es pārāk stipri mīlu, lai tevi pavedinātu. Es gribu iegūt tavu sirdi kā dāvanu, es negribu to nozagt. Ko tev dos tava mīlestība pret šo meiteni? Atbildi! Ciešanas, mans mī­ļais, vairāk neko. Turpretī es varu tev daudz ko dot. Vis­pirms — esmu cietusi par diviem un ceru, ka dievs tālab aiztaupīs ciešanas tev; bez tam savu bagātību, savu varu, savu pieredzi — itin visu es nolikšu pie tavām kājām. Mana dzīve saplūdīs ar tavējo, es pasargāšu tevi no kļū­dām un postošas ietekmes. Lai iegūtu bagātību un slavu, māksliniekam bieži vien zemu jāklanās, jāizdabā, jāpaze­mojas.-Kopā ar mani no tā tev nav jābaidās. Es nemitīgi virzīšu tevi augšup, būšu tev par kāpnēm. Kopā ar mani tu saglabāsi savu lepnumu un skaidrību, Askānio!

— Bet Kolomba? Kolomba taču ir visdzidrākā pērle!

— Mans bērns, tici man, — hercogiene jau runāja nevis jūsmīgi, bet skumīgi, — tiklā, nevainīgā Kolomba darīs tavu dzīvi neauglīgu un vienmuļu. Jūs abi neesat no šās pasaules: dievs radījis eņģeļus nevis tāpēc, lai savienotu viņus, bet lai darītu labākus ļaunos.

Un hercogiene to pateica tik. patiesi, tik sirsnīgi, ka Askānio neviļus sajuta pamostamies maigumu un līdzjū­tību pret viņu.

— Ak vai, kundze, — viņš sacīja, — es redzu, ka jūs ļoti mīlat mani, un esmu dziļi aizkustināts; taču mana mīlestība ir vēl skaistāka!

— O, cik tas ir pareizi! Cik pareizi ir tas, ko tu saki! Tavu nevērību es vērtēju augstāk par vismaigākajiem karaļa vārdiem. O, es mīlu pirmo reizi, pirmo reizi mūžā, zvēru tev!

— Bet karali? Jūs nemīlat karali, kundze?

— Nē! Es esmu vīna sirds valdniece, bet viņš nav mans sirds valdnieks.

— Bet viņš taču jūs aizvien mīl?

— Ak dievs! — Anna iesaucās, vērdamās Askānio acīs un saņemdama abas jaunekļa rokas. — Ak dievs, cik gan es būtu laimīga, ja tu būtu kaut mazliet greizsirdīgs! Doma par karali tev sagādā netīksmi, vai ne? Paklausies: līdz šim es biju tev hercogiene, bagāta, dižciltīga, varena, kas gatava tevis dēļ noraut karaļiem kroņus un apgāzt troņus. Varbūt tev labāk patīk vienkārša, nabadzīga sie­viete, kas dzīvo vientulībā, tālu no sabiedrības, tērpusies baltā kleitā, ar iauku ziediem matos? Varbūt tāda tev pa­tīk labāk, Askānio? Tad atstāsim Parīzi, sabiedrību, galmu. Aizbrauksim, patversimies kādā tavas Itālijas stūrītī zem brīnišķīgajām piejūras priedēm, kaut kur pie tava brīnum­jaukā Neapoles līča. Es esmu tava, es esmu gatava tev vi­sur sekot. O, Askānio, Askānio, vai tiešām tas neglaimo ta­vam lepnumam, ka tevis dēļ es upurēju kronētu mīļāko?i

— Kundze, — Askānio atbildēja, juzdams, ka viņa sirds neviļus kūst tik lielas mīlestības liesmās, — kundze, mana sirds ir ļoti lepna un ļoti prasīga: jūs nevarat at­dāvināt man savu pagātni.

— Pagātni! O, cik gan cietsirdīgi ir vīrieši! Pagātni! Vai tad nelaimīga sieviete var atbildēt par savu pagātni, ja gandrīz vienmēr notikumi un apstākļi, kas veido šo pa­gātni, ir spēcīgāki par viņu? Iztēlojies, ka viesulis paceļ tevi gaisā un aiznes uz Itāliju; kad tu atgriezīsies — pēc gada, diviem gadiem, trim gadiem —, vai tiešām tu būsi sašutis par savu karsti mīļoto Kolombu, uzzinājis, ka viņa pakļāvusies vecāku gribai un apprecējusies ar grāfu d'Orbeku? Vai tiešām tu būsi sašutis par viņas netiklību? Vai tiešām tu nosodīsi viņu par to, ka viņa izpildījusi vienu no dieva baušļiem? Un iedomājies vēl, ka viņai nav ātmiņu par tevi, ka viņa nemaz nav tevi pazinusi, ka viņa, skumju pārņemta un bēdu nomākta, šķiet, paša dieva aiz­mirsta, alkst pēc paradīzes, kuru sauc par mīlestību un kuras vārti viņai aizvērti, ka viņa iemīlējusi kādu citu, nevis vīru, ko nespēj mīlēt, ka aizgrābtības mirklī viņa dāvājusi savu sirdi izredzētajam, — vai tiešām šī sieviete būs zudusi tavās acīs, kritusi negodā tavā sirdī, vai tie­šām šai sievietei vairs nav ko cerēt uz laimi, ja viņa vairs nevar atsaukt savu pagātni, lai apmainītu to pret tavu sirdi? O, kāda netaisnība, kāda cietsirdība!

— Kundze …

— Varbūt tas ir mans dzīves stāsts? Uzklausi mani un tici man. Atkārtoju — manu ciešanu mēra pārpārēm pie­tiktu diviem. Pat dievs piedod cietējai, bet tu nepiedod. Tu nesaproti, ka daudz cildenāk un skaistāk ir palīdzēt cilvēkam izkļūt no bezdibeņa nekā akli paiet garām ar laimes apsēju uz acīm. O, Askānio, Askānio! Un es do­māju, ka tu esi labāks par citiem, tāpēc ka esi jaunāks, tāpēc ka esi skaistāks …

— Ak, kundze!

— Sniedz man roku, Askānio, un es izkļūšu no bezdi­beņa, nostāšos tev blakus. Vai vēlies to? Rīt pat es at­teikšos no karaļa, galma, sabiedrības! O, mīlestība dos man drosmi! Bez tam es negribu izlikties cēlāka, nekā es esmu. No manas puses tas būs tikai niecīgs upuris. Visi šie cilvēki nav viena tava skatiena vērti. Bet, ja tu uzti­cētos man, mans dārgais zēn, tu atļautu man paturēt varu tevis un tavas nākotnes dēļ. Es padarītu tevi diženu, jo jums, vīriešiem, bez mīlestības vajadzīga slava un agri vai vēlu jūs kļūstat godkārīgi. Bet karaļa mīlestība lai tevi neuztrauc: es izdarīšu tā, ka viņa sirds piederēs kā­dai citai, bet es joprojām valdīšu pār viņa prātu. Izvēlies, Askānio: vai nu tu sasniegsi varenību pēc manas gribas un kopā ar mani, vai arī es dzīvošu nošķirtībā no pasau­les pēc tavas gribas un kopā ar tevi. Paklausies, es nupat sēdēju šai krēslā, tu zini, un visvarenākie galminieki bija pie manām kājām. Sēdies manā vietā, es tā gribu! Un tagad es esmu pie tavām kājām. O, cik man ir labi, Askānio! Kāda svētlaime tevi redzēt, uzlūkot tevi! Tu kļūsti bāls, Askānio. O, saki, ka tu mani kādreiz iemīlēsi, nevis tagad, nevis tik drīz!

— Kundze, kundze! — Askānio iesaucās, paslēpdams seju plaukstās, aizspiezdams ar pirkstiem ausis un aiz­vērdams acis, jo viņš juta, ka hercogienes augums un balss viņu valdzina.

— Nesauc mani par kundzi, nesauc mani par Annu, — hercogiene sacīja, atraudama jaunekļa rokas no sejas, — sauc mani par Luīžu. Tas ari ir mans vārds, bet tā mani

vēl neviens nav saucis, tikai tu zināsi šo vārdu. Luīza, Luīza! … Askānio, vai tas nav mīļš vārds?

— Es zinu vēl kādu daudz mīļāku, — Askānio atbil­dēja.

— O, piesargies, Askānio! — hercogiene iesaucās, at­gādinādama ievainotu lauveni. — Ja tevis dēļ es cietīšu pārāk stipri, es laikam ienīdīšu tevi tikpat spēcīgi, kā tagad mīlu!

— Ak dievs, kundze! — jauneklis iesaucās, purinādams galvu, itin kā gribēdams aizgainīt burvestību. — Ak dievs, jūs mulsināt prātu un plosāt manu dvēseli! Vai es nemurgoju, vai man nav drudzis? Vai tik es nesapņoju? Piedodiet man, ja esmu pateicis jums ko nelāgu, man va­jag pamosties no sapņa. Jūs esat pie manām kājām, jūs, skaistule, dieviete, karaliene! Šāds kārdinājums pazudina dvēseles. Jā, jā, jūs pati teicāt, ka atrodaties bezdibenī; jums pašai no tā jātiek laukā, nevis jāvilina arī mani, bet jūs gribat, lai es iegāžos bezdibenī kopā ar jums. Nelie­ciet maniem vājajiem spēkiem izturēt tādu pārbaudījumu!

— Tas nav nedz pārbaudījums, nedz kārdinājums, nedz sapnis: mūsu priekšā ir brīnišķīga īstenība. Es mīlu tevi, Askānio, mīlu tevi!

— Jūs mīlat mani, bet drīz vien to nožēlosiet, pienāks diena, kad jūs nožēlosiet to, ko esat darījusi manā labā, vai arī pārmetīsiet man, ka esmu sabojājis jūsu dzīvi.

— Ak, tu nepazīsti mani! — hercogiene iesaucās. — Es neesmu tik vāja, lai nožēlotu. Gribi, es došu garantiju?

Un Anna apņēmīgi apsēdās pie galda, uz kura atradās tintnīca un papīrs, satvēra spalvu un steidzīgi uzrakstīja dažus vārdus.

— Saņem, — viņa čukstēja, — un neuzdrīksties vairs šaubīties par mani!

Askānio paņēma papīra lapiņu un izlasīja:

Askānio, es mīlu tevi, seko man pa manu ceļu vai arī ļauj sekot tev pa tavējo.

k Anna d'Eilī.

— O, tas nav iespējams, kundze! Man liekas, ka mana mīlestība jūs apkauno.

— Apkauno! — hercogiene iesaucās. — Vai mani vis­pār var apkaunot? Es esmu pārāk lepna tam. Lepnums ir mana būtībai

— Ak, es pazīstu kādu maigāku, kādu skaidrāku būtni, — Askānio sacīja, izmisīgi cenzdamies pietverties atmiņām par Kolombu.

Dūriens trāpīja tieši sirdī. Hercogiene pietrūkās kājās, drebēdama aiz sašutuma.

— Jūs esat stūrgalvīgs un cietsirdīgs zeņķis, Askānio, — viņa teica aizlauztā balsī. — Es gribēju paglābt jūs no ciešanām, bet tagad redzu, ka vienīgi bēdas var jums ko iemācīt. Jūs atgriezīsieties pie manis, Askānio, atgriezī- sieties ievainots, asinīm noplūdis, saplosīts, un tad jūs sapratīsiet, cik vērta bija jūsu Kolomba un cik vērta esmu es. Starp citu, es piedošu jums, jo es mīlu jūs, bet līdz tam brīdim vēl risināsies šaušalīgi notikumi! Uz re­dzēšanos!

Un hercogiene d'Etampa, naida un mīlestības pārņemta, izgāja no zāles, aizmirsdama, ka Askānio rokās* paliek atzīšanās, ko viņa uzrakstījusi aizgrābtības mirklī.