Askānio jeb karaļa zeltkalis

XIX mīlestība — ideāls

Nākamajā dienā, tiklīdz uzausa gaisma, Askānio, no­lēmis uzticēt savu likteni skolotājam, devās uz lietuvi, kur Čellīni strādāja katru rītu. Viņš jau grasījās ieiet istabā, ko Benvenuto dēvēja par savu celli, kad saklau­sīja Skocones balsi. Nodomājis, ka Skocone pozē skolo­tājam, viņš bikli aizgāja prom, lai atnāktu kādu brīdi vēlāk. Gaidīdams jauneklis pastaigājās pa Lielās Nelas pils dārzu un domāja par to, ko viņš sacīs Čellīni un ko droši vien viņam atbildēs Čeliīni.

Bet Skocone nemaz nepozēja. Viņa vēl ne reizes nebija spērusi kāju Benvenuto cellē, kur tēlnieks nevienu ne­laida iekšā, un tas uzkurināja Katrīnas ziņkāri. Benvenuto necieta, ja kāds viņu traucēja darbā. Tāpēc arī tagad maestro aizsvilās dusmās, kad atskatījies ieraudzīja, ka viņam aiz muguras stāv Katrīna, aiz brīnumiem plaši iepletusi jau tā lielās acis. Starp citu, nelūgtās viešņas ziņkārība neko daudz netika apmierināta. Daži zīmējumi pie sienas, zaļš aizkars pie loga, aizsākta Hēbes statuja un tēlnieka darbarīki — tas bija viss, kas atradās istabā.

— Kas tev vajadzīgs, čūskulēn? Kāpēc atnāci šurp? Žēlīgais dievs, tu mani vajāsi pat ellē! — Benvenuto šķendējās, ieraudzījis Katrīnu.

— Nekā nebij, skolotāj, — Skocone ierunājās mīlīgā balstiņā, — es nudien neesmu čūskulēns. Atzīstos, es lab­prāt sekotu jums arī ellē, lai tikai mums nekad nebūtu

jāšķiras, un šurp es atnācu tāpēc, ka tā ir vienīgā vieta, kur var netraucēti parunāties divatā.

— Labi, tikai pasteidzies! Ko tu gribēji sacīt?

— Ak dievs, Benvenuto! — Skocone iesaucās, pamanī­jusi aizsākto statuju. — Kāda brīnišķīga seja! Tā ir jūsu Hēbe. Es nemaz nedomāju, ka darbs jau tiktāl pavirzījies uz priekšu. Cik viņa skaista!

— Vai ne? — Benvenuto noprasīja.

— O jā, brīnumskaista! Tagad es saprotu, kāpēc jūs negribējāt, lai es pozētu. Bet kas tad ir jūsu modelis? — Skocone bažīgi jautāja. — Neviena sieviete taču nav iegājusi jūsu istabā vai iznākusi no tās laukā.

— Apklusti! Paklau, drostaliņ, kā liekas, tu nenāci šurp parunāt par skulptūru.

— Nē, skolotāj, es atnācu parunāt par mūsu Pagolo. Tad ziniet, es paklausīju jums, Benvenuto. Vakar vakarā, kad jūs bijāt prom, viņš sāka runāt par savu mūžīgo mīlestību, un, izpildot jūsu pavēli, es uzklausīju viņu līdz galam.

— Ak redz, kā! Nodevējs! Ko tad viņš tev sacīja?

— Ai, cik tas bija smieklīgi, un cik ļoti man gribējās, lai arī jūs viņu dzirdētu! Un jūsu zināšanai: lai neradītu aizdomas, viņš runāja to visu, darinādams zelta sprādzi, kuru jūs bijāt uzdevis viņam pagatavot, un vīles šņirkstē- šana darīja liekuļa runu vēl izteiksmīgāku. «Dārgā Kat­rīna,» viņš sacīja, «es jūku prātā aiz mīlestības pret jums. Kad beidzot jūs apžēlosieties par manām mokām! Es lūgtin lūdzu jūs pateikt tikai vienu vārdiņu. Saprotiet jel, kādas briesmas man draud jūsu dēļ:, ja es nepabeigšu sprādzi, skolotājam droši vien radīsies aizdomas, bet, ja uz mani kritīs viņa aizdomas, viņš nositīs mani bez kāda žēluma, taču es esmu uz visu gatavs jūsu daiļo actiņu dēļ. Jēzus Kristus! Nolādētais darbs nekust ne no vietas. Pa­klausieties, Katrīna, — kāpēc gan jūs mīlat Benvenuto? Viņš atmaksā jums nevis ar pateicību, bet ar vienaldzību. Toties es mīlētu jūs tik dedzīgi un būtu tik piesardzīgs. Nudien neviens nekā nepamanītu, un tas nekaitētu arī jūsu stāvoklim; lai nu kam, bet man jūs varat uzticēties,

. es jūs nekad neiegāzīšu. Paklausieties!» viņš turpināja, manas klusēšanas uzmundrināts. «Es esmu sameklējis drošu paslēptuvi, kur mēs bez kādām bailēm varētu pa­tērzēt.» Ha, ha, ha! Visu mūžu domādams, jūs neiz­domātu, Benvenuto, kādu paslēptuvi jūsu māceklis at­radis. Varu derēt, ka vienīgi tādi klusētāji, tādi glūņas

var atrast šādu vietiņu. Vai zināt, kur viņš nodomājis ielūgt mani uz tikšanos? Jūsu lielās Marsa statujas galvā. Viņš apgalvo, ka tur varot uzrāpties pa pieslienamām kāpnēm. Tur esot varen jauka istabiņa, kur mūs neviens nepamanīšot, toties mums no turienes pavēršoties brīniš­ķīga lauku ainava.

— Nudien lieliska izdoma, — Benvenuto smiedamies sacīja. — Un ko tu viņam atbildēji, Skocone?

— Es neko neatbildēju, es tikai skaļi smējos, nekādi nevarēdama norimties, un Pagolo kungs jutās gaužām vīlies. Tad nabadziņš sāka mani apvainot cietsirdība, gau­dās, ka es vēloties viņa nāvi, un vēl tādā pašā garā. Rīko­damies ar āmuru un vīli, Pagolo runāja vienā runāšanā veselu pusstundu, jo iekarsis viņš runā bez jēgas un ap­stājas.

— Un ko tu viņam galu galā atbildēji, Skocone?

— Ko atbildēju? Tai brīdī, kad jūs pieklauvējāt pie durvīm, viņš nolika uz galda sprādzi, ko tomēr bija pa­beidzis, bet es paņēmu viņu pie rokas un nopietni sa­cīju: «Pagolo, jūs klabat kā klabeklis!» Tāpēc arī viņam bija tik muļķīgs izskats, kad jūs ienācāt.

— Nudien, Skocone, tu velti tā izturies — vēl aizbai­dīsi viņu.

— Jūs likāt man uzklausīt viņu, es viņu uzklausīju. Jūs domājat, ka uzklausīt skaistus vīriešus ir tik viegli? Ja nu kādā jaukā dienā notiek nelaime?

— Vajadzēja viņu ne tikai uzklausīt, dārgumiņ, bet arī atbildēt viņam, jo tas ir nepieciešams, lai izpildītu to, ko esmu nodomājis. Vispirms parunā ar viņu bez dusmām, pēc tam esi iecietīga un tikai pēc tam parādi laipnību. Kad tas* būs izdarīts, pateikšu, kā rīkoties tālāk.

— Ja nu tas aizved pārāk tālu, jūs saprotat? Jums vis­maz vajadzētu atrasties tuvumā.

— Neuztraucies, Skocone, īstajā brīdī es būšu klāt. Tu tikai paļaujies uz mani un precīzi ievēro manus no­rādījumus. Bet tagad, mīļumiņ, dodies prom un ļauj man strādāt.

Katrīna izskrēja no istabas, lēkādama aiz prieka, jau iepriekš smiedamās par joku, kādu Čellīni izspēlēs ar Pa­golo, lai gan viņai tā arī nebija izdevies uzzināt, kāds īsti būs šis joks.

Skocone aizgāja, bet Benvenuto pat nedomāja strādāt: viņš piesteidzās pie loga, no kura pavērās skats uz Mazās

Nelas pils dārzu, un palika stāvam, itin kā iegrimis paš­apcerē. Klauvēšana pie durvīm pārtrauca viņa pārdomas.

— Sasodīts! — viņš dusmīgi iesaucās. — Kas tad at­kal? Vai tiešām nevar likt mani mierā, piķis un zēvele!

— Lūdzu piedošanu, skolotāj, — atskanēja Askānio balss, — es aiziešu, ja traucēju jūs.

— A, tas esi tu, dēls. Nē, nē, tu mani nekad netraucē. Kas noticis, kāpēc esmu tev ievajadzējies?

Un Benvenuto steidzās atvērt durvis mīļotajam mācek­lim.

— Es ielaužos jūsu vientulībā, pārtraucu jūsu darbu, — Askānio sacīja.

— Nē, Askānio, es vienmēr priecājos tevi redzēt.

— Skolotāj, es gribu uzticēt jums kādu noslēpumu un lūgt jūsu palīdzību.

— Runā. Tev vajadzīga nauda? Mans padoms?

— Iespējams, ka tas viss būs vajadzīgs, dārgais sko­lotāj.

— Lieliski. Esmu tev uzticīgs ar sirdi un dvēseli, As­kānio. Turklāt arī es gribu izsūdzēt tev grēkus, jā, izsū­dzēt grēkus, jo mani droši vien mocīs sirdsapziņas ēdas, iekāms tu nebūsi atlaidis manu nevilšo grēku. Bet runā tu pirmais.

— Labi, skolotāj… Bet, augstais dievs, ko jūs veido­jat! — Askānio iesaucās, pārtraukdams pats sevi.

Tikai nupat viņš bija ievērojis aizsākto Hēbes statuju un sazīmējis tajā Kolombu.

— Hēbi, — Benvenuto atbildēja, un viņa acis iemirdzē­jās. — Tā ir jaunības dieviete. Vai nav skaista, Askānio?

— O! Debešķīga! Bet man ir pazīstama šī seja, tā nav iztēles auglis!

— Tu neesi smalkjūtīgs! Bet, ja jau esi pacēlis priekš­karu, es atraušu to pavisam vaļā, būs vien tev pirmajam jāuzklausa mana grēksūdze. Lai notiek. Sēdies šeit, Askā­nio, tu varēsi lasīt manā sirdī kā atvērtā grāmatā. Tu nu­pat teici, ka tev vajadzīga mana palīdzība, bet man vajag, lai tu mani uzklausītu. Kad tu visu uzzināsi, es jutīšu milzīgu atvieglojumu.

Askānio apsēdās, nobālējis vēl vairāk nekā notiesā­tais, kuram nupat pasludināts nāves spriedums.

— Tu esi florencietis, Askānio, un man nav tev jājautā, vai tev zināms Dantes Aligjēri dzīves stāsts. Reiz viņš sastapa uz ielas jaunu meiteni, vārdā Beatriče, un iemīlēja viņu. Meitene nomira, bet viņš joprojām viņu mīlēja, jo mīlēja viņas dvēseli, bet dvēseles nemirst; viņš rotāja Beatričes galvu ar zvaigžņu vainagu un ieveda viņu para­dīzē. Pēc tam Dante dziji izpētīja cilvēku kaislības, studēja poēziju un filozofiju; kad, ciešanās un pārdomās šķīstījies, viņš nonāca pie debesu vārtiem, kur viņa pavadonim Vergīlijam, tas ir, gudrības iemiesojumam, vajadzēja no viņa šķirties, Dante tālab neapstājās un nepalika bez pavadoņa, jo uz sliekšņa viņu sagaidīja Beatriče, mīlestī­bas iemiesojums.

Askānio, arī man ir sava Beatriče, un viņa nomira tāpat kā Dantes Beatriče, un tāpat kā Dantes Beatriče viņa ir dievināma. Līdz šim brīdim tas bija noslēpums, kas zināms vienīgi viņai, dievam un man. Es viegli pakļaujos kārdi­nājumam, taču šīs zemes kaislības, kurām esmu izgājis cauri, nav aptraipījušas manu ideālo mīlestību. Es pacēlu mīlestības lāpu tik augstu, ka dubji nevarēja to apšļakstīt. Cilvēks, daudz nedomādams, metās izpriecu virpuļos, bet mākslinieks glabāja uzticību savai dievišķai izredzētajai, un, ja esmu radījis ko daiļu, Askānio, ja nedzīvais materi­āls — sudrabs vai māls atdzīvojas manos pirkstos, ja dažreiz man izdodas atveidot daili marmorā un dzīvību bronzā, tad vienīgi tāpēc, ka mana starojošā dieviete jau divdesmit gadus vada mani, balsta mani, dara gaišu manu dvēseli.

Es nezinu, Askānio, taču droši vien ir atšķirība starp dzejnieku un juvelieri, starp domu kalēju un zelta kalēju. Dante sapņo, man turpretī jāredz. Viņš apmierinās ar Marijas vārdu, man turpretī vajadzīga madonnas seja. Viņa tēli parādās gara acu priekšā, bet manējie ir taus­tāmi. Tāpēc arī mana Beatriče man kā tēlniekam bija reizē ļoti maz un arī loti daudz. Garīgi viņa mani pie­pildīja, bet man vajadzēja meklēt dzīvu veidolu. Eņģelim līdzīga sieviete, visas manas dzīves vadzvaigzne, protams, bija daiļa, un par visu daiļāka bija viņas sirds, bet es ne­varēju viņā atrast to nevīstošā skaistuma iemiesojumu, kādu es skatīju savā iztēlē. Es biju spiests meklēt viņu itin visur, izdomāt viņas tēlu.

Un tagad saki, Askānio, — kā tu domā, ja man būtu lemts atrast savu tēlnieka ideālu šeit uz zemes, ar miesu un asinīm, ja es sāktu to pielūgt, vai tā nebūtu svētuma zaimošana, neuzticība manam dzejnieka ideālam? Vai tev nešķiet, ka debesu būtne mani vairs neapmeklēs, ka eņģelis izjutis greizsirdību pret sievieti? Kā tu domā? Es jautāju to tev, Askānio, un tu kādreiz uzzināsi, kāpēc es griežos ar šo jautājumu pie tevis, nevis pie kāda cita, kāpēc es baiļojos, gaidīdams tavu atbildi, itin kā tu būtu pati Beatriče.

— Skolotāj, — Askānio nopietni un skumji ierunājās, — es esmu pārāk jauns, lai spriestu par tik augstām lie­tām, taču dvēseles dziļumos esmu pārliecināts, ka jūs esat viens no tiem izredzētajiem, kurus vada pats dievs, un viss, ko jūs sastopat savā ceļā, ir nevis nejaušība, bet gan dieva griba.

— Vai tu esi par to pārliecināts, Askānio? Un uzskati, ka šās zemes eņģelis, mana sapņa brīnumainais iemieso­jums, ir dieva sūtīts, ka debesu eņģelis nedusmosies, ja viņu aizmirsīšu? Labi, tad atzīšos tev, ka esmu atradis savu sapni, ka tas eksistē, ka es redzu to, gandrīz pieska­ros tam. Askānio, šis daiļuma un skaidrības iemiesojums, šis nepārspējamas pilnības paraugs, pēc kā mēs, māksli­nieki, allaž tiecamies, ir tepat tuvumā, tas ir dzīvs, un es varu katru dienu viņu apbrīnot. Ak, viss, ko esmu līdz šim radījis, nav itin nekas salīdzinājumā ar to, ko es tagad ra­dīšu. Šī Hēbe, kas tev likās brīnišķīga, patiešām ir mans labākais darbs, bet es aizvien vēl neesmu apmierināts, jo mana sapņa dzīvais iemiesojums stāv blakus manai sta­tujai un šķiet simtkārt daiļāks. Bet es to atveidošu! Es atveidošu! Askānio, tūkstošiem viņai līdzīgu sniegbaltu statuju drūzmējas manā iztēlē, piepilda visas manas do­mas! Es redzu tās, izjūtu tās, un reiz tās iegūs reālu ap­veidu. Bet tagad, Askānio, es parādīšu tev manu labo eņģeli iedvesmotāju. Viņš droši vien vēl ir tepat. Ik rītu, kad pie debesīm uzlec saule, viņš staro man uz zemes. Paskaties!

Un, atrāvis aizkaru, Benvenuto norādīja ar roku uz Mazās Nelas pils dārzu.

Pa ēnaino aleju, galvu noliekusi, lēni nāca Kolomba.

— Cik viņa skaista, vai nav tiesa? — Benvenuto jūsmīgi iesaucās. — Pat Fīdijs un vecais Mikelandželo nav radī­juši neko daiļāku, vienīgi antīko meistaru veidotās galvas varētu līdzināties šīs graciozās meitenes galviņai. Cik viņa skaista!

— O jā, ļoti skaista, — Askānio nomurmināja, taču kājas viņam saļodzījās, un viņš atsēdās, juzdams, ka spēki viņu atstāj un domas pagaist.

Iestājās klusuma brīdis, kura laikā Benvenuto izbaudīja savu laimi, bet viņa māceklis centās aptvert savas nelai­mes dziļumu.

— Bet, skolotāj, kur jūs galu galā novedīs šī kais­lība? — Askānio beidzot uzdrošinājās pavaicāt. — Ko jūs domājat iesākt?

— Askānio, — Čellīni atbildēja, — tā, kas mirusi, ne­bija un nevarēja būt mana. Dievs man vienīgi norādīja uz viņu, neielikdams manā sirdī cilvēcisku mīlestību pret viņu. Dīvaini! Viņš pat nevēlēja man izjust, kas viņa man bija, iekāms nebija aizsaucis viņu p\e sevis. Viņa dzīvo manī vienīgi kā atmiņa, neskaidrs, uz brīdi pavīdējis tēls. Bet tagad, ja tu esi mani labi sapratis, Kolomba ienākusi manā dzīvē, manā sirdī. Es uzdrošinos viņu mīlēt, es uz­drošinos sacīt: viņa būs mana!

— Viņa ir Parīzes prevo meita, — Askānio ieteicās, drebēdams aiz satraukuma.

— Lai viņa būtu vai paša karaļa meita, Askānio, tu taču zini, kāds spēks piemīt manām vēlmēm. Esmu panācis visu, ko gribēju. Bet vēl neko un nekad neesmu vēlējies tik kaislīgi. Nezinu, kā sasniegšu mērķi, bet viņa būs mana sieva!

— Jūsu sieva!" Kolomba būs jūsu sieva!

— Es griezīšos pie sava visuvarenā labvēļa, — Benve­nuto turpināja. — Ja viņš vēlēsies, es izrotāšu ar statu­jām Luvru un -Šamboras pili. Es nokraušu viņa galdu ar vāzēm un gaismekļiem, un, kad es kā balvu par to lūgšu viņam Kolombas roku, nevar būt, ka Fransuā Pirmais man atteiks. O! Es ceru, Askānio, es ceru! Es ieradīšos pie viņa, kad ap viņu būs sapulcējies viss galms. Paklausies, pēc trim dienām, kad viņš dosies uz Senžermēnu, mēs aiz­iesim pie viņa abi kopā. Mēs aiznesīsim viņam sudraba sālstrauku, ko esmu pabeidzis, un zīmējumus Fontenblo pils durvīm. Visi jūsmos par šiem darbiem, jo tie patie­sām ir skaisti, un arī viņš jūsmos un būs pārsteigts vai­rāk par visiem. Un tā katru nedēļu es pārsteigšu viņu ar jauniem mākslas darbiem. Vēl nekad neesmu sajutis sevī tādu radošu pacēlumu. Mans prāts darbojas dienu un nakti. Mīlestība, Askānio, vairojusi manus spēkus, pada­rījusi mani jaunāku. Kad Fransuā Pirmais redzēs, ka ik­viena viņa iecere tūdaļ tiek īstenota, es nelūgšu — es pieprasīšu. Viņš cels mani godā, es kļūšu bagāts, un Parīzes prevo, lai cik dižciltīgs viņš arī būtu, jutīsies glaimots, varēdams saradoties ar mani. Ak, Askānio, es, šķiet, zaudēju prātu! Domājot par to visu, brīžiem nevaldu pār sevi. Viņa ir mana! O, debesu sapņi! Vai saproti, Askānio? Viņa ir mana! Apskauj mani, dēls, jo kopš brīža, kad esmu tev atklājis savu sirdi, es uzdrīkstos ticēt. Es jūtu, ka mans prāts kļuvis mierīgāks, tu itin kā esi padarījis manu laimi likumīgu. Kādreiz tu visu to sapra­tīsi. Bet pagaidām, uzticējis tev savu noslēpumu, es, šķiet, mīlu tevi vēl vairāk. Tu biji tik labs, ka uzklausīji mani. Apskauj taču mani, mīļais Askānio!

— Bet ja nu viņa nemīl jūs, skolotāj, — vai par to jūs esat domājis?

— O, klusē, Askānio! Domādams par to, es apskaudu tavu skaistumu un jaunību. Taču tavi vārdi par dieva gribu mani nomierina. Viņa gaida mani. Ko gan vina varētu mīlēt? Kādu galma dīkdieni, kas nav viņas cienīgs? Starp citu, lai kas būtu viņas izraudzītais, arī es esmu tikpat- dižciltīgs un turklāt vēl ģeniāls mākslinieks.

— Kā stāsta, viņas līgavainis ir grāfs d'Orbeks.

— Grāfs d'Orbeks? Lieliski! Es pazīstu viņu. Viņš ir ka­raļa mantzinis, no viņa es ņemšu zeltu un sudrabu saviem darbiem un naudu, ko viņa majestāte man dāsni atvēlēs. Grāfs d'Orbeks ir vecs skopulis, sagrabējis īgņa, viņš nav vērā ņemams, uzvara pār tādu muļķi nevienam neglaimo. Nē, viņa iemīlēs mani, Askānio, un nevis manis dēļ, bet pati sevis dēļ, jo es itin kā būšu pierādījums viņas skais­tumam, viņa redzēs, ka viņu saprot, dievina un dara ne­mirstīgu. Turklāt es saku: «Es tā gribu!» Un ikreiz, kad es izsaku šos vārdus, vari nešaubīties — es sasniedzu mērķi. Itin nekas pasaulē nevar turēties pretī manai gribai, manai kaislei. Kā" vienmēr, došos tieši uz mērķi nepielū­dzams kā pats liktenis. Es saku tev — viņa būs mana pat tad, ja man vajadzēs apgriezt kājām gaisā visu karaļ­valsti. Bet, ja sāncensis, piķis un zēvele, iedomāsies stā­ties man ceļā, tu mani pazīsti, Askānio, lai piesargās! Zvēru, es noduršu viņu ar šo pašu roku, kas tagad spiež tavējo. Ak dievs, Askānio, piedod man! Cik gan liels patmīlis es esmu! Pat aizmirsu, ka arī tev ir noslēpums, kuru tu gribēji man uzticēt, lūgt manu palīdzību. Es esmu tavs mūžīgais parādnieks, manu puisēn. Stāsti taču beidzot, stāsti! Es panākšu visu, ko tu vēlies.

— Jūs maldāties, skolotāj, ir tādas lietas, kas atkarī­gas vienīgi no dieva gribas, un tagad es zinu, ka man jāpaļaujas vienīgi uz dievu. Lai mans noslēpums paliek zināms tikai man, bezspēcīgam mirstīgajam, un visuvare­najam debesu valdniekam.

Askānio izgāja no istabas.

Tiklīdz durvis aiz jaunekļa aizvērās, Čellīni atrāva vaļā zaļo aizkaru un, piebīdījis galdu pie loga, atsāka veidot Hēbi pārpilns prieka un apskaidrības.