Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXIX DIVAS SĀNCENSES

Kopš brīža, kad hercogiene d'Etampa bija dzirdējusi pieminam Kolombu, viņu nemitīgi tirdīja vēlēšanās re­dzēt meiteni tuvumā, un nu viņas vēlēšanās bija piepil­dījusies: nabadzīte vēl aizvien gulēja bez samaņas ka­rietē blakus hercogienei.

Redzot, cik daiļa ir Kolomba, hercogienes d'Etampas acis ļauni iedzalkstījās. Visu ceļu viņa nenovērsa greizsirdī­bas pilnu skatienu no sāncenses, kas bija nonākusi viņas varā, ielūkojās ikvienā bālās sejiņas vaibstā, nopētīja ik­vienu brīnišķīgā auguma līniju. Tagad viņas atradās bla­kus — šīs abas sievietes, kuras mīlēja vienu un to pašu . vīrieti, cīnījās par vienu un to pašu sirdi. Viena ļauna un varena, otra bezpalīdzīga, taču mīlēta; viena valdzināja ar savu spožumu, otra — ar jaunības svaigumu, viena — ar kaisli, otra — ar tikumu. Beidzot viņas abas bija sa­stapušās, par spīti visiem šķēršļiem, kas viņas šķīra, un hercogienes smagā samta kleita pieskārās vienkāršajai, baltajai Kolombas kleitai.

Un, lai gan Kolomba vēl nebija atguvusi samaņu, bija grūti pateikt, kura no abām sievietēm ir bālāka. Acīmre­dzot klusā vērošana bija sāpīgi ievainojusi hercogienes godkāri, laupīdama viņai cerības, jo viņa neviļus nočuk­stēja: «Patiešām! Viņa ir skaista, viņa ir ļoti skaista!» Un hercogiene d'Etampa tik krampjaini sažņaudza Kolombas roku, ka meitene, sajutusi sāpes, atvēra savas lielās acis un sacīja:

— O, kundze, man sāp!

Hercogiene d'Etampa tūdaļ palaida vaļā Kolombas roku.

Jaunā gūstekne nāca pie samaņas tikai pamazām. Iekliegušies aiz sāpēm, viņa vēl labu brīdi izbrīnījusies skatījās uz hercogieni, nevarēdama sakopot domas. Pēc tam viņa pavaicāja:

— Kas jūs esat, kundze, un kurp jūs mani vedat? — un tūdaļ, strauji atvirzījusies, iesaucās: — A, atceros, at­ceros! Jūs esat hercogiene d'Etampa!

— Klusējiet! — Anna pavēloši nočukstēja. — Drīz mēs būsim divas vien, un tad jūs varēsiet kliegt un brīnīties, cik jums labpatiksies.

Sacīdama šos vārdus, hercogiene skatījās uz meiteni ar dzedru un augstprātīgu skatienu, taču nevis šis skatiens, bet gan pašcieņa lika Kolombai apvaldīties, un visu atli­kušo ceļu viņa klusēja. Kad kariete apstājās pie d'Etam­pas pils, Kolomba, paklausot hercogienes mājienam, de­vās viņai līdzi uz pils kapelu.

Palikušas divatā, abas sāncenses krietnu brīdi klusēda­mas uzlūkoja viena otru ar pētošu skatienu, kamēr viņu sejas pauda krasu kontrastu: Kolomba bija mierīga, jo viņu spēcināja ticība dievam un cerības ,uz Benvenuto; turpretī Annu meitenes miers kaitināja un viņas seja sa- drūma, tomēr viņa centās apvaldīt dusmas, jo lika cerī­bas uz savu varenību un gribasspēku, kam bija jāsalauž vārā būtne.

Hercogiene d'Etampa pirmā pārtrauca klusumu.

— Tad beidzot, mana mazā, jūs esat atgriezusies tēva paspārnē! — hercogiene sacīja, un viņas balsī, lai cik maigi viņa centās runāt, bija jaušamas apslēptas nievas.

— Labi, bet vispirms atļaujiet man izteikt sajūsmu par jūsu varonību: jūs esat… neparasti drosmīga savam ve­cumam, mans bērns!

— Tas tāpēc, kundze, ka manā pusē ir dievs, — Ko­lomba vienkārši atbildēja.

— Par kādu dievu jūs runājat, jaunkundz? A! Acīmre­dzot jūs domājat Marsu, — hercogiene d'Etampa sacīja, zobgalīgi piemiegdama acis, kā bija radusi to darīt galma aprindās.

— Es pazīstu tikai vienu dievu, kundze, taisnīgu un žēlsirdīgu dievu, kas vēlējis bagātajiem būt devīgiem un varenajiem — lēnprātīgiem. Un vai tiem, kas to neatzīst, jo pienāks diena, kad dievs neatzīs viņus pašus!

— Lieliski, jaunkundz, lieliski! — hercogiene iesaucās.

— Jūs esat izraudzījusies sprediķošanai īsti piemērotu vietu, un es no visas sirds apsveiktu šādu rīcību, ja vien neuzskatītu, ka tas ir nekaunīgs mēģinājums attaisnot savu netikumisko soli.

— Es nudien netaisos jūsu priekšā taisnoties, kundze. Turklāt ar kādām tiesībām jūs varat mani apsūdzēt? — tikko manāmi paraustījusi plecus, taču bez jebkāda aiz- kaitinajuma Kolomba atteica. — Kad man to jautās tēvs, es atbildēšu viņam ar pienācīgu cieņu. Ja viņš sāks mani rat, es pacentīšos attaisnoties, bet līdz tam laikam, kun­dze, atļaujiet man klusēt.

— Saprotu — jūs kaitina mana balss un jūs gribētu labāk palikt vienatnē un pasapņot par savu iemīļoto, vai ne?

— Nekāds troksnis, lai cik nepatīkams tas būtu, man netraucēs domāt par viņu, kundze, it īpaši, kad mans mī­ļotais atrodas nelaimē.

— Un jūs uzdrošināties atklāti runāt par savu mīles­tību!

— Arī jūs, hercogien, mīlat viņu, taču baidāties šai mī­lestībā atzīties, un tā ir visa atšķirība starp jums un mani, kundze.

— Neprātīgā meitene! — hercogiene iesaucās. — Kā liekas, viņa met man izaicinājumu!

— O nē! — Kolomba mierīgi atteica. — Tas nav izaici­nājums, es tikai atbildu uz jūsu jautājumu, ko jūs pati liekat man darīt. Atstājiet mani vienu ar maniem sapņiem, un es atstāšu jūs vienu ar jūsu plāniem.

— Labi, lai notiek, un vaino pati sevi, mana mazā, ja reiz tu uzskati sevi par pietiekami spēcīgu, lai cīnītos ar mani; ja reiz tu atzinies man savā mīlestībā, tad atzīšos arī es — un ne vien savā mīlestībā, bet arī savā naidā. Jā, es mīlu Askānio un ienīstu tevi! Un kālab gan man būtu jāizliekas tavā priekšā, tev es varu pateikt visu, jo tev neviens neticēs, lai ko tu stāstītu par mani. Jā, es mīlu Askānio!

— Es jūtu jums līdz, kundze, — Kolomba rāmi atbil­dēja, — jo Askānio mīl mani.

— Jā, taisnība, Askānio mīl tevi; tomēr es piespiedīšu viņu aizmirst šo mīlestību, es savaldzināšu viņu; ja mans skaistums nespēs to izdarīt, es ņemšu palīgā melus un neapstāšos pat nozieguma priekšā — vai dzirdi? Ne velti es esmu Anna d'Eilī, hercogiene d'Etampa!

— Askānio iemīlēs, kundze, vienīgi to, kura viņu pa­tiesi mīlēs.

— Vai dzirdat, ko viņa runā! — iesaucās hercogiene, kurai Kolombas pašpārliecība laupīja savaldīšanos. — Vai tik jūs nedomājat, ka jūsu mīlestība ir vienīgā visā pa­saulē un nav salīdzināma ne ar kādu citu mīlestību?

— Es to neapgalvoju, kundze. Arī citas sirdis var mī­lēt tikpat spēcīgi kā manējā, taču es šaubos, ka uz to butu spējīga jūsu sirds.

— Bet ko tu esi gatava darīt šīs mīlestības dēļ, kas, pēc tavām domām, man nav pieejama? Ko tu vari ziedot šīs mīlestības dēļ? Savu vientulību un vārdu, ko neviens nepazīst?

— Nē, kundze, es esmu ziedojusi savu sirds mieru.

— No kā tu esi atteikusies mīlestības dēļ? No smieklī­gajām laulībām ar grāfu d'Orbeku?

— Nē, kundze, es atteicos pakļauties tēva gribai.

— Un ko tu vari dot savam mīļotajam? Slavu, bagā­tību, varu?

— Nē, kundze, es ceru darīt vinu laimīgu.

— Bet man, — hercogiene sacīja, — man padomā kas labāks: es upurēšu viņa dēļ paša karaļa draudzību, es nolikšu viņam pie kājām bagātību, titulus un slavu, es iecelšu viņu valdnieka tronī. Lūk, ko es viņam došu!

— Ko lai saku? — Kolomba pasmaidīja. — Jūsu mīles­tība viņam dos visu, izņemot pašu mīlestību.

— Diezgan! Nevēlos dzirdēt muļķīgus salīdzināju­mus, — hercogiene nikni uzkliedza, juzdama, ka Kolomba gūst virsroku.

Uz brīdi iestājās klusums, kura laikā Kolomba izturējās mierīgi un brīvi, turpretī hercogiene acīm redzami pik­tojās. Taču pamazām viņas seja noskaidrojās un atmaiga, tajā pavīdēja pat vēlīgums, lai gan bija grūti spriest, vai šīs jūtas ir īstas vai neīstas. Hercogiene pirmā atsāka pār­traukto cīniņu, kurā viņa par katru cenu gribēja uz­varēt.

— Bet ja nu tev, Kolomba, teiktu: «Atdod par viņu . savu dzīvību!» Kā tad tu rīkotos? — viņa vaicāja gan­drīz vai sirsnīgi.

— O! Es atdotu to ar prieku!

— Es arī! — hercogiene iesaucās, un viņas balss ja arī nepārliecināja par viņas nodoma patiesīgumu, tad vis­maz apliecināja viņas kaislības spēku. — Bet godu, — viņa turpināja, — sakiet — vai viņa dēļ jūs ziedotu savu godu?

— Ja ar godu jūs domājat manu labo slavu, tad es to ziedotu; ja turpretī ar godu jūs domājat tikumu, tad ne.

— Vai tad jūs nepiederat Askānio? Vai tad viņš nav jūsu mīļotais?

— Viņš ir mans līgavainis, kundze, un nekas vairāk.

— O, jūs viņu nemīlat! — hercogiene iesaucās. — Itin nemaz nemīlat! Gods — šis skaļais vārds jums ir dārgāks par mīlestību.

— Bet, ja jums, kundze, — par spīti savam biklumam. Kolomba aizkaitināta jautāja, — kāds sacītu: «Atsakieties viņa dēļ no tituliem, no varas, upurējiet karaļa labvē­lību — nevis slepeni, kas būtu gaužām viegli, bet tā, lai visi par to uzzinātu!» — ja jums sacītu: «Anna d'Eiiī, hercogiene d'Etampa, atstāj savu pili, atsakies no bagātī­bas, no galma un apmaini to visu pret pieticīgo zeltkaļa darbnīcu!» — kā tad jūs rīkotos, kundze?

— Es atsacītos to darīt viņa paša labā, — hercogiene atzinās, nebūdama spējīga melot, kad sāncense uz viņa tik cieši un pētoši raudzījās.

— Jūs atteiktos?

— Jā.

— O, jūs viņu nemīlat! — Kolomba iesaucās. — Slava — šī nožēlojamā laimes vīzija jums ir dārgāka par mīles­tību!

— Es tikai sacīju, ka savu augsto stāvokli gribu sagla­bāt viņa labā. — hercogiene iebilda, sašutusi par savas sāncenses jauno uzvaru. — Es sacīju, ka gribu dalīties ar viņu slavā un bagātībā. Visi vīrieši agri vai vēlu kļūst godkārīgi.

— Jā, kundze, — Kolomba pasmaidīja, — bet Askānio itin nemaz nelīdzinās visiem šiem vīriešiem.

— Klusējiet! — satracinātā hercogiene iesaucās, pie­cirzdama ar kāju.

Šo viltīgo un valdonīgo sievieti jau divas reizes bija uzvarējusi neaizsargāta meitene, kurai, šķiet, bija jāsa- mulst, jau dzirdot hercogienes balsi vien. Taču uz visiem hercogienes d'Etampas naida un zobgalības pilnajiem jau­tājumiem Kolomba allaž atbildēja ar neviltotu vienkār­šību, kas pretinieci atbruņoja. Hercogiene drīz vien sa prata, ka, aklu dusmu skubināta, izvēlējusies nepareizu ceļu. Un Anna d'Eiiī mainīja taktiku; patiesību sakot, viņa nebija gaidījusi, ka meitene izrādīsies ne vien skaista, bet arī gudra, un, pārliecinājusies, ka nevar uz­veikt sāncensi ar spēku, viņa nolēma uzveikt viņu ar viltību.

Savukārt Kolomba, kā mēs jau redzējām, itin nemaz nenobijās no hercogienes d'Etampas naida izvirdumiem;

viņa tikai noslēdzās sevī un klusēja ar cieņu. Bet herco­giene, likdama lietā savu jauno plānu, apburoši smaidī­dama, piegāja pie Kolombas un maigi saņēma viņas roku.

— Piedodiet, mans bērns, — viņa sacīja, — es, šķiet, pārlieku iekaisu: nevajag uz mani dusmoties; jums ir tik daudz priekšrocību, ka mana greizsirdība ir pilnīgi sapro­tama. Ak vai! Jūs droši vien, tāpat kā visi citi, uzska­tāt mani par ļaunu sievieti. Taču patiesībā ļauns ir mans liktenis, nevis es pati. Piedodiet man! Vai tad mēs esam vainīgas, ka abas mīlam Askānio, un vai tādēļ mums būtu vienai otra jāienīst? It īpaši tas nebūtu jādara jums, jo jūs esat vienīgā, kuru viņš mīl; gluži otrādi, jums vaja­dzētu būt pret mani iecietīgai. Būsim abas kā māsas, vai gribat, Kolomba? Izrunāsimies atklāti, no visas sirds, un es mēģināšu izkliedēt nelāgo iespaidu, kādu droši vien radījušas manas neprātīgās dusmas.

— Runājiet, kundze, — Kolomba atturīgi noteica, ar nepārvaramu riebumu izraudama savu roku. — Runājiet, es klausos, — viņa atkārtoja.

— O, nomierinieties, mazā mežone! — hercogiene d'Etampa jautri atbildēja, lieliski saprazdama Kolombas atturības iemeslu. — Es neprasu no jums uzticēšanos bez pienācīgas garantijas no manas puses. Es izstāstīšu jums īsumā savu dzīves stāstu, lai jūs pazītu mani tikpat labi, kā es pazīstu pati sevi, un jūs redzēsiet, ka esmu daudz labāka, nekā jums tas šķiet. Mēs, tā saucamās galma dā­mas, bieži vien kļūstam par upuri jaunām valodām. Par mums tenko aiz skaudības, lai gan patiesībā mēs būtu pelnījušas līdzjūtību. Nu, kaut vai jūs, mans bērns, — par ko jūs mani uzskatāt? Sakiet atklāti! Par pazudušu sie­vieti, vai ne?

Kolomba papurināja galvu, jo viņai bija grūti atbildēt uz šādu jautājumu.

— Vai tad es esmu vainīga, ka mani pazudināja? — hercogiene d'Etampa turpināja. — Jūs, Kolomba, esat baudījusi laimi, tālab nenicināt nelaimīgos; jūs esat iz­augusi šķīstā vientulībā un neesat izjutusi, ko nozīmē tikt audzinātai godkārīgiem mērķiem; nelaimīgajām meite­nēm, kas nolemtas šīm mokām, parāda vienīgi dzīves spožo pusi — tāpat kā upuriem, kurus pirms ziedošanas apber ar ziediem. Šīs meitenes nedrīkst mīlēt, toties tām jā­prot patikt. Kopš mazām dienām man iedvesa, ka nav lielā­kas laimes kā valdzināt karali; skaistumu, ko dievs dod sievietei, lai viņa dāvātu to vīrietim kā atlīdzību par pa­tiesu mīlestību, man piespieda atdot par spožu titulu, manu sievišķīgo pievilcību pārvērta par lamatām. Sakiet man, Kolomba, — kā var pareizi rīkoties meitene, kurai kopš mazotnes, kad viņa vēl nezina, kas ir labs un kas ir ļauns, iestāstīts, ka labais ir ļaunais, bet ļaunais ir la­bais? Tālab, lai arī visi uzskata mani par neglābjami pa­zudušu, es tomēr nekritīšu izmisumā. Varbūt dievs piedos man manus negribētos nomaldus, jo man līdzas nebija ne­viena, kas īstajā brīdī man atgādinātu par viņu. Ko gan es varēju darīt, būdama vāja, bezpalīdzīga un vientuļa? Meli un viltus kļuva par manu Vienīgo ieroci. Taču, ti­ciet, es neesmu radīta tādai dzīvei, par ko liecina mana mīlestība pret Askānio un tas, ka, iemīlējusi viņu, es sa­jutu neizsakāmu laimi un reizē svelošu kaunu. Vai tagad, mans mīļais bērns, jūs mani saprotat?

— Jā, kundze, — Kolomba naivi atbildēja, jo viņu bija maldinājusi lieliski notēlotā atklātība.

— Tātad jūs jūtat man līdz? — hercogiene d'Etampa iesaucās. — Jūs atļausiet man mīlēt Askānio iztālēm, vien­tulībā, nelolojot, nekādas cerības; es nebūšu jūsu sān­cense, jo viņš mani nekad neiemīlēs, toties būšu jums agri mirušās mātes vietā un, labi pazīdama ļaužu melus, viltu un zemisķumu, vadīšu jūs un pasargāšu no ļaunuma. Tagad jūs varat man pilnīgi uzticēties, jo zināt visu manu dzīvi. Bērns, kura sirdī tika uzkurinātas sievišķīgās kais­lības, — tāda ir mana pagātne. Bet, kas es tagad esmu, to jūs redzat pati: man ir kauns, ka esmu karaļa favorīte. ĪMana nākotne ir mīlestība pret Askānio, mana, nevis viņa mīlestība, jo, kā jūs nupat sacījāt un arī es pati to apzinos, Askānio mani nekad neiemīlēs, bet tieši tāpēc mana mīlestība būs skaidra un šķīstīs manu dvēseli. Bet tagad ir jūsu kārta izstāstīt man atklāti savu dzīves stāstu. Runājiet, mans bērns!

— Mans dzīves stāsts, kundze, ir ļoti īss un ļoti vien­kāršs, — Kolomba atbildēja. — Tās ir trīs mīlestības. Es mīlēju, mīlu un vienmēr mīlēšu dievu to kungu, savu tēvu un Askānio. Agrāk, kad es vēl nepazinu Askānio, es tikai sapņoju par šādu mīlestību; tagad, kad mēs esam šķirti, tā man sagādā ciešanas; nākotne turpretī ir cerību pilna.

— Lieliski, — hercogiene sacīja, apslāpēdama greizsir­dību un teju, teju apvaldīdama asaras, — bet esiet atklāta

līdz galam. Ko jūs domājat darīt tagad, Kolomba? Kā gan jūs, nabaga meitene, varat cīnīties ar tādiem ietekmīgiem cilvēkiem kā jūsu tēvs un grāfs d'Orbeks? Nemaz jau ne­runājot par to, ka jūs no pirmā acu uzmetiena iemīlējis karalis.

— Ak dievs! — Kolomba nočukstēja.

— Bet, tā kā karaļa uzmanību jums pievērsa jūsu sān­cense hercogiene d'Etampa, jūsu draudzene Anna d'Eiiī jūs atbrīvos no šī pielūdzēja; tātad karali atmetīsim; paliek jūsu tēvs un grāfs d'Orbeks. Viņu godkāre nav tik vienkārši uzveicama kā Fransuā Pirmā acumirklīgā aizraušanās.

— Tad izdariet savu labo darbu līdz galam, kundze! — Kolomba iesaucās. — Paglābiet mani no viņiem, tāpat ka paglābsiet no karaļa!

— Man ir tikai viens līdzeklis, kā palīdzēt jums, — hercogiene sacīja, itin kā apsvērdama kaut ko.

— Kāds?

— Jūs nobīsieties, atsacīsieties sekot manam padomam

— O, ja vajadzīga vienīgi drosme, tad runājiet!

— Apsēdieties un klausieties, — hercogiene d'Etampa laipni sacīja, nosēdinādama Kolombu uz soliņa blakus savam krēslam un aplikdama viņai roku ap vidukli. — Taču nenobīstieties jau no pirmajiem vārdiem vien!

— Vai tas būs kas šausmīgs? — Kolomba vaicāja.

— Redziet, mīļais bērns, jūs esat nevainojami tikla un skaidra, bet mēs dzīvojam — ak vai! — tādā laikā un tādā sabiedrībā, kur šāda apburoša nevainība ir bīstama, jo tā atbruņo jūs ienaidnieku priekšā, kurus var uzveikt vie­nīgi ar viņu pašu ieročiem. Tāpēc papūlieties nolaisties no debesu augstumiem un ielūkojieties acīs īstenībai. Jūs nupat sacījāt, ka upurētu Askānio dēļ savu labo slavu. Tik daudz es nemaz no jums neprasīšu, pietiks ar to, ka jūs skata pēc upurēsiet savu uzticību mīļotajam. Vai tad jūs, tik vientuļa un neaizsargāta, varat cīnīties pret lik­teni, vai tad jūs, muižnieka meita, varat precēties ar zelt­kaļa mācekli? Tas ir neprāts! Uzklausiet labāk draudzīgu padomu: nepretojieties, piekrītiet laulībām ar grāfu d'Or­beku, sirds dziļumos palikdama savam Askānio šķīsta līgava un uzticama sieva! Grāfam jūs esat vajadzīga vie­nīgi tāpēc, lai viņš varētu piepildīt savus godkārīgos no­domus; bet, kļuvusi par grāfieni d'Orbeku, jūs viegli vien varēsiet izjaukt visus šos nekrietnos plānus, jo jums vajadzēs tikai paziņot par to un jūs saņemsiet palīdzību. To­ties tagad, sakiet — kas tagad jūs atbalstīs? Neviens. Pat es neuzdrošinos palīdzēt jums cīnīties pret tēva likumī­gajām tiesībām, turpretī izjaukt jūsu nākamā vīra plānus es palīdzēšu jums kā mācēdama. Apdomājiet visu labi! Pa- kļaujieties, mans bērns, lai kļūtu par sava likteņa notei­cēju; izliecieties upurējam brīvību, lai iegūtu neatkarību. Un tad jums vienmēr iedvesīs spēku doma, ka Askānio ir jūsu vienīgais likumīgais vīrs, ka laulība ar jebkuru citu ir svētuma zaimošana, un jūs rīkosieties tā, kā sirds jums pavēlēs, sirdsapziņa jūs nekad nemocīs, bet sabiedrība, ku­ras priekšā būs ievērotas visas pieklājības normas, jūs at­taisnos.

— O, kundze! — Kolomba klusi iesaucās, pietrūkdamās kājās un izraudamās no hercogienes rokām. — Es nezinu, vai esmu jūs pareizi sapratusi, bet, manuprāt, jūs iesakāt man izdarīt nelietību.

— Ko jūs teicāt! — hercogiene izlikās sašutusi.

— Es teicu, kundze, ka tikums nav savienojams ar ze­misku viltu; es teicu, ka man ir kauns par jums; es teicu, ka jūs, maskēdama savu naidu ar draudzību, vilināt mani slazdā. Jūs gribat iegrūst mani negodā Askānio acīs, jo lieliski zināt, ka Askānio nekad nespēs mīlēt sievieti, ko viņš nicina, vai nav tiesa?

— Lai arī tas tā būtu! — hercogiene d'Etampa iesaucās, nejaudādama vairs savaldīties. — Galu galā šī komēdija mani ir nogurdinājusi. Tu saki, ka negribi nokļūt slazdā, kurā es tevi vilinu. Lieliski! Es iegrūdīšu tevi bezdibenī! Ielāgo reiz uz visiem laikiem: vai tu gribi to vai negribi, bet ar grāfu d'Orbeku tu apprecēsies!

— Tātad es kļūšu par vardarbības upuri, kas būs mans attaisnojums, un, pakļaudamās spēkam, ja vien es tam pa- kļaušos, es neaptraipīšu savu mīlestību.

— Tātad tu vēl domā cīnīties?

— Ar visiem līdzekļiem, kādi vien būs nabaga meitenes rīcībā. Es nekad nedošu piekrišanu šīm laulībām. Jūs ielik- siet ar varu manu roku šā cilvēka rokā, bet es sacīšu «nē»! Jūs aizvedīsiet mani pie altāra, un arī tad es sacīšu «nē»! Piespiedīsiet mani nomesties ceļos garīdznieka priekšā, un arī tad es sacīšu «nē»!

— Un kas par to! Ja laulības būs notikušas, Askānio noticēs, ka tu esi devusi tām savu piekrišanu.

— Es ceru, kundze, ka laulības nenotiks.

— Kas tad, interesanti zināt, tevi paglābs no tām?

— Debesu tēvs un kāds cilvēks uz zemes.

— Šis cilvēks atrodas cietumā!

— Nē, kundze, viņš ir brīvībā.

— Kas tad viņš ir?

— Benvenuto Čellīni.

Izdzirdusi pieminam tēlnieku, kuru viņa uzskatīja par savu niknāko ienaidnieku, hercogiene sakoda zobus aiz dusmām. Viņa jau dzīrās pavērt muti, lai atkārtotu šo vārdu kopā ar kādu briesmīgu lāstu, kad pēkšņi pavērās portjera un pāžs paziņoja, ka ieradies karalis.

Hercogiene ar smaidu uz lūpām aizsteidzās pretī Fran­suā Pirmajam un ieveda viņu savā istabā, pamājusi kal­potājiem, lai uzmana Kolombu.