Askānio jeb karaļa zeltkalis

VIII gatavošanas uzbrukumam un aizsardzībai

Tiklīdz Askānio iegāja darbnīcā un izstāstīja Benvenuto par savu gājienu, pareizāk sakot, par visu, kas attiecas uz Nelas pils topogrāfiju, Čellīni, redzēdams, ka jaunās telpas visādā ziņā atbilst viņa vajadzībām, tūdaļ devās pie karaļa sekretāra senjora de Nefvila, lai dabūtu no viņa karaļa dāvinājuma aktu. Senjors de Nefvils lūdza viņu pagaidīt līdz rītam, lai pārbaudītu, vai maestro Benvenuto prasība tiešām pamatota; tēlnieks gan uzskatīja to par

nekaunību, ka viņam netic uz vārda, taču viņš saprata ari to, ka lūgums ir likumīgs, un pakļāvās, nolēmis rītdien ne­ļaut senjoram Nefvilam vilkt lietu garumā.

Tāpēc nākamajā rītā Čellīni ieradās pie karaļa sekre­tāra precīzi noteiktajā laikā. Viņu tūdaļ pieņēma, un viņš uzskatīja to par labu zīmi.

— Kā ir, monsenjor, — Benvenuto noprasīja,N — vai itālietis ir melis vai arī viņš sacījis jums patiesību?

— Vistīrāko patiesību, mans dārgais draugs!

— Patīkami dzirdēt.

— Karalis pavēlēja man izsniegt jums dāvinājuma aktu, kas sastādīts pēc visiem likumiem.

— Jūtos gandarīts.

— Un tomēr… — finansu sekretārs nedroši turpināja.

— Kas tad vēl? Runājiet!

— Un tomēr, ja jūs atļautu man dot jums labu pa­domu …

— Labs padoms, velns parāvis, ir reti sastopama manta, sekretāra kungs! Esiet tik laipni…

— Tad klausieties: pameklējiet labāk savai darbnīcai Lielās Nelas pils vietā kādas citas telpas.

— Redz, kā! — Benvenuto pasmīnēja. — Pēc jūsu do­mām, Nelas pils man nav piemērota?

— Gluži otrādi, jums būs gaužām grūti sameklēt kaut ko labāku.

— Kāpēc tad man tas jādara?

— Tāpēc, ka pili ieņem kāda augsti stāvoša persona un cīņa ar to jums var beigties bēdīgi.

— Es esmu Francijas cēlā karaļa kalps, — Čellīni atbil­dēja, — un, rīkodamies viņa vārdā, es nekad nepiekāpšos!

— Jā, bet mūsu zemē, maestro Benvenuto, katrs augst­manis ir karalis savās mājās, un, mēģinādams padzīt prevo no pils, kurā viņš dzīvo, jūs riskējat ar savu dzīvību.

— Agri vai vēlu tik un tā reiz jāmirst, — Čellīni pa­mācoši atteica.

— Tātad jūs esat izlēmis …

— Izrēķināties ar velnu, iekāms velns izrēķināsies ar mani. Paļaujieties uz mani, sekretāra kungs, bet prevo lai piesargās, tāpat kā visi tie, kas mēģinās pretoties karaļa gribai, it īpaši, ja izpildīt šo gribu uzticēts Benvenuto Čel­līni.

Pēc šiem vārdiem monsenjors Nikolā de Nefvils vairs nerunāja par dvēseles glābšanu, toties atsaucās uz dažne­dažādām formalitātēm, kādas itin kā vēl jāizpildot, lai izsniegtu dāvinājuma aktu. Taču Benvenuto vienā mierā apsēdās krēslā, paziņodams, ka neizkustēšoties no vietas, iekāms nebūs dabūjis dāvinājuma aktu; ja vajadzēšot šeit pavadīt nakti, tad ari to viņš izdarīšot, jo esot brīdinājis mājiniekus, ka, iespējams, pārnākšot tikai nākamajā rītā.

Redzēdams to visu, monsenjors Nikolā de Nefvils, kaut arī baidījās, ka nerodas sarežģījumi, tomēr izsniedza Ben­venuto Čellīni dāvinājuma aktu, nolēmis tūdaļ brīdināt Robēru d'Esturvilu, ka bijis spiests tā rīkoties, jo tāda bi­jusi gan karaļa griba, gan zeltkalis gaužām uzstājis.

Pārnācis mājās, Benvenuto Čellīni nevienam neteica ne vārda par savu gājumu. Ieslēdzis dāvinājuma aktu skapī, kur glabājās dārgakmeņi, viņš mierīgi stājās pie darba.

Jaunums, ko karaļa finansu sekretārs paziņoja meseram Robēram d'Esturvilam, apliecināja, ka vikontam de Mar- maņam bijusi taisnība un Benvenuto patiešām nodomājis par katru cenu iegūt Nelas pili. Nolēmis sagatavoties ļau­nākajam, prevo sapulcināja visu savu apsardzi — div­desmit četrus bruņotus vīrus un izvietoja sargus uz cie­tokšņa sienām, mājas viņš atstāja vienīgi tais reizēs, kad Šatlē bija kārtojamas neatliekamas darīšanas.

Tikmēr laiks ritēja, bet Čellīni joprojām mierīgi strā­dāja un pat nedomāja kādam uzbrukt. Tomēr prevo bija pārliecināts, ka šķietamais miers ir tikai viltība, ka viņa ienaidnieks gaida atslābstam modrību, lai tad negaidīti ieņemtu pili. Tāpēc mesers Robērs visu laiku vēroja un ausījās, dzīvodams pastāvīgā saspringumā un viska­reivīgākā noskaņojumā, un šāds itin kā miera, itin kā kara stāvoklis, drudžainās gaidas un dvēseles satraukums draudēja novest viņu līdz ārprātam tāpat kā Santandželas cietokšņa kastelānu; prevo nedz ēda, nedz gulēja un no­vājēja acīm redzami.

Reizēm viņš pēkšņi izrāva zobenu un aurodams gāja ar to virsū sienai:

— Lai tik parādās, lai tik parādās šis ļaundaris! Lai pa­rādās, es viņu gaidu!

Taču Benvenuto nerādījās.

Reizēm mesers Robērs d'Esturvils nomierinājās, cenz­damies sevi pārliecināt, ka tēlniekam labāk kalpo mēle nekā zobens un viņš nekad neuzdrošināsies izpildīt savu zemisko nodomu. Vienā no šādām reizēm Kolomba, nejauši izgājusi laukā no savas istabas un ieraudzījusi gatavošanos kaujai, pajautāja tēvam, ko tas nozīmē.

— Taisos sodīt kādu nekauņu, tas arī viss, — prevo atbildēja.

Tā kā sodīt prevo kungam pienācās pēc amata, Kolomba pat nepavaicāja, kas tad ir šis nekauņa, kura sodīšanai visi tā gatavojas, viņu tik ļoti nodarbināja viņas pašas domas, ka šāds paskaidrojums viņu pilnīgi apmierināja.

Patiešām, mesera Robēra nesenais lēmums bija ienesis viņa meitas dzīvē dziļas pārmaiņas: līdz šim viņa bija dzīvojusi bezrūpīgi, pieticīgi un vientulīgi, rāmi vadījusi dienas un mierīgi gulējusi naktīs, turpretī tagad viņas dzīvi varēja salīdzināt ar ezeru, kura ūdeņus sabangojusi vētra. Līdz šim Kolomba reizēm gan bija neskaidri jutusi, ka viņas dvēsele iegrimusi snaudā un sirdi apņēmis tuk­šums, taču viņa domāja, ka šīs skumjas radījusi vientu­lība, kādā viņa dzīvo, ka viņa, tāpat kā visas bārenītes, sēro pēc mirušās mātes; un te pēkšņi visu viņas dzīvi, visas viņas domas, tāpat arī viņas sirdi un dvēseli līdz malām piepildīja skaudras bēdas.

Ak vai, cik ļoti meitene ilgojās, lai atkal atgrieztos tas miera un skaidrības laiks, kad viņai pietika ar necilās, taču gādīgās Perīnas kundzes draudzību, lai viņa justos gandrīz vai laimīga, tas laiks, kad viņa cerēja un ticēja, kad viņa paļāvās uz nākotni, tāpat kā paļaujas uz draugu, kad viņa tik ļoti uzticējās tēva jūtām! Bet kas to deva! Viņas dzīvē ienāca grāfs d'Orbeks, kas viņai bija tik pretīgs; tēva mī­lestība izrādījās maskēta godkārība. Kāpēc gan viņa pie­dzimusi bagāta augstmaņa ģimenē un ir vienīgā manti­niece, kāpēc gan viņas vecāki nav vienkārši priekšpilsē­tas buržuā, kas rūpētos par viņu, lolotu viņu? Tad viņa varētu satikties ar jauno mākslinieku skaistuli Askānio, kura kvēlie vārdi viņu tā valdzināja, kura skatiens solīja tik daudz laimes, tik daudz mīlestības.

Taču, kad satrauktie sirds puksti un sārtums vaigos brī­dināja Kolombu, ka svešzemnieka tēls jau sen pārņēmis visas viņas domas, viņa ikreiz stingri apņēmās atvairīt tvīksmes pilnos sapņus, un tas izdevās, jo viņa saprata, cik bezcerīga ir īstenība; starp citu, kad tēvs paziņoja Kolom­bai par savu lēmumu izdot viņu pie vīra, viņa stingri jo stingri aizliedza Perīnas kundzei pieņemt Askānio, lai kāda iegansta pēc viņš ierastos, piedraudēdama izstāstīt visu tēvam, un dueņja, baidīdamās, ka viņu var apvainot sa­zvērestībā ar Askānio, noklusēja viņa skolotāja pārdrošos plānus; tālab nabaga Kolomba iedomājās, ka viņa ir pa­sargāta no jebkādām nejaušībām.

Un tomēr nevajag domāt, ka biklā meitene būtu nolē­musi upurēt savu jaunību un pakļauties tēva gribai. Ne­būt nē, visa viņas būtne sacēlās, kad viņa iedomājās vien par precībām ar cilvēku, kuru viņa ienīstu, ja būtu pazi­nusi naida jūtas. Kolombas daiļajā galviņā drūzmējās milzums domu, kuras agrāk viņai bija gluži svešas, — dumpīgas, sašutuma pilnas domas, kuras viņa uzskatīja gandrīz vai par noziedzīgām, un, ceļos nometusies, viņa lūdzās piedošanu dievam. Viņa jau gribēja doties pie Fransuā Pirmā, lai kristu viņam pie kājām, taču līdz viņai bija nonākušas valodas par to, ka vēl briesmīgākos ap­stākļos tāda doma bija ienākusi prātā Diānai de Puatjē un viņa par šādu soli samaksājusi ar savu godu. Herco­giene d'Etampa gan varētu palīdzēt Kolombai, glābt viņu, ja vien vēlētos. Bet vai viņa gribēs to darīt? Vai viņa tikai nepasmiesies par meitenes žēlabām? Šādu augstprātīgu un nicīgu smīnu viņa jau bija redzējusi sava tēva lūpās, kad viņa lūdza tēvu nešķirties no viņas, un šis smīns sagā­dāja meitenei daudz sirdssāpju.

Kolombai palika vienīgā cerība — dievs, un viņa vai simt reižu dienā metās ceļos, karsti lūgdama visuvareno debesu valdnieku palīdzēt viņai, sūtīt atpestīšanu šo trīs mēnešu laikā, kas bija palikuši līdz laulībām ar ienīsto līgavaini, un, ja tas nav iespējams, ļaut viņai satikties ar māti viņā saulē.

Arī Askānio dzīvē nebija mazāk satraukuma un ne­miera kā tās dzīvē, kuru viņš tik ļoti mīlēja. Daudzas rei­zes kopš tā brīža, kad Rembo bija paziņojis, ka Nelas pils vārti viņam ir slēgti, agri no rīta, kad neviens vēl nebija cēlies dienas gaitām, vai arī vēlu vakarā, kad visi jau bija devušies pie miera, viņš staigāja apkārt augstajiem mū­riem, kas viņu šķīra no viņa dzīves laimes. Taču ne rei­zes — nedz atklāti, nedz slepeni — viņš nemēģināja iekļūt aizliegtajā dārzā. Viņā vēl mājoja tā jauneklīgā jūtu skaidrība, kas mīļoto sievieti sargā pat no pašas mīlestības.

Taču tas netraucēja Askānio, gravējot zeltā ornamen­tus vai iedarinot ietvarā pērles un dimantus, ļauties neprā-1 tīgiem sapņiem, nemaz jau nerunājot par tvīksmes pilna­jām domām *īta un vakara pastaigās, par nemierpilnajām nakts vīzijām. Domās viņš visbiežāk kavējās pie briesmīgās un tai pašā laikā ilgotās dienas, kad Benvenuto kļūs par Nelas pils saimnieku, jo Askānio labi pazina savu sko­lotāju un saprata, ka viņa ārējais miers nav nekas cits kā vulkāna miers pirms izvirduma. Un izvirdums sākās: Čel­līni paziņoja, ka nolēmis ieņemt pili nākamajā svētdienā; Askānio nešaubījās, ka tieši noliktajā dienā Čellīni savu nodomu izpildīs.

Taču šo nodomu nevarēja izpildīt, nepārvarot šķēršļus, jo uz cietokšņa mūriem dienu un nakti stāvēja sargi, par ko viņš pārliecinājās, apejot apkārt Nelas pilij; Askānio tūdaļ ievēroja, ka pēc visām pazīmēm prevo gatavojas pils aizstāvēšanai. Tātad, ja viņi dosies uzbrukumā, ielenktie aizstāvēsies, un, tā kā cietoksnis acīmredzot pat nedomā padoties, viņiem neatliks nekas cits kā ieņemt pili triecienā.

Šajā izšķirošajā stundā Askānio izturēsies kā bruņi­nieks, atradīs iespēju izcelties. Sāksies tuvcīņa, viņi iebruks pilī caur izlauzumu mūrī, varbūt izcelsies uguns­grēks. O, kaut notiktu kas tamlīdzīgs! Vislabāk uguns­grēks! Visapkārt plosās liesmas, Kolomba dzīvības bries­mās. Tad viņš, Askānio, uzskrien augšā pa ļodzīgām kāp­nēm, pārlec pāri degošiem baļķiem, pārrāpjas pāri liesmu apņemtiem mūriem. Viņš dzird viņas baisi, kas sauc pēc palīdzības, aizkļūst līdz viņai, paceļ mirstošo, gandrīz sa­maņu zaudējušo meiteni, iznes viņu cauri uguns jūrai, pie­spiedis mīļoto pie savām krūtīm, juzdams, kā viņas sirds pukst līdzās viņa sirdij, ieelpodams viņas dvašu. Pēc tam, uzveicis visas briesmas, pārvarējis visus šķēršļus, viņš no­liek Kolombu pie kājām viņas tēvam, kas aiz bēdām gan­drīz vai zaudējis prātu, un prevo, lai atalgotu drosmīgo glābēju, atdod viņam meitu. Vai arī, skriedams pāri ļodzī­gām tiltiņam, kas pārmests pāri liesmām, Askānio pēkšņi paklūp, viņi nogāžas un mirst, savienojuši savas sirdis pē­dējā elpas vilcienā, pirmā un pēdējā skūpstā. Un pat šādas briesmīgas beigas nevarēja iedvest šausmas Askānio, gluži kā cilvēkā, kurš zaudējis jebkuras cerības, jo pēc augstākās laimes — dzīvot vienam priekš otra — nākamā augstākā laime ir kopā mirt.

Kā redzam, mūsu varoņi tagad dienas un naktis pavadīja vienā satraukumā, izņēmums bija vienīgi Benvenuto Čel­līni, kas, šķiet, bija pavisam aizmirsis plānoto uzbrukumu Nelas pilij, un Skoconi, kura par šo nodomu itin neko ne­zināja.

Tātad nedēļa, kā jau teicām, pagāja rūpēs un raizēs, un Benvenuto Čellīni, kas bija cītīgi strādājis visas nedēļas dienas un gandrīz pabeidzis Jupitera māla modeli, sest­dienā ap pulksten pieciem vakarā uzvilka zem kamzoļa bruņukreklu un, paņēmis Askānio sev līdzi, devās ceļā uz Nelas pili. Nonācis pie mūra pakājes, viņš apgāja cie­toksnim apkārt, meklēdams vieglāk ieņemamas vietas un apdomādams aplenkuma plānu.

To, ka pili ieņemt nebūs viegli, prevo jau bija teicis sa­vam draugam de Marmaņam, bet Askānio ziņojis savam skolotājam, un tagad to redzēja arī pats Čellīni. Nelas cie­tokšņa sienās un virs durvīm bija šaujamlūkas, no krasta puses to apjoza dubults mūris, bet no Prēoklēras puses — grāvji un zemes vaļņi; tā bija viena no tām iespaidīgajām feodāļu pilīm, kas pati varēja lieliski aizstāvēties, ja vien vārti bija cieši noslēgti, un atvairīt bez citu palīdzības zagļu un laupītāju bandas, kādas tais laikos klimta ap­kārt, bet vajadzības gadījumā arī karaļa ļaudis. Starp citu, tai dēkainajā laikā bieži vien pašiem vajadzēja aizstāt gan policiju, gan apsardzi.

Pabeidzis apskati pēc visiem senās un modernās stratē­ģijas likumiem un nospriedis, ka vispirms jāprasa, lai cie­toksnis padodas, un tikai pēc tam jāsāk aplenkšana, Ben­venuto pieklauvēja pie tām pašām durvīm, pa kurām As­kānio jau bija reiz iegājis pilī. Tāpat kā toreiz, atvērās lodziņš, taču šoreiz miermīlīgā dārznieka vietā atnācējus sagaidīja apbruņots sargs.

— Ko jūs vēlaties? — viņš vaicāja nepazīstamajam, kas klauvēja pie Nelas pils durvīm.

— Pārņemt savā īpašumā pili, ko karalis dāvinājis man, Benvenuto Čellīni, — zeltkalis atbildēja.

— Uzgaidiet brīdi, — krietnais karavīrs pateica un aiz­steidzās, kā viņam bija pavēlēts, brīdināt meseru d'Estur- vilu.

Drīz vien viņš atgriezās kopā ar prevo, kas, miesassargu ielenkts, nostājās kaktā, kur atnācējs nevarēja viņu re­dzēt, un, elpu aizturējis, ieklausījās sarunā, lai pēc tam spriestu, cik nopietns ir stāvoklis.

— Mēs nesaprotam, ko jūs gribat no mums, — sargs sacīja.

— Tādā gadījumā, — Benvenuto Čellīni atbildēja, — nododiet šo dokumentu meseram prevo — tā ir apstip­rināta dāvinājuma akta kopija.

Un viņš pasniedza dokumentu pa lodziņu.

Sargkareivis atkal nozuda, taču šoreiz viņam vajadzēja tikai pastiept roku, lai nodotu dāvinājuma akta kopiju savam saimniekam, un lodziņš tūdaļ atkal atvērās.

— Te jums būs atbilde, — sargkareivis sacīja, izmez­dams caur restēm gabalos saplēstu dokumentu.

— Brīnišķīgi, — Čellīni aukstasinīgi noteica-

Viņš bija sajūsmināts par to, cik uzmanīgi Askānio bija apskatījis cietoksni, cik saprātīgas piezīmes jaunais cilvēks izteica par gaidāmo uzbrukumu, un, atgriezies darbnīcā, Benvenuto sacīja, ka viņa skolnieks būtu varējis kļūt par slavenu karavadoni, ja vien viņam nebūtu lemts kļūt par vēl slavenāku mākslinieku, kas, pēc Čellīni domām, bija daudz cildenāk.

Nākamajā rītā saules lēkts bija jo krāšņs. Iepriekšējā vakarā Benvenuto bija lūdzis savus palīgus ierasties darb­nīcā, un, lai gan tā bija svētdiena, sapulcējās visi kā viens. - — Mani dēli, — skolotājs viņus uzrunāja, — esmu jūs nolīdzis, lai jūs gatavotu zelta un sudraba lietas, nevis ka­rotu — tas ir skaidrs kā diena. Taču jau divus mēnešus mēs strādājam kopā un esam labi iepazinuši cits citu, tā­pēc grūtā brīdī es varu paļauties uz jums, tāpat kā jūs visur un vienmēr varat paļauties uz mani. Jūs zināt, par ko ir runa: mums šeit ir slikti strādāt bez svaiga gaisa un saules gaismas, rokas mums sasaistītas, lai ķertos pie lie­liem darbiem, pat kalt šeit, kā pieklājas, nav iespējams. Un tad karalis — jūs visi bijāt tam liecinieki — visžēlīgi dāvāja man plašākas un ērtākas telpas, taču viņam nav laika nodarboties ar sīkumiem un viņš vēlēja man pašam par sevi parūpēties. Bet, tā kā dažs labs negrib man atdot karaļa dāvinājumu, man neatliek nekas cits kā paņemt to ar varu. Parīzes prevo, kas pretojas viņa majestātes pavē­lei (droši vien šai zemē tā pieņemts), acīmredzot nezina, ar ko viņam ir darīšana: kad man atsaka, es pieprasu, kad pretojas, es uzveicu. Vai gribat man palīdzēt? Es ne­slēpšu, pasākums ir bīstams: vajadzēs uzsākt kauju, stur- mēt cietoksni, gaidāmas arī citas ne gluži nevainīgas izprie­cas. Mums nav jābaidās nedz no policijas, nedz no pilsētas apsardzes, jo mums ir viņa majestātes dāvinājuma akts, bet droši vien būs arī kritušie, mani dēli, tāpēc lai tas, kas grib doties prom, lieki nevilcinās; lai tas, kas grib palikt mājās, nekautrējas; es aicinu sev līdz vienīgi drosmīgos. Ja es palikšu viens ar Pagolo un Askānio, neuztraucieties.

Nezinu vēl, kā es rīkošos, taču zinu, ka panākšu to, ko esmu nodomājis. Toties zvēru pie Kristus asinīm: ja jūs būsiet man uzticīgi ar miesu un dvēseli — un es uz to ceru —, lai nodreb bailēs prevo savā rezidencē! Bet nu, kad esmu jums visu atklāti pateicis, sakiet — vai nāksiet man līdz?

Visi atsaucās kā viens:

— Mēs iesim, skolotāj, iesim visur, kur vien jūs vedī­siet mūs!

— Lieliski, mani dēli! Jums taču visiem patīk dēkas?

— Visiem!

— Tad izkausimies uz velna paraušanu! — Benvenuto iesaucās, beidzot juzdamies savā elementā. — Pēdējā laikā biju pavisam ierūsējis. Drošāk uz priekšu! Drošāk! Zobe­nus laukā no makstīm! Lai dievs palīdz trāpīgi cirst un veikli atvairīt cirtienus! Redzat, mani dārgie dēli, redzat, mani drosmīgie draugi, mums jābūt labi apbruņotiem, jā­izstrādā vienots plāns, jāsagatavojas uzbrukumam; tāpēc vispirms patrenēsimies paukošanā, un lai dzīvo jautrība! Es nododu jūsu rīcībā gan uzbrukuma, gan aizsardzības ieročus, visus, kas karājas pie sienām, lai katrs izvēlas pēc savas patikas. Ak, kā mums noderētu krietna vaļņu bise! Bet kur nu! Toties citu ieroču mums ir atliku likām: arke- būzas, musketes, pīķi, zobeni un dunči. Un tad vēl bruņu- krekli, ķiveres un bruņas .. . Veiklāk, veiklāk! Saposīsi- mies ballei, bet prevo lai maksā par mūziku!

— Urrā! — nokliedza karadraudze.

Bija prieks redzēt, kāda rosme un jezga valda darbnīcā: Benvenuto degsme un aizrautība iekvēlināja sirdis, atdzī­vināja sejas. Mācekļi pielaikoja bruņukreklus, vicināja zobenus, rāva laukā no makstīrn dunčus, skaļi smējās un dziedāja, tā vien šķita, ka visi gatavojas masku ballei vai svētkiem. Benvenuto paguva būt visur klāt: vienam pamā­cīja, kā jācērt ar zobenu, citam piesprādzēja portupeju; viņš juta dzīslās brīvi plūstam karstas asinis, itin kā viņš būtu sācis dzīvot jaunu, pilnskanīgu dzīvi.

Mācekļi bez mitas dzina jokus par savu kareivīgo iz­skatu un neprasmi apieties ar ieročiem un bruņām.

— Hei, skolotāj, paskatieties šurp, — kāds sauca. — Pa­skatieties taču, kā Simons Kreilis apjozis zobenu! Pie labā sāna, vai dzirdi, pie labā!

— Bet kā Žans tur alebardu! — Simons attrauca. — Tā viņš turēs zizli, kad būs bīskaps.

— Bet Pagolo! — sauca 2ans. — Pagolo stīvē mugurā divus bruņukreklus!

— Kas tur ko brīnīties? — Pagolo iebilda. — Skatieties, vācietis Hermanis ietērpies gluži kā imperatora Barbarosas laiku bruņinieks!

Māceklis, kas nupat tika nosaukts par vācieti Her­mani — lai gan to varēja nedarīt, jo pats vāciskais vārds jau norādīja, ka tas, kam bija dots šis vārds, nācis no Svē­tās Impērijas, — patiešām no galvas līdz kājām bija pār­klāts ar bruņām un atgādināja vienu no tām milzu statu­jām, kas brīnišķajā mākslas uzplaukuma laikā rotāja ka­penes. Lai gan viņpus Reinas dzimušā mācekļa spēks zelt­kaļa darbnīcā bija pietiekami izdaudzināts, Benvenuto tomēr aizrādīja Hermanim, ka šādā tērpā viņš diez vai va­rēs pakustēties un viņa spēks kļūs nevis lielāks, bet drīzāk mazāks. Taču Hermanis atbildes vietā uzlēca uz skrūvsola tik viegli, itin kā būtu tērpies samtā, un, noņēmis no āķa milzīgu veseri, atvēzēja to pāri galvai un trieca trīs reizes pret laktu, turklāt tik sparīgi, ka pie katra sitiena lakta iegrima par collu dziļāk zemē. Pēc tik pārliecinošas atbil­des Benvenuto godbijīgi pamāja ar galvu, apliecinādams, ka viņš ir pilnīgi apmierināts.

Askānio uzvilka kara tērpu klusēdams, nomaļus no ci­tiem. Jauneklis ar satraukumu domāja par pārdrošā uz­brukuma sekām: ja nu pēkšņi Kolomba viņam nepiedos to, ka viņš nostājas pret viņas tēvu, ja nu, apmeties viņas tuvumā, viņš kļūs tāls viņas sirdij?

Skoconi visa šī gatavošanās gan izklaidēja, gan satrauca: viņa brīžam raudāja, brīžam smējās. Viņai bija pa prātam jebkuras pārmaiņas un cīniņi, taču viņu biedēja asinis un ievainojumi. Vērodama, kā vīri gatavojas kaujai, Skocone, draiskule, lēkāja aiz prieka, turpretī, iedomājot kaujas se­kas, Skocone, sieviete, drebēja aiz bailēm.

Beidzot pamanījis, ka viņa smejas caur asarām, Benve­nuto piegāja pie viņas un sacīja:

— Skocone, tu paliksi mājās ar Rupertu. Sagatavo šar- piju ievainotajiem un sātīgas pusdienas veselajiem.

— Kas vēl nebūs! — Skocone iesaucās. — No jums es neatkāpšos ne soli! Kopā ar jums es nenobīšos pat no prevo un visiem viņa dienderiem, bet šeit divatā ar Ru­pertu nomiršu aiz nemiera un bailēm.

— Nemaz neprasi, es neparko neņemšu tevi līdzi, — Benvenuto attrauca. — Tad man visu laiku būs jāuztrau­

cas, ka tikai ar tevi kas nenotiek. Tu gaidīsi mūs un lūgsi dievu par mums, dārgumiņ.

— Paklausieties, Benvenuto, — meiča iebilda, viņai acīmredzot bija ienākusi prātā kāda laba doma. — Paši sa­protat, es nespēšu sēdēt šeit, rokas klēpī salikusi, kad jūs tur ievainos vai, nedod dievs, nogalinās. Taču visu var no­kārtot: es nelūgšu dievu darbnīcā, bet aiziešu uz baznīcu tuvāk pie kaujas vietas. Tur es atradīšos drošībā un tūdaļ uzzināšu par uzvaru vai sakāvi.

— Lai notiek pēc tava prāta, — Benvenuto atbildēja. — Arī mēs, protams, nedosimies kaujā uz dzīvību un nāvi, kamēr nebūsim, kā pieklājas, noklausījušies dievkalpo­jumu. Tātad norunāts: dodamies uz Augustīniešu baznīcu, tā atrodas netālu no Nelas pils, un tajā, dārgumiņ, tu arī paliksi.

Pieņēmuši šādu lēmumu un pabeiguši gatavošanos, visi izdzēra pa kausam burgundieša. Bez uzbrukuma un aiz­sardzības ieročiem viņi paņēma līdz arī āmurus, stangas, pieslienamās kāpnes, virves un atstāja darbnīcu nevis kau­jas ierindā, bet pa pāriem un labu gabalu cits no cita, lai nepievērstu uzmanību.

Tamlīdzīgi uzbrukumi tais laikos notika ne retāk kā mūsdienās dumpji vai valdības maiņas, taču, patiesību sa­kot, arī tais laikos parasti neviens nerīkoja tādas «izklai­dēšanās» svētdienās, turklāt vēl dienas vidū, un, lai izšķir­tos par tādu soli, vajadzēja būt drosmīgam kā Benvenuto Čellīni, kuru turklāt iedvesmoja apziņa, ka viņam ir tais­nība.

Un tā mūsu varoņi cits pēc cita iegāja Augustīniešu baz­nīcā un, nolikuši ieročus un darbarīkus pie ķestera — Si­mona Kreiļa drauga, svētsvinīgi noklausījās rīta dievkal­pojumu, lūgdami dievu dot viņiem spēkus, lai iznīcinātu iespējami vairāk pils apsardzes vīru.

Tomēr, kā par spīti tam, ka stāvoklis bija tik nopietns, par spīti savai dievbijībai un apziņai, cik svarīgi ir veltī- ties lūgšanai, ar kādu viņš bija nodomājis griezties pie debesu tēva, Benvenuto, iegājis baznīcā, pēkšņi konstatēja, ka viņš izturas gaužām vieglprātīgi. Tas notika tāpēc, ka turpat tuvumā dievnama pretējā jomā pār lūgšanu grā­matu bija noliekusies kāda meitene ar brīnumjauku sejiņu, kas varēja piesaistīt ne vien tēlnieka, bet pat svētā uzma­nību. Šādos apstākļos mākslinieks neviļus guva virsroku pār ticīgo. Mūsu krietnajam Čellīni gribējās dalīties ar

kādu sajūsmā, bet, tā kā Katrīna, kas stāvēja pa kreisi no viņa, diez vai sevišķi priecātos par maestro Benvenuto jūsmošanu, viņš pagriezās pa labi, kur stāvēja Askānio, lai norādītu viņam uz daiļo sejiņu.

Taču Askānio skatiens jau tāpat bija pievērsts meite­nei: jaunais cilvēks neatrāva no viņas acu kopš tā brīža, kad bija iegājis dievnamā.

Redzēdams, ka jauneklis, tāpat kā viņš pats, aizrautīgi vēro meiteni, Benvenuto piegrūda viņam ar elkoni.

— Jā, — Askānio noteica, — jā, tā ir Kolomba. Cik viņa daiļa, skolotāj, vai ne!

Tā patiešām bija Kolomba, kurai tēvs, negaidīdams uz­brukumu gaišā dienas laikā, bija atļāvis, lai arī nelabprāt, aiziet uz dievkalpojumu Augustīniešu baznīcā. Kolomba ļoti centās pierunāt tēvu, jo lūgšanas bija viņas vienīgais mierinājums. Un Perīnas kundze viņu atbalstīja.

— Bet kas tā Kolomba tāda ir? — Benvenuto paintere­sējās.

— Ak jā, jūs taču viņu nepazīstatl Kolomba ir paša prevo mesera Robēra d'Esturvila meita. Cik viņa daiļa, vai ne! — Askānio atkal iesaucās.

— Nevar būt, — Benvenuto iebilda, — nē, tā nav Ko­lomba. Apskaties labāk, Askānio, tā ir Hēbe, jaunības die­viete Hēbe, kuru man pasūtīja dižais karalis Fransuā Pir­mais, Hēbe, par kuru es sapņoju, kuru es lūdzu dievam man atsūtīt no debesīm, un nu viņa nokāpusi šeit, uzklau­sot manu lūgšanu.

Un, pats to neapjauzdams, cik aplam ir iztēloties Hēbi ar lūgšanu grāmatu rokās tiecoties ar sirdi un dvēseli uz Jēzu, Benvenuto turpināja jūsmot par viņas skaistumu, vienlaikus skaitīdams lūgšanu un apdomādams pils ieņem­šanas plānu: viņā cīnījās tēlnieks, katolis un stratēģis.

«Mūsu tēvs debesīs…» Paskaties taču, Askānio, cik piemīlīgs un smalks profils! «Svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība kā debesīs, tā virs zemes…» Cik brī­nišķīgas auguma «līnijas! «Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien…» Tātad tu apgalvo, ka šīs brīnumjaukās būtnes tēvs ir prevo, nelietis, kuru es gatavojos nogalināt pats sa­vām rokām? «Un atlaid mums mūsu parādus, kā mēs atlai­žam saviem parādniekiem …» Es esmu gatavs nodedzināt pili, lai panāktu savu! «Amen.»

Un Benvenuto pārmeta krustu, nemaz nešaubīdamies, ka

viņš ar pienācīgu dievbijību noskaitījis svētdienas lūg­šanu.

Dievkalpojums beidzās, un dievlūdzēja apziņā mijās daž­nedažādas domas, kuras cita rakstura cilvēkam, kas dzīvo citā laikmetā, varētu likties dieva zaimošana, taču šāda izturēšanās bija gluži dabiska tādam patiesam mākslinie­kam, kāds bija Čellīni, tāpat kā tam laikmetam, kad Kle- māns Maro pārveidoja mīlas vārsmās septiņus grēku no­žēlošanas psalmus.

Pēc vārdiem «Ite missa es/»[14] Benvenuto un Katrīna pa­spieda viens otram roku, Kamēr meiča slaucīja asaras, pa­likdama baznīcā, kur viņai bija jāgaida kaujas iznākums, Čellīni un Askānio, nenovērsdami skatienus no Kolombas, kas tā arī nepacēla acis no lūgšanu grāmatas, devās kopā ar saviem biedriem apslacīties ar svētīto ūdeni; pēc tam visi izgāja no baznīcas pa vienam un atkal sapulcējās kopā klusā šķērsieliņā apmēram pusceļā starp baznīcu un Nelas pili.

Katrīna, kā bija norunāts, palika uz pusdienas diev­kalpojumu, tāpat arī Kolomba ar Perīnas kundzi, kuras bija atnākušas agri no rīta un, noklausījušās rīta dievkal­pojumu, gaidīja svinīgo dievkalpojumu; nedz vienai, nedz otrai nenāca ne prātā, ka Benvenuto un viņa mācekli gra­sās nogriezt atpakaļceļu uz mājām, ko viņas bija tik ne­apdomīgi atstājušas.