Askānio jeb karaļa zeltkalis

VI kāpēc vajadzīgas dueņjas

Viņi nebija nogājuši ne desmit soļu, kad sastapa gadus piecdesmit vecu neliela auguma vīru ar smalku, izteik­smīgu seju.

— Es nācu pie jums, Benvenuto, — sacīja nepazīsta­mais, kuram Askānio palocījās ar visdziļāko cieņu, bet Benvenuto sirsnīgi sniedza roku.

— Ja pie manis jūs atvedušas svarīgas darīšanas, dār­gais Frančesko, — zeltkalis sacīja, — es atgriezīšos kopā ar jums; ja turpretī jūs esat nācis tikai apraudzīt mani, tad ejam kopā ar mani.

— Esmu nācis dot jums padomu, Benvenuto.

— Labprāt jūs uzklausīšu. Drauga padoms vienmēr no­der.

— Mans padoms nav domāts svešām ausīm.

— Šis jauneklis ir mans otrais es, Frančesko. Runājiet!

— Labprāt runātu, ja uzskatītu to par iespējamu, — Ben­venuto draugs atbildēja.

— Atvainojiet, skolotāj, — Askānio sacīja un pieklā­jīgi pagāja malā.

— Neko darīt, tev vienam vajadzēs aiziet turp, kur mēs grasījāmies doties kopā, mans dēls, — Benvenuto sacīja. — Tu taču zini, ka es uzticos tev tāpat kā pats sev. Ap­skati visu sīki jo sīki: vai darbnīcai būs labs apgaismo­jums, vai pagalms piemērots skulptūru liešanai un vai iespējams mūsu darbnīcu atdalīt no telpas, kur strādās citi palīgi. Neaizmirsti arī par bumbotavu.

Un Benvenuto, paņēmis nepazīstamo zem rokas, pamāja savam skolniekam ar galvu un devās atpakaļ uz darbnīcu, bet jaunais cilvēks tā arī palika nekustīgi stāvam Senmar­tēna ielas vidū.

Patiešām, skolotāja uzdevums Askānio pagalam samul­sināja. Viņš jau tāpat jutās apjucis, kad Benvenuto aici­nāja viņu līdzi apskatīt Nelas pili. Un spriediet paši, kas notika ar jaunekli brīdī, kad skolotājs viņu sūtīja turp vienu pašu.

Tad nu Askānio, kas divas svētdienas pēc kārtas bija redzējis Kolombu un nebija uzdrīkstējies viņai sekot un trešajā svētdienā bija meitenei sekojis, bet nebija uzdrīk­stējies to uzrunāt, tagad bija spiests ierasties pie savas iemīļotās. Un kādā nolūkā? Lai apskatītu Nelas pili, kuru Benvenuto, gribēdams uzjautrināties, grasījās nākamajā svētdienā ar labu vai ļaunu atņemt Kolombas tēvam.

Šajā situācijā jebkurš justos nelāgi — un kur nu vēl mīlētājs, kuru pārņēma šausmas.

Par laimi, no Senmartēna ielās līdz Nelas pilij bija pa­tālu. Pretējā gadījumā Askānio nebūtu varējis paspert pat vienu soli; taču, tā kā bija jānoiet apmēram pusjūdze, jauneklis devās ceļā.

Nekas tā nesamierina ar briesmām kā laiks vai attālums, kas mūs atdala no šīm briesmām. Pārdomas ir varens pa­līgs apdāvinātiem un garā stipriem cilvēkiem. Pie šādiem cilvēkiem piederēja arī Askānio. Tolaik jaunekļiem, kas nupat kā ienāca dzīvē, vēl nebija pieņemts uzlikt sev vil­šanās masku. Patiesas bija visas jūtas, patiesas bija arī šo jūtu izpausmes, aiz prieka cilvēki smējās, aiz bēdām rau­dāja. Klīrība nebija vērojama nedz dzīvē, nedz mākslā, un tolaik divdesmitgadīgs jauneklis itin nemaz nejutās pazemots, atzīdamies, ka viņš ir laimīgs.

Tātad, par spīti mulsumam, Askānio jutās laimīgs. Viņš taču bija domājis, ka ieraudzīs Kolombu tikai nākamajā svētdienā, bet tagad tam bija jānotiek jau šodien. Tas no­zīmēja iegūt sešas dienas, bet sešas gaidpilnas dienas mīlē­tājam, kā zināms, ir tikpat kā seši gadsimti.

Jo mazāks attālums viņu šķīra no pils, jo vienkāršāks viņam viss šķita: tiesa, viņš pats bija ieteicis Benvenuto lūgt karalim atļauju apmesties Nelas pilī un iekārtot tur darbnīcu, bet vai tad Kolomba dusmosies uz viņu tāpēc, ka viņš cenšas būt tuvāk viņai? Florenciešu zeltkaļa ienāk­šana senajā d'Amori pilī gan nodarīs pāri Kolombas tē­vam, kas uzskata pili par savu īpašumu, — bet vai tiešām tas būtu tik liels noziegums, ja mesers Robērs d'Esturvils tur nedzīvo? Turklāt Benvenuto ir tik daudz iespēju sa­maksāt par telpām, piemēram, uzdāvināt prevo kādu bi­ķeri vai kaklarotu viņa meitai (un Askānio nolēma paga­tavot šādu kaklarotu), jo šai mākslas uzplaukuma laik­metā tas varēja novērst jebkurus sarežģījumus. Askānio bija redzējis lielhercogus, karaļus un pāvestus, kas bija gatavi pārdot kroni, scepteri vai tiāru, lai tikai varētu no­pirkt kādu brīnišķīgu rotaslietu, kuru pagatavojis viņa skolotājs. Un galu galā Robēra kungs sapratīs, ka visu var nokārtot miera ceļā, un viņš vēl paliks maestro Ben­venuto parādnieks, jo maestro Benvenuto ir tik augst­sirdīgs, un, ja vien mesers d'Esturvils parādīs pretimnāk­šanu, maestro Benvenuto būs karaliski devīgs, par ko As­kānio bija cieši pārliecināts.

Aizgājis pa Senmartēna ielu līdz galam, Askānio jau iz­tēlojās sevi par miera vēstnesi, ko sūtījis pats dievs, lai nodibinātu saticību starp divām karaļvalstīm.

Un tomēr, noticējis tam visam, Askānio gribēja — mīlē­tāji taču ir tik dīvaini — paildzināt savu ceļu vēl par kā­dām desmit minūtēm. Tāpēc viņš nepārcēlās pāri Sēnai laivā, bet devās tālāk pa krastmalu līdz Mulēnas tiltam. Iespējams, viņš izraudzījās šo ceļu tikai tāpēc, ka iepriek­šējā dienā bijis gājis pa to, sekodams Kolombai.

Starp citu, lai arī kāda iemesla dēļ viņš meta šo līkumu, pēc divdesmit minūtēm viņš tik un tā atradās Nelas pils priekšā.

Un, kad Askānio bija sasniedzis mērķi, kad viņš ierau­dzīja šaurās durvis, pār kuru slieksni viņam bija jāpār­kāpj, kad viņš aplūkoja skaisto gotiskā stila celtni, virs kuras mūriem pārdroši tiecās augšup smaili tornīši, kad iedomāja, ka aiz sleģiem, kas karstuma dēļ bija pievērti, dzīvo daiļā Kolomba, — lieliskā gaisa pils, ko viņš pa ceļam bija uzcēlis, pēkšņi sabruka līdzīgi tām pilīm, ku­ras parādās mākoņos un atkal izgaist, tiklīdz vējš savē­cina spārnus; jauneklis atradās vaigu vaigā ar īstenību, bet īstenībā nebija nekā mierinoša.

Tomēr, pavilcinājies kādu brīdi — lai gan vilcināšanās šķita visai dīvaina, jo krastmalā šai svelmainajā dienā ne­bija nevienas dzīvas dvēseles, — Askānio saprata, ka bei­dzot par kaut ko jāizšķiras. Un vienīgais pareizais lēmums bija doties pilī iekšā. Jauneklis piegāja pie durvīm un pa­cēla āmurīti, taču dievs vien zina, kad viņš būtu to nolaidis, ja tai pašā mirklī durvis pēkšņi neatvērtos un viņa priekšā nenostātos gadus trīsdesmit vecs vīrietis, pēc izskata vai nu kalpotājs, vai zemnieks, kas droši vien izpildīja pilī visādus darbus. Tas bija mesera d'Esturvila dārznieks.

Askānio un dārznieks spēji atvirzījās viens no otra.

— Kas jums vajadzīgs? — dārznieks vaicāja. — Ko jūs vēlaties?

Atkāpties bija par vēlu, un Askānio, saņēmis visu savu drosmi, lepni atbildēja:

— Gribu apmeklēt pili.

— Kā to saprast — apmeklēt pili? — dārznieks brīnījās. — Kā vārdā?

— Karaļa vārdā, — Askānio atbildēja.

— Karaļa vārdā?! — dārznieks iesaucās. — Jēzus Kris­tus, vai tik karalis negrasās mums atņemt pili?

— Pilnīgi iespējams, — Askānio atbildēja.

— Ko tas nozīmē?

— Pats saprotat, dārgais, — Askānio to pateica tik sva­rīgi, ka pats jutās apmierināts, — jums man nav tas jā­paskaidro!

— Tiesa kas tiesa. Ar ko jūs gribat runāt?

— Vai prevo kungs ir mājās? — Askānio vaicāja, lie­liski zinādams, ka pilī viņa nav.

— Nē, msjē, viņš ir Šatlē.

— Bet kas viņu aizstāj, kad viņa nav mājās?

— Viņa meita, Kolombas jaunkundze.

Askānio juta, ka nosarkst līdz ausu galiem.

— Un vēl, — dārznieks turpināja, — Perīnas kundze. Ar ko msjē labpatiktos runāt — ar Perīnas kundzi vai Kolom­bas jaunkundzi?

Šis vienkāršais jautājums Askānio krūtīs sacēla veselu vētru. Jauneklis pavēra muti, grasīdamies sacīt, ka vēlas redzēt Kolombas jaunkundzi, taču pārdrošie vārdi tā arī nenāca pār viņa lūpām, un viņš palūdza aizvest viņu pie Perīnas kundzes.

Dārzniekam nebija ne jausmas, ka šis, pēc viņa domām, tik dabiskais jautājums var tik ļoti mulsināt, viņš piekrī­toši pamāja ar galvu un devās cauri pagalmam uz Mazo Nelas pili. Askānio viņam sekoja.

Viņi šķērsoja otru pagalmu, pēc tam izgāja pa otrām durvīm, pagāja garām puķu dārziņam, uzkāpa pa kāpnēm lievenī un aizgāja līdz galam pa garu galeriju. Te dārz­nieks atvēra durvis un pieteica:

— Perīnas kundze, ieradies kāds jauns cilvēks, kas ka­raļa vārdā pieprasa, lai viņam parādot pili.

Un dārznieks atvirzījās sāņus, palaižot garām Askānio, kas bija apstājies uz sliekšņa.

Askānio atbalstījās pret sienu, un acu priekšā viņam viss satumsa; bija noticis tas, ko viņš nebija paredzējis: kopā ar Perīnas kundzi istabā atradās Kolomba, un viņš skatīja vaigu vaigā abas sievietes.

Perīnas kundze sēdēja pie ratiņa un vērpa. Kolomba sēdēja pie rokdarbu rāmja un izšuva.

Abas sievietes reizē pacēla galvu un paraudzījās uz durvīm.

Kolomba uzreiz pazina Askānio. Meitene bija gaidījusi viņu, lai gan saprāts viņai sacīja, ka atnākt viņš nevar. Bet jauneklis, sastapis meitenes skatienu, sajuta, ka tūdaļ vai nomirs, lai gan meitenes skatiens pauda bezgalīgu maigumu.

Tas arī saprotams, jo, domājot par tikšanos ar mīļoto, Askānio paredzēja milzum daudz grūtību, iztēlojās milzum daudz šķēršļu; šķēršļiem vajadzēja viņu iedvesmot, bet grūtībām stiprināt viņa gribu, un te pēkšņi viss atrisinājās tik vienkārši, tik jauki, itin kā pats dievs, viņu tīrās mīles­tības aizkustināts, būtu atbalstījis un svētījis šo tikšanos; Askānio satikās ar mīļoto brīdī, kad viņš to vismazāk bija gaidījis, un visas lieliskās runas, kas bija sagatavotas iepriekš, visi kvēlie vārdi, kam bija jāpārsteidz un jāaiz­kustina meitene, pēkšņi izgaisa no atmiņas — nepalika pāri ne frāzes, ne vārda, ne balsiena.

Arī Kolomba gluži vai pamira, sēdēja nekustīga un mēma. Jaunās un skaidrās būtnes, itin kā pats dievs tās jau iepriekš būtu salaulājis, sajuta, ka pieder viena otrai, ka tuvojoties saplūst vienā būtnē tāpat kā Salmakīda un Hermafrodīts, un, pirmās tikšanās pārsteigtas, trīsēja pil­nas mulsuma un nespēja izsacīt ne vārda.

Perīnas kundze piecēlās no krēsla; atlikusi koda]u sānis, viņa atspiedās pret vērpjamo ratiņu un pirmā pār­trauca klusumu.

— Šis vientiesis Rembo melš blēņas, — cienījamā du­eņja iesaucās. — Jūs dzirdējāt, Kolomba?

Kolomba neatbildēja.

— Kas jums šeit vajadzīgs, jaunais cilvēk? — Perīnas kundze turpināja, pieiedama tuvāk Askānio. — Ak žēlī­gais dievs! — viņa iesaucās, pēkšņi pazīdama jaunekli. — Tas taču tas pats galantais kavalieris, kas jau trīs svēt­dienas tik laipni sniedz man svētīto ūdeni pie baznīcas dur­vīm. Ko jūs vēlaties, draudziņ?

— Man jārunā ar jums, — Askānio nomurmināja.

— Vienatnē? — Perīnas kundze klīrīgi pajautāja.

— Jā, ar jums … vienatnē …

Sacīdams to, Askānio saprata, ka izdara nepiedodamu muļķību.

— Tādā gadījumā nāciet šurp, jaunais cilvēk, nāciet šurp, — Perīnas kundze sacīja, atvērdama durvis uz bla­kus istabu un aicinādama Askānio viņai sekot.

Un Askānio gāja viņai līdzi, taču aiziedams viņš uz­meta Kolombai vienu no tiem ilgajiem skatieniem, kuros ikviens mīlētājs prot ielikt bezgala daudz, kuri ir nesa­protami nezinātājam, toties pilni dzijas jēgas tiem, kam tie domāti. Un Kolomba, protams, saprata, ko sacīja šis ska­tiens, jo, kad viņas acis neviļus sastapās ar jaunā cilvēka skatienu, viņa pēkšņi pietvīka un, sajutusi to, nolaida acis, itin kā pētīdama izšuvumu, un sāka kropļot gluži nevai­nīgu ziediņu. Askānio, ieraudzījis, ka Kolombas seja pie­tvīkst, tūdaļ apstājās un dzīrās jau steigties pie viņas, taču šai brīdī Perīnas kundze atskatījās un pasauca jauno cil­vēku, un viņam neatlika nekas cits kā iet viņai līdzi. Viņš nebija vēl paguvis pārkāpt pāri slieksnim, kad Kolomba nometa adatu, nolaida rokas uz krēsla parocēm, atmeta galvu atpakaļ un dziļi nopūtās, turklāt viņas nopūtā — jo tāds ir neizdibināmais sirds noslēpums — saplūda kopā gan nožēla, ka Askānio aiziet prom, gan atvieglojuma sajūta, ka viņa vairs nav.

Turpretī Askānio pārņēma īgnums: viņš dusmojās uz Benvenuto, kas bija uzticējis viņam tik muļķīgu uzde­vumu; dusmojās pats uz sevi par to, ka nebija pratis iz­mantot izdevīgu gadījumu, bet visvairāk dusmojās uz Pe­rīnas kundzi, jo viņas vainas dēļ viņš bija izgājis no ista­bas tieši tai mirklī, kad viņam šķita, ka Kolombas skatiens aicina viņu palikt.

Tāpēc, kad dueņja blakus istabā pajautāja viņam par apmeklējuma iemeslu, Askānio atbildēja diezgan izaici­noši, nolēmis atriebt viņai pats savu neizdarību:

— Es atnācu, cienītā kundze, lai lūgtu jūs izrādīt man Nelas pili, izstaigāt to kopā ar mani no viena gala līdz otram.

— Izrādīt jums Nelas pili? — Perīnas kundze pārvaicāja. — Bet kāpēc jums tas vajadzīgs?

— Lai pārliecinātos, vai tā mums derēs, vai mums šeit būs ērti un vai mums ir vērts uzņemties pūles, lai pār­celtos šurp.

— Kā tā — pārceltos šurp? Vai jūs būtu noīrējuši pili no prevo kunga?

— Nē, mums dāvina pili viņa majestāte.

— Viņa majestāte dāvina jums pili? — Perīnas kundze iesaucās pagalam pārsteigta.

— Un nodod pilnīgi mūsu īpašumā, — Askānio at­bildēja.

— Jums?

— Nevis man, cienītā kundze, bet manam skolotājam.

— Bet kas tad, ja atļauts vaicāt, ir jūsu skolotājs, jau­nais cilvēk? Droši vien kāds ārzemju augstmanis?

— Kaut kas svarīgāks, Perīnas kundze, — dižens māksli­nieks, kas atbraucis no Florences, lai kalpotu dieva svai­dītajai majestātei!

— Ak tā! — dueņja noteica, lāgā nesaprazdama, par ko ir runa. — Ko tad dara jūsu skolotājs?

— Ko dara? Itin visu: darina gredzenus daiļavu pirksti­ņiem, kausus karaļu galdiem, statujas dievnamiem, bet brīvajā, laikā viņš aplenc vai aizstāv pilsētas, ja viņam ienāk prātā pabiedēt imperatoru vai nostiprināt pāvesta varu.

— Žēlīgais dievs! — Perīnas kundze iesaucās. — Kā tad sauc jūsu skolotāju?

— Viņu sauc Benvenuto Čellīni.

— Savādi, bet tādu vārdu es neesmu dzirdējusi, — dueņja nomurmināja. — Kāds tad viņam tituls?

— Viņš ir zeltkalis.

Perīnas kundze uzlūkoja Askānio, aiz brīnumiem ieple­tusi acis.

— Zeltkalis! — viņa atkārtoja. — Ak zeltkalis! Uji jūs iedomājaties, ka prevo kungs atdos savu pili kaut kadam zeltkalim?

—: Ja neatdos, paņemsim ar varu.

— Ar varu?

— Tieši tā.

— Ceru, ka jūsu skolotājs neuzdrošināsies uzstāties pret prevo kungu.

— Viņam nācies uzstāties pret trim hercogiem un di­viem pāvestiem.

— Žēlīgais dievs! Pret diviem pāvestiem! Vai tik viņš nav ķeceris?

— Viņš ir tāds pats katolis kā mēs ar jums, Perīnas kundze, nomierinieties, un sātans nav mūsu sabiedrotais, toties mūs atbalsta pats karalis. _

— Ak tā! Bet prevo kungu arī kāds atbalsta.

— Kas tad?

— Hercogiene d' Etampa.

— Tādā gadījumā mūsu spēki ir līdzīgi, — Askānio pie­bilda.

— Un ja mesers d'Esturvils jums atsaka?

— Maestro Benvenuto ieņems pili ar varu.

— Un ja mesers Robērs ieslēgsies šeit kā cietoksni?

— Maestro Čellīni ieņems pili triecienā.

— Meseram prevo ir divdesmit četri apbruņoti sargi, padomājiet par to.

— Maestro Benvenuto Čellīni ir desmit mācekļi. Kā redzat, mūsu spēki joprojām ir līdzīgi, Perīnas kundze.

— Toties pats mesers d'Esturvils ir bīstams pretinieks; viņš notrieca zemē visus, kas uzdrīkstējās mēroties ar'viņu spēkiem turnīrā par godu Fransuā Pirmā kāzām.

— Brīnišķīgi! Tieši ar tādu drosminieku, Perīnas kundze, maestro Benvenuto grib pamēroties spēkiem. Viņš, tāpat kā mesers d'Esturvils, līdz šim ir notriecis zemē visus sa­vus ienaidniekus, atšķirība vienīgi tāda, ka tie, kurus uz­varēja jūsu prevo, pēc pāris nedēļām atkal bija sveiki un veseli, turpretī tie, kam bija darīšana ar manu skolotāju, tā arī nepiecēlās vairs un pēc trim dienām viņus aiznesa uz kapiem.

— Ak, būs nelaime, būs nelaime! — Perīnas kundze nomurmināja. — Stāsta, ka ielenktajās pilsētās, jaunais cilvēk, notiekot briesmu darbi.

— Nomierinieties, Perīnas kundze, — Askānio smie­damies atbildēja. — Jūsu uzvarētāji būs žēlsirdīgi.

— Es stāstu to visu tāpēc, dārgais draugs, ka baidos no asins izliešanas, — atbildēja Perīnas kundze, kurai acīm­redzot nebija nekādu iebildumu iegūt atbalstu uzbrucēju vidū. — Tas, ka jūs dzīvotu kaimiņos, būtu gluži patīkami, jo mums šai nolādētajā nostūrī trūkst jebkādas sabiedrības. Mesers d'Esturvils mūs abas, savu meitu un mani, nolēmis visīstākajam ieslodzījumam, mēs esam kā divas nabaga mūķenes, lai gan, paldies dievam, neesam devušas solī­jumu neprecēties. Cilvēks nedrīkst būt viens, teikts svē­tajos rakstos, bet, ja svētajos rakstos teikts «cilvēks», tas attiecas arī uz sievieti, vai nav tiesa, jaunais cilvēk?

— Pats par sevi saprotams.

— Bet mēs šais milzīgajās telpās esam gluži vienas un, protams, briesmīgi garlaikojamies.

— Vai tad jūs neviens neapmeklē? — Askānio pavai­cāja.

— Žēlīgais dievs! Kā jau es sacīju, mēs dzīvojam šeit sliktāk par mūķenēm. Mūķenēm vismaz atļauts satikties ar tuviniekiem un sarunāties ar draugiem caur režģi. Vi­ņām ir ēdamistaba, kur viņas pulcējas kopā, sarunājas un tērzē. Tā, protams, nav nekāda īstā jautrība, taču viņas to­mēr mazliet izklaidējas. Pie mums laiku pa laikam ierodas vienīgi mesers prevo, lai nostrostētu meitu — acīmredzot tālab," ka viņa kļūst aizvien skaistāka, jo, goda vārds, tā ir nabadzītes vienīgā vaina. Arī mani pie reizes izbar un piekodina stingrāk uzmanīt Kolombu. Žēlīgais dievs! Viņa taču neredz nevienas dzīvas dvēseles un, ja nepārmītu kādu vārdu ar mani, tik vien pavērtu lūpas, lai noskaitītu lūgšanu. Tāpēc, es lūdzu jūs, jaunais cilvēk, nevienam ne­sakiet, ka jūs esat šeit ielaists, ka pēc Lielās Nelas pils apskates esat iegriezies pie mums parunāties Mazajā pilī.

— Kā! — Askānio iesaucās. — Pēc Lielās Nelas pils apskates es atgriezīšos ar jums Mazajā pilī? Tātad es…

Askānio aprāvās, apjautis, ka viņa prieks ir pārāk at­klāts.

— Diez vai būtu pieklājīgi, jaunais cilvēk, ja reiz esat stādīts priekšā Kolombas jaunkundzei, bet viņa — daru jums zināmu — šeit ir saimniece, kad viņas tēva nav mā­jās, — diez vai būtu pieklājīgi no jūsu puses atstāt Nelas pili pēc sarunas vienīgi ar mani, nepasakot viņai pat ar­dievas. Protams, ja jums tas nav pa prātam, varat būt brīvs un iziet uz ielas tieši no Lielās Nelas pils, kur ir savi vārti.

— Nekādā ziņā! — Askānio iesaucās. — Sasodīts! Ticiet man, Perīnas kundze, es esmu audzināts ne sliktāk par ci­tiem un pret dāmām vienmēr esmu pieklājīgs. Tikai, lūdzu, Perīnas kundze, dosimies uz Lielo pili tūlīt pat, es ļoti stei­dzos.

Patiešām, uzzinājis, ka būs vēl iespējams atgriezties Ma­zajā Nelas pilī, Askānio steidzās ātrāk apskatīt Lielo pili. Arī Perīnas kundze, baidīdamās, ka pēkšņi varētu ieras­ties pats prevo, nevēlējās Askānio ilgāk aizkavēt, un, paņē­musi atslēgu saišķi, kas karājās aizdurvē, viņa devās pa priekšu.

Ieskatīsimies tad arī mēs kopā ar Askānio Lielajā Nelas pilī, kur kopš šā brīža noritēs mūsu vēstījuma galvenie notikumi.

Pils jeb, pareizāk sakot, Nelas muiža, kā to parasti tais laikos sauca, atradās Sēnas kreisajā krastā, kas lasītājam jau zināms, tai pašā vietā, kur pēc tam uzcēla Nevērās pili, bet pēc tam naudas kaltuvi un institūtu. Pils pacēlās Parī­zes rietumu nomalē, un aiz tās mūriem bija redzams pil­sētas grāvis un Prēoklēras zaļās pļavas. Šo pili VIII gad­simta beigās uzcēla Nelas senjors Amori no Pikardijas. 1308. gadā Filips Skaistais nopirka pili un padarīja to par karaļa rezidenci. 1520. gadā Nelas torni, kas bija slavens ar savu asiņaino un trakulīgo pagātni, atdalīja no pils, gar Sēnu uzbūvēja krastmalu, bet pāri grāvim pārmeta tiltu, un tā drūmais tornis stāvēja upes krastā vientuļš un sku­mīgs gluži kā grēku nožēlnieks.

Nelas muiža bija tik plaša, ka torņa atdalīšana gandrīz nemaz nebija jūtama. Tas bija turpat vesels ciemats; augsts mūris ar platiem, smaili velvētiem lielajiem vārtiem un mazajiem dienesta vārtiņiem to nošķīra no krastmalas. Vis­pirms ienācējs nokļuva plašā četrstūrainā pagalmā, kuru ietvēra mūris ar divām durvīm: vienas atradās pa kreisi, otras — pagalma dziļumā. Ja apmeklētājs ienāktu, kā bija ienācis Askānio, pa durvīm kreisajā pusē, viņa skatienam pavērtos neliela brīnumjauka, gotiskā stilā celta XIV gad­simta ēka: tā bija Mazā Nelas pils, kuras dienvidu sienu ieskāva dārzs. Ja turpretī apmeklētājs ienāktu pa durvīm, kas atradās pagalma dziļumā, tad pa labi viņš ieraudzītu viscaur no akmeņiem mūrēto Lielo Nelas pili ar diviem smailiem sānu torņiem, kurus apņēma balustrādes, ar stū­rainu fasādi, augstiem logiem, krāsainām rūtīm un div­desmit vēj rādītājiem, kas čīkstēja vējā. Mūsu dienās tur . pietiktu vietas trim banku namiem.

Ja apmeklētājs ietu tālāk, viņš apmaldītos visāda veida un lieluma dārzos, un šais dārzos viņš ieraudzītu bumbo- tavu, laukumu serso spēlei, lietuvi, arsenālu un vēl tālāk — putnu mājas, staļļus, govju un aitu kūtis. Mūsu dienās tur pietiktu vietas trim fermām.

Tas viss gan bija gaužām nolaists un atstāts novārtā, jo dārznieks Rembo un divi viņa palīgi teju, teju jaudāja apkopt Mazās Nelas pils dārzu, kur Kolomba audzēja pu­ķes un Perīnas kundze — kāpostus. Taču vietas pilī ne­trūka, apgaismojums bija labs, viss bija pamatīgi celts, un, ieguldot mazliet darba un naudas, tur varēja ierīkot pasaulē vislabāko darbnīcu.

Bez tam, ja ari pils nebūtu tik ērta, Askānio jūsmotu par to tikpat dedzīgi, jo tepat tuvumā dzīvoja Kolomba, un tas bija galvenais.

Apskate tika izdarīta ātri: izveicīgais jauneklis visu ap­lūkoja, visu pārbaudīja, visu novērtēja vienā acumirklī.

Perinās kundze, sākumā velti nopūlējusies tikt viņam līdzi, pēc brīža atdeva viņam atslēgu saišķi, kuru viņš, pabeidzis apskati, godīgi atdeva atpakaļ.

— Bet tagad, Perīnas kundze, — Askānio sacīja, — es esmu jūsu rīcībā.

— Tad ejam, jaunais cilvēk, atpakaļ uz Mazo Nelas pili, jo tā rīkoties mums prasa labais tonis.

— Protams! Pretējā gadījumā mana izturēšanās būtu augstākā mērā nepieklājīga.

— Un, pielūkojiet, Kolombai ne vārda par jūsu nāciena iemeslu!

— Ak dievs, par ko tad lai runāju ar viņu? — Askānio iesaucās.

— Cik jūs neattapīgs, skaistulīti Jūs taču pats sacījāt, ka esat zeltkalis!

— Tā tas tiešām ir.

— Jauki! Tad runājiet ar viņu par rotaslietām; šāda saruna allaž tīkama pat viskautrākajai meitenei. Ja viņa ir Ievas meita, tad viņai patīk viss, kas spīd. Turklāt na­badzītei ir tik maz iespēju izklaidēties, viņa dzīvo tik vien­tuļi, ka viņu mazliet iepriecināt ir dievam tīkams darbs. Protams, laimīgas laulības viņas gados būtu labākais ieprie­cinājums. Tāpēc ikreiz, kad Robēra kungs ierodas pie mums, es viņam klusiņām saku: «Izdodiet viņu pie vīra, izdodiet nabadzīti pie vīra.»

Nemaz nedomādama, ka šāda vaļsirdīga izrunāšanās varētu nepatikt meseram d' Esturvilam, Perīnas kundze devās uz Mazo Nelas pili un kopā ar Askānio iegāja istabā, kur viņi bija atstājuši Kolombu.

Kolomba domīga un aizsapņojusies sēdēja tai pašā pozā, kādā mēs viņu atstājām. Vienīgi kādas divdesmit reizes viņa tika pacēlusi galvu un paraudzījusies uz durvīm, pa kurām bija izgājis skaistais jauneklis, tālab, izsekojot viņas skatieniem, varētu nodomāt, ka viņa gaida Askānio. Taču, tiklīdz durvis atvērās, Kolomba tik manīgi ķērās pie izšūšanas, ka nedz Perīnas kundzei, nedz Askānio nevarēja ne prātā ienākt, ka darbs ticis pārtraukts.

Kā gan viņa nojauta, ka jaunais cilvēks nāca aiz dueņ- jas? To visu varētu izskaidrot ar magnētismu, ja vien mag­nētisms tais laikos jau būtu izgudrots.

— Kolomba, es jums atvedu jaunekli, kas sniedza mums svētīto ūdeni, jo es, drostaliņ, tūdaļ pazinu, ka tas ir viņš.

Es jau dzīros viņu izvadīt pa Lielās Nelas pils vārtiem, taču viņš ieteicās, ka neesot no jums atvadījies. Un tā ir vistīrākā patiesība, jo jūs neesat pārmijuši ne pušplēsta vārdiņa. Bet jūs abi, paldies dievam, neesat mēmi…

— Perīnas kundze! — Kolomba pārtrauca dueņju paga­lam apmulsusi.

— Kas vēl nebūs! Jums nav par ko sarkt. Msjē Askānio ir kārtīgs jauns cilvēks, bet jūs esat prātīga meitene. Bez tam viņš, kā redzams, ir lielisks meistars, kurš prot ap­strādāt dārgakmeņus un pagatavot rotaslietas, kas dai­ļām meitenēm tik ļoti patīk. Ja jūs vēlaties, drostaliņ, viņš atnesīs savus izstrādājumus šurp.

— Man nekā nevajag, — Kolomba nočukstēja.

— Pašreiz varbūt arī nevajag, taču, es ceru, jūs neno­mirsiet aiz vientulības šai nolādētajā kaktā! Jums jau ir sešpadsmit gadi, Kolomba, un pienāks diena, kad jūs būsiet daiļa līgava un jums dāvās visādas rotas; pēc tam jums kā dižciltīgai dāmai būs vajadzīgas dažnedažādas dārglietas. Tad labāk dot priekšroku šim jaunajam cil­vēkam, nevis citiem meistariem, kas, protams, nav viņa vērti.

Kolomba cieta. Pamanījis to, Askānio, kuru Perīnas kun­dzes paredzējumi ne sevišķi iepriecināja, nāca talkā na­baga meitenei, kurai daudz vieglāk būtu sarunāties ar jaunekli nekā klausīties dueņjas skaidrojumus.

— O! Esiet tik laipna, jaunkundz, — viņš sacīja, — un atļaujiet man atnest dažus manus darbus. Tagad man šķiet, ka visas rotaslietas esmu darinājis tikai jums, ka esmu strādājis, domādams par jums. O, varat tam ticēt, jo mēs, juvelieri, nieciņos, kas pagatavoti no zelta, sudraba un dārgakmeņiem, reizēm ieliekam savas labākās ieceres. Diadēmās, kas kronē jūsu galvas, sprādzēs, kas apņem jūsu rokas, kaklarotās, kas glāsta jūsu plecus, ziedos, putnos, eņģeļos un himerās, kas noslēpumaini kaut ko čukst jums ausīs, reizēm izpaužas godbijīgs dievinājums, kādu mēs izjūtam pret jums.

Un sacīsim atklāti, kā tas pieklājas godprātīgam noti­kumu aprakstītājam, ka, dzirdot šos maiguma pilnos vār­dus, Kolombas sirds ielīksmojās, jo Askānio, kas tik ilgi bija klusējis, beidzot bija sācis runāt un runāja tā, kā pie- dienas runāt tam, kuru viņa iztēlojusies savos sapņos, tā­lab, pat nepaceldama acis, meitene juta, kāds dedzīgs, starojošs skatiens viņai pievērsts, bet ārzemnieciskais ak­cents piešķīra īpašu valdzinājumu jaunekļa vārdiem, kas Kolombai bija jauni un nesaprotami, piešķīra dziļāku jēgu un neatvairāmu burvīgumu tai vieglajai un harmoniska­jai mīlas valodai, ko meitenes saprot, iekāms pašas sāk tajā runāt.

— Protams, — Askānio turpināja, joprojām nenovērs­dams skatienu no Kolombas, — protams, mēs itin nemaz nevairojam jūsu skaistumu. Arī dievs nekļūst varenāks no tā, ka mēs izgreznojam viņa altāri. Mēs tikai ietveram sievietes daiļumu visā, kas ir tikpat jauks un valdzinošs kā viņa pati, lai pēc tam, nostājušies ēnā, mēs, mirdzošo rotu necilie darinātāji, redzētu jūs visā jūsu starojošajā skaistumā un, domādami par savu niecību, gūtu mierinā­jumu apziņā, ka mūsu meistarība cēlusi jūs vēl augstāk.

— Ak, msjē, — Kolomba mulsi atbildēja, — man droši vien nekad nebūs lemts nēsāt jūsu brīnišķīgos darināju­mus, nudien, man viņi nebūs vajadzīgi; es dzīvoju vien­tulībā un aizmirstībā, bet šī vientulība un aizmirstība mani nemaz nenomāc; es pat mīlu to un gribētu tā dzīvot vien­mēr, un tomēr es ļoti vēlētos palūkoties uz jūsu darinā­tajām rotaslietām; nevis greznoties ar tām, bet apbrīnot tās.

Un, baiļodamās, ka nav pateikusi pārāk daudz, bet var­būt tāpēc, lai nepateiktu ko vairāk, Kolomba apklusa, pa­locījās un izspurdza laukā tik steidzīgi, ka vairāk piere­dzējis cilvēks šo aiziešanu iztulkotu par bēgšanu.

— Brīnišķīgi! — Perīnas kundze iesaucās. — Beidzot mēs sākam koķetēt. Nudien, man jāteic, ka jūs, jaunais cilvēk, runājat kā no grāmatas. Tūdaļ redzams, ka jūsu pusē zina noslēpumu, kā iepatikties cilvēkiem; jūs uzreiz dabūjāt mani savā pusē, un es nudien no visas sirds vēlos, lai prevo kungs neapietas ar jums pārlieku bargi. Tad uz redzēšanos, jaunais cilvēk, un pasakiet savam skolotājam, lai viņš piesargās. Brīdiniet viņu, ka mesers d'Esturvils ir gatavais velns un bez tam visai ietekmīga persona galmā. Lai jūsu skolotājs uzklausa mani un atsakās no sava no­doma: nepārcelieties uz Lielo Nelas pili un nekādā gadī­jumā neieņemiet to ar varu. Bet ar jums mēs vēl re­dzēsimies, vai ne? Un, galvenais, neticiet Kolombai: viņa mantojusi no savas nelaiķa mātes tādu bagātību, ka var atļauties jebkuru untumu un samaksāt par jūsu rotām div- desmitreiz dārgāk, nekā tās patiesībā vērtas. Starp citu, atnesiet arī kādu vienkāršāku rotaslietu: varbūt viņai ienāk prātā to uzdāvināt man. Paldies dievam, vēl neesmu tik veca, lai nevarētu kādam patikt. Jūs mani saprotat, vai ne?

Un, nolēmusi, ka būs drošāk, ja savus vārdus viņa arī kaut kā apliecinās, Perīnas kundze pieskārās jaunekļa ple­cam. Askānio nodrebēja kā cilvēks, kas pēkšņi uzmodināts no miega. Jauneklim šķita, itin kā viņš būtu to visu sap­ņojis. Viņš nespēja aptvert, ka bijis pie mīļotās, neti­cēja, ka šī skaidrā būtne, kuras dziedošā balstiņa vēl aiz­vien skanēja viņam ausīs, bet slaikais stāvs joprojām vī­dēja acu priekšā, patiešām bija tā pati, par kuras skatienu vēl vakar un šodien no rīta viņš būtu atdevis savu dzī­vību.

Tālab pārpilns laimes un nākotnes cerību viņš apsolīja Perīnas kundzei visu, ko vien viņa vēlējās, pat neklausī­damies, ko viņa lūdz. Vienalga! Vai tad viņš nebija gatavs atdot visu, kas vien viņam piederēja, lai tikai atkal sa­staptos ar Kolombu?

Taču, apjautis, ka palikt šeit ilgāk nav vēlams, viņš at­vadījās no Perīnas kundzes, apsolīdams atnākt nākamajā rītā.

Izgājis laukā no Mazās Nelas pils, Askānio sastapa divus pretimnācējus. Viens no viņiem tā paskatījās uz viņu, ka no skatiena vien, nemaz jau nerunājot par apģērbu, jau­neklis sazīmēja prevo.

Askānio arī pārliecinājās par to, kad redzēja, ka abi pretimnācēji klauvē pie vārtiem, pa kuriem viņš nupat bija izgājis laukā, un jauneklis nožēloja, ka nav atstājis pili ātrāk, jo kas var zināt, vai viņa neapdomība nenāk par ļaunu Kolombai…

Lai nepievērstu sev uzmanību, ja gadījumā prevo būtu viņu ievērojis, Askānio devās prom, pat neatskatīdamies uz plašajā pasaulē vienīgo stūrīti, kuru viņš šai mirklī tik ļoti alka iegūt uz visiem laikiem.

Atgriezies darbnīcā, viņš ieraudzīja, ka Benvenuto ir gaužām norūpējies. Cilvēks, kuru viņi tika sastapuši uz ielas, bijis gleznotājs Primatičo, kurš steidzies, kā tas kriet­nam novadniekam piedienas, brīdināt Čellīni, ka Fran­suā Pirmā vizītes laikā tēlnieks nav bijis pietiekami pie­sardzīgs un iemantojis sev nāvīgu ienaidnieku — hercogieni d'Etampu.