Bezgalīgais stāsts

XIV.Klīstoša kalna sirmgalvis

īstas lavīnas rībēdamas gazas pari saplaisajušam kalnu krantim, sniega vētras plosījās starp ledus klātām klinšu smailēm, aurodamas sapinās alās un aizās un no jauna brāzās pāri šļūdoņu plašajiem laukumiem. Šim apvidum tie nebūt nebija neparasti laika apstākļi, jo Likteņa kalni — tāds bija dots tiem nosaukums — bija paši lielākie un augstākie visā Fantāzijā un to augstākā smaile vārda tiešajā nozīmē sniedzās līdz pašām debesīm.

Šajā mūžīgo ledāju apvidū neuzdrošinājās ieklīst pat visdrosmīgā­kie kalnu kāpēji. Vai — precīzāk sakot — jau bija pagājis tik neiedo­mājami ilgs laiks, kopš kādam bija izdevies uzrāpties, ka neviens to vairs neatcerējās. Jo šis bija viens no neizprotamajiem likumiem, kuru Fantāzijas valstībā bija daudz: tikai tad Likteņa kalnus spēja uzveikt kāds kalnu kāpējs, kad iepriekšējais, kurš to paveicis, bija pilnībā aizmirsts un par viņu vairs neliecināja arī neviens akmenī vai dzelzī kalts uzraksts. Un tāpēc katrs, kas to paveica, vienmēr bija pirmais.

Šeit augša nespeja eksistet neviena dzīva būtne, izņemot dažus milzīgus ledainus — ja viņus vispār var uzskatīt par dzīvām būtnēm, jo viņi kustējās tik neiedomājami lēni, ka bija vajadzīgi gadi, lai šie ledaini paspertu vienu vienīgu soli, un gadu simteņi, lai izietu mazā pastaigā. Tāpēc saprotams, ka viņi spēja kontaktēties tikai ar sev līdzīgiem un par pārējo Fantāzijas pasauli viņiem nebija ne mazākās nojausmas. Viņi uzskatīja sevi par Visuma vienīgajām dzīvajām būtnēm.

Tāpēc vēl jo apmulsušāki viņi tagad blenza lejā uz mazo punktiņu, kas pa līkloču ceļiem, pa nepārvaramiem klinšu izciļņiem ledaini spīdīgajās, stāvajās sienās, pa šķautnēm, asām kā naža asmens, cauri dziļām aizām un plaisām arvien vairāk tuvojās kalna galotnei.

Šis punktiņš bija stikla palankīns, kurā atdusējās Bērnišķā ķeizariene un kuru nesa četri viņas neredzamie spēki. Tas tikpat kā nemaz neizcēlās no apvidus, jo palankīna stikls līdzinājās caurspīdī­gam ledus gabalam, un Bērnišķās ķeizarienes baltais tērps un mati gandrīz neatšķīrās no sniega visapkārt.

Sen jau viņa bija ceļā, daudzas dienas un naktis, četri spēki bija nesuši palankīnu cauri lietum un saules svelmei, cauri tumsai un mēness gaismai, arvien tālāk, kā bija pavēlēts, arvien tālāk, vienalga kurp. Viņa nešķiroja, ko spēs pārvarēt un ko varbūt ne, tāpat kā agrāk nebija neko šķirojusi savā pasaulē, bet bija pieņēmusi visu — tumšo un gaišo, skaisto un atbaidošo. Viņa bija gatava pakļauties visam, jo Klīstošā kalna sirmgalvis varēja būt visur un nekur.

Un tomēr ceļš, kuru izvēlējās četri neredzamie spēki, nebija gluži nejaušs. Arvien biežāk tukšums, kas tagad jau bija aprijis veselas zemes, atstāja viņiem izejai vienu vienīgu taciņu. Dažkārt tas bija tilts, ala vai vārti, pa kuriem viņi vēl pēdējā mirklī paguva izsprukt, dažkārt tie bija pat kāda ezera vai jūras līča viļņi, pāri kuriem spēki nesa palankīnu ar nedziedināmi slimo valdnieci, jo šie nesēji nejuta atšķirības starp cietu un šķidru.

Tā viņi beidzot bija sākuši kāpt Likteņa kalnu galotnē — ledai­najā, stingajā pasaulē — un kāpa tālāk neapturami un nenogurdi­nāmi. Un, kamēr Bērnišķā ķeizariene nedeva citu pavēli, viņi nesa palankīnu arvien tālāk. Taču valdniece, aizvērusi acis, gulēja savos spilvenos un nekustējās. Tā viņa gulēja jau ilgi. Un pēdējie vārdi, ko viņa bija izrunājusi,— tā bija pavēle, atvadoties no Ziloņkaula torņa, — «vienalga kurp».

Palankīns tagad virzījās cauri dziļai aizai ar kalnu strautu — plai­sai, kuras malās slējās divas klinšu sienas, kas atradās viena no otras tik tuvu, ka palankīns tik tikko izspraucās cauri. Zemi klāja čagans sniegs, tas varēja būt metriem dziļš, taču neredzamie nesēji nestiga tajā un pat neatstāja pēdu nospiedumus. Šajā klinšu spraugā bija ļoti tumšs, jo dienas gaisma krita tikai no šauras strēles augstu gaisā. Ceļš veda pamazām kalnup, un, jo augstāk palankīns nonāca, jo vairāk tuvojās dienas gaismas strēlei. Tad, gandrīz vai negaidīti, klinšu krantis pēkšņi atkāpās malā un skatienam pavērās plašs, balti mirdzošs laukums. Šī bija visaugstākā vieta, jo Likteņa kalnu virsotne bija nevis kādā smailē, kā vairumam citu kalnu, bet šajā augstkalnu līdzenumā, kas bija tik plašs kā vesela zeme.

Taču tagad pārsteidzošā kārtā līdzenuma vidū pacēlās kāds mazāks savāda izskata kalns. Tas bija ļoti šaurs un augsts, līdzīgs Ziloņkaula tornim, tikai spīdīgi zils. Tas sastāvēja no daudzām dīvaini veidotām šķautnēm, kas gluži kā otrādi apgāztas milzu lāstekas tiecās debesīs. Apmēram kalna vidū uz trim šādām šķautnēm atradās ola mājas lielumā.

Puslokā ap šo olu un aiz tās slējās zilas lāstekas, garākas par varenu ērģeļu stabulēm, un veidoja īsto smaili. Lielajā olā bija apaļš caurums, kas pēc izskata atgādināja logu vai dunas. Un šajā caurumā tagad parādījās seja, kas raudzījās uz palankīnu.

Gluži kā sajutusi šo skatienu, Bērnišķā ķeizariene atvēra acis un atbildēja tam.

— Stāt!— viņa klusītiņām pavēlēja.

Neredzamie spēki apstājās.

Bērnišķā ķeizariene piecēlās.

— Tas ir viņš,— valdniece turpināja.— Ceļa pēdējais posms man jāiet vienai. Gaidiet mani šeit, lai kas ari notiktu.

Seja olas apaļajā caurumā bija nozudusi.

Bērnišķā ķeizariene izkāpa no palankīna un devās pāri plašajam sniega klajumam. Tas bija ļoti smags ceļš, jo valdniece gāja basām kājām un sniegam pāri klājās sērsna. Pie katra soļa ielūzdama, stikla cietā sērsna savainoja viņas maigās kājas. Ledainais vējš raustīja baltos matus un tērpu.

Beidzot Bērnišķā ķeizariene bija sasniegusi zilo kalnu un stāvēja pie lāstekām, gludām kā stikls.

No lielās olas apaļā, tumšā cauruma izslīdēja garas trepes, daudz, daudz garākas, nekā olā vispār varēja būt vietas. Beidzot tās aizsniedzās līdz zilā kalna piekājei, un, kad Bērnišķā ķeizariene tās satvēra, viņa redzēja, ka tās ir veidotas tikai un vienīgi no burtiem, kas saāķēti cits aiz cita, un katrs kāpslis bija viena rindiņa. Bērnišķā ķeizariene sāka kāpt un, pieveikdama kāpsli pēc kāpšļa, vienlaikus lasīja vārdus:

PROJĀM EJ! MAN TEVI JĀAPTUR — TIKTIES NEDRĪKSTAM NEKAD NEKUR! NEKĀP AUGSTĀK, ATGRIEZIES,

CITĀDI MUMS SLIKTI IES! ES MUMS VISIEM LABU VĒLU — APSTĀJIES, VĒL NAV PAR VĒLU! JA MĒS SATIKSIMIES ABI,

TAD NUDIEN VAIRS NEBŪS LABI: JUKU JUKĀM SAJUKS VISS — IZAUGS BRIESMĪGS MUDŽEKLIS. GALS UN SAKUMS VIENUVIET TĀ VIS NEDRĪKST KOPĀ IET.

Viņa apstājās, lai savāktu spēkus no jauna, un paskatījās uz augšu. Vēl bija jākāpj ļoti augstu. Pagaidām ceļš nebija ne pusē.

— Klīstošā kalna sirmgalvi,— viņa skaļi sacīja,— ja tu negribi, lai mēs satiekamies, tad nevajadzēja man rakstīt šīs kāpnes. Tieši tavs aizliegums ved mani pie tevis.

Un viņa kāpa tālāk.

TO, KO DARI, TO, KO RADI TU, ES KĀ HRONISTS PIERAKSTU.

VISS, KAS DZĪVS IR KĀDREIZ BIJIS, ŠAJOS BURTOS PĀRTOP MIRIS.

ŠEITAN BEIDZAS TIEŠI TAS, KAS CAUR TEVI IESĀKĀS.

MŪŽAM JAUNA BŪSI, ĶEIZARIEN, VISAM SAKUMS TU AIZVIEN.

ES NO SĀKTA GALA - VECIS, MŪŽAM VISU ESMU BEIDZIS. DZĪVAIS NEDRĪKST SEVI PAŠU ACĪM SKATĪT MIRUŠU.

Atkal valdniecei vajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu.

Tagad viņa jau bija ļoti augstu, un trepes šūpojās sniega vētrā kā zars. Bērnišķā ķeizariene stingri ieķērās ledainajos burtu kāpšļos un kāpa vēl pēdējo gabalu pa kāpnēm augšā.

JA TEV BRĪDINĀJUMS ŠIS ŠĶIETAS BIJIS NEBIJIS, JA TU GRASIES DARĪT TO — TELPĀ, LAIKĀ AIZLIEGTO, LAI TAD NOTIEK — LAIPNI LŪDZU TEVI, NĀC, BET VAINO PATI SEVI!

Kad pēdējie kāpšļi palika aiz muguras, Bērnišķā ķeizariene klusītiņām nopūtās un pārlaida skatienu pāri savam augumam lejup. Viņas platais, baltais tērps bija driskās, pie visām burtu trepju svītriņām, ķeksīšiem un punktiņiem karājās tā skrandas. Tas, ka burti pret viņu nav labi noskaņoti, jau nebija nekas jauns. Šī attieksme bija abpusēja.

Priekšā Bērnišķā ķeizariene redzēja olu un apaļo caurumu, kurā izbeidzās trepes. Viņa iekāpa olā. Caurums aiz muguras acumirklī aizvērās. Bērnišķā ķeizariene nekustēdamās stāvēja tumsā un gaidīja, kas notiks.

Taču ilgu laiku nenotika nekas.

— Te es esmu,— viņa beidzot klusi sacīja tumsā. Balss atbalsojās kā lielā, tukšā zālē — bet varbūt arī tā bija kāda cita — daudz zemāka balss, kas viņai atbildēja ar tiem pašiem vārdiem?

Mazpamazām Bērnišķā ķeizariene tumsā saskatīja kādu vārgu, sarkanīgu gaismas staru. To izstaroja grāmata, kas atvērta karājās gaisā olveida telpas vidū. Grāmata stāvēja ieslīpi, un bija redzams iesējums. Tā bija iesieta vara krāsas vākos, un, tāpat kā uz dārglietas, kas karājās kaklā Bērnišķajai ķeizarienei, arī uz šīs grāmatas bija redzamas divas čūskas, kas, iekodušās viena otrai astē, izveidoja ovālu. Šis ovāls ieskāva virsrakstu:

Bezgalīgais stāsts.

Bastiāns samulsa. Tā taču bija tieši tā grāmata, kuru viņš tagad lasa! Zēns vēlreiz paskatījās uz to. Jā, nekādu šaubu, runa bija par to pašu grāmatu, kuru viņš turēja rokās. Bet kā tad šī grāmata varēja uzrasties pati sevī?

Bērnišķā ķeizariene bija pienākusi tuvu un lūkojās tagad uz kāda vīra seju, kura atradās otrpus lidojošās grāmatas un kuru no apakšas, no atvērtajām grāmatas lapām apspīdēja zilgana gaisma. Šo gaismu izstaroja zilganzaļais raksts grāmatā.

Vīra seja izskatījās kā vecum veca koka miza, tik ļoti tā bija grumbu izarta. Bārda bija balta un gara, un acis bija tik dziļi iekritušas tumšajos dobuļos, ka tās nebija redzamas. Mugurā vīram bija zils mūka virstērps ar kapuci pār galvu un rokā kāds rakstāmais, ar kuru viņš rakstīja grāmatā. Sirmgalvis nepacēla acis.

Bērnišķā ķeizariene ilgu laiku stāvēja klusēdama un raudzījās uz viņu. To, ko viņš darīja, īstenībā nemaz nevarēja nosaukt, par rakstīšanu, viņa zīmulis drīzāk lēnām slīdēja pāri tukšajai lappusei, bet burti un vārdi veidojās gluži kā paši no sevis, tie it kā iznira no nebūtības.

Bērnišķā ķeizariene lasīja, kas tur rakstīts, un tas bija tieši tas, kas šajā acumirklī notika, proti: «Bērnišķā ķeizariene lasīja, kas tur rakstīts …»

— Visu, kas notiek,— viņa sacīja,— tu pieraksti.

— Viss, ko es pierakstu, notiek,— skanēja atbildē. Un atkal tā bija tā pati zemā, tumšā balss, ko viņa bija dzirdējusi kā pati savu atbalsi.

Savādi, ka Klīstošā kalna sirmgalvis nebija atvēris muti. Viņš pierakstīja viņas un savus vārdus, un valdniece bija tos tā dzirdējusi, it kā tikai atcerēdamās, ka viņš nupat runājis.

— Tu un es,— viņa vaicāja,— un visa Fantāzija … vai tas viss ir pierakstīts šajā grāmatā?

Sirmgalvis rakstīja, un vienlaikus Bērnišķā ķeizariene dzirdēja atbildi:

— Tā nav. Šī grāmata ir visa Fantāzija un tu, un es.

— Un kur ir šī grāmata?

— Grāmatā,— viņš ierakstīja atbildi.

— Tad tā ir tikai gaisma un atspīdums?— viņa vaicāja.

Un Klīstošā kalna sirmgalvis rakstīja, bet Bērnišķā ķeizariene dzirdēja viņu sakām:

— Ko rāda spogulis, kas redzams spogulī? Vai tu zini to, vēlmju valdniece Zeltace?

Bērnišķā ķeizariene brīdi klusēja, un sirmgalvis vienlaikus uzrak­stīja, ka viņa klusē.

Tad viņa gandrīz vai čukstus sacīja:

— Man vajadzīga tava palīdzība.

— Es zinu,— viņš atbildēja rakstīdams.

— Jā,— viņa atteica,— droši vien. Tu esi Fantāzijas atmiņa un zini visu, kas noticis līdz šim acumirklim. Bet vai tu nevari pašķirt savu grāmatu uz priekšu un paskatīties, kas vēl notiks?

— Tukšas lapas!— skanēja atbildē.— Es varu tikai atskatīties uz to, kas jau noticis. Es to varēju lasīt, kamēr es rakstīju. Un es to zinu tālab, ka lasīju. Un es to rakstīju tālab, ka tas notika. Tā «Bezgalīgais stāsts» raksta ar manu roku pats sevi.

— Tu tātad nezini, kāpēc es esmu pie tevis atnākusi?

«— Nē,— viņš, joprojām rakstīdams, atbildēja zemajā balsī,— un man gribētos, lai tu to nebūtu darījusi. Caur mani viss kļūst nemainīgs un galīgs — arī tu, vēlmju valdniece Zeltace. Šī ola ir tavs kaps un tavs zārks. Tu esi iegājusi Fantāzijas atmiņā. Kā tu iedomājies no Šejienes kādreiz atkal izkļūt laukā?

— Ikviena ola ir jaunas dzīvības sākums,— viņa atbildēja.

— Taisnība,— sirmgalvis rakstīdams sacīja,— bet tikai tad, kad saplīst tās čaumala.

— Tu vari to atvērt,— Bērnišķā ķeizariene iesaucās,— tu mani ielaidi!

Sirmgalvis papurināja galvu un to pierakstīja.

— To paveica tavs spēks. Bet tagad tu esi šeit, un tev tā vairs nav. Mēs esam ieslēgti uz laiku laikiem. Patiesi, tu nedrīkstēji nākt! Tās ir «Bezgalīgā stāsta» beigas.

Bērnišķā ķeizariene smaidīja un nelikās ne mazākā mērā satraukta.

— Tu un es,— viņa sacīja,— mēs to vairs nespējam. Taču ir kāds cits, kam tas ir pa spēkam.

— Jaunu sākumu radīt,— vecis rakstīja,— spēj tikai cilvēkbērns.

— Jā,— viņa atbildēja,— cilvēkbērns.

Klīstošā kalna sirmgalvis lēnām pacēla acis un pirmo reizi paraudzījās uz Bērnišķo ķeizarieni. Bija tā, it kā šis skatiens nāktu no Visuma otra gala — no neizmērojama tāluma, no dziļdziļas tumsas. Viņa tam atbildēja ar savām zelta acīm un izturēja to. Šī saskatīšanās atgādināja cīņu bez vārdiem, bez kustībām. Beidzot vecis atkal noliecās pār savu grāmatu un rakstīja:

— Ievēro robežu, kas arī tev ir nosprausta!

— Es ievērošu,— valdniece atbildēja,— taču tas, par kuru es runāju un kuru es gaidu, to sen jau ir pārkāpis. Viņš lasa šo grāmatu, kuru tu raksti, un dzird ikvienu vārdu, kuru mēs runājam. Viņš tātad ir pie mums.

— Taisnība,— Bērnišķā ķeizariene dzirdēja veča balsi, kamēr viņš rakstīja,— arī viņš jau neatsaucami iegājis «Bezgalīgajā stāstā», jo tas ir viņa paša stāsts.

— Izstāsti man to!— Bērnišķā ķeizariene pavēlēja.— Tu esi Fan­tāzijas atmiņa, izstāsti man to — no sākta gala un vārds vārdā, kā tu to esi uzrakstījis!

Sirmgalvja roka, ar kuru viņš rakstīja, sāka trīcēt.

— Ja es to darītu, man vajadzētu rakstīt visu no jauna. Un tas, ko es rakstu, arī norisinātos no jauna.

— Lai notiek!— Bērnišķā ķeizariene sacīja.

Bastiānam kļuva nelāgi ap dūšu.

Kas Bērnišķajai ķeizarienei varētu būt padomā? Tam bija kaut kāds sakars ar viņu. Bet ja pat Klīstošā kalna sirmgalvim sāka trīcēt roka . . .

Sirmgalvis rakstīdams sacīja:

— Pasaule bojā ies šajā grāmatā,

jo «Bezgalīgajā stāstā» neviens nespēj iejaukties!

Un Bērnišķā ķeizariene atbildēja:

— Taču, ja varonis nāks pie tevis vai manis, jauna dzīvība plauks. Tāpēc lai izšķiras draugs!

— Patiesi, tu esi briesmīga,— sirmgalvis rakstīdams sacīja,— tas nozīmē galu bez gala. Mēs ieiesim nemitīgās atgriešanās aplī. No tā nevar izbēgt.

— Mēs ne,— viņa atbildēja balsī, kas tagad šķitās ne vairs maiga, bet cieta un dzidra kā dimants,— un arī viņš ne — ja vien viņš mūs visus izglābs.

— Vai tu patiešām gribi visu ielikt cilvēkbērna rokās?

— Es to gribu.

Un tad viņa vēl klusāk piebilda:

— Bet varbūt tu zini citu padomu?

Iestājās ilgs klusums, pirms sirmgalvja zemā balss sacīja:

— Nē.

Vecis stāvēja, zemu noliecies pār grāmatu, kurā rakstīja. Viņa seja vairs nebija redzama, jo to aizsedza kapuce.

— Tad dari to, ko es tev pavēlēju!

Klīstošā kalna sirmgalvis padevās Bērnišķās ķeizarienes gribai un sāka stāstīt «Bezgalīgo stāstu» no sākuma.

Šajā acumirklī gaisma, ko izstaroja grāmatas lapas, mainīja krāsu. Tā kļuva sarkanīga kā rakstu zīmes, kas tagad veidojās zem sirmgalvja zīmuļa. Ari viņa mūka tērps un kapuce tagad bija vara krāsā. Un, kamēr viņš rakstīja, vienlaikus atskanēja viņa zemā balss.

Ari Bastiāns to sadzirdēja pavisam skaidri.

Un tomēr pirmie vārdi, kurus sirmgalvis izrunāja, viņam bija nesaprotami. Tie skanēja aptuveni tā—«Stāiravkitna srednaerok sdārnok slrak skeinšapī».

Savādi, Bastiāns nodomāja, kāpēc sirmgalvis pēkšņi sācis runāt svešā valodā? Vai varbūt tie ir kādi burvju vārdi?

Sirmgalvja balss joprojām skanēja, un Bastiānam vajadzēja tajā ieklausīties.

— Šis uzraksts bija lasāms uz maza veikaliņa stikla durvīm, taču tāds tās, protams, izskatījās tikai tad, ja no krēslainās telpas iekšpuses raudzījās cauri rūtij uz ielu.

Laukā bija pelēks, auksts novembra rīts, un lietus lija aumaļām. Lāses ritēja lejup pāri stiklam un ķeburainajiem burtiem uz tā. Vienīgais, ko varēja saredzēt cauri rūtij, bija lietus izraibināts mūris ielas pretējā pusē.

Šo stāstu es nemaz nezinu, Bastiāns, mazliet vilies, nodomāja, grāmatā, cik tālu es līdz šim to esmu izlasījis, tāda vispār nav. Re nu, tagad jau redzams, ka es nudien visu laiku esmu maldījies. Es patiešām noticēju, ka sirmgalvis tagad sāks stāstīt «Bezgalīgo stāstu» no gala.

— Piepeši durvis tik sparīgi atsprāga vaļā, ka mazs misiņa zvanu ķekars, kas karājās virs tām, satraukti iešķindējās un labu laiku nespēja vien nomierināties.

Šā trokšņa cēlājs bija mazs, resns zēns, varbūt gadus desmit vai vienpadsmit vecs. Slapjie, tumšbrūnie mati krita viņam sejā, mētelis bija lietū izmircis un pilēja, siksnā pāri plecam karājās skolas soma. Puišelis bija drusku bāls un gluži bez elpas, taču, kaut ari viņu nupat vēl bija vajājusi steiga, tagad viņš stāvēja atvērtajās durvīs kā zemē ieaudzis . . .

Lasot un vienlaikus dzirdot Klīstošā kalna sirmgalvja zemo balsi, Bastiānam ausīs sāka dūkt un acu priekšā ņirbēt.

Tas, kas tur tika stāstīts, bija noticis ar viņu pašu! Un bija ierakstīts «Bezgalīgajā stāstā». Viņš, Bastiāns, uzradās kā grāmatas varonis grāmatā, par kuras lasītāju viņš līdz šim bija pats sevi uzskatījis! Un kas zina, kurš cits lasītājs, kas arī savukārt domājis, ka ir tikai lasītājs, to taisni tagad vēl lasa,— un tā arvien tālāk līdz bezgalībai!

Tagad Bastiāns pārbijās. Pēkšņi šķita, ka viņam trūkst elpas. Viņš jutās kā ieslēgts neredzamā cietumā. Viņš gribēja izbeigt, gribēja tālāk vairs nelasīt.

Taču Klīstošā kalna sirmgalvis zemā balsī turpināja stāstīt,

,un Bastiāns bija bezspēcīgs. Zēns aizspieda ausis, tomēr tas neko nelīdzēja, jo balss skanēja viņā pašā. Kaut arī sen zinādams, ka tā nav, viņš vēl krampjaini pieķērās pie domas, ka šī sakritība ar viņu pasu varbūt tomēr ir tikai neiedomājama nejaušība,

taču zemā balss nepielūdzami turpināja,

un tagad viņš dzirdēja to pavisam skaidri šalcām:

—. . . tava uzvedība nav ne plika graša vērta, citādi tu vismaz būtu stādījies priekšā.

— Mani sauc Bastiāns,— zēns sacīja.— Bastiāns Baltazars Bukss.

Šajā mirklī Bastiāns nonāca pie nozīmīga atzinuma: cilvēks var būt pārliecināts, ka viņš kaut ko vēlas — varbūt gadiem ilgi —, kamēr ir zināms, ka šī vēlēšanās ir nepiepildāma. Taču, ja pēkšņi rodas iespējamība, ka sapnis var kļūt par īstenību, tad viņš vēlas vēl tikai vienu: kaut nekad to nebūtu vēlējies.

Vismaz Bastiānam tā klājās.

Tagad, kad tas viss vērtās par nepielūdzamu īstenību, viņš vislabprātāk būtu aizmucis prom. Tikai nelaime, ka šajā gadījumā tāda «prom» nemaz nebija. Un tāpēc zēns darīja to, kas viņu, protams, itin nemaz nespēja glābt: viņš gluži vienkārši izlikās beigts kā vabole, kas guļ uz muguras. Viņš gribēja darīt tā, it kā viņa nemaz nebūtu, viņš gribēja uzvesties klusu un kļūt tik maziņš, cik vien iespējams.

Klīstošā kalna sirmgalvis turpināja stāstīt un vienlaikus no jauna pierakstīt, kā Bastiāns nozaga grāmatu, kā aizmuka uz skolas ēkas noliktavu un tur sāka lasīt. Un tagad Atreja meklējums sākās vēlreiz, viņš nonāca pie vecum vecās Morlas, pie Dziļā bezdibeņa, kur atrada Fuhūru Igramūlas tīklā un izdzirdēja Bastiāna šausmu kliedzienu. Vēlreiz vecā Urgla viņu dziedēja un Engivuks deva pamācības. Viņš izgāja pa trim Maģiskajiem vārtiem, iegāja Bastiāna attēlā un sarunājās ar Ujulalu. Tēli un notikumi sekoja cits citam: vēja milži, Spoku pilsēta, Gmorks. Atreja glābšana un atgriešanās Ziloņkaula tornī. Un pa vīdam notika arī viss, ko bija piedzīvojis Bastiāns,— sveču aizdedzināšana, Bērnišķās ķeizarienes ieraudzīšana un tas, kā viņa veltīgi gaidīja glābēja atnākšanu. Un vēlreiz viņa devās ceļā, lai uzmeklētu Klīstošā kalna sirmgalvi, vēlreiz kāpa augšā pa burtu trepēm un iegāja olā, un vēlreiz norisinājās visa saruna vārds vārdā, ko abi viens ar otru bija runājuši un kas beidzās ar to, ka Klīstošā kalna sirmgalvis bija sācis rakstīt un stāstīt «Bezgalīgo stāstu».

Un atkal viss sākās no gala — kā bijis un kā palicis — un no jauna viss beidzās, kad Bērnišķā ķeizariene satikās ar Klīstošā kalna sirmgalvi, kurš vēlreiz sāka rakstīt un stāstīt «Bezgalīgo stāstu» . . .

… un tā tas turpinātos mūžīgi, jo bija taču gluži neiespējami, ka notikumu norisē kaut kas varētu mainīties. Tikai viņš viens, Bastiāns, varētu iejaukties. U»- viņam bija tas jādara, ja pats negribēja palikt ieslēgts šajā aplī. Zēnam šķita, ka šis stāsts būtu jau tūkstošiem reižu atkārtojies, nē, it kā nebūtu nekāda «pirms tam» un «pēc tam», bet gan, ka viss būtu saplūdis uz mūžu mūžiem vienā laikā. Tagad viņš saprata, kāpēc sirmgalvim bija trīcējusi roka. Nemitīgās atgriešanās aplis bija gals bez gala!

Bastiāns nejuta, ka viņam pār vaigiem rit asaras. Gandrīz vai nemaņā zēns pēkšņi iekliedzās:

— Mēness meitiņa! Es nāku!

Tajā pašā acumirklī norisinājās vairāki notikumi uzreiz.

Varens spēks saspridzināja lielās olas čaulu gabalu gabalos, turklāt atskanēja dobja pērkona rīboņa. Tad no tālienes šurp atšāvās viesuļvētra,

izlauzās no grāmatas lappusēm, ko Bastiāns turēja uz ceļiem, un tās sāka neganti plivināties. Bastiāns sajuta vētru matos un sejā, tā viņam gandrīz vai aizrāva elpu, septiņžuburu svečtura liesmas dejoja un noliecās slīpi, bet tad otra — vel varenāka viesuļvētra šāvās grāmatā iekšā, un sveces izdzisa.

Torņa pulkstenis sita divpadsmit.