Bezgalīgais stāsts

XVII.Raibā nāve Graogramāns

Ķepurojies, kā gribi, bet atkal bija izdzisis kads mazumiņš no viņa atmiņām par Bastiānu no Cilvēku pasaules. Viņš vairs neatcerējās, ka bijis agrāk jūtīgs, dažreiz varbūt pat raudulīgs. Viņš jutās lepns par savu sīkstumu un izturību. Taču jau atkal sevi lika manīt jauna vēlēšarrās.

— Es gan neesmu no bailīgajiem,— viņš klusi sacīja, kā jau bija paradis,— tomēr īstas drosmes man trūkst. Spēja būt izturīgam un pārciest grūtības ir lieliska. Taču drošsirdība un drosme — tas tomēr ir kas cits! Es vēlētos, lai man gadītos īsts piedzīvojums, kas prasa neprātīgu drosmi. Šeit, tuksnesī, jau nevar nevienu satikt. Tomēr tas būtu pasakaini — satikt kādu bīstamu radījumu — šim briesmonim gan nevajadzētu būt tik neglītam kā Igramūlai, taču daudz baismā­kam gan. Tam vajadzētu būt skaistam un vienlaikus visbīstamākajam radījumam Fantāzijā. Es drāztos tam pretī un . . .

Tālāk Bastiāns vairs netika, jo tajā pašā acumirklī viņš sajuta sev zem kājām nodrebam tuksneša zemi. Tā bija tik zema rēkoņa, ka to vairāk varēja just nekā dzirdēt.

Bastiāns pagriezās riņķī un ieraudzīja pie tālās tuksneša pamales kādu parādību, ko sākumā nespēja izskaidrot. Tur vēlās kaut kas līdzīgs ugunsbumbai. Neaprakstāmā ātrumā tā apmeta plašu loku ap vietu, kur sēdēja Bastiāns, tad pēkšņi ripoja zēnam taisnā ceļā virsū. Ņirbošajā, svelmainajā gaisā, kas visiem veidoliem lika šaudīties kā liesmām, šī būtne izskatījās pēc dejojoša dēmona.

Bailes sagrāba Bastiānu, un, nepaguvis vēl īsti apdomāties, viņš jau bija noskrējis lejā ielejā starp sarkano un zilo kāpu, lai paslēptos no tuvojošās uguns būtnes. Taču, tiklīdz Bastiāns bija nonācis lejā, viņš jau nokautrējās no šīm bailēm un apspieda tās sevī.

Viņš satvēra AURI NU uz savām krūtīm un sajuta, kā visa drosme, kuru nupat bija vēlējies, ieplūda viņa sirdī pārpārēm.

Tad Bastiāns atkal izdzirdēja zemo rēkoņu, no kuras nodrebēja tuksneša zeme, tikai šoreiz tuvu jo tuvu. Viņš paskatījās tās virzienā.

Ugunssārtās kāpas virsotnē stāvēja milzīgs lauva. Stāvēja taisni priekšā saulei, tā ka varenās krēpes apņēma lauvas purnu kā ugunīgs vainags. Taču šīs krēpes un spalvas bija nevis dzeltenas, kā tas lauvām parasts, bet gan tikpat ugunssarkanas kā smiltis, kurās tas stāvēja.

Šķita, ka lauva nemaz nav pamanījis zēnu, kas salīdzinājumā ar viņu izskatījās ielejā starp abām kāpām pagalam sīks, gluži otrādi — viņš lūkojās uz sarkanajiem burtiem, kas rotāja pretējā pakalna nogāzi. Un tad vēlreiz atskanēja varenā, rēcošā balss:

— Kas to izdarīja?

— Es,— Bastiāns atsaucās.

— Un ko tas nozīmē?

— Tas ir mans vārds,— Bastiāns atbildēja,— mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.

Tikai tagad lauva pavērsa savu skatienu pret viņu, un Bastiānam bija tāda sajūta, it kā viņu apskautu uguns mētelis, kurā viņš uz vietas sadegs pelnos. Taču šī sajūta uzreiz pārgāja, zēns izturēja lauvas skatienu.

— Es esmu krāsu tuksneša valdnieks Graogramāns, kuru sauc ari par Raibo nāvi,— varenais zvērs sacīja.

Abi joprojām raudzījās viens uz otru, un Bastiāns sajuta nāvējošo varu, ko izstaroja šīs acis.

Tā bija kā neredzama spēkošanās. Un beidzot lauva nolaida skatienu. Ar lēnām, majestātiskām kustībām tas nonāca no kāpas lejā. Kad lauva spēra solus uz ultramarīna zilajām smiltīm, mainījās arī dzīvnieka krāsa, tā ka spalva un krēpes tagad tāpat bija zilas. Milzīgais zvērs, kurā Bastiāns skatījās uz augšu kā pele uz kaķi, brīdi palika stāvam zēna priekšā, tad pēkšņi Graogramāns apsēdās smiltīs un nolieca galvu līdz pašai zemei.

— Kungs,— krāsu tuksneša valdnieks sacīja,— es esmu tavs kalps un gaidu tavas pavēles!

— Es gribētu izkļūt no šā tuksneša,— Bastiāns paskaidroja,— vai tu vari mani iznest laukā?

Graogramāns papurināja savas krēpes.

— To, kungs, es nespēju.

— Kāpēc?

— Jo es nesu tuksnesi sev līdzi.

Bastiāns nejaudāja saprast, ko lauva gribējis sacīt ar to, tāpēc pavaicāja:

— Vai nav neviena cita radījuma, kas spētu mani no šejienes aiznest?

— Kā gan tas būtu iespējams, kungs,— Graogramāns atbildēja. — Tur, kur esmu es, tuvu un tālu nevar būt nevienas dzīvas radības. Pietiek ar manu klātbūtni vien, lai liktu pārvērsties pelnu čupiņā visvarenākajām un briesmīgākajām būtnēm tūkstošiem jūdžu apkār­tnē. Tāpēc mani sauc par Raibo nāvi un par krāsu tuksneša ķēniņu.

— Tu maldies,— Bastiāns sacīja,— ne jau ikviena būtne sadeg tavā valstībā. Es, piemēram, kā tu redzi, spēju turēties tev pretī.

— Jo tu valkā rotu, kungs. AURINS sargā tevi pat no visas Fantāzijas nāvējošākās būtnes — no manis.

— Vai tu gribi sacīt, ka arī es būtu pārvērties pelnu čupiņā, ja man nebūtu dārglietas?

— Tā tas ir, kungs, un tas notiktu, pat ja man pašam nāktos to nožēlot. Jo tu esi pirmais un vienīgais, kas jelkad ir sarunājies ar mani.

Bastiāns satvēra rokā zīmi.

— Paldies tev, Mēness meitiņ!— viņš klusi tencināja.

Graogramāns atkal izslējās pilnā augumā un skatījās lejā uz Bastiānu.

— Man šķiet, kungs, ka mums abiem ir šis tas pārrunājams. Varbūt es tev varu atklāt noslēpumus, kas tev nav zināmi. Varbūt arī tu vari izskaidrot manas esības mīklu, kas man nav zināma.

Bastiāns pamāja.

— Ja būtu iespējams, es gan labprāt vispirms gribētu padzerties. Esmu loti izslāpis.

— Tavs padevīgais kalps klausās,— Graogramāns atbildēja,— vai tev, kungs, nelabpatiktos apsēsties man mugurā? Es tevi aiznesīšu uz savu pili, kur tu atradīsi visu, kas vien tev nepieciešams.

Bastiāns uzlēca lauvam mugurā un abām rokām ieķērās krēpēs, kuru atsevišķās cirtas šaudījās kā asu liesmu mēles. Graogramāns pagrieza galvu pret savu jātnieku.

— Turies labi stingri, kungs, jo es esmu ātrs skrējējs. Un vēl ko tev lūgšu, kungs: kamēr tu esi manā valstībā vai pat kopā ar mani, apsoli, ka tu — lai notiktu kas notikdams — ne uz vismazāko acumirkli nenoņemsi dārglietu, kas tevi sargā.

— Es tev apsolu,— Bastiāns sacīja.

Tad lauva devās ceļā, sākumā vēl lēnām un cienīgi, tad arvien ātrāk un ātrāk. Brīnīdamies Bastiāns vēroja, kā pie katra jauna smilšu pakalna lauvas spalva un krēpes maina krāsu, vienmēr atbilstoši kāpām. Drīz vien Graogramāns aulekšoja, lidot lidoja vareniem lēcieniem no vienas virsotnes uz nākamo, un dzīvnieka varenās ķetnas tikpat kā vairs nepieskārās zemei. Krāsas viņa spalvā mijās arvien straujāk, līdz Bastiānam acu priekšā sāka ņirbēt un viņš visas krāsas redzēja vienlaikus, tā, it kā milzīgais zvērs būtu viens vienīgs vizuļojošs opāls. Zēnam bija jāaizver acis. Vējš, karsts kā pekle, svilpoja gar ausīm un raustīja mēteli, kas plīvoja nopakaļ. Bastiāns juta muskuļu kustību lauvas ķermeni un saoda krēpju mežonīgo, satraucošo smaržu. Viņš spalgi un triumfējoši iekliedzās, tas skanēja kā plēsējputna brēciens, un Graogramāns atbildēja viņam ar rēkoņu, kas lika tuksnesim nodrebēt. Šajā acumirklī viņi abi bija saplūduši vienā veselumā, lai cik liela arī citkārt būtu atšķirība starp viņiem. Bastiāns atradās tādā kā nemaņā, no kuras atguvās tikai tad, kad izdzirdēja Graogramānu sakām:

— Mēs esam klāt, kungs. Vai tev nelabpatiktos nokāpt?

Vienā lēcienā Bastiāns stāvēja smiltīs. Skatienam pavērās vesels kalns melna klinšakmens lausku — vai varbūt tās bija kādas celtnes drupas? Bastiāns to nespētu pateikt, jo raibo smilšu pa pusei aizputinātiem akmeņiem, kas mētājās apkārt vai veidoja sabrukušus vārtu lokus, mūrus, kolonnas un terases, cauri stiepās dziļas plaisas un spraugas, un tie bija tādi kā izdobti, it kā smilšu vētras no senlaikiem būtu izlīdzinājušas to malas un grumbuļus.

— Šī te, mans kungs,— Bastiāns dzirdēja ieskanamies lauvas balsi,— ir mana pils un mans kaps. Ej iekšā — un būsi pirmais un vienīgais Graogramāna ciemiņš.

Saule tik ļoti vairs nesvilināja, liela un blāvi dzeltena tā mirdzēja virs pamales. Acīmredzot jājiens bijis daudz ilgāks, nekā Bastiānam licies. Kolonnu stumbeņi, klinšu ragi — vai kas tie arī būtu — meta jau garas ēnas. Drīz iestāsies vakars.

Sekojot lauvam cauri kādam tumšam vārtu lokam, kas veda Graogramāna pils iekšienē, Bastiānam likās, ka dzīvnieka soļi vairs nav tik spēcīgi kā iepriekš, ka tie kļuvuši gurdeni un smagi.

Cauri tumšai ejai, pa dažām kāpnēm, kas veda lejup un atkal augšup, viņi nonāca pie lielām durvīm, kuru spārni tāpat likās veidoti no melnas klints. Kad Graogramāns tām tuvojās, tās pašas no sevis atsprāga vaļā, un, kad Bastiāns bija izgājis cauri, tās viņam aiz muguras atkal aizvērās.

Tagad viņi stāvēja plašā zālē vai — pareizāk sakot — kādā alā, kuru apgaismoja simtiem griestu lampu. Uguns tajās līdzinājās raibajai liesmu ņirbai Graogramāna spalvā. Vidū raibām flīzēm klātā grīda pakāpienu veidā veda uz kādu apaļu laukumu, kurā gulēja melns klinšu bluķis. Graogramāns lēnām pavērsa pret Bastiānu skatienu, kas tagad atkal likās esam izdzisis.

— Drīz sitīs mana stunda, kungs,— lauva sacīja gluži vai čukstošā balsī,— mums vairs neatliks laika sarunai. Taču neuztraucies un gaidi dienu. Tas, kas vienmēr ir noticis, notiks arī šoreiz. Un varbūt tu man varēsi pateikt, kāpēc.

Tad viņš pagrieza galvu pret kādiem maziem vārtiņiem alas otrā galā.

— Ej iekšā, kungs, tur tev viss sagatavots. Šie apartamenti gaida tevi kopš neatminamiem laikiem.

Bastiāns devās uz vārtiņiem, taču, pirms tos atvēra, vēlreiz atskatījās. Graogramāns bija apsēdies uz melnā akmens bluķa un tagad pats bija melns kā klints. Balsī, kas gandrīz vairs nebija pat vārgi čuksti, lauva sacīja:

— Klausies, kungs, var gadīties, ka tu izdzirdēsi skaņas, no kurām tu izbīsies. Taču neuztraucies! Kamēr vien tev kaklā ir zīme, nekas ļauns tev nedraud.

Bastiāns pamāja, tad izgāja cauri vārtiņiem.

Priekšā pletās brīnišķīgi grezna telpa. Grīda bija izklāta mīkstiem, raibum raibiem paklājiem. Tievās kolonnas, uz kurām balstījās daudzējādas velves, bija klātas ar zelta mozaīku, tā ka griestu lampu gaisma, kas arī šeit zaigoja visās krāsās, tika atstarota tūkstoš atspulgos. Kādā stūrī stāvēja plats dīvāns ar dažnedažādām mīkstām segām un spilveniem, virs tā slējās azūrzila zīda telts. Citā stūri klinšu grīdā bija izkalts liels peldbaseins, kurā kūpēja zeltains šķidrums. Uz kāda zema galdiņa stāvēja bļodiņas un trauciņi ar ēdieniem, arī karafe ar rubīnsārtu dzērienu un zelta kauss.

Bastiāns apsēdās turka pozā pie galdiņa un ķērās klāt. Dzēriens bija sūrs, stiprs un brīnišķīgi veldzēja slāpes. Visi ēdieni šķita pilnīgi nepazīstami. Zēns pat nespētu pateikt, vai tās ir pastētes vai lielas pākstis, vai rieksti. Daži kārumi izskatījās pēc ķirbjiem un melonēm, taču garša bija gluži citāda, asa un piparota. Tas viss likās satraucoši un lieliski. Bastiāns mielojās, kamēr bija paēdis.

Tad zēns izģērbās — tikai zīmi nenoņēma — un iekāpa baseinā. Brīdi viņš plunčājās pa ugunīgo ūdeni, mazgājās, ienira un sprauslāja kā valzirgs, tad pamanīja savāda izskata pudeles, kas stāvēja peldba­seina malā. Viņš tās noturēja par šampūniem. Neko ļaunu nedomā­dams, Bastiāns no katras pudeles mazliet iepilināja ūdeni. Taču šīs piles bija zaļas, sarkanas un dzeltenas liesmas, kas šaudījās pa baseina virspusi šurpu turpu, un gaisā pacēlās viegli dūmi. Uzvēdīja sveķu un rūgtenu zālīšu smarža.

Beidzot zēns izkāpa no baseina, noslaucījās mīkstos dvieļos, kas bija jau sagatavoti, un atkal apģērbās. Turklāt lampas telpā piepeši it kā nedaudz satumsa. Un tad līdz viņa ausij izlauzās kāda skaņa, -kas lika pārskriet pār muguru aukstām tirpām: brīkšķēja un brakšķēja, it kā liela ledus klints tiktu saspridzināta, un šis troksnis pārvērtās vaidā, kas kļuva arvien klusāks.

Bastiāns klausījās pukstošu sirdi. Viņš atcerējās Graogramāna vārdus, ka nevajagot uztraukties.

Skaņa vairs neatkārtojās. Taču klusums gandrīz vai šķita vēl briesmīgāks. Zēnam gribējās zināt, kas tur noticis!

Bastiāns atvēra guļamistabas durvis un ieskatījās lielajā alā. Sākumā nebija redzamas nekādas pārmaiņas, izņemot to, 1

dega drūmāk un gaisma sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki. Lauva joprojām sēdēja tajā pašā pozā uz melnā klinšu bluķa un, likās, paskatījās uz Bastiānu.