Bezgalīgais stāsts

XXV.Jauna vēlēšanās

Rīta agruma, austot jaunai dienai, Atrejs paaicināja Bastianu malā.

— Paklausies, Bastiān, Fuhūram un man — mums jāatvainojas tavā priekšā. Padoms, kuru mēs tev devām, bija labi domāts — taču muļķīgs. Kopš tu esi to uzklausījis, mēs vairs netiekam tālāk. Fuhūrs un es — mēs šonakt ilgi par to runājām. Tu netiksi no šejienes prom, un mēs līdz ar tevi, kamēr tu atkal kaut ko nevēlēsies. Tu nenovēršami vēl vairāk aizmirsīsi, taču nekas cits neatliek. Mēs varam tikai cerēt, ka tu tomēr laikus atradīsi atpakaļceļu. Ja mēs paliksim

šeit, tev tikpat nekas nebūs līdzēts. Tev ir jāizmanto AURINA vara un jāatrod tava nākamā vēlēšanās.

— Jā,— Bastiāns sacīja,— Jiha man teica to pašu. Un es jau arī to zinu — savu nākamo vēlēšanos. Nāc līdzi, jo gribu, lai visi to dzird.

Viņi atgriezās pie pārējiem.

— Draugi,— Bastiāns skaļi sacīja,— līdz šim mēs esam velti meklējuši ceļu, kas mani aizvestu atpakaļ manā pasaulē. Es baidos, ka, tā turpinādami, mēs to nekad neatradīsim. Tāpēc es esmu nolēmis uzmeklēt vienīgo personu, kas man varētu šajā sakarā palīdzēt. Tā ir Bērnišķā ķeizariene. Kopš šodienas mūsu ceļa mērķis ir Ziloņkaula tornis.

— Urrā!— visi trīs kungi kliedza vienā mutē.

Taču Fuhūra bronzas balss iedunējās pa vidu:

— Izmet to no galvas, Bastiān Baltazar Buks! Tava vēlēšanās ir neiespējama! Vai tad tu nezini, ka vēlmju valdnieci Zeltaci var satikt tikai vienu vienīgo reizi? Tu viņu vairs neredzēsi!

Bastiāns stalti izslējās.

— Mēness meitiņa man ir ļoti pateicīga!— viņš aizkaitināts atgādināja.— Es neticu, ka valdniece atteiksies mani pieņemt.

— Tu vēl redzēsi, ka viņas lēmumus reizēm ir grūti aptvert,— Fu­hūrs atbildēja.

— Tu un Atrejs,— Bastiāns sacīja, sajuzdams, kā galvā kāpj dusmas,— jūs visu laiku gribat man dot padomus. Jūs taču paši redzat, kurp mūs novedis tas, ka es paklausīju jūsu padomam. Turpmāk es pats visu izlemšu. Es jau esmu izlēmis, un pie tā mēs tagad paliekam.

Viņš dziļi ievilka elpu un mazliet nosvērtāk turpināja:

— Bez tam jūs vienmēr spriežat pēc sevis. Bet jūs esat Fantāzijas radījumi, un es esmu cilvēks. Kāpēc jūs domājat, ka man der tas pats, kas jums? Kad Atrejs nēsāja AURINU, viņam tas bija citādi nekā man. Un kurš tad atdos Mēness meitiņai dārglietu, ja ne es? Viņu nevar satikt otru reizi, tu saki? Bet es jau esmu divas reizes ar viņu ticies. Pirmo reizi mēs redzējāmies tikai acumirkli, kad Atrejs ienāca pie viņas, un otro -reizi, kad eksplodēja lielā ola. Ar mani ir citādi nekā ar jums. Un es viņu redzēšu trešo reizi.

Visi klusēja. Kungi tāpēc, ka īstenībā nesaprata, par ko risinās šis strīds, bet Atrejs un Fuhūrs tāpēc, ka viņi patiešām bija sākuši šaubīties.

— Jā,— Atrejs beidzot bikli piekāpās,— varbūt tev taisnība, Bas­tiān. Mēs nevaram zināt, kā Bērnišķā ķeizariene izturēsies pret tevi.

Pēc tam viņi devās ceļā un jau nedaudz stundu vēlāk, pirms vēl klāt bija dienas vidus, bija sasnieguši meža malu.

Priekšā pletās plašs, mazliet paugurains zālājs, cauri kuram aizlocījās upe. Nonākuši pie upes, viņi sekoja tās tecējumam.

Atrejs atkal, tāpat kā agrāk, aizlidoja jātnieku grupai pa priekšu un meta plašus lokus, lai izlūkotu ceļu. Taču abi bija norūpējušies un viņu lidojums nebija tik viegls kā agrāk.

Reiz, pacēlušies ļoti augstu un aizlidojuši tālu uz priekšu, viņi redzēja, ka zeme tālumā ir kā ar nazi nogriezta. Tālāk klinšu krauja veda kādā ielejā pie līdzenuma, kurš — cik tālu vien skatiens tvēra — bija apaudzis ar biezu mežu. Upe varenā ūdenskritumā gāzās tur lejā. Taču šo vietu jātnieki varēja sasniegt, agrākais, nākamajā dienā.

Viņi griezās atpakaļ.

— Vai tu domā, Fuhūr, ka Bērnišķajai ķeizarienei ir vienalga, kas notiks ar Bastiānu?— Atrejs jautāja.

— Kas zina,— Fuhūrs atbildēja,— viņa jau nešķiro.

— Bet tad,— Atrejs turpināja,— viņa patiešām ir . . .

— Neizrunā to!— Fuhūrs viņu pārtrauca.— Es zinu, ko tu domā, bet nesaki.

Atrejs brīdi klusēja, iekams teica:

— Viņš ir mans draugs, Fuhūr. Mūsu pienākums viņam palīdzēt. Arī pret Bērnišķās ķeizarienes gribu, ja tas nepieciešams. Bet kā?

— Ir vajadzīga laime,— pūķis atbildēja, un pirmo reizi šķita, ka viņa bronzas zvana balss aizlūztu.

Šajā vakarā par nakts apmetnes vietu tika izvēlēta tukša guļbaļķu būda upes krastā. Fuhūram tā, protams, bija par šauru, un viņš deva priekšroku, tāpat kā nereti agrāk, gulēšanai augstu gaisā. Arī zirgiem un Jihai vajadzēja palikt ārā.

Vakariņu laikā Atrejs, stāstīdams par ūdenskritumu un savādo pakāpienu ainavā, ko redzējis, it kā nejauši izmeta:

— Starp citu, mums uz pēdām ir vajātāji.

Trīs kungi saskatījās.

— Hollā!— Hīkrions iesaucās, uzņēmīgi virpinādams savas mel­nās ūsas.— Cik daudz?

— Es saskaitīju septiņus,— Atrejs atbildēja,— taču, ja arī viņi jātu visu nakti, agrāk kā rīt agri no rīta viņi šeit nevar būt.

— Vai viņi ir apbruņoti?— Hīsbalds gribēja zināt.

— To es nevarēju saskatīt,— Atrejs sacīja,— taču vēl vairāk tuvojas no citām pusēm. Sešus es manīju rietumos, deviņus austrumos, un divpadsmit vai trīspadsmit nāk mums pretī.

— Jānogaida, lai redzētu, ko viņi grib,— Hīdorns sprieda.— Trīs­desmit pieci vai trīsdesmit seši uzbrucēji pat mums nav bīstami, kur nu vēl Bastiāna kungam un Atrejam.

Šajā naktī Bastiāns neatjoza zobenu Sikāndu, kā viņš to līdz šim lielākoties bija darījis. Viņš gulēja, satvēris tā spalu dūrē. Sapnī zēns redzēja Mēness meitiņas seju. Valdniece vēlīgi smaidīja. Neko vairāk viņš pamodies neatcerējās, taču sapnis stiprināja zēnu cerībā vald­nieci atkal ieraudzīt.

Pametis skatienu laukā no guļbaļķu būdas, Bastiāns pamanīja rīta miglā, kas cēlās no upes, septiņus neskaidrus tēlus. Divi gāja kājām, pārējie sēdēja uz dažādiem jājamdzīvniekiem. Bastiāns klusi modi­nāja savus ceļabiedrus.

Kungi apjoza zobenus, tad visi kopā iznāca no būdas. Jātnieki, ieraudzījuši Bastiānu, nolēca zemē,un visi septiņi vienlaikus nometās uz kreisā ceļgala, nolieca galvu un sauca:

— Esi sveicināts, Fantāzijas glābēj Bastiān Baltazar Buks!

Atnācēji izskatījās diezgan dīvaini. Vienam no diviem, kas nāca

kājām, bija neparasti garš kakls, kura galā šūpojās galva ar četrām sejām — uz katru pusi cita. Vienai bija jautra izteiksme, otrai — dus­mīga, trešai — skumīga un ceturtai — miegaina. Ikviena no sejām bija sastingusi un nemainīga, taču radība varēja ikreiz pagriezt uz priekšu to seju, kas tajā acumirklī atbilda tās noskaņojumam. Acīmredzot tas bija Četru ceturtdaļu trollis, citur saukts par Tempera- mentniku.

Otrs skrējējs bija tas, ko Fantāzijā dēvē par Kefalopodu jeb galvkāji, proti, būtne, kurai ir tikai galva un ļoti garas un tievas kājas, bet nav rumpja un^roku. Galvkāji pastāvīgi atrodas ceļā, un viņiem nav noteiktas dzīvesvietas. Lielākoties viņi klīst apkārt baros, kuros ir vairāki simti galvkāju, reti kad izdodas sastapt kādu savrupnieku. Viņi pārtiek no zālītēm. Šis te, kurš patlaban nometies Bastiāna priekšā ceļos, bija vēl jauns un sārtiem vaigiem. Trīs tēli — gnoms, ēnu šķelmis un meža sieviņa — bija atjājuši zirgos, nedaudz lielākos par kazu. Gnomam uz pieres bija zelta diadēma, un viņš acīmredzot bija valdnieks. Ēnu šķelmi bija grūti saskatīt, jo viņš patiesībā sastāvēja tikai no ēnas, kura nevienam nepiederēja. Un meža sieviņai bija kaķim līdzīga seja un garas, zeltainblondas cirtas, kas viņu ieskāva gluži kā mētelis. Viss viņas ķermenis bija pārklāts ar tādu pašu zeltainblondu, pinkainu spalvu. Meža sieviņa nebija lielāka par piecgadīgu bērnu.

Cits apmeklētājs, kas jāja uz vērša, bija cēlies no sasafrāniešiem, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Šim te bija gara, balta bārda, pliks pauris un krunkaina jo krunkaina seja, viņš tātad — spriežot pēc sasafrāniešu dzīves likumiem — bija ļoti jauns, apmēram Bastiāna vecumā.

Zils džins bija ieradies uz kamieļa. Viņš bija garš un tievs un valkāja milzīgu turbānu. Augums kā cilvēkam, kaut arī kailā, muskuļotā ķermeņa augšdaļa mirdzēja kā metāls. Deguna un mutes vietā viņam bija varens, līks ērgļa knābis.

— Kas jūs esat, un ko jūs gribat?— Hīkrions jautāja mazliet nelaipni. Šķita, ka viņš, neraugoties uz ceremoniālo apsveicināšanos, nebija gluži pārliecināts par šo sveicinātāju nevainīgajiem nolūkiem un vienīgais vēl nebija palaidis vaļā sava zobena spalu.

Četru ceturtdaļu trollis, kas līdz šim bija rādījis miegainu seju, tagad pavērsa uz priekšu savu jautro un sacīja, pagriezies pret Bastiānu, bet Hīkrionu vispār nemaz neievērodams:

— Kungs, mēs esam valdnieki ļoti atšķirīgās Fantāzijas zemēs, ikviens no mums ir devies ceļā, lai sveiktu tevi un izlūgtos tavu palīdzību. Ziņa par tavu klātieni lido no zemes uz zemi, vējš un mākoņi piesauc tavu vārdu, jūru viļņi šalkdami daudzina tavu slavu, un ikviens strautiņš čalo par tavu varenību.

Bastiāns pameta skatienu uz Atreju, bet tas nopietni un gandrīz vai bargi raudzījās trollī. Zēnam uz lūpām nepazibēja ne mazākais smaids.

— Mēs zinām, ka tu esi radījis nakts mežu Perelīnu un krāsu tuksnesi Goabu,— tagad vārdu ņēma zilais džins, un viņa balss skanēja kā spalgs ērgļa kliedziens.— Mēs zinām, ka tu esi ēdis un dzēris Raibās nāves uguni un peldējies tajā, Fantāzijā to nespēj neviena būtne, nezaudējot dzīvību. Mēs zinām, ka tu esi izceļojis cauri Tūkstoš durvju templim, un zinām, kas notika sudrabpilsētā Amargāntā. Mēs zinām, kungs, ka tu spēj visu. Atliek tev tikai bilst vārdu — un notiek tas, ko tu vēlies. Tāpēc mēs tevi ielūdzam pie sevis, lai tu visžēlīgi dāvātu mums pašiem savu stāstu. Jo mums visiem tā vēl nav.

Bastiāns padomāja, tad papurināja galvu.

— To, ko jūs no manis gribat, es pagaidām nevaru. Vēlāk es jums visiem palīdzēšu. Taču vispirms man jāsatiek Bērnišķā ķeizariene. Tāpēc palīdziet man atrast Ziloņkaula torni!

Būtnes nekādā ziņā neizskatījās vīlušās. īsi apspriedušās savā starpā, tās paziņoja, ka ir augstākā mērā iepriecinātas par Bastiāna priekšlikumu viņu pavadīt. Pēc neilga laika procesija, kas tagad jau līdzinājās mazai karavānai, devās ceļā.

Augu dienu tai no visām pusēm pievienojās arvien jauni ceļinieki. Un to bija daudz vairāk, nekā Atrejs bija redzējis iepriekšējā dienā. Te varēja sastapt ietiepīgus faunus un milzīgus lietuvēnus, elfus un mājas garus, kukaiņu jātniekus un trīskājus, gaili cilvēka augumā, kam kājās bija zābaki ar atlokiem, un staltu briedi ar zelta ragiem, kas valkāja tādu kā fraku. Vispār starp jaunpienācējiem bija vesels lērums būtņu, kurām nebija nekādas līdzības ar cilvēka veidolu. Tur, piemēram, bija vara skudras ar ķiverēm, savādi veidotas klejojošas klintis, flautu zvēri, kuru mūzikas instrumenti bija garie knābji, un arī trīs tā saucamie peļķaiņi, kas ārkārtīgi pārsteidzošā veidā kustējās uz priekšu, viņi — ja tā var teikt — pie katra soļa iztecēja peļķē un savu tēlu kādu gabaliņu tālāk atkal savilka kopā. Un tomēr visdīvainākais no jaunpienācējiem varbūt bija kāds divis, kura priekšdaļa un pakaļdaļa varēja skraidīt apkārt neatkarīgi viena no otras. Viņam bija attāla līdzība ar nīlzirgu, tikai šis bija sarkanbalti strīpains.

Kopumā pa šo laiku jau bija piepulcējies aptuveni kāds simts sūtņu. Un visi bija nākuši, lai sveiktu Bastiānu, Fantāzijas glābēju, un lūgtu no viņa katrs sev pa stāstam. Taču pirmie septiņi bija jaunpienākušajiem paskaidrojuši, ka Ceļš vispirms ved uz Ziloņkaula torni, un visi bija gatavi doties līdzi.

Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns jāja kopā ar Bastiānu tagad jau patiešām ļoti garās .procesijas priekšgalā.

Pret vakaru viņi sasniedza ūdenskritumu. Un, iestājoties naktij, procesija bija nokāpusi pa līču loču taku no kalna lejā kādā orhideju mežā, kas slējās koku augstumā. Tie bija plankumaini un mazliet baisa izskata milzu ziedi. Tāpēc, ceļot apmetni, tika nolemts drošības labad izlikt uz nakti sargus.

Bastiāns un Atrejs bija sanesuši sūnu, kas bagātīgi auga visapkārt, un uztaisījuši no tās sev mīkstu guļu. Fuhūrs apgūlās, paņemdams abus draugus savā līkumā un galvu nolikdams uz iekšu, tā ka viņi bija nošķirti un aizsargāti kā lielā pludmales smilšu cietoksnī. Gaiss bija silts un pildīts ar īpatnēju smaržu, ko izstaroja orhidejas,— tikai tā nebija diez ko patīkama. Šajā smaržā jautās kaut kas tāds, kas vēstīja nelaimi.