Bezgalīgais stāsts

XXVIII.Šķiršanas no draugiem

iagaa izlūki, kas bija izsūtīti uz priekšu, atgriežas apmetne un ziņoja, ka Ziloņkaula tornis jau esot ļoti tuvu. Divās, augstākais, trīs dienās, ejot ātrā solī, tas būtu sasniedzams.

Taču Bastiāns likās neizšķirīgs. Biežāk nekā līdz šim viņš pavēlēja atpūsties, lai tad atkal pēkšņi pārsteidzīgi dotos ceļā. Neviens pavadonis viņa karapulkā nesaprata iemeslu, taču neviens, protams, neuzdrošinājās viņu iztaujāt. Kopš sava lielā varoņdarba zvaigžņu klosterī viņš bija kļuvis nepieejams pat Ksaīdei. Karavānā klīda visvisādi minējumi, bet vairums ceļabiedru labprātīgi pakļāvās viņa pretrunīgajām pavēlēm. Lieli gudrie — tā viņi domāja — bieži vien parastām būtnēm šķiet neaprēķināmi. Arī Atrejs un Fuhūrs vairs nespēja izskaidrot Bastiāna izturēšanos. Notikums zvaigžņu klosterī sniedzās pāri abu saprašanai. Bet tas tikai vēl vairāk palielināja viņu raizes par draugu.

Bastiānā viena ar otru cīnījās divas sajūtas, un nevienu no abām viņš nespēja apklusināt. Viņš ilgojās satikties ar Mēness meitiņu. Tagad viņš bija slavens un apbrīnots visā Fantāzijā un varēja stāties valdniecei pretī kā līdzvērtīgs. Taču vienlaikus viņu māca bažas, ka viņa pieprasīs atdot AURINU. Un ko tad? Vai viņa mēģinās viņu sūtīt atpakaļ uz pasauli, par kuru viņš tagad tikpat kā neko vairs neatcerējās? Bastiāns nevēlējās atgriezties! Un viņš gribēja paturēt rotu! . .. Tad atkal pazibēja doma, ka nebūt jau nav teikts, ka viņa to prasīs atdot. Varbūt valdniece atstās rotu viņam, cik vien ilgi viņš gribēs. Varbūt pat Mēness meitiņa ir viņam to uzdāvinājusi un tā pieder viņam uz visiem laikiem. Tādos mirkļos zēns nevarēja vien sagaidīt, kad atkal ieraudzīs viņu. Bastiāns steidzināja ceļiniekus, lai ātrāk nonāktu pie valdnieces. Taču arvien no jauna viņam uzmācās šaubas, un viņš pavēlēja apstāties un atpūsties, lai uzminētu, kas viņu sagaida.

Tā, pamīšus gan ar steigu un pārmērīgu skriešanu, gan ar stundām ilgu kavēšanos, beidzot bija aizsniegta slavenā Labirinta ārmala, viens no tiem plašajiem līdzenumiem, kas bija viens vienīgs puķu dārzs, pilns ar sazarotām takām un ceļiem. Pie pamales pasakainā baltumā pret zeltaini mirdzošām vakara debesīm iegaismo- jās Ziloņkaula tornis.

Viss fantāziešu bars un arī Bastiāns svētsvinīgi klusēja un baudīja skata neaprakstāmo daiļumu. Pat Ksaīdes sejā uzplauka izbrīna izteiksme, kāda vēl nekad iepriekš tur nebija parādījusies un kas, protams, drīz atkal pazuda. Atrejs un Fuhūrs, kas stāvēja pavisam malā, atcerējās, cik atšķirīgi Labirints bija izskatījies, kad viņi šeit bija pēdējo reizi,— nāvīgās tukšuma slimības saēsts. Tagad tas šķita plaukstošāks, skaistāks un mirdzošāks nekā jelkad agrāk.

Bastiāns nolēmušajā dienā tālāk vairs neiet, un tā tika uzslieta nakts apmetne. Viņš izsūtīja dažus sūtņus, kuriem vajadzēja nodot Mēness meitiņai viņa sveicienu un ziņu, ka viņš nodomājis nākamajā dienā ierasties Ziloņkaula tornī. Tad Bastiāns apgūlās savā teltī un mēģināja iemigt. Viņš valstījās spilvenos šurpu turpu, nespēdams atkauties no bažīgām domām. Viņš nenojauta, ka šī nakts arī vēl gluži citu iemeslu dēļ būs pati nelāgākā no visām, kuras viņš lidz šim aizvadījis Fantāzijā.

Pret pusnakti Bastiāns beidzot bija iekritis caurā, tramīgā miegā, kad viņu pamodināja satraukti čuksti un čivināšana pie telts ieejas. Bastiāns piecēlās un izgāja laukā.

— Kas noticis?— viņš bargi vaicāja.

— Šis te sūtnis,— zilais džins Illuāns atbildēja,— apgalvo, ka gribot tev nodot kādu ziņu, kas esot tik svarīga, ka viņš nedrīkstot līdz rītam gaidīt.

Sūtnis, ko Illuāns turēja gaisā aiz apkakles, bija mazs zibkājis, būtne, kurai zināma līdzība ar trusi, tikai šai te kažoka vietā bija spilgti raibs spalvu tērps. Zibkāji pieder pie Fantāzijas žiglākajiem skrējējiem un spēj veikt neiedomājamus attālumus tādā ātrumā, ka viņus praktiski nevar redzēt, manāms ir vienīgi putekļu mākonis, kas veļas viņiem nopakaļ. Taisni šās spējas dēļ zibkāji te izmantoja par sūtni. Viņš bija veicis visu ceļu līdz Ziloņkaula tornim un atpakaļ un tagad smagi tusnīja, kad džins viņu nolika Bastiāna priekšā.

— Piedod man, kungs,— viņš elsa, vairākas reizes dziļi paklanīda­mies,— piedod man, ka atļaujos traucēt tavu mieru, bet tu būtu pamatoti neapmierināts ar mani, ja es to nebūtu darījis. Bērnišķās ķeizarienes nav Ziloņkaula tornī, jau kopš neatminamiem laikiem vairs nav, un neviens nezina, kur viņa atrodas.

Bastiāns pēkšņi sajuta sev iekšā tukšumu un aukstumu.

— Tu kļūdies. Tas nevar būt.

— Kad atgriezīsies citi sūtņi, tie apliecinās to pašu, kungs.

Bastiāns brīdi klusēja, tad neskanīgā balsī sacīja:

— Paldies, ir jau labi.

Viņš pagriezās riņķī un iegāja savā teltī.

Zēns apsēdās guļvietā un atbalstīja galvu abās rokās. Tas bija gluži neiespējami, ka Mēness meitiņa tagad neuzzinās, cik ilgi viņš jau ir ceļā pie viņas. Vai viņa negribēja viņu vairs satikt? Vai varbūt viņai bija kaut kas atgadījies? Nē, tam bija grūti noticēt, ka valdniecei viņas pašas valstībā varētu kaut kas atgadīties, viņai — Bērnišķajai ķeizarie­nei.

Taču valdnieces nebija, un tas nozīmēja, ka viņš pagaidām drīkst paturēt AURINU sev. Kaut gan vienlaikus zēns sajuta rūgtu vilšanos par to, ka vairs neredzēs Mēness meitiņu. Lai arī kāds iemesls viņai būtu tā izturēties, zēnam tas likās neaptverami, nē, tas bija sāpīgi!

Tad Bastiāns atcerējās Atreja un Fuhūra bieži atkārtoto piezīmi, ka ikviens satiek Bērnišķo ķeizarieni tikai vienu vienīgu reizi.

Šīs skumjas piepeši modināja ilgas pēc Atreja un Fuhūra. Viņš gribēja izkratīt kādam sirdi, izrunāties ar draugu.

Bastiāns iedomājās, ka varētu uzlikt jostu Gēmalu un aiziet pie viņiem neredzams. Tā viņš būtu draugu sabiedrībā un baudītu viņu nomierinošo tuvumu, neko nezaudējot.

Bastiāns ātri atvēra grezno lādīti, izņēma jostu un aplika to ap vidu. Atkal, tāpat kā pirmajā reizē, kad viņš vairs neredzēja pats sevi, sagrāba nepatīkama sajūta. Viņš brīdi gaidīja, kamēr aprada ar sevi, tad izgāja laukā un sāka klīst apkārt pa telšu pilsētu, meklēdams Atreju un Fuhūru.

Visriņķī bija dzirdami satraukti čuksti un klusas čalas, ēnu tēli šaudījās starp teltīm šurpu turpu, vietām tie tupēja bariņā un klusu apspriedās cits ar citu. Pa to laiku bija atgriezušies arī pārējie sūtņi, un ziņa, ka Mēness meitiņas nav Ziloņkaula tornī, bija zibens ātrumā izplatījusies apmetnē. Bastiāns klīda starp teltīm, tomēr sākumā abus draugus nevarēja uziet.

Atrejs un Fuhūrs atradās pašā apmetnes malā zem kāda rozma­rīna koka. Atrejs sēdēja, salicis kājas zem sevis, sakrustojis rokas uz krūtīm, un stīvu skatienu lūkojās Ziloņkaula torņa virzienā. Laimes pūķis gulēja zemē blakus, vareno galvu novietojis viņam pie kājām.

— Tā bija mana pēdējā cerība, ka valdniece attiecībā pret viņu pieļaus izņēmumu, lai paņemtu atpakaļ zīmi,— Atrejs sacīja,— taču tagad visas cerības ir vējā.

— Gan jau viņa zina, ko dara,— Fuhūrs atbildēja.

Šajā mirklī Bastiāns bija atradis abus un neredzams pienāca viņiem klāt.

— Vai viņa patiešām to zina?— Atrejs murmināja.— Viņš nedrīkst ilgāk paturēt AURINU.

— Ko tu darīsi?— Fuhūrs jautāja.— Labprātīgi viņš to neatdos.

— Man viņam tas jāatņem,— Atrejs atbildēja.

Izdzirdot šos vārdus, Bastiānam pazuda zeme zem kājām.

— Kā tu domā to-izdarīt?— Fuhūrs vaicāja.— Jā, tiklīdz tas būtu tev, viņš vairs nevarētu to atņemt.

— Ak, es nezinu,— Atrejs sacīja,— spēks un burvju zobens taču viņam būtu joprojām.

— Toties zīme tevi sargātu,— Fuhūrs iebilda,— pat no viņa.

— Nē,— Atrejs teica,— nedomāju vis. No viņa ne. Ne tā.

— Un turklāt,— Fuhūrs turpināja, klusi, nežēlīgi smiedamies, — viņš pats tev zīmi piedāvāja jūsu pirmajā vakarā Amargāntā. Bet tu to noraidīji.

Atrejs pamāja.

— Toreiz es vēl nezināju, kā tas būs.

— Kas tad tev vēl atliek?— Fuhūrs vaicāja.— Ko tu varētu darīt, lai atņemtu viņam zīmi?

— Tā jānozog,— Atrejs atbildēja.

Fuhūra galva uzšāvās gaisā. Rubīnsārti kvēlojošām acu ripām viņš stīvi lūkojās uz Atreju, kas nodūra skatienu un klusi atkārtoja:

— Tā jānozog. Citas iespējas nav.

Pēc baiga klusuma mirkļa Fuhūrs jautāja:

— Un kad?

— Jau šonakt,— Atrejs atteica,— jo rīt jau var būt par vēlu.

Bastiāns neko vairāk negribēja dzirdēt. Viņš lēnām devās prom,

nejuzdams vairs neko citu kā vien aukstu, bezgalīgu tukšumu. Tagad — kā Ksaīde to bija sacījusi — viņam bija viss vienalga.

Viņš iegāja atpakaļ savā teltī un noņēma jostu Gēmalu, tad aizsūtīja Illuānu, lai tas ataicina trīs kungus — Hīsbaldu, Hīkrionu un Hīdornu. Gaidot un staigājot šurpu turpu, viņam iešāvās prātā, ka Ksaīde bija visu pareģojusi. Viņš nebija gribējis tam ticēt, bet tagad nekas cits neatlika. Ksaīde bija izturējusies pret viņu godīgi, to viņš tagad atzina. Viņa vienīgā viņam bija patiesi padevīga. Taču vēl nebija teikts, ka Atrejs savu plānu patiešām īstenos. Varbūt tā bijusi tikai ideja, par kuru viņam jau tagad kauns. Ja tā, Bastiāns šo gadījumu ne ar vārdu nepieminēs — kaut arī viņa acīs tagad šai draudzībai vairs nebija nekādas vērtības. Tā bija galā uz visiem laikiem.

Kad ieradās trīs kungi, viņš paskaidroja, ka viņam esot dibinātas aizdomas, ka jau šonakt viņa teltī varot ierasties zaglis. Tāpēc viņš lūdzot trīs kungus apsargāt telti no iekšpuses un zagli, lai kas arī tas būtu, uz vietas sagūstīt. Hīsbalds, Hīdorns un Hīkrions bija ar mieru un ērti iekārtojās teltī. Bastiāns gāja prom.

Viņš devās uz Ksaīdes koraļļu palankīnu. Viņa gulēja dziļā miegā, tikai pieci milži savās melnajās, kukaiņ veidi gājās bruņās stāvēja taisni un nekustīgi viņai apkārt. Tumsā tie izskatījās kā piecas klints lauskas.

— Es vēlos, lai jūs man paklausītu,— Bastiāns klusi sacīja.

Visi pieci uzreiz pavērsa pret viņu savas melnās tērauda sejas.

— Pavēli mums, mūsu kundzes kungs,— kāds atbildēja metāliskā balsī.

— Vai jūs domājat, ka jūs spētu uzveikt laimes pūķi Fuhūru? — Bastiāns gribēja zināt.

— Tas atkarīgs no gribas, kas mūs vada,— metāliskā balss at­trauca.

— Tā ir mana griba,— Bastiāns teica.

— Tad mēs tiksim galā ar visu,— skanēja atbilde.

— Labi, ejiet pie viņa!— Bastiāns parādīja ar roku virzienu. — Tiklīdz Atrejs būs prom, saņemiet Fuhūru gūstā! Taču palieciet ar viņu tur. Es likšu jūs pasaukt, kad vajadzēs viņu atvest.

— To mēs labprāt darīsim, mūsu kundzes kungs,— metāliskā balss atbildēja.

Pieci melnie bruņu milži bez skaņas un vienādā solī devās prom. Ksaīde miegā smaidīja.

Bastiāns gāja atpakaļ uz savu telti, bet, nonācis tās tuvumā, vilcinājās. Ja Atrejs patiesi mēģinās izdarīt šo zādzību, viņš negribētu būt klāt tajā brīdī, kad draugs tiks saņemts ciet.

Debesīs kāpa pirmā rīta ausma, un Bastiāns apsēdās netālu no savas telts zem kāda koka un gaidīja, ietinies sudraba mētelī. Laiks vilkās bezgalīgi lēni, svīda palss rīts, kļuva gaišāks, un Bastiānam jau radās cerības, ka Atrejs būs atteicies no sava nodoma, kad pēkšņi greznajā teltī atskanēja troksnis un balsu jūklis. Tas ilga pavisam īsu brīdi, tad Hīkrions izveda no telts Atreju, kam rokas bija saslēgtas uz muguras. Abi pārējie kungi sekoja.

Bastiāns gurdi piecēlās un atspiedās pret koku.

— Tātad tomēr!— viņš klusībā nomurmināja.

Tad Bastiāns gāja uz savu telti. Nevēlēdamies skatīties uz Atreju, arī viņš turēja nokārtu galvu.

— Illuān!— Bastiāns sacīja zilajam džinam, kas stāvēja blakus telts ieejai.— Pamodini visu apmetni. Lai pulcējas šeit. Un lai melnie bruņu milži atved šurp Fuhūru.

Džins iekliedzās^spalgā ērgļa balsī un aizsteidzās prom. Visur, kur vien viņš bija pagājis garām, lielās un mazās teltīs un citās apmetnes vietās sākās rosība.

— Viņš it nemaz nepretojās,— Hīkrions noņurdēja, pamādams ar galvu uz Atreju, kurš stāvēja nekustīgi un nokārtu galvu. Bastiāns novērsās un apsēdās uz kāda akmens.

Kad pieci melnie milži atveda Fuhūru, apkārt greznajai teltij jau bija sapulcējies prāvs pūlis. Tuvojoties vienādajiem metāliski dunoša­jiem soļiem, skatītāji pašķīrās un atbrīvoja ceļu. Fuhūrs nebija savažots, un bruņotie milži viņam pat nepieskārās, viņi tikai gāja gūsteknim abās pusēs ar izvilktiem zobeniem.

— Viņš vispār nepretojās, mūsu kundzes kungs,— viena no metāliskajām balsīm uzrunāja Bastiānu, kad procesija apstājās.

Fuhūrs apgūlās Atreja priekšā uz zemes un aizvēra acis.

Iestājās ilgs klusums. Iepakaļ palikušie ceļinieki piesteidzās klāt, kaklus staipīdami, lai redzētu, kas notiek. Vienīgi Ksaīdi te nemanīja. Čuksti un klusās čalas mazpamazām norima. Visu skatieni vēroja te Atreju, te Bastiānu. Pelēkajā mijkrēslī viņu nekustīgie stāvi atgādi­nāja uz mūžīgiem laikiem sastingušu attēlu bez krāsām.

Beidzot Bastiāns piecēlās.

— Atrej,— Viņš sacīja,— tu gribēji man nozagt Bērnišķās ķeizarie­nes zīmi, lai piesavinātos to sev. Un tu, Fuhūr, to zināji un biji līdzdalībnieks. Jūs abi esat ne tikai aptraipījuši draudzību, kas kādreiz pastāvēja starp mums, jūs esat arī vainojami vissmagākajā noziegumā pret Mēness meitiņas gribu: valdniece iedeva dārglietu man. Vai jūs atzīstat savu vainu?

Atrejs ar ilgu skatienu nomērīja Bastiānu, tad pamāja.

Bastiānam aizlūza balss, un viņš divas reizes mēģināja turpināt, līdz tas izdevās.

— Es zinu, Atrej, ka tu biji tas, kas mani aizveda pie Bērnišķās ķeizarienes. Un es atceros Fuhūra dziesmu Amargāntā. Tāpēc es jums dāvāšu jūsu dzīvību, zagļa dzīvību un zagļa sabiedrotā dzīvību. Dariet ar to, ko gribat. Bet pazūdiet no manis, cik tālu vien varat, un nekad neuzdrošinieties man vairs rādīties acīs. Es jūs padzenu uz visiem laikiem. Es nekad jūs neesmu pazinis!

Viņš deva Hīkrionam ar galvu zīmi, lai viņš noņem no Atreja važas, tad novērsās un atkal apsēdās.

Atrejs ilgu laiku stāvēja kā sastindzis, tad palūkojās uz Bastiānu. Izskatījās, ka viņš grib kaut ko teikt, taču pārdomāja. Viņš noliecās lejā pie Fuhūra un kaut ko pačukstēja viņam. Laimes pūķis pavēra acis un piecēlās. Atrejs uzlēca viņam mugurā, un Fuhūrs pacēlās gaisā. Viņš lidoja taisni pretī austošajām rīta debesīm, un, kaut arī viņa kustības bija smagnējas un gurdas, jau pēc nedaudz mirkļiem abi bija nozuduši tālumā.

Bastiāns uzslējās kājās, iegāja savā teltī un apgūlās.

— Tagad tu esi sasniedzis patiesu diženumu,— klusi sacīja kāda liega, aizplīvurota balss,— tagad tu esi kļuvis pret visu vienaldzīgs, un nekas tevī vairs nespēj aizsniegt.

Bastiāns piecēlās sēdus. To bija sacījusi Ksaīde. Viņa tupēja telts tumšākajā stūrī.

— Tu?— Bastiāns jautāja.— Kā tu šeit ienāci?

Ksaīde smaidīja.

— Nav tādu sargu, kungs un meistar, kas spētu mani aizturēt. To iespētu tikai tava pavēle. Vai tu raidi mani prom?

Bastiāns atkal apgūlās un aizvēra acis. Pēc brīža viņš murmināja:

— Man vienalga. Paliec vai ej!

Ksaīde ilgi vēroja viņu caur puspievērtiem plakstiem, tad apvaicā­jās:

— Par ko tu domā, kungs un meistar?

Bastiāns novērsās un neatbildēja.

Ksaīdei bija skaidrs, ka tagad nekādā ziņā nedrīkst atstāt viņu vienatnē. Tagad viņš ļoti viegli varēja izslīdēt viņai no rokām. Ksaīdei vajadzēja Bastiānu mierināt un uzmundrināt — pēc savas saprašanas. Ksaīdei vajadzēja uzmanīt, lai viņš ietu tālāk pa ceļu, kuru viņa paredzējusi viņam — un pati sev. Un šoreiz neiztikt ar kādu burvju dāvanu vai vienkāršu triku. Viņai jāķeras pie stiprākiem līdzekļiem. Pie pašiem stiprākajiem, kas bija viņas rīcībā,— pie Bastiāna slēptāka­jām vēlmēm. Viņa apsēdās zēnam blakus un čukstēja ausī:

— Kad tu domā doties uz Ziloņkaula torni, mans kungs un meistar?

— Nezinu,— Bastiāns sacīja, noslēpis seju spilvenos,— kas man tur vēl meklējams, ja jau Mēness meitiņas tur nav? Es vispār vairs nezinu, ko lai tagad iesāku.

— Tu varētu doties turp, lai sagaidītu Bērnišķo ķeizarieni.

Bastiāns pagriezās pret Ksaīdi.

— Vai tu domā, ka viņa atgriezīsies?

Zēnam nācās savu jautājumu atkārtot vēlreiz — uzstājīgāk, pirms Ksaīde vilcinādamās atbildēja:

— Nedomāju vis. Šķiet, ka viņa ir pametusi Fantāziju uz visiem laikiem un ka tu esi viņas pēctecis, kungs un meistar.

Bastiāns lēnām pieslējās kājās. Viņš raudzījās Ksaīdes divkrāsu acīs, un pagāja labs brīdis, līdz viņš pilnībā bija aptvēris nupat dzirdēto.

— Es?— viņš izgrūda. Zēnam uz vaigiem izsitās sarkani plan­kumi.

— Vai tevi šī doma tik ļoti izbaida?— Ksaīde čukstēja.— Vald­niece tev ir iedevusi savu pilnvaras zīmi. Viņa tev ir atstājusi savu valstību. Tu tagad būsi Bērnišķais ķeizars, mans kungs un meistar. Un tās ir tavas likumīgās tiesības. Atnākdams tu esi Fantāziju ne tikai izglābis, tu taču esi to radījis! Mēs visi — pat es — esam tikai tevis radīti! Tu esi Visgudrais, tad kāpēc tu tagad bīsties saņemt arī visvarenību, kas tev pienākas?

Un, kamēr Bastiāna acis arvien vairāk un vairāk sāka mirdzēt ledainā drudzī, Ksaīde viņam stāstīja par jaunu Fantāziju, par kādu pasauli, kas bija jāiekārto līdz vismazākajam sīkumam pēc Bastiāna prāta, par pasauli, kurā viņš brīvi varētu radīt un iznīcināt, kurā vairs nebūtu nekādu ierobežojumu un nosacījumu, kurā ikviens radījums — labs vai ļauns, skaists vai pretīgs, dumjš vai gudrs — būtu radies vienīgi pēc viņa gribas un viņš diženi un noslēpumaini valdītu pār visu un vadītu mūžīgo likteņa spēli.

— Tikai tad,— viņa pēdīgi nobeidza,— tu būsi patiesi brīvs, brīvs no visa, kas tevi ierobežo, un varēsi brīvi darīt to, ko tu vēlies. Un vai tad tu negribēji atrast savu Patieso vēlēšanos? Te tev tā ir!