Bezgalīgais stāsts

I. Fantazijas pasaulei draud briesmas

Atkal diena aizvadīta, un visi Haules meža iemītnieki bija salīduši alās, ligzdās un paslēptuvēs.

Bija pusnakts; mūžseno, milzīgo koku galotnēs plosījās viesuļvētra. Stumbri, resni kā torņi, čīkstēja un vaidēja.

Pēkšņi cauri krūmiem zigzaglīnijā pazibēja vārga gaismiņa, drebē­dama apstājās vietu vietām, pacēlās gaisā, nosēdās uz kāda zara un tūliņ no jauna steidzās tālāk. Tā bija mirdzoša lode aptuveni rotaļu ^

bumbas lielumā, kas lēca gariem cilpieniem, lāgiem pieskardamās zemei, lāgiem uzlidodama atkal augšup. Taču tā nebija bumba.

Tā bija malduguns. Malduguns, kas pazaudējusi ceļu. Tātad tā bija nomaldījusies malduguns, un tas pat Fantāzijas pasaulē gadās ārkār­tīgi reti. Parasti tieši maldu gunis ir tās, kas nomaldina cilvēkus.

Apaļās gaismas vidū bija redzama maza, ārkārtīgi kustīga būtne, kas lēca un skrēja, cik vien jaudāja. Ne tā bija sieviņa, ne tas bija vīriņš, jo šādas atšķirības maldugunīm nepastāv. Labajā rokā tā turēja sīku, baltu karodziņu, kas plandīja nopakaļ. Tātad šī būtne, domājams, bija kāds ziņnesis vai sarunu vedējs.

Briesmas, ka tā ar saviem lidojošajiem lēcieniem tumsā varētu ieskriet koka stumbrā, nedraudēja, jo maldugunis ir neticami veiklas un žiglas un iespēj lēciena vidū mainīt virzienu. Tāpēc arī tā joņoja zigzagiem, kaut arī būtībā visu laiku devās uz priekšu noteiktā virzienā.

Līdz tam mirklim, kamēr tā nogriezās ap klinšu izcilni un izbijusies atsprāga atpakaļ. Mēli izkārusi kā mazs sunītis, malduguns sēdēja koka dobumā un brīdi prātoja, pirms uzdrošinājās doties tālāk, lai uzmanīgi paraudzītos ap klints stūri.

Tās priekšā pletās meža klajums, un tur apmetnes ugunskura gaismā sēdēja trīs tēli — ļoti atšķirīga veidola un lieluma. Kāds milzis, kas izskatījās tā, it kā viss viņā būtu no pelēka akmens, gulēja izstiepies uz vēdera un bija gandrīz desmit pēdu garš. Viņš atbalstīja ķermeņa augšdaļu uz elkoņiem un lūkojās ugunī. Raupjajā akmens sejā, kas likās neparasti maziņa, salīdzinot ar varenajiem pleciem, izcēlās zobi, kas atgādināja tērauda cirtņu rindu. Malduguns nosprieda, ka viņš pieder pie kādas klinšu grauzēju ģints. Tie bija radījumi, kas dzīvoja neiedomājami tālu no Haules meža kādos kalnos, taču viņi ne tikai dzīvoja šajos kalnos — šie kalni bija arī viņu barība, jo viņi tos mazpamazām apēda. Klinšu grauzēji pārtika no klintīm. Laimīgā kārtā viņi bija ļoti pieticīgi un iztika nedēļām un mēnešiem ilgi ar vienu vienīgo kumosu šās viņiem tik ārkārtīgi vērtīgās barības. Turklāt- klinšu grauzēju nebija daudz, un bez tam kalni bija ļoti lieli. Bet, tā kā šie radījumi tur dzīvoja jau ļoti ilgi un sasniedza daudz lielāku vecumu nekā vairums citu Fantāzijas pasaules iemītnieku, kalni laika gaitā bija ieguvuši ļoti dīvainu izskatu. Tie līdzinājās milzīgam Emmentāles siera gabalam, kas pilns caurumiem. Tāpēc, šķiet, tos ari sauca par Alu kalniem.

Taču klinšu grauzēji ne tikai pārtika no akmeņiem, viņi darināja no tiem visu, kas nepieciešams: mēbeles, platmales, kurpes, darbarīkus, pat pulksteņus ar dzeguzi. Un tāpēc ari nebija nekāds brīnums, ka šim klinšu grauzējam aiz muguras atradās kaut kas līdzīgs velosipē­dam, kas sastāvēja vienīgi un tikai no minētā materiāla un kam bija divi riteņi, kuri izskatījās pēc milzīgiem dzirnakmeņiem. Kopumā tas drīzāk atgādināja tvaika veltni ar pedāļiem.

Otrais tēls, kas sēdēja pie ugunskura pa labi, bija mazs lietuvēns. Viņš bija, augstākais, divtik liels kā malduguns un līdzinājās piķa melnam, pūkainam kāpuram, kas piecēlies sēdus. Runādams tas sparīgi žestikulēja ar divām sīkām, sārtām roķelēm, un tur, kur zem melnajiem, izspūrušajiem matiem vajadzēja būt sejai, kā mēnestiņi spīdēja divas lielas, apaļas jo apaļas acis.

Visdažādākās formas un lieluma lietuvēni Fantāzijas pasaulē bija sastopami malu malās, un tāpēc uzreiz nevarēja pateikt, vai šis te dzīvo kaut kur tuvumā vai ieradies no tālienes. Katrā ziņā šķita, ka ari, viņš ir ceļā, jo dzīvnieks, ko lietuvēni parasti izmanto jāšanai — liels sikspārnis —, kā aizvērts lietussargs karājās viņam aiz muguras kādā zarā ar galvu uz leju, ietinies savos spārnos.

Trešo tēlu ugunskura kreisajā pusē malduguns saskatīja tikai pēc krietna brīža, jo tas bija tik niecīgs, ka no šāda attāluma to varēja sazīmēt ar grūtībām. Tas bija sīkuļu ģints pārstāvis, visai trauslas ķermeņa uzbūves puišelis raibā uzvalķelī un ar sarkanu cilindru galvā.

Par sīkuļiem malduguns nezināja tikpat kā neko. Viņa tikai reiz bija dzirdējusi, ka šīs radības būvē veselas pilsētas uz koku zariem, turklāt namiņus citu ar citu saistot trepītes, virvju kāpnes un slidkalniņi. Taču šie ļautiņi dzīvoja gluži citā bezgalīgās Fantāzijas pasaules galā, daudz, daudz tālāk no šejienes nekā klinšu grauzēji. Tāpēc vēl jo apbrīnojamāk šķita, ka jāšanai šis sīkulis bija izvēlējies tieši gliemezi. Tas sēdēja sīkulim aiz muguras. Uz gliemeža iesārtā namiņa vizuļoja mazi, sudraboti segli, un ari iemaukti un pavada, kas bija piestiprināta tam pie taustekļiem, spīdēja kā sidraba diedziņi.

Malduguns brīnījās, ka tieši šīs trīs tik atšķirīgās būtnes saticīgi sēž te kopā, jo parasti gan Fantāzijas pasaulē nebūt nebija tā, ka visas ģintis dzīvotu mierā un sadraudzībā. Bieži notika cīņas un kari, gadsimtu garumā stiepās arī ķildas starp atsevišķām sugām, un bez tam neba tikai godīgi un labsirdīgi radījumi dzīvoja Fantāzijā, bija arī zaglīgi, ļauni un nežēlīgi. Malduguns taču pati piederēja pie dzimtas, kurai nedrīkst ne pārāk ticēt, ne uzticēties.

Tikai labu bridi vērojusi ainu ugunskura gaismā, malduguns pamanīja, ka ikvienam no trim tēliem ir vai nu balts karodziņš, vai arī šķērsām pār krūtīm plata, balta lente. Tātad arī viņi bija ziņneši vai sarunu vedēji, un līdz ar to, protams, kļuva skaidrs, kāpēc šie radījumi izturas tik miermīlīgi.

Galu galā — varbūt viņi devušies ceļā ar to pašu mērķi, kāds bija arī maldu gunij,

Tas, ko viņi runāja, no tālienes nebija saprotams, jo koku galotnēs plosījās brāzmains vējš. Bet ja jau ceļinieki cits citu respektēja kā sūtņus, varbūt viņi par tādu atzīs ari malduguni un nenodarīs tai neko pāri. Un beigu beigās maldugunij bija nepieciešams pajautāt kādam ceļu. Labāka izdevība mežā un nakts vidū diezin vai gadīsies. Viņa tātad saņēma dūšu, iznāca no paslēptuves, pamāja ar balto karodziņu un trīcēdama gaisā apstājās.

Klinšu grauzējs, kas gulēja ar seju pret malduguni, pamanīja viņu pirmais.

— Varena rosība te šonakt,— viņš čīkstošā balsī sacīja.— Re, kur vēl viens ceļinieks.

— Huhū, malduguns!— čukstošā balsī ierunājās lietuvēns, un viņa ačeles, apaļas kā mēnestiņi, iegailējās.— Priecājos, priecājos!

Sīkulis piecēlās, paspēra dažus solīšus pretī pienācējai un iepīk­stējās:

— Ja nemaldos, arī jūs esat sūtne?

— Jā,— sacīja malduguns.

Sīkulis noņēma savu sarkano cilindru, viegli paklanījās un iečivinājās:

— Ak, tad nāciet tuvāk, lūdzama! Mēs tāpat esam sūtņi. Sēdieties mūsu pulkā.— Un viņš aicinoši norādīja ar savu mazo platmali uz brīvo vietu pie ugunskura.

— Mīļš paldies, labprāt,— malduguns tencināja un bikli pavirzī­jās tuvāk.— Vai drīkstu stādīties priekšā: mani sauc Bluba.

— Ļoti priecājos,— sīkulis atbildēja.— Mani sauc Ikiks.

Lietuvēns paklanījās sēžot:

— Mani sauc Vušvusūls.

— Patīkami!—iečīkstējās klinšu grauzējs.— Es esmu Pjernrah- carks.

Visi trīs lūkojās uz malduguni, kas samulsusi novērsās. Maldugu­nīm ārkārtīgi nepatīk, ja tās tiek atklāti aplūkotas.

— Vai jūs nevēlaties apsēsties, mīļā Bluba?— sīkulis vaicāja.

— Patiesībā es ļoti steidzos,— malduguns atbildēja,— un gribēju jums tikai pajautāt, vai jūs nevarētu pateikt, kādā virzienā man no šejienes būtu jāiet, lai nonāktu pie Ziloņkaula torņa?

— Huhū!— lietuvēns sarosījās.— Jūs esat ceļā pie Bērnišķās ķeizarienes?

— Pilnīgi pareizi,— malduguns sacīja,— man viņai jānodod sva­rīga ziņa.

— Kas tā par ziņu?— griezīgā balsī ievaicājās klinšu grauzējs.

— Nu . . .— malduguns mīņājās no vienas kājas uz otru,—. . . tā ir kāda slepena ziņa.

— Mums visiem trim ir tas pats mērķis, kas tev,— huhū!— lietu­vēns Vušvusūls atbildēja.— Tu esi savējo vidū.

— Iespējams, ka mums pat ir viena un tā pati ziņa,— sīkulis Ikiks ieminējās.

— Apsēdies un stāsti!— Pjernrahcarks čirkstošā balsī pavēlēja.

Malduguns iekārtojās brīvajā vietā.

— Mana dzimtene,— tā iesāka pēc īsas apdomāšanās,— atrodas ļoti tālu no šejienes … es nezinu, vai kāds no klātesošajiem būs dzirdējis … To sauc par Trūdu purvu.

— Hūūū!— lietuvēns sajūsmināts nostenējās.— Brīnumskaists ap­vidus!

Malduguns vārgi pasmaidīja.

— Jā, vai nav tiesa?

— Un tas ir viss?— Pjernrahcarks iečīkstējās.— Kāpēc tu esi devusies ceļā, Bluba?

— Pie mums Trūdu purvā,— malduguns, ik pa brīdim apstāda­mās, turpināja,— kaut kas ir noticis . . . kaut kas neaptverams . . . pareizāk sakot, joprojām vēl notiek … to ir grūti izstāstīt. . . viss sākās ar to, ka . . . tātad mūsu zemes austrumos ir kāds ezers . . . vai, drīzāk, bija ezers … to sauca par Virmuļu ezeru. Tātad viss sākās ar to, ka Virmuļu ezera kādu dienu vairs nebija … tas vienkārši bija pazudis, vai jūs saprotat?

— Jūs laikam gribat sacīt,— Ikiks apvaicājās,— ka tas bija izžuvis?

— Nē,— atbildēja malduguns,— tad tur tagad būtu izžuvis ezers. Taču tā nav. Tur, kur bija ezers, vispār nekā vairs nav . . . vienkārši nekā, vai jūs saprotat?

— Caurums?— klinšu grauzējs ierūcās.

— Nē, arī cauruma nav,— malduguns kļuva acīm redzami bezspē­cīgāka,— caurums tomēr ir kaut kas. Bet tur nav nekā.

Trīs pārējie ziņneši pārmija skatienus.

— Kā tad izskatās šis . . . huhū . . . tukšums?— lietuvēns vaicāja.

— Tas jau ir tieši tas, kas tik grūti izstāstāms,— malduguns nelaimīga apgalvoja.— Tas vispār neizskatās nekā. Tas ir… tas ir kā . . . tam pat nevar atrast piemērotu vārdu!

— Raugoties uz šo vietu, šķiet, ka acis kļuvušas aklas, vai ne?— sīkulis iejaucās.

Malduguns blenza viņā pavērtu muti.

— Tas ir precīzi teikts!— viņa iesaucās.— Bet kā . . . es gribēju vaicāt… vai arī jūs pazīstat šo . . .

— Vienu mirklīti!— klinšu grauzējs iečīkstējās pa vidu. — Saki — vai tas palika, kur bijis?

— Sākumā jā,— malduguns paskaidroja,— tiesa gan, vieta mazpa- mazām kļuva arvien lielāka. Tur visu laiku kaut kas pazuda. Tad pēkšņi pazuda arī vecais ugunskrupis Umpfs, kas dzīvoja ar savu tautu Virmuļu ezerā. Citi iemītnieki metās mukt. Taču itin drīz tā pati liksta piemeklēja arī citas Trūdu purva vietas. Iesākumā tukšums parasti bija pavisam sīciņš, tik liels kā ormanīša ola. Taču tas pletās plašumā. Ja kāds aiz pārskatīšanās tajā iekāpa, tad arī kāja bija pagalam — vai roka, vai kas nu tur bija nonācis. Tas, starp citu, nesāp — vienīgā nelaime, ka pēkšņi kāda ķermeņa daļa pazudusi. Daži pat, pienākuši šim tukšumam pārāk tuvu, metušies tajā iekšā tīši. Tam piemīt nepārvarams pievilkšanas spēks, un, jo lielāks ir tukšums, jo stiprāks kļūst tā pievilkšanas spēks. Neviens no mums nespēja izskaidrot šo briesmīgo parādību, no kurienes tā cēlusies un kā varētu tai turēties pretī. Pati no sevis tā neizzuda, bet gan arvien vairāk izpletās, tāpēc beigās tika nolemts sūtīt ziņnesi pie Bērnišķās ķeizarienes, lai lūgtu viņai padomu un palīdzību. Un šis sūtnis esmu es.

Pārējie trīs, skatienus nodūruši, klusēja.

— Huhū!— pēc brīža atskanēja lietuvēna vaimanājošā balss.— Tur, no kurienes nāku es, ir tieši tas pats. Un es esmu ceļā ar to pašu mērķi — huhū!

Sīkulis pagrieza savu seju pret malduguni.

— Ikviens no mums,— viņš pīkstošā balsī ierunājās,— nāk no kādas citas Fantāzijas zemes. Mēs šeit esam satikušies gluži nejauši. Bet katrs no mums nes Bērnišķajai ķeizarienei to pašu ziņu.

— Un tas nozīmē,— klinšu grauzējs nostenējās,— ka visai Fantā­zijas pasaulei draud briesmas.

Malduguns, līdz nāvei iztrūkusies, uzlūkoja ceļiniekus pēc kārtas.

— Bet tad jau mēs ne mirkli vairs nedrīkstam kavēties!— viņa iesaucās un pielēca kājās.

— Mēs tik un tā nupat gribējām doties tālāk,— sīkulis paskaid­roja.— Mēs tikai bijām piestājuši atpūsties, jo šeit, Haules mežā, valda necaurredzama tumsa. Bet tagad, kad jūs, Bluba, esat pie mums, jūs taču varat rādīt mums ceļu.

— Tas nebūs iespējams!— malduguns iesaucās.— Es nevaru gaidīt tādu, kas jāj uz gliemeža, man ļoti žēl!

— Bet tas ir sacīkšu gliemezis,— sīkulis paskaidroja, mazliet sarūgtināts.

— Un bez tam — huhū,— lietuvēns pačukstēja,— mēs tev vien­kārši neteiksim, uz kuru pusi jāiet!

— Kam jūs to sakāt?— klinšu grauzējs noņurdēja.

Un patiesi — malduguns citu sūtņu pēdējos vārdus nemaz vairs nebija dzirdējusi, jo lēca jau gariem cilpieniem cauri mežam prom.

— Nekas,— sacīja sīkulis Ikiks, atgrūzdams savu sarkano cilindru uz pakauša,— kā ceļa rādītāja malduguns varbūt tomēr nebūtu pati piemērotākā.

Un viņš ielēca savam sacīkšu gliemezim seglos.

— Man arī labāk patiktu, ja mēs katrs ceļotu uz savu roku,— lie­tuvēns pavēstīja un, klusu iesaucies «huhū!», aicināja šurp savu sikspārni.— Es taču galu galā lidoju!

Un — ivikts!— viņš bija prom.

Klinšu grauzējs nodzēsa apmetnes ugunskuru, vienkārši ar delnu dažas reizes pa to paplikšķinādams.

— Man arī tā labāk,— tumsā atbalsojās viņa čīkstēšana,— nebūs jāuzmanās, ka nenorullēju kādu sīko plakanu.

Un tad, sprakšķiem un brākšķiem skanot, viņš ar savu vareno klinšu velosipēdu ņēma un iebrauca krūmos. Reižu reizēm klinšu grauzējs dobji atsitās pret kādu dižkoku, kaut kas nočirkstēja un nočīkstēja. Pamazām rīboņa noklusa tumsā.

Sīkulis Ikiks palika viens pats. Viņš saņēma smalko sudraba diega pavadu un sacīja:

— Nekas, gan redzēsim, kurš nonāks galā pirmais. Nū, manu vecīt, nū!— Viņš paklikšķināja ar mēli.

Un tad nebija dzirdams nekas vairāk kā viesuļvētra, kas plosījās Haules meža galotnēs.

Tuvumā torņa pulkstenis sita deviņi.

Bastiāna domas tikai negribīgi atgriezās īstenībā. Viņš bija priecīgs, ka «Bezgalīgajam stāstam» ar pulksteni nav nekāda sakara.

Zēnam nepatika grāmatas, kurās īgnā un gaudulīgā intonācijā tika stāstīti gluži ikdienišķi notikumi no gluži ikdienišķu cilvēku gluži ikdienišķas dzīves. Tā visa bija atliku likām īstenībā, kāpēc lai par to vēl lasītu? Turklāt Bastiāns kļuva neiecietīgs, tiklīdz manīja, ka viņam kāds mēģina kaut ko iestāstīt. Un šāda veida grāmatās vairāk vai mazāk skaidri vienmēr notika zināma iestāstīšana.

Bastiāns sevišķi jūsmoja par grāmatām, kuras bija aizraujošas, jautras vai kuras modināja sapņus, par grāmatām, kurās izgudrotiem tēliem gadījās pasakaini piedzīvojumi un kuras lasot varēja iztēloties visu ko.

To Bastiāns spēja — varbūt tas bija vienīgais, ko zēns spēja pa īstam: kaut ko iztēloties tik skaidri, ka viņš to gandrīz vai redzēja un dzirdēja. Stāstīdams pats sev savus stāstus, Bastiāns dažkārt aizmirsa visu, kas bija ap viņu, un tikai beigās pamodās it kā no sapņa. Un šī grāmata šajā ziņā ļoti līdzinājās viņa paša stāstiem! Lasot zēns bija ne tikai dzirdējis resno stumbru čīkstēšanu un vēja brāzmas koku galotnēs, bet arī atšķirīgās četru dīvaino sūtņu balsis, jā, viņš pat iedomājās, ka sajūt sūnu un meža zemes smaržu.

Lejā klasē tagad drīz sāksies dabaszinību stunda, kas lielākoties tika aizvadīta, uzskaitot ziedkopas un putekšnīcas. Bastiāns bija priecīgs, ka sēž šeit augšā, paslēptuvē, un var lasīt. Šī grāmata man ir tieši kā radīta, viņš nodomāja, tā ir īstā!

Nedēļu vēlāk mazais lietuvēns Vušvusūls pirmais sasniedza mērķi. Vai, pareizāk sakot, viņš jutās pārliecināts, ka ir pirmais, jo bija taču lidojis pa gaisu.

Ap saules rieta laiku, kad mākoņi vakara debesīs līdzinājās izlijušam zeltam, mazais lietuvēns pamanīja, ka viņa sikspārnis jau lido pāri Labirintam. Tā sauca kādu plašu līcļzenumu, kas sniedzās no pamales līdz pamalei un kas nebija nekas cits kā viens vienīgs liels puķu dārzs, pilns reibinošu smaržu un pasakainu krāsu. Starp krūmiem, dzīvžogiem, pļavām un dobēm ar neparastākajiem un retākajiem ziediem stiepās plati ceļi un šauras taciņas, tik meistarīgi izkārtotas un kupli sazarotas, ka visi šie apstādījumi darīja Labirintu neiedomājami plašu. Protams, Labirints bija ierīkots tikai rotaļām un izpriecām, nevis lai kādu pakļautu nopietnām briesmām vai pat aizsargātos no uzbrucējiem. Tādam nolūkam tas nebūtu derējis, un šāda aizsardzība Bērnišķajai ķeizarienei nemaz nebija vajadzīga. Visā bezgalīgajā Fantāzijas valstībā nebija neviena, no kura viņai būtu jāaizsargājas. Tam bija kāds iemesls, kuru mēs drīz vien uzzināsim.

Lidodams uz sava sikspārņa pilnīgi bez skaņas pāri šim ziedu Labirintam, mazais lietuvēns varēja novērot ari visdažādākos retos dzīvniekus. Nelielā klajumā starp ceriņiem un zeltlijām vakara saulē rotaļājās pulciņš jaunu vienradžu, un Vušvusūlam pat šķita, ka viņš zem kādas milzīgas zilās pulkstenītes būtu redzējis ligzdā slaveno putnu feniksu, taču pilnīgi pārliecināts viņš nebija un griezties atpakaļ un vēlreiz skatīties ari negribēja, lai nezaudētu laiku. Jo tagad jau mazā lietuvēna priekšā Labirinta vidū pasakaini baltā mirdzumā iznira Ziloņkaula tornis, Fantāzijas pasaules sirds un Bērnišķās ķeizarienes miteklis.

Tam, kas šo vietu nekad nav redzējis, vārds «tornis», iespējams, varētu radīt aplamu priekšstatu par kaut ko līdzīgu baznīcas vai pils tornim. Ziloņkaula tornis bija tik liels kā vesela pilsēta. Pa gabalu tas izskatījās kā smails, augsts kalna konuss, kurš savīts uz riņķi kā gliemeža mājoklis un kura augstākais punkts atrodas mākoņos. Tikai pienākot tuvāk, varēja redzēt, ka šī milzīgā cukurgalva veidota no neskaitāmiem torņiem, tornīšiem, kupoliem, jumtiem, erkeriem, tera­sēm, vārtu arkām, kāpnēm un balustrādēm, kas saliktas cita citā un cita virs citas. Tas viss bija no visbaltākā Fantāzijas ziloņkaula, un katra atsevišķā daļa bija izstrādāta ar prasmi, kas liecināja par augstu meistarību.

Visās šajās celtnēs dzīvoja galms, kas bija ap Bērnišķo ķeizarieni,— kambarkungi un kalpones, zintnieces un zvaigžņu tulki, burvji un āksti, sūtņi, pavāri un akrobāti, virves dejotājas un stāstu stāstītāji, heroldi, dārznieki, sargi, skroderi, kurpnieki un alķīmiķi. Un pašā augšā, varenā torņa visaugstākajā smailē, kādā paviljonā, kas atgādi­nāja baltas magnolijas pumpuru, dzīvoja Bērnišķā ķeizariene. Dažu labu nakti, kad pilnmēness spīdēja zvaigžņotajās debesīs sevišķi krāšņs, ziloņkaula lapas plaši atvērās un uzplauka burvīgā ziedā, kura vidū sēdēja Bērnišķā ķeizariene.

Mazais lietuvēns ar savu sikspārni nosēdās uz kādas no zemāka­jām terasēm, tur, kur bija jājamdzīvnieku stallis. Kāds laikam bija Vušvusūla ierašanos pieteicis, jo viņu uzreiz sagaidīja pieci ķeizariskie zvērkopji, kas palīdzēja viņam nokāpt no segliem, paklanījās viņa priekšā un tad klusēdami pasniedza viesim ceremoniālo apsveicināša­nās dzērienu. Vušvusūls tikai mazlietiņ pielika ziloņkaula kausu pie lūpām, lai izpildītu rituālu, un atdeva to atpakaļ. Ikviens no apkopējiem arī iedzēra pa malkam, tad vēlreiz paklanījās un veda sikspārni uz stalli. Tas viss notika, nepārmijot ne vārda.

Nonācis stallī, sev paredzētajā vietā, sikspārnis nepieskārās ne ba­rībai, ne dzērienam, bet gan tūliņ pat saritinājās, iekarinājās savā āķī ar galvu uz leju un iegrima dziļā pārguruma miegā. Mazais lietuvēns bija no viņa prasījis mazlietiņ par daudz. Kopēji lika to mierā un izgāja uz pirkstgaliem laukā.

Šajā stallī, starp citu, bija vēl daudzi citi dzīvnieki, uz kuriem bija šurpu atjāts: viens sārts un viens zils zilonis, milzīgs putns grifs, kura ķermeņa priekšdaļa līdzinājās ērglim un aizmugurējā lauvam, balts, spārnots zirgs, kura vārds kādreiz bija zināms arī ārpus Fantāzijas, bet tagad ir aizmirsts, daži lidojoši suņi, arī vēl pāris citu sikspārņu, pat spāres un tauriņi sevišķi maziem jātnieciņiem. Tālākajās staļļu celtnēs bija vēl citi jājamdzīvnieki, kas nelidoja, bet gan skrēja, līda, lēca vai peldēja. Un katram bija īpaši kopēji, kas tos aprūpēja un aptecēja.

Ja viss būtu kā parasti, šeit patiesībā vajadzētu skanēt ievēroja­mam balsu jūklim: rūkšanai, spiegšanai, pogošanai, pīkstēšanai, kurk­stēšanai un tarkšķēšanai. Taču šoreiz valdīja pilnīgs klusums.

Mazais lietuvēns joprojām stāvēja tajā pašā vietā, kur viņu bija atstājuši kopēji. Vušvusūls pēkšņi sajutās nomākts un mazdūšīgs, īsti nezinādams — kāpēc. Ari viņš bija ļoti, ļoti noguris no garā ceļa. Un pat apziņa, ka viņš ieradies pirmais, nespēja viņu uzmundrināt.

— Sveicināti,— mazais lietuvēns piepeši izdzirdēja pīkstošu bal- stiņu,— vai tas nav draugs Vušvusūls? Cik labi, ka arī jūs beidzot esat šeit!

Lietuvēns atskatījās, un viņa acis no brīnumiem iegailējās kā mēnestiņi, jo uz kādas balustrādes, nevērīgi atspiedies pret ziloņkaula puķupodu, stāvēja sīkulis Ikiks un māja ar savu sarkano cilindru.

— Huhū!— lietuvēns apjucis noelsās vienreiz un pēc brītiņa otrreiz:— Huhū!— Nekas jēdzīgāks viņam gluži vienkārši nenāca prātā.

— Abi pārējie līdz šim vēl nav redzēti,— sīkulis paskaidroja.— Es šeit esmu jau kopš vakarrīta.

— Kā . . . huhū … kā tas ir iespējams?— lietuvēns vaicāja.

— Kāpēc gan ne,— sīkulis sacīja, nelielā pārākuma izteiksmē pasmaidīdams,— es taču jums teicu, ka man ir sacīkšu gliemezis.

Lietuvēns ar mazo, sārto roķeli pakasīja melno, biezo spalvu sev uz galvas.

— Man tūliņ jātiek pie Bērnišķās ķeizarienes,— viņš raudulīgā balsī pavēstīja.

Sīkulis domīgi paskatījās uz viņu.

— Hm, es, redziet, jau vakar pieteicos,— viņš sacīja.

— Pieteicāties?— lietuvēns brīnījās.— Vai tad nevar tikt pie viņas uzreiz?

— Baidos, ka ne, — sīkulis nopīkstējās, — nāksies ilgi gaidīt. Te … kā lai to pasaka . . . radies nenormāls ziņnešu pieplūdums.

— Huhū . ..— ievaidējās lietuvēns,— kā tā?

— Vislabāk būs, ja jūs to visu apskatīsieties pats,— sīkulis čivināja.— Nāciet, mīļais Vušvusūl, nāciet!

Viņi abi divi devās ceļā.

Galvenais ceļš, kas, kļūdams arvien šaurāks, veda spirāles veidā apkārt Ziloņkaula tornim uz augšu, bija stāvgrūdām pilns ar visneparastākajiem radījumiem. Milzīgi, turbāniem rotāti džini, nie­cīgi gnomi, trīsgalvu troļļi, bārdaini rūķīši, mirdzošas fejas, fauni ar āža kājām, meža sieviņas ar zeltcirtainiem matiem, spīguļojoši sniega gari un neskaitāmas citas būtnes virzījās pa ceļu augšā un lejā, stāvēja grupās cits pie cita un klusītiņām sarunājās vai mēmi tupēja uz zemes, sērīgi nodūruši skatienu.

To ieraudzījis, Vušvusūls apstājās.

— Huhū!— viņš nodvesās.— Kas tad te noticis? Ko viņi visi še dara?

— Tie ir ziņneši,— Ikiks klusītiņām paskaidroja,— ziņneši no visiem Fantāzijas novadiem. Un visi viņi nāk ar to pašu vēsti, ko mēs. Es jau ar daudziem esmu runājis. Šķiet, ka visur uzbrukušas tās pašas briesmas.

Lietuvēns gari un kunkstoši nopūtās.

— Un vai ir zināms, kas tas ir un no kurienes ceļas?— viņš vaicāja.

— Baidos, ka ne. Neviens to nespēj izskaidrot.

— Un Bērnišķā ķeizariene pati?

— Bērnišķā ķeizariene ir slima . . .— sīkulis klusiņām sacīja. — Ļoti, ļoti slima. Varbūt tas ir par iemeslu neaptveramajai nelaimei, kas piemeklējusi Fantāziju. Taču līdz šim neviens no daudzajiem ārstiem, kas sapulcējušies tur augšā, pils teritorijā pie Magnolijas paviljona, vēl nav spējis noskaidrot, ar ko viņa saslimusi un kā šī slimība ārstējama. Neviens nezina zāles.

— Tā . . . huhū … ir katastrofa,— lietuvēns nomākts sacīja.

— Jā,— sīkulis atbildēja,— tā tas ir.

Šajos apstākļos Vušvusūls pagaidām nemaz nelika sevi pieteikt Bērnišķajai ķeizarienei.

Divas dienas vēlāk, starp citu, ieradās malduguns Bluba, kas, protams, bija aizsteigusies nepareizā virzienā un tāpēc apmetuši milzu līkumu.

Un beigu beigās — vēl pēc trim dienām — ieradās arī klinšu grauzējs Pjernrahcarks. Viņš bija atstampājis kājām, jo pēkšņā milzu izsalkuma lēkmē bija apēdis savu akmens velosipēdu — tā sakot, ceļamaizes vietā.

Ilgās gaidīšanas laikā visi četri atšķirīgie ziņneši sirsnīgi sadraudzējās un arī vēlāk palika kopā.

Bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.