Grafs Monte-Kristo

XIV Sansebastjāna katakombas

Nekad savā mūžā Franss nebija sajutis tik ātri pārmaiņu no jautrības uz grūtsirdību kā tagad. Likās, it kā kāds nakts gars visu Romu būtu pārvērtis milzīgās kapenēs. Ielas, pa kurām viņam vajadzēja braukt, bija ļoti tumšas. Par laimi ceļš bija īss, un pēc desmit minūtēm rati jau pie­turēja pie Londonas viesnīcas.

Ēdiens jau gaidīja, un, tā kā Albērs bija teicis, ka tas varētu ilgāk palikt projām, tad Franss bez viņa sēdās pie galda. Maestro Pastrīni, kurš viņus arvien mēdza uzmeklēt pa maltītes laiku, apvaicājās pēc Albēra, bet Franss atteica, ka pēdējais saņēmis kādu ielūgumu. Vakariņas pagāja ļoti klusu, neraugoties uz Pastrīni uzmanību, kurš nāca arvien apjautāties, vai ekselencei kaut ko nevajag.

Franss Albēru gaidīja ilgāku laiku, tikai ap vienpadsmitiem tas apģēr­bās un lika piebraukt ratus. Saimniekam viņš teica, ka gribot nakti pavadīt pie hercoga Bračjāno, un lika viņam, lai tas tūlīt uz turieni padotu ziņu, tikko Albērs būtu ieradies.

— Hercoga Bračjāno māja bija izslavēta visā Romā, un viņa viesībām bija gandrīz vai Eiropas slava. Franss un Albērs bija hercogam ieteikti ar vēstulēm, un tāpēc viņš Fransam tūdaļ apjautājās pēc viņa drauga. Franss atbildēja, ka tas viņu karnevāla laikā pazaudējis no acīm.

— Tātad viņš nav mājās pārnācis? — prasīja hercogs.

— Es viņu līdz šim acumirklim gaidīju, — Franss atbildēja.

— Un vai nezināt, uz kurieni viņš gāja?

— Droši es nevaru apgalvot, bet man likās, ka viņš gāja satikties ar kādu dāmu.

— Un vai viņam bija klāt ieroči?

— Viņš bija pajaco kostīmā.

— Jums nevajadzēja ļaut viņam iet, jo jūs Romu labāk pazīstat, — sacīja hercogs.

— Jūs manu draugu nepazīstat, ja viņš ko iedomājas, tad viņš nekādi nav no sava nodoma atturams. Bet kas tad viņam varētu notikt?

— Kā to lai zinu! Nakts ir tumša un Tibras upe Marcelas ielai tuvu.

Fransam pārskrēja auksti drebuļi.

— Es gan viesnīcā pateicu, ka nakti pavadīšu pie jums, hercoga kungs, un liku arī man tūlīt dot ziņu, tiklīdz mans draugs būs pārnācis.

— Raug, te jau viens no maniem ļaudīm jūs meklē, — sacīja hercogs.

Hercogs nebija maldījies. Tiklīdz sulainis Fransu pamanīja, viņš tam

tuvojās un teica:

— Ekselence, viesnīcas „Londona" saimnieks liek jums sacīt, ka jūs gaida kāds vīrs, kurš no vikonta de Morserfa kunga atnesis vēstuli.

— Kas tas ir par vīru?

— Vēstnesis man par to nekā neteica.

— Un kur ir vēstnesis?

— Viņš tūlīt aizgāja projām.

— Ak, mans Dievs! — iesaucās hercogiene, kura bija pienākusi klāt. — Steidzieties! Nabaga jaunais cilvēks, kad tikai viņam nav notikusi kāda ne­laime!

— Es steidzos, — atbildēja Franss.

— Un vai jūs pie mums atgriezīsities, lai dotu mums ziņas? — prasīja hercogiene.

— Ja nebūs nekas bīstams. Citādi es nezinu, kas ar mani pašu notiks.

Franss steidzās ārā. Viņš bija savus ratus pasūtījis pulksten divos. Bet,

par laimi, līdz Bračjāno pilij no viesnīcas «Londona" bija tikai kādas des­mit minūtes gājiena. Tuvojoties viesnīcai, viņš uz ielas ieraudzīja stāvam kādu vīru, kurš viņam likās esam vēsts atnesējs no Albēra. Viņš bija ieti­nies garā, platā mētelī. Franss viņam tuvojās, bet, par brīnumu, vīrs uz­runāja viņu pirmais.

— Ko jūs vēlaties no manis, ekselence? — viņš prasīja, soli atkāp­damies atpakaļ, it kā tāds, kas ļoti uzmanās.

— Vai jūs neesat tas, — atbildēja Franss, — kas man atnesis vēstuli no vikonta Morserfa?

— Vai jūs, ekselence, uzturaties viesnīcā «Londona"?

— Jā.

— Vai ekselence ir vikonta ceļojumu biedrs?

— Jā.

— Kāds ir ekselences vārds?

— Barons Franss d'Epinē.

— Tad vēstule patiesi ir adresēta ekselencei.

— Vai uz to vajadzīga atbilde?

— Vikonta kungs, mazākais, uz to cer.

— Nāciet man līdzi, es jums to došu.

— Es labāk pagaidīšu šeit pat ārā, — sacīja ziņnesis.

Franss iegāja iekšā; uz kāpnēm viņš sastapa maestro Pastrīni.

— Nu? — prasīja Pastrīni.

— Nu? Kas ir? — atbildēja Franss.

— Vai jūs redzējāt viru, kuru jums atsūtījis vikonts Morserfs?

— Jā, es viņu redzēju un saņēmu no viņa vēstuli. Lūdzu, pagādājiet uguni!

Saimnieks pavēlēja, lai sulainis Fransam rāda uguni. Franss redzēja, ka saimnieks izskatījās ļoti izbiedēts, un tāpēc steidzās jo drīzāk vēstuli lasīt. Vēstule patiešām bija Albēra rakstīta. Viņš to lasīja divreiz, tik ļoti viņš bija pārsteigts no sekojošām rindiņām:

„Mīļais draugs!

Tiklīdz tu saņem vēstuli, esi tik labs un izņem no mana portfeļa, kurš atrodas manā rakstāmgaldā, manu kredītvēstuli un steidzies tūliņ izņemt uz to pie Tarloni četrus tūkstošus piastru, kuriem tu vēl pieliec no sevis klāt, ja summa nepietiktu! Naudu nodod tam, kas tev iedeva vēstuli! Ir ļoti svarīgi, ka es naudu dabūju tūliņ. Es vairāk nekā nerakstu un paļaujos uz tevi, tāpat kā tu uz mani katrā gadījumā vari paļauties.

Tavs draugs Albērs de Morserfs."

Zem šīm rindiņām bija vēl itāliski piezīmēts:

„Ja līdz pulksten sešiem rītu tie četri tūkstoši piastru neatra­dīsies manās rokās, tad grāfs Albērs Morserfs līdz pulkstens sep­tiņiem būs beidzis dzīvot.

Luidžijs Vampa."

Šie pēdējie vārdi Fransam izskaidroja visu. Viņš tagad arī saprata, kā­pēc vēstules atnesējs viņam negribēja sekot, iela tam izlikās drošāka nekā Fransa istaba. Albērs bija kritis rokā slavenajam laupītāju vadonim, par kura eksistenci tas pat bija šaubījies.

Laiks bija dārgs. Franss steidzās pie rakstāmgalda, izvilka portfeli un izņēma no tā kredītvēstuli. Tur bija pavisam izrakstīti seši tūkstoši piastru, bet Albērs pusi no tiem jau bija izņēmis. Fransam nebija līdzi nevienas kredītvēstules, jo viņš bija apmeties Florencē un uz Romu atbraucis tikai uz četrpadsmit dienām. Viņš bija paņēmis līdzi simt luidoru, no kuriem tam bija atlikuši tikai vēl apmēram piecdesmit. Franss jau gribēja doties uz hercoga Bračjāno pili, kad viņam ienāca prātā citas domas.

Viņš iedomājās par grāfu Monte-Kristo, lika pasaukt saimnieku un pra­sīja, vai tas nezinot, vai grāfs esot mājās.

— Jā, ekselence, viņš nupat kā pārbrauca.

— Tad lūdzu, saimnieka kungs, ka jūs pats mani viņam pieteiktu.

Saimnieks steidzās izpildīt Fransa uzdevumu un, pēc piecām minūtēm

atgriezies, sacīja, ka ekselence tiekot gaidīts.

Franss atrada grāfu mazā kabinetā, kas viņam bija svešs.

Grāfs nāca viņam pretim.

— Kāds vējš jūs šinī stundā atpūtis pie manis? - viņš jautāja. - Vai jūs gribētu man darīt prieku un ar mani kopā ēst vakariņas? Tas no jūsu puses būtu ļoti laipni.

— Nē, es nāku kādā ļoti nopietnā lietā.

— Kādā lietā? - jautāja grāfs ar dziļu, pētīgu skatienu, kāds viņam bija īpatns. — Un kādā?

— Vai mēs esam vieni?

— Pilnīgi vieni, - atbildēja grāfs, kad tas pats bija pie durvīm apska­tījies.

Franss rādīja viņam Albēra vēstuli.

— Ā! Ā! — grāfs izsaucās.

— Vai jūs redzējāt arī piebildi?

— Jā, — atbildēja Monte-Kristo.

— Ko jūs par to sakāt? — prasīja Franss.

— Vai jums ir vajadzīgā summa?

— Man trūkst astoņsimt piastru.

Grāfs piegāja pie sava rakstāmgalda un atvilka kādu atvilktni, kura bija pilna ar zeltu.

— Es ceru, — viņš sacīja, — ka jūs mani neapvainosit un negriezīsities pie cita.

— Jūs redzat, ka es tieši pie jums esmu atnācis, — atbildēja Franss.

— Es par to jums pateicos, lūdzu, ņemiet!

Viņš norādīja uz ar zeltu piepildīto galda atvilktni.

— Vai tad tiešām ir vajadzība Luidži Vampam šo summu sūtīt? — jautāja Franss, grāfu pētīgi uzlūkodams.

— Piezīmē tas taču izteikts ļoti saprotami.

— Vai jums varbūt nebūtu līdzeklis visu izdarīt vienkāršāk?

— Un kāds? — prasīja grāfs izbrīnījies.

— Ja mēs abi, piemēram, ietu pie Luidži Vampas, es esmu drošs, ka Albērs tiktu atlaists.

— Un kāda tad man vara būtu pār laupītājiem?

— Vai jūs viņiem neesat parādījis palīdzību, kuru tik viegli aizmirst?

— Un kādu?

— Vai jūs Pepīno neesat izglābis dzīvību?

— Ā! Ā! — sacīja grāfs. — Kas jums to teica?

— Vienalga; es to zinu.

Grāfs apklusa, uz acumirkli saraukdams uzacis.

— Un ja es pie Vampas dotos, vai jūs mani pavadītu?

— Ja jums mana klātbūtne nav nepatīkama?

— Tad labi! Laiks ir jauks. Izbraukums uz Romas apkārtni mūs atspir­dzinās.

— Vai mums ieroči jāņem līdzi?

— Nav vajadzīgs.

— Nauda?

— Nevajag. Kur ziņnesis?

— Uz ielas.

— Vai viņš gaida atbildi?

— Jā.

— Mums taču jāzina, uz kurieni mums jābrauc; es viņu pasaukšu.

— Tas neko nelīdzēs, viņš negribēja nākt man līdzi augšā.

— Jums gan ne, bet man viņš paklausīs.

Grāfs piegāja pie kabineta loga un savādi iesvilpās. Vīrs mētelī nāca tuvāk.

— Zālīte! — sacīja grāfs, il kā tas sulainim dolu pavēles.

Vīrs tūlīt paklausīja. Viņš ar lēcienu bija viesnīcā un pēc mirkļa stāvēja pie kabineta durvīm.

— Ā, lu las esi, Pepīno! — sacīja grāfs.

Pepīno atbildes vietā nokrita grāfam pie kājām un noklāja viņa rokas ar skūpstiem.

— Ā! Ā! — sacīja grāfs. — Tu vēl neesi aizmirsis, ka es tev izglābu dzīvību! Tas ir daudz, jo šodien ir jau astoņas dienas.

— Nē, ekselence, cs to nekad neaizmirsīšu, — atbildēja Pepīno ar dzi­ļu pateicību.

— Nekad! Tas ir ilgs laiks; bet ir jau labi, ka tu tā domā. Tagad celies augšā un atbildi!

Pepīno uzmeta Fransam bailīgu skatienu.

— (), ekselencei dzirdot, tu vari droši runāt, viņš ir mans draugs.

— Tad labi, — atteica Pepīno, — lūdzu jūsu ekselencei man prasīt!

— Kā grāfs Albērs krita Luidži rokās?

— Ekselence, francūža rati bieži sastapās ar tiem ratiem, kuros sēdēja Terēze.

— Vadoņa mīļākā?

— Jā, francūzis viņai uzmeta laipnus skatienus, Terēze atbildēja; viņš viņai svieda puķes, viņa viņam tāpat, protams, ar vadoņa atļauju, kurš sēdēja ratos.

— Kā? — iesaucās Franss. — Luidži Vampa bija romiešu zemnieču ratos?

— Par kučieri.

— Tālāk! — sacīja grāfs.

— Nu! Pēc tam francūzis noņēma masku; Terēze darīja tāpat. Fran­cūzis lūdza no viņas satikšanos, Terēze apsolījās. Bet Terēzes vietā pie Sansebastjāno baznīcas ieradās Bepo.

— Kā? — pārtrauca Franss. — Tā zemniece, kura viņam nopūta mo- ccoletto svecīti…

— Bija piecpadsmit gadus vecs puika.

— Un Bepo viņu izveda no pilsētas? — prasīja grāfs.

— Jā.Mačelas ielas galā gaidīja rati. Bepo iekāpa tajos un uzaicināja francūzi viņam sekot, tas nelika divreiz teikt. Bepo paziņoja, ka tiem esot jābrauc kādu jūdzi atstatu no Romas uz kādu villu. Francūzis apgalvoja, ka tas esot gatavs viņam sekot līdz pat pasaules galam. Kad tic kādu gabalu bija braukuši un francūzis sāka palikt uzbāzīgs, Bepo izvilka pāris pistoļu un turēja tās viņam pie krūtīm. Tūlīt kučieris apturēja zirgus un darīja to pašu. Tūlīt arī četri no mūsējiem bija klāt, un francūzim bija jāpadodas. Viņš tika aizvests uz katakombām pie Luidži un Terēzes, kuri jau viņu gaidīja.

— Labi! — sacīja grāfs, pret Fransu pagriezies. — Atgadījums ir ļoti jocīgs.

— Es arī to par tādu uzskatītu, ja tas nebūtu noticis ar manu draugu, bet gan ar citu.

— Tad brauksim viņam pakaļ. Vai jums ir rati?

— Nē.

— Tas nekas. Es esmu norīkojis, ka man dažādiem gadījumiem zirgi stāv iejūgti dienu un nakti.

— Pilnīgi iejūgti?

— Jā, es esmu ļoti iedomīgs, un dažreiz man piepeši uznāk griba do­ties uz kādu pasaules malu.

Grāfs pazvanīja un pavēlēja sulainim piebraukt ratus.

Grāfs, Franss un Pepīno nokāpa lejā.

Rati gaidīja pie durvīm. Alī sēdēja uz bukas. Franss viņā pazina mē­mo vergu no Monte-Kristo apakšzemes pils.

Franss ar grāfu iesēdās ratos, un Pepīno nosēdās blakām Alī uz bu­kas, un zirgi auļiem devās uz priekšu. Pie pilsētas vārtiem sargs viņus gribēja apturēt, bet Monte-Kristo izvilka gubernatora izrakstītu atļauju, ar kuru tam bija dota iespēja katrā laikā, vai tā būtu diena vai nakts, izbraukt no pilsētas. Sargs dabūja luidoru par savām pūlēm, un viņi brauca tālāk.

Viņi brauca pa veco Apijas ielu, kurai visapkārt atradās kapenes. Laiku pa laikam Franss manīja no mūru drupām parādāmies kādus tēlus, bet pēc Pepīno dotās zīmes tie atkāpās. Netālu no Karakalla cirka rati apstā­jās. Pepīno atvēra durvis, un Franss ar grāfu izkāpa.

Tad grāfs ar Pepīno klusām sarunājās, un Pepīno viņiem gāja pa priekšu.

Viņi gāja pa eeliņu, kurš veda no kalna lejup. Drīz tie ēnā ieraudzīja divus tēlus, kuri savā starpā sarunājās.

— Vai mēs varam iet tālāk, — Frans — prasīja grāfam, — vai mums jāgaida?

— Nāciet! Tas ir Pepīno, kas sargam paziņo par mūsu atnākšanu.

Kad Franss ar grāfu viņiem tuvojās, laupītājs sveicināja.

— Ja ekselence grib sekot, — sacīja Pepīno, — ieeja katakombās atro­das pēc dažiem soļiem.

— Labi, — sacīja grāfs, — ej pa priekšu!

Patiesi, starp krūmiem un klintīm atradās kāda plaisa, kurā tikai viens vīrs varēja ielīst. Pepīno ielīda pirmais, tad grāfs, un viņam sekoja Franss. Tiklīdz viņi bija dažus soļus pagājuši uz priekšu, kad telpa kļuva arvien platāka. Pepīno iededza lāpu. Pēc kādiem soļiem atskanēja sauciens: „Kas tur?" — un lāpa apspīdēja uzvilktu šautenes gaili. ,

— Labs draugs! — atbildēja Pepīno un gāja viens pats-trz priekšu, arī otram sargam kādus vārdus čukstēdams, pēc kuriem šis, tāpat kā pirmais, sveicināja un apmeklētājiem deva zīmi, ka tie var netraucēti iet tālāk. Aiz sarga atradās trepes ar divdesmit pakāpieniem. Viņi pa tām nokāpa un atradās līķu velvē. Caur spraugām iespiedās mēness gaisma un atspīdēja iedobumus klinšu sienā, kur agrāk bija glabājušies zārki.

Grāfs uzlika Fransa roku uz pleca:

— Vai gribat redzēt laupītāju nomelni?

— Labprāt! — atbildēja Franss.

— Tad iesim… Pepīno, izdzēs lāpu!

Pepīno paklausīja, un viņi atradās dziļākajā tumsā un tikai gar sienām varēja pamanīt šur un tur lēkājam sarkanu uguns atspīdumu. Grāfs veda Fransu ar tādu izveicību, it kā tas tumsā varētu redzēt.

Caur spraugu viņi tagad varēja ieskatīties kādā četrstūrainā telpā, kuras sienas, tāpat kā velvē, bija viscaur izcirstas iedobumos. Telpas vidū atra­dās četri lieli akmeņi, kuri agrāk bija noderējuši par altāriem, to pierādīja arī virs tiem atrodošais krusts. Uz kāda stūra bija nostādīta lampa, kura ar vāju gaismu apspīdēja svešādu skatu, kurš atklājās abu aplūkotāju acīm.

Kāds vīrs, ar elkoni uz staba atspiedies, lasīja grāmatu; tas bija laupī­tāju virsnieks Luidži Vampa. Viņam visapkārt pie zemes gulēja ap div­desmit vīru, mēteļos ietinušies, katras ar pistoli rokā. Telpas dibenā šurp un turpu staigāja sargs.

Kad grāfam likās, ka Franss šo ainu bija diezgan aplūkojis, viņš pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, lai ciestu klusu, un nokāpa pats pa kāpnēm, ieiedams telpā, kur tas taisni tuvojās Luidži Vampam, kurš tā bija nogri­mis lasīšanā, ka viņa tuvošanos nepamanīja.

— Kas tur? — uzsauca sargs, kurš pamanīja blakus Luidži kādu ēnu. Pie šā uzsauciena Luidži strauji pielēca kājās un izvilka no jostas pistoli. Acumirklī visi laupītāji bija kājās, un pret grāfu bija vērsti kādi divdesmit šauteņu stobri.

— Nu, — pēdējais sacīja pilnīgi mierīgi, — mans mijais Vampa, tu mēdz savus draugus saņemt ļoti savādi.

— Ieročus nost! — iesaucās Vampa, ar vienu roku pavēloši mādams, kamēr tas ar otru roku noņēma godbijīgi cepuri.

— Piedodiet grāfa kungs, jūsu apciemojums ir tik pārsteidzošs, ka es jūs nepazinu.

— Liekas, Vampa, ka jums dažā labā ziņā ir vāja atmiņa, — atteica grāfs, — un ka jūs aizmirstat ne tik vien ļaužu izskatu, bet arī ar viņiem slēgtos līgumus.

— Un kādu līgumu es gan būtu aizmirsis, grāfa kungs? — prasīja lau­pītājs ar tādu izskatu, ka tas būtu gatavs savu kļūdu labot.

— Vai mēs nebijām nolīguši, — sacījs grāfs, — ka ne tik vien manai, bet arī manu draugu personai jums jābūt svētai?

— Un ko tad es būtu darījis šīm nolīgumam pretim, ekselence?

— Jūs šovakar esat šurp atvedis grāfu Albēru de Morserfu; šis jaunais cilvēks pieder pie maniem draugiem, viņš dzīvo ar mani kopā viesnīcā un manos pasta ratos piedalījās braucienos. Un tomēr jūs viņu esat sa­gūstījis un prasāt par viņu izpirkšanas naudu.

— Kāpēc jūs mani uz to nedarījāt uzmanīgu, jūs, citi? — sacīja vado­nis, pagriezdamies pret vīriem, kuri no viņa skatiena atkāpās. — Kāpēc jūs man uzkrāvāt kaunu izrādīties nepateicīgam grāfa kungam, no kura atkarīga visu mūsu dzīvība? Pie Pestītāja asinīm! Ja es domātu, ka no jums kāds ir zinājis, ka jaunais vīrs ir ekselences draugs, cs tam uz vietas būtu iedzinis lodi pierē!

— Redziet, — grāfs sacīja Fransam, — es jums teicu, ka te bijusi pārskatīšanās.

— Vai jūs, ekselence, neesat viens? — prasīja Vampa nemierīgi.

— Tas ir kungs, kuram bija adresēta vēstule; es viņu paņēmu līdzi, lai tam parādītu, ka Luidži Vampa ir vīrs, kas tur vārdu. Nāciet, barona kungs, — viņš sacīja Fransam, — Luidži Vampa jums pats sacīs, cik nepatīkama tam ir šī pārskatīšanās.

Franss un vadonis pagāja viens otram kādus soļus pretim.

— Esiet sveicināts, — sacīja Vampa, — jūs dzirdējāt, ko grāfs teica un ko es atbildēju. Es tikai varu vēl piemetināt, ka labprāt vēlētos padarīto nedarbu pārvērst par nenotikušu, ja arī man būtu jāsamaksā vairāk neka četri tūkstoši piastru, kurus es prasīju kā izpirkšanas naudu par vikonta kungu.

— Bet kur ir sagūstītais? — Franss prasīja, nemierīgi apkārt skatī­damies.

— Viņam taču nekas ļauns nebūs noticis? — vaicāja grāfs, uzacis sa­raukdams.

— Sagūstītais ir tur, — teica Vampa, rādīdams uz to vietu, kur sargs staigāja šurpu turpu, — es pats iešu paziņot viņam par viņa atsvabinā­šanu.

— Ko dara sagūstītais? — viņš jautāja sargam.

— Es tiešām nezinu, vadoni, — sargs atbildēja, — jau vairākas stundas neesmu dzirdējis viņu nc pakustamies.

— Nāciet, ekselence! — teica Vampa grāfam un Fransam.

Abi sekoja vadonim, augšā kāpdami pa kādām trepēm līdz durvīm, kuras Vampa pats atvēra. Cietuma telpās dega neliela lampiņa, un tās gaismā viņi redzēja Albēru kādā kaktā laupītāju dotā mētelī ietinušos un dziļā miegā guļam.

— Ā! — teica grāfs, savādi smaidīdams. — Tas nav nemaz smādējami: vīrs, kuram ap pulkstens septiņiem jātop nošautam, guļ tik mierīgā miegā!

Vampa uzlūkoja Albēru ar zināmu cienību; šāda bezbailība viņam iedvesa bijību.

— Jums taisnība, grāfa kungs, — viņš tad teica, — šim vīram vajag būt jūsu draugam.

Tad viņš tuvojās Albēram un, aizskardams to pie pleca, teica:

— Ekselence, esiet tik laipns, piecelieties!

Albērs izplēta rokas, berzēja acis un beidzot galīgi atmodās.

— A, jūs tas esat, vadoni? — viņš teica. — Velns parāvis! Jums vaja­dzēja ļaut man vēl drusciņ pagulēt. Man bija tāds skaists sapnis: es dejoju galopu ar komtesi G… pie Torlonia. — Tad viņš izvilka no kabatas savu pulksteni, kuru laupītāji viņam bija atstājuši, lai pats pārliecinātos, kura stunda.

— Pulkstenis tikai pusdivi! — viņš iesaucās. — Kāda velna dēļ jūs tik agri ceļat mani augšā?

— Lai paziņotu jums, ka jūs esat brīvs, ekselence.

— Mans mīļais! — Albērs atbildēja jautri, bezbēdīgi. — Turpmāk tu­rieties pie Napoleona Lielā paražas, kurš mēdza sacīt: «Modiniet mani tikai nepatīkamu ziņu dēļ!" Ja jūs man būtu ļāvis gulēt, es būtu pabeidzis savu galopu un būtu par to jums mūžīgi pateicīgs… Tātad mana izpirkša­nas nauda ir jau atsūtīta?

— Nē, ekselence.

— Kādā kārtā tad cs esmu ticis brīvs?

— Ir atnācis vīrs, kurš. pilnīgi pēc savas gribas var ar mani rīkoties; tas ir jūs atprasījis.

— A, tas jau ir ļoti laipns kungs!

Albērs lūkojās visapkārt un ieraudzīja Fransu.

— Kā? — viņš teica. — vai tu tas esi, mans mīļais Frans, kurš tik tālu iet sevis uzupurēšanā?

— Ne es, — atteica Franss, - bet mūsu kaimiņš — grāfs Monte- Kristo.

— A! Pie velna! Grāfa kungs! — jautri iesaucās Albērs, sakārtodams savas aproces un kravati. — Jūs esat ļoti varens virs, un cs ceru, ka jūs mani ieskaitīsit par savu mūžīgo parādnieku tiklab jūsu agrākās laipnības dēļ, kā arī sevišķi šīs reizes dēļ.

Viņš sniedza grāfam roku, bet nelikās manot, ka grāfam pārskrēja šal­kas, viņa roku saņemot.

Bandīts visu šo skatu uzlūkoja ar pārsteigumu. Viņš bija paradis redzēt, ka viņa gūstekņi drebēja no viņa, un šeit viņa priekšā bija jauneklis, kura jautrais un zobgalīgais prāts necik nebija traucēts. Franss bija sajūsmināts, ka Albērs pat bandīta priekšā bija uzturējis savas tautas godu.

— Mans mīļais Albēr, — viņš teica, — ja tu mazliet pasteigsies, tad mēs vēl varam paspēt uz Torlonia balli pirms slēgšanas. Tu varētu pa­tiesībā piepildīt savu sapni par galopu ar komtesi G. un tev nevajadzēs dusmoties uz senjoru Luidži, kurš šinī lietā tiešām izturējies kā smalks vīrs.

— Tā, tiešām! — atteica Albērs. — Tev taisnība; pa divām stundām mēs varam būt tur. Senjor Luidži, vai vēl jāizpilda kāda formalitāte, lai es varētu iet?

— Nē, mans kungs, — atteica bandīts, — jūs esat brīvs kā putns gaisā.

— Nu, labi, tad dzīvojiet vesels! Nāciet, mani kungi, iesim!

Viņi kopā nokāpa pa kāpnēm un nonāca lielajā zālē, kur visi bandīti godbijīgi noņēma cepures viņu priekšā. Vampa pats paņēma no Pepīno rokas lāpu, lai pavadītu ar godu savus viesus; ne kā sulainis viņš gāja viņu priekšā, bet kā karalis, kurš pavada līdz durvīm ārzemju sūtņus. Pie durvīm nonācis, viņš paklanījās.

— Un tagad, grāfa kungs, — viņš teica, — es vēlreiz atvainojos un ceru, ka jūs to, kas noticis, neņemsit man turpmāk ļaunā.

— Nē, mans mīļais Vampa, — atteica grāfs, — bez tam jau jūs savu pārskatīšanos vēršat par labu tik smalkā kārtā, ka pat varu justies spiests jums vēl izteikt pateicību.

— Mani kungi, — tagad Vampa teica abiem draugiem, — mans aici­nājums varbūt jums neliksies diez cik pievilcīgs, bet es varu jums apgalvot, ka jūs, ja jums kādreiz patiktu mani atkal apmeklēt, man visur būsit mīļi viesi, lai jūs mani atrastu kur atrazdami.

Franss un Albērs sveicināja; grāfs aizgāja pirmais, Franss palika maz­liet iepakaļ.

— Vai, ekselence, vēl ko pavēlat? — jautāja Vampa smaidīdams.

— Jā, tiešām, es gribētu labprāt zināt, kādu grāmatu jūs tik uzmanīgi lasījāt, kad mēs atnācām.

— Tie ir Cēzara komentāri, mana mīļotā grāmata, — atteica bandīts.

— Kur tu paliec, Frans? — sauca Albērs.

— Es jau nāku, — atbildēja Franss un izgāja no katakombām.

— Tagad, grāfa kungs, pasteigsimies; man neizsakāmi rūp šo nakts pār­palikušo daļu pavadīt pie hercoga Bračjāno.

Viņi atrada ratus tanī pašā vietā, kur bija tos atstājuši. Grāfs teica Alī vienu vienīgu vārdu, un zirgi vēja ātrumā devās uz priekšu. Tieši pulksten divos abi draugi ienāca dejas zālē pie hercoga BračjānQ.

— Cienījamā kundze, — teica vikonts Albērs de Morserfs, tuvodamies komtesei. — Jūs vakar bijāt tik laipna un apsolījāt man galopu, es gan nāku mazliet par vēlu atgādināt jums šo laipno solījumu, bel šeit mans draugs, kura patiesīgumu jūs pazīstat, var jums apliecināt, ka novēlošanās nav mana vaina.

Atskanēja valša mūzika, un Albērs ar grāfieni steidzās dejotāju drūzmā.

Franss domāja par dīvaino trīsēšanu, kura bija sagrābusi grāfu, kad Albērs bija saņēmis viņa roku; viņš grāfu pastāvīgi novēroja, un jau vai­rākas reizes viņš bija šo trīsēšanu pamanījis.