Grafs Monte-Kristo

IV Bertučio

Pa to laiku grāfs bija pārbraucis mājās; viņš ceļu bija nobraucis sešās minūtēs. Šinīs sešās minūtēs viņi bija redzējuši vismaz divdesmit jauni ļaudis, kuri apsvēra, cik dārgs ir viņa iejūgs, kādu tie sev nespēja iegā­dāties, un auļoja pakaļ šim lepnajam kungam, kurš varēja turēt zirgus, kuri katrs maksāja desmittūkstoš franku.

Nams, kuru Alī grāfam bija izvēlējies par pilsētas dzīvokli, atradās vie­nos zaļumos un ieņēma lielu laukumu. Bez galvenās ieejas viņam bija arī vēl otra ieeja no Pontjē ielas.

Rati pieturēja pie galvenās ieejas. Divi vīri grāfu sagaidīja; viens bija Alī, kurš grāfam uzsmaidīja ar neslēptu prieku un par to tika atalgots ar laipnu skatienu, otrs Bertučio, kurš sniedza roku, lai palīdzētu izkāpt no ratiem.

— Pateicos, maestro Bertučio! — sacīja grāfs, viegli izlēkdams no ra­tiem. — Vai notārs ir šeit?

— Viņš gaida mazajā salonā, ekselence, — atbildēja Bertučio.

Grāfs atdeva cimdus un cepuri savam franču sūlainim, tam pašam, kas

viņu bija gaidījis priekšistabā pie grāfa Morserfa, un gāja tad Bertučio līdzi uz mazo salonu.

— Marmors priekšistabā nav diezgan labs, — piebilda Monte-Kristo, — es negribu to ilgi paturēt.

Notārs gaidīja, kā Bertučio bija teicis, mazajā salonā.

Viņš bija īsts advokātu aroda reprezentants, stīvs un cienīgs, ar visu sava amata apziņu.

— Vai jūs esat notāra kungs, kuram uzdots pārdot māju ārpus pil­sētas? Jūs zināt, ka es to gribu pirkt?

— Jā, grāfa kungs, — atbildēja notārs.

— Vai pirkšanas līgums ir gatavs?

— Jā, grāfa kungs.

— Labi. Un kur ir tā māja, kuru gribu pirkt? — prasīja Monte-Kristo, nevērīgi pagriezies iesāņus gan pret Bertučio, gan pret notāru.

Notārs izbrīnījies grāfu uzlūkoja.

— Kā? Grāfa kungs nezina, kur atrodas māja, kuru viņš grib pirkt?

— Kā lai es to zinātu? Es tikai šorīt pirmo reizi atbraucu uz Parīzi.

— Tas ir pavisam kas cits, — atteica notārs. — Māja, kuru jūs, grāfa kungs, esat pircis, atrodas Oteilas priekšpilsētā.

— LJn kur atrodas Oteilas priekšpilsēta? — prasīja grāfs.

— Dažus soļus atstatu 110 šejienes, grāfa kungs, ļoti jaukā vietā, pašā Buloņas krastā.

Bertučio pie šiem vārdiem bija nobālis.

— Lūdzu tad man pasniegt līgumu! — prasīja grāfs.

Un, līgumam īsu skatienu uzmezdams, viņš to strauji parakstīja.

— Bertučio, — viņš sacīja, — dodiet tam kungam piecdesmit tūkstošus franku!

Nama pārvaldnieks aizgāja streipuļodams un atgriezās ar paku bankas zīmju, kuras notārs pēc paraduma rūpīgi pārskaitīja.

— Un tagad, — prasīja grāfs, — visas formalitātes būs laikam izpil­dītas?

— Visas, grāfa kungs.

— Vai jums ir atslēgas?

— Tās atrodas pie kastelāna, kurš pārlūko māju. Šeit jums būs viņam izrakstīta pavēle atdot atslēgas.

— Ļoti labi, — Monte-Kristo māja atvadīdamies.

— Bet, — iedrošinājās sacīt godīgais ierēdnis. — Jūs grāfa kungs, esat maldījies, visa summa bija piecdesmit tūkstoš franku.

— Un jūsu honorārs?

— Ir jau tur ierēķināts, grāfa kungs.

— Bet vai tad jūs no priekšpilsētas neesat šurpu nācis?

— Tā gan.

— Nu, tad tas ir par jūsu pūlēm.

Notārs aizgāja streipuļodams un līdz zemei klanīdamies, tādu klientu viņš vēl savu mūžu nebija redzējis.

— Pavadiet to kungu! — grāfs sacīja Bertučio, un nama pārvaldnieks ar notāru aizgāja.

Kad grāfs bija viens, viņš izvilka no kabatas savu piezīmju grāmatiņu, izņēma no tās vienu lapiņu un salīdzināja to ar līgumu.

— Priekšpilsētā, Fontēnas ielā 30; pilnīgi pareizi, — viņš sacīja, — man tagad ar visādiem līdzekļiem jāmēģina izpētīt noslēpums… Nu, pēc stundas zināšu.

Viņš zvanīja.

Pārvaldnieks ienāca.

— Maestro Bertučio, — sacīja grāfs, — jūs man reiz sacījāt, ka jūs jau bieži esat bijis Francijā?

— Dažās Francijas daļās jā, ekselence.

— Jūs, bez šaubām, pazīstat Parīzes apkārtni?

— Nē, ekselence, nē, — atbildēja pārvaldnieks, viegli nodrebēdams.

— Žēl, ka jūs nepazīstat Parīzes apkārtni, — grāfs sacīja, — jo šovakar gribētu apskatīt savu jauno māju un jūs mani būtu varējis pavadīt.

— Uz Oteilas priekšpilsētu! — iesaucās Bertučio, kura vara ādas krāsa kļuva līķa bāla. — Es! Es lai eju uz priekšpilsētu!

— Nu, kas tad tur sevišķs? — sacīja grāfs. — Ja jau es tur dzīvošu, tad arī jums tur būs jābūt.

Zem grāfa caururbjošā skatiena pārvaldnieks nolaida acis un stāvēja mēms un it kā sastindzis.

— Bet kas tad jums kaiš? Es jau lieku divreiz jums pēc ratiem zvanīt, un jūs vēl nekustaties? — prasīja grāfs.

Bertučio uzreiz izskrēja priekšistabā un aizsmakušā balsī pavēlēja pie­braukt ratus.

— Rati ir piebraukti, ekselence, — viņš paziņoja.

— Tad ņemiet savu cepuri un cimdus! — sacīja grāfs.

— Vai man tiešām grāfa kungs jāpavada? — izbijies iesaucās Bertučio.

— Jums taču tur viss būs jāsaved kārtībā.

Būtu bijusi pārdrošība pretoties grāfa pavēlei; pārvaldnieks tāpēc se­koja grāfam, ne vārda neiebilzdams.

Viņi abi iekāpa ratos, kuri strauji aizripoja.