Grafs Monte-Kristo

VIII Neaprobežots kredīts

Nākamajā dienā ap pulkstens diviem pēc pusdienas grāfa Monte-Kristo nama priekšā pieturēja viegli rati, kuros bija iejūgti divi grezni angļu zirgi. Ratos sēdēja kāds vīrs zilā frakā un baltā vestē, pie kuras karājās varen smaga zelta ķēde. Viņa mati bija tik biezi un ogļu melni, ka tos varēja gandrīz vai noturēt par neīstiem, tik maz tie saderēja kopā ar zemās, šaurās pieres grumbām, kuras tie nespēja paslēpt. Šis vīrs, kurš bija kādus piecdesmit piecus gadus vecs, kaut gan tas gribēja izlikties, it kā tam būtu tikai četrdesmit gadu, izbāza galvu pa karietes logu un lika, lai viņa zirgu puisis durvju sargam prasa, vai grāfs Monte-Kristo esot mājās.

Pa to laiku šis vīrs ar nekaunībai līdzīgu uzmanību ņēmās pētīt mājas ārpusi, ciktāl tā caur dārzu bija redzama, un sulaiņu livrejas. Viņa mazās actiņas raudzījās viltīgi, un viņa plānās lūpas bija cieti sakniebtas kopā. Šī vīra glūnošā viltība bija arī redzama no viņa platajiem vaigu kauliem un savādi saspiesta galvas veida, caur ko viņa lielās, nearistokrātiskās au­sis izrādījās vēl jo plātākas un lielākas un visu izskatu darīja atbaidošu. Lielais pūlis tomēr viņu apbrīnoja greznā pajūga dēļ, viņa lielā dimanta

dēļ, kuru tas valkāja kā krekla pogu, un sarkanās lentas dēļ viņa pogcau­rumā.

Zirgu puisis pieklauvēja pie durvju sarga loga un prasīja, vai šeit dzīvo­jot grāfs Monte-Kristo.

— Viņa ekselence šeit dzīvo, — atbildēja durvju sargs, — bet… — viņš prasīja Alī ar skatienu.

Alī deva atraidošu zīmi.

— Bet? — prasīja zirgupuisis.

— Ekselence nav runājams, — atbildēja durvju sargs.

— Šinī gadījumā te ir mana kunga barona Danglāra vizītkarte. No­dodiet to grāfam Monte: Kristo un sakiet, ka mans kungs, braukdams uz kameru, piebrauca šeit, lai jūsu kungu apciemotu!

— Es ar viņa ekselenci nerunāju, — sacīja durvju sargs, — sulainis izpildīs jūsu uzdevumu.

Zirgu puisis atgriezās atpakaļ pie ratiem.

— Nu? — prasīja Danglārs.

Puika, apkaunots par mācību, kuru tas nupat bija dabūjis, atkārtoja savam kungam durvju sarga atbildi.

— Ā! — šis sacīja. — Tad tas ir kāds princis, šis kungs, kurš tiek saukts par ekselenci un ar kuru drīkst runāt tikai viņa kambarsulainis. Nu, lai! Viņam tomēr ir pie manis kredītvēstule, un, kad viņam naudu vajadzēs, tam tomēr būs jārādās.

Un Danglārs atgāzās atpakaļ ratos un uzsauca tik dikti kučieriem, ka varēja sadzirdēt otrā ielas galā:

— Uz tautas vietnieku namu!

Monte-Kristo, kurš jau agrāk zināja par šo apciemojumu, bija uz Dan­glāru noskatījies pa logu. Viņš novērsās ar riebumu:

— Ak, kāpēc no viņa neglītās ārienes jau senāk nepazinu, kas viņā slēpās.

— Alī! — viņš sauca piezvanīdams.

Alī ienāca.

— Pasauc Bertučio!

Bertučio tūlīt ienāca.

— Vai jūs redzējāt zirgus, kuri nupat bija pie manām durvīm? — grāfs prasīja.

— Protams, ekselence, viņi bija sevišķi skaisti.

— Kā tas nākas, — prasīja Monte-Kristo, uzacis savilcis, — ka Parīzē kādam vēl ir gandrīz vai skaistāki zirgi par manējiem, kad es gribēju, ka man visā Francijā būtu tie skaistākie zirgi?

Alī nobālis nokāra galvu.

— Tā nav tava vaina, labais Alī, — grāfs viņam sacīja maigā balsī arā- biski. — Tu par angļu zirgiem nekā nezini.

Alī seja atkal noskaidrojās.

— Grāfa kungs, — sacīja Bertučio, — tie zirgi, par kuriem ir runa, nebija dabūjami.

Monte-Kristo paraustīja plecus.

— Jūs zināt, pārvaldnieka kungs, — viņš sacīja, — ka tam, kas var aizmaksāt, viss ir dabūjams.

— Danglāra kungs par viņiem bija maksājis sešpadsmit tūkstošas franku.

— Nu tad vajag viņam piesolīt divreiz lielāku summu. Viņš ir baņ­ķieris, un baņķieris nelaidīs garām nevienu gadījumu, kur tas kādu kapi­tālu var divkārt pavairot.

— Vai grāfa kungs runā nopietni? — prasīja Bertučio.

Monte-Kristo uzlūkoja viņu, brīnīdamies par tādu jautājumu?

— Šovakar, — viņš teica, — man ir nolūks izbraukt un es gribētu, ka šie zirgi ar jauniem iejūgiem būtu maniem ratiem priekšā!

Bertučio paklanījās un gāja; pie durvīm viņš apstājās.

— Cikos ekselence grib izbraukt? — viņš prasīja.

— Pulkstens piecos, — atbildēja Monte-Kristo.

— Daru ekselenci uzmanīgu, ka pulkstenis ir jau divi, — viņš iedro­šinājās piebilst.

— To es zinu, — atbildēja Monte-Kristo vienaldzīgi un pagriezās pret Alī.

— Liec cienījamai Haides kundzei visus zirgus vest priekšā, lai tā pati izraugās, kādi viņai patīk, un apjautājies, vai tā kopā ar mani grib ēst pusdienas! Atpakaļ nākot, pasauc sulaini!

Alī bija tik tikko izgājis, kad ienāca sulainis.

— Batistena kungs, — sacīja grāfs, — jūs tagad vienu gadu esat man kalpojis. Tik daudz laika man vajag, lai savus ļaudis izmēģinātu; esmu ar jums apmierināts.

Batistens paklanījās.

— Tagad vēl ir jautājums: vai jūs ar mani esat mierā?

— Ak, grāfa kungs! — Batistens viņu pārtrauca.

— Uzklausiet mani, — grāfs turpināja, - jūs gada alga ir piecdesmit tūkstoši franku, tik daudz pelna krietns oficieris, kurš ik dienas liek savu dzīvību uz spēli; jūs ēdat pie laba galda, par ko jūs neskaitāms pulks jūsu darba biedru apskauž, pats būdams sulainis, jūs tiekat zemāku su­laiņu apkalpots. Bez jūsu piecdesmit tūkstoš frankiem jūs vēl tikpat daudz ik gadu piezodziet klāt no dažādiem iepirkumiem.

— Ak, ekselence!

— Par to es nebūt nesūdzos, Batistena kungs, es tikai visu atgādinu, lai jūs redzētu, ka jūs citur labāku vietu par šo nedabūsit. Es savus ļaudis nesitu un nelamāju, piedodu maldīšanos, tikai ne palaidnību. Esmu bagāts diezgan, lai dabūtu zināt visu, ko gribu zināt, un esmu ļoti ziņkārīgs, to jums saku jau iepriekš. Ja dabūtu zināt, ka jūs par mani kaut kur būtu runājis un manu izturēšanos pētījis un apspriedis, tad jūs būtu uz vietas atlaists. Es savus ļaudis brīdinu iepriekš tikai vienu reizi, jūs tagad esat brīdināts, jūs varat iet.

Batistens paklanījās un pagāja trīs vai četrus soļus uz durvīm.

— Pagaidiet, — grāfs sacīja, — aizmirsu jums sacīt, ka ik gadu saviem ļaudīm atlieku katram zināmu summu. Ja kādu atlaižu, tad tas, protams, savu daļu zaudē un tā tiek uz citiem izdalīta, kuri to mantos pēc manas nāves. Jūs esat gadu pie manis, pamats jūsu mantai ir likts, no jums ir atkarīgs, vai tā vairosies.

Šie vārdi, kuri tika runāti Alī klātbūtnē, kurš jau bija atgriezies, uz Batistenu atstāja savādu iespaidu.

— Pūlēšos, cik spēdams izpildīt ekselences vēlēšanos un ņemšu sev par paraugu Alī kungu.

— To nebūt nevajag, — vēsi atbildēja grāfs, — Alī bez viņa labajām īpašībām ir arī daudz kļūdu. Viņš ieņem izņēmuma stāvokli, viņš nedabū nekādu algu, jo viņš nav mans sulainis, bet mans vergs, mans suns. Ja viņš savu pienākumu neizpildītu, es viņu vis nedzītu projām, bet nosistu.

Batistens ieplēta acis.

— Vai jūs par to šaubāties? — prasīja Monte-Kristo.

Un viņš sacīja Alī arābiski tos pašus vārdus, kurus viņš Batistenam bija teicis franciski.

Alī uzklausīja, pasmaidīja, tuvojās savam kungam, nometās ceļos un godbijīgi skūpstīja viņa roku.

Batistens lūkojās gluži apmulsis.

Grāfs deva zīmi, lai tas viņu atstātu, tad tas kopā ar Alī iegāja kabi­netā, kur tie ilgi sarunājās.

Pulkstens piecos grāfs piezvanīja.

Ienāca nama pārvaldnieks.

— Zirgus! • — pavēlēja Monte-Kristo.

— Ir jau iejūgti, ekselence, — atbildēja Bertučio. — Vai es grāfa kun­gu pavadīšu?

— Nē, tikai kučieris, Alī un Batistens.

Grāfs nokāpa lejā un ieraudzīja savu ratu priekšā tos pašus zirgus, kurus tas šorīt bija apbrīnojis Danglāra ratu priekšā.

— Ekselence, — piebilda Bertučio, — man bija pūles zirgus dabūt, un viņi ir ļoti dārgi.

— Vai tāpēc tie ir mazāk skaisti? — sacīja grāfs, plecus paraustīdams.

— Ja cienījamais kungs ir mierā, tad viss ir labi, — sacīja Bertučio. — Uz kurieni ekselence pavēl?

— Uz Antēnas šoseju pie barona Danglāra!

— Pag, maestro Bertučio, — sacīja grāfs, vēl atgriezdamies, — es gri­bētu lauku muižu jūras tuvumā, Normandijā, tur vajadzētu būt tuvumā mazai ostai vai līcim, tā ka mans kuģis var piebraukt klāt. Kuģim jābūt arvien gatavam doties jūrā, lai tā būtu diena vai nakts, kad tikai man iepatīkas. Apklausieties pie notāriem pēc tādas muižas un, ja tāda atro­das, tad pērciet!

— Ekselence var uz mani paļauties.

Grāfs tagad ielēca ratos, kuri pēc neilga laika pieturēja baņķiera mājas

priekšā.

Danglārs nupat atradās kā priekšsēdētājs kādā sapulcē, kur tika spriests par jaunu dzelzceļa būvi, kad tam tika pieteikts grāfs Monte-Kristo. Sēde arī jau bija gandrīz vai pabeigta.

Pie grāfa vārda Danglārs piecēlās.

— Mani kungi, — viņš sacīja saviem kolēģiem, kuri visi bija vai nu vienas, vai otras kameras cienījami locekļi, — atvainojiet, ka jūs atstāju, bet iedomājieties, ka Tomsona un Frenča firma Romā man ieteic kādu grāfu Monte-Kristo un atver tam pie manis neaprobežotu kredītu. Tas ir vislielākais joks, kādu mani ārzemju korespondenti sev jebkad atļāvušies. Jūs varat saprast, ka esmu ziņkārīgs; šorīt agri piebraucu pie šā tā dēvētā grāfa. Ja viņš patiesi būtu grāfs, tad viņš nebūtu tik bagāts. Cienījamais kungs nebija runājams. Ko jūs par to sakāt? Vai tā nav kņaza izturēšanās, kādu viņš atļaujas? Viņa māja Elizejas laukos (par kuru viņš, kā uzzināju, tūliņ skaidrā naudā samaksājis pirkdams) arī izskatās ļoti grezna. Bet ne­aprobežots kredīts, — Danglārs turpināja, nejauki smiedamies, — uzliek baņķieriem lielus pienākumus. Es ļoti kāroju šo vīru redzēt. Mani Romas biedri, man liekas, grib ar mani dzīt jokus, bet, kas pēdējais smejas, sme­jas visgardāk.

Ar šiem vārdiem, kurus Danglārs izrunāja ar lielu patosu, viņš atvadījās no saviem viesiem un devās uz balto, ar zeltu iztapsēto zāli, par kuru runāja visā Atēnas šosejā.

Uz šo zāli viņš bija licis vest viesi, lai tam no paša sākuma iedzītu bijību. Grāfs aplūkoja dažas veclaiku gleznas, kuras Danglāram bija ti­kušas pārdotas kā oriģināli, kaut gan tās bija tikai kopijas.

Danglāram ienākot, grāfs strauji pagriezās.

Danglārs nevērīgi pameta ar galvu un deva grāfam zīmi atsēsties kādā krēslā, kurš bija veidots no zeltīta koka un apvilkts ar zeltu cauraustu atlasu.

Grāfs apsēdās.

— Man ir tas gods redzēt Monte-Kristo kungu?

— Un man, — atbildēja grāfs, — ir gods redzēt baronu Danglāra kungu, Goda Leģiona bruņinieku un tautas vietnieku nama locekli?

Monte-Kristo atkārtoja visus titulus, kurus tas bija atradis uz Danglāra vizītkartes.

— Atvainojiet, mans kungs, ka jūs tūlīt neuzrunāju ar titulu, ar kādu jūs man bijāt pieteikts. Bet mēs dzīvojam, kā jūs zināt, tautas valdības laikā, un es esmu tautas interešu aizstāvētājs.

— Vai tādā ziņā, ka jūs pats sevi saucat par baronu, bet citu nesaucat par grāfu?

— A, man pašam tas neko nenozīmē, mans kungs, — nevērīgi atteica Danglārs. — Viņi mani ir iecēluši par baronu un par Goda Leģiona bru­ņinieku dažu nopelnu dēļ, bet…

— Bet jūs no saviem tituliem esat atsacījies kā pirms jums Monmo- ransi un Lafajets? Jauks piemērs, mans kungs.

— • Ne gluži tā, — nokaunējies atbildēja Danglārs, — piemēram, su­laiņu dēļ… jūs saprotat…

— Tātad jūs saviem ļaudīm esat cienījams barona kungs, žurnālistiem — Danglāra kungs un vēlētājiem — pilsonis. Pie konstitucionālas valdības tāda vārdu izvēle ir ļoti ērta. To es saprotu ļoti labi.

Danglārs sakoda zobus, viņš redzēja, ka šādā sarunā viņam bija jā­paliek zaudētājam, tāpēc viņš mēģināja pāriet uz citu sarunu.

— Grāfa kungs, — viņš teica paklanīdamies, — uz jūsu vārda no Tom­sona un Frenča firmas esmu saņēmis paziņojumu.

— Priecājos, barona kungs. Jūs man atļausit sevi tā saukt, kā jūsu ļaudis jūs sauc; tas ir tāds nelāgs ieradums, kurš man vēl palicis no tām zemēm, kur baroni vēl kaut ko nozīmē, tāpēc ka tur vairs netiek iecelti jauni. Par to priecājos, es saku, tāpēc ka man vairs nebūs tā lieta jāizdara pašam. Jūs teicāt, ka esat saņēmis paziņojumu?

— Jā, — atbildēja Danglārs, — bet man jums jāatzīstas, ka es to ne­izprotu.

— Kā tā?

— Es jau biju pie jums piebraucis, lai dabūtu kādu paskaidrojumu.

— Te es esmu, barona kungs, lūdzu, prasiet vien!

— Šī vēstule, — atbildēja Danglārs, — grāfam Monte-Kristo kungam manā firmā izdod neaprobežotu kredītu.

— Labi, barona kungs, kas jums tur liekas tik nesaprotams?

— Nekas, grāfa kungs, tikai vārds „neaprobežotu"…

— Nu jā! Vai tas nav franciski?.. Jūs saprotat, tie ir Anglijas vācieši, kas to raksta.

— Tas nav nekas, grāfa kungs, pret izteicienu man nav nekā ko iebilst, bet ne gluži tā ir ar aprēķinu.

— Vai tad Tomsona un Frenča firma, pēc jūsu domām, nebūtu visai droša, barona kungs? — prasīja grāfs ar visnaivāko izskatu pasaulē. — Hm! Tas man nebūtu visai patīkami, jo man tur ir noguldīta visai ievē­rojama summa.

— Ak! Pilnīgi droša, — atbildēja Danglārs ar gandrīz vai nicinošu smai­du. — Bet no firmas stāvokļa vārds „neaprobežots" ir tāds šaubīgs…

— Vai tāpēc, ka tas ir neaprobežots? — prasīja grāfs.

— Tā ir, grāfa kungs, to gribēju sacīt, un, par ko jāšaubās, no tā jā­atturas, māca gudri ļaudis.

— Tas nozīmē, — atbildēja Monte-Kristo, — ka, ja Tomsona un Fren­ča firma grib izdarīt muļķības, Danglāra firma tās priekšzīmei nesekos.

— Kā tā, grāfa kungs?

— Nu, tas taču gaiši saprotams, Tomsona un Frenča firma savu veikalu vada bez aprobežojuma, barons Danglāra kungs savam veikalam turpretim ir novilcis robežu; viņš ir gudrs vīrs, kā viņš pats saka.

— Mans kungs, — baņķieris atbildēja augstprātīgi, — manu kasi vēl neviens nav aprēķinājis.

— Nu, — atbildēja Monte-Kristo, — tad liekas es būšu pirmais, kas to darīs.

— Kas jums to saka?

— Jūs taču prasāt paskaidrojumus, barona kungs, un tāpēc neviļus jā­sāk šaubīties…

Danglārs kodīja lūpas. Jau otrreiz viņš no šā vīra lika pārvarēts un šoreiz pats savā arodā. Izsmejošā pieklājība, kuru viņš izrādīja, jau līdzi­nājās nekaunībai.

Monte-Kristo turpretim smaidīja ar visnevainīgāko izskatu.

— Mans kungs, — sacīja Danglārs pēc īsas klusuciešanas, — es ceru, jūs mani sapratīsit, ja es jūs lūdzu pašam noteikt to summu, kuru jūs no manis gribat saņemt.

— Bet, barona kungs, — atbildēja Monte-Kristo, apņemdamies ne soli neatkāpties, — kad uz jūsu banku liku sev izrakstīt neaprobežotu kredītu, tad to darīju tāpēc, ka nevarēju noteikt, kādu summu man īsti vajadzēs.

Tagad baņķieris cerēja, pienācis acumirklis, kad tas varēja izrādīt savu pārsvaru; viņš atgāzās atpakaļ krēslā un sacīja ar rupju, augstprātīgu smīnu:

— Ak, mans kungs, nebaidaties nemaz izsacīt savu vēlēšanos, jūs pār­liecināsities, ka Danglāra veikals, lai gan tas nosaka robežas, tomēr spēj apmierināt vistālākos prasījumus, un ja tas ari būtu miljons, kuru jūs gri­bat prasīt.

— Ko jūs sacījāt? — prasīja Monte-Kristo.

— Es sacīju: ja tas ari būtu pat vesels miljons, — atbildēja Danglārs, ar aušīgu lielību katru zilbi uzsvērdams.

— Un ko lai es ar miljonu iesāku? — atbildēja grāfs. — Tu, mīļais Dieviņ! Barona kungs, ja te būtu runa par miljonu… tāda nieka dēļ es taču nebūtu licis izrakstīt uz jūsu firmu neaprobežotu kredītu. Miljonu! To es nēsāju klāt arvien savā portfelī.

Un Monte-Kristo izvilka no krūšu kabatas divas zīmes, katru uz pieci simti tūkstošiem franku, izmaksājamas uzrādītājam.

Danglārs bija ne tik vien pārspēts, bet pilnīgi gar zemi notriekts. Vi­ņam uznāca reibonis, un it kā nesajēgdams viņš Uzlūkoja Monte-Kristo ar stingām, glāžainām acīm.

— Nu, atzīstieties vien, — Monte-Kristo nežēlīgi turpināja, — jūs Tomsona un Frenča firmai neuzticaies! Viss kas jau var gadīties! Tādam gadījumam esmu apdrošinājies. Te būs vēl divas līdzīgas vēstules kā tā, kuru jūs saņēmāt: viena no Aršteina un Eskola firmas Vīnē baronam fon Rotšildam un otra no Ričarda un Blenda firmas Londonā pie Lafita kun­ga. Sakiet vienu vārdu, barona kungs, un es jūs atsvabināšu no visa nemie­ra un stādīšos priekšā šīm abām firmām!

Danglāram bija auksti sviedri uz pieres, un drebēdams viņš paņēma vāciešu un angļu vēstules, kuras grāfs viņam sniedza ar pirkstu galiem^ un ņēmās tik ilgi pētīt abus parakstus, ka grāfs būtu juties apvainots, ja baņķiera stāvoklis nebūtu bijis tik nožēlojams.

— Ak, grāfa kungs, tie ir gan trīs paraksti, kuri sver miljonus, — sacīja Danglārs pieceldamies, it kā gribētu locīties zelta varai, kura personificēta šinī vīrā.

— Trīs neaprobežotas kredītvēstules pie mūsu trim vislielākajām ban­kām! Piedodiet man, grāfa kungs, es nemaz vairs nešaubos, bet toties jo vairāk esmu izbrīnījies.

— Ak! Kā nu tāda firma kā jūsējā var par to brīnīties! — sacīja Mon­te-Kristo ar izmeklētu pieklājību. — Jūs varat man naudu sūtīt, vai ne?

— Jums tikai jāpavēl, grāfa kungs.

— Nu tad! — atbildēja Monte-Kristo. — Tagad, kad mēs saprotamies, jo mēs taču saprotamies, vai ne?

Danglārs piekrizdams pamāja ar galvu.

— Un jums pret mani vairs nav neuzticības?

— Ak, grāfa kungs, man tāda nekad nav bijusi.

— Nē; jūs vēlējāties tikai pierādījumu, vairāk neko. Nu, labi, — viņš turpināja, — tagad, kad mēs saprotamies un jums pret mani vairs nav neuzticības, mēs noteiksim arī summas lielumu: pirmajā gadā apmēram seši miljoni.

— Seši miljoni!.. Labi! — Danglārs izdvesa no aizžņaugta kakla.

— Ja man vajadzēs vairāk, — Monte-Kristo vienaldzīgi turpināja, — es paziņošu, bet es domāju Francijā palikt tikai vienu gadu, un šim gadam man ar to pietiks… bet es redzēšu… Esiet tik labs un piesūtiet man rīt priekšpusdienā piecsimt tūkstošus franku! Līdz divpadsmitiem būšu mājās un, ja ātrāk iziešu, savam mājas pārvaldniekam atstāšu kvīti.

— Rīt priekšpusdienā nauda jums tiks piesūtīta, grāfa kungs, — sacīja Danglārs, — vai jūs to vēlaties zeltā, bankas zīmēs vai sudrabā?

— Zeltā un bankas zīmēs, vienādās daļās, ja drīkstu to lūgt.

Grāfs piecēlās.

— Man jums jāatzīstas, grāfa kungs, — sacīja Danglārs, — domāju, ka pazīstu visus lielos bagātniekus Eiropā, bet jūsu mantas stāvoklis, kurš liekas neizmērojams, man ir pilnīgi svešs. Tas gan liekas tikai jaunākā laikā nodibināts?

— Nē, barona kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — tas ir ļoti vecs; tas ir mantojums no ģimenes uz ģimeni, kurš netika līdz šim aizskarts un kuru procenti tagad ir trīskārtīgi pavairojuši. Tikai pirms dažiem gadiem beidzās testamenta atstājēja noliktais laiks un es to saņēmu mantojumā, tāpēc ir itin dabīgi, ka jūs par to vēl nekā nezinājāt, bez tam jūs to drīzā laikā labāk pazīsit.

Šos vārdus grāfs pavadīja ar tiem spocīgajiem smaidiem, kuri jau uz Fransu d'Epinē bija atstājuši tik šausmīgu iespaidu.

— Ar jūsu gaumi un jūsu nolūkiem,, grāfa kungs, — Danglārs turpi­nāja, — jūs Parīzē spīdēsit ar tādu greznumu, ka mēs, mazie miljonāri, tiksim pavisam aptumšoti. Bet,-tā kā jūs esat mākslas cienītājs, — jo, kad es ienācu, jūs apskatījāt manas gleznas, — tad es jūs lūdzu apskatīt manu gleznu galeriju; tur visas ir vecas gleznas, visi oriģināli, kuri man par tādiem tikuši ieteikti; modernās gleznas nemīlu.

— Jums taisnība, baron kungs, jo modernajām gleznām visām ir viena vaina — tām vēl nav bijis laika vecām palikt.

— Varu jums parādīt dažas Torvaldsena, Bartolini un Kanovas sta­tujas, tikai sveši mākslinieki vien, no frančiem, kā redzat, es nekā neturu.

— Jums ir pilnas tiesības būt pret viņiem netaisnam, barona kungs, jo tie ir tikai jūsu tautieši.

— To visu mēs aiztaupīsim vēlākam laikam, kad būsim tuvāk pazīs­tami.

Šodien, ja jūs atļaujat, es jūs iepazīstināšu ar baronesi Danglāra kundzi. Atvainojiet manu skubu, grāfa kungs, bet tāds klients kā jūs, pieder gan­drīz vai pie ģimenes.

Monte-Kristo paklanījās par zīmi, ka viņš pieņem godu, kuru finansu virs viņam piedāvā.

Danglārs pazvanīja; uz sliekšņa parādījās sulainis pārspīlēti greznā liv­rejā.

— Vai baroneses kundze ir mājās? — prasīja Danglārs.

— Jā, cienījamais kungs.

— Vai viņa ir viena pati?

— Nē, cienījamai kundzei ir viesi.

— Jums taču nebūs nekas pretim, grāfa kungs?

— Nebūt ne.

— Un kādi viesi cienījamai kundzei ir, vai Debrē kungs? — prasīja Danglārs ar tādu naivumu, ka Monte-Kristo, kurš par šo sakaru jau bija ievācis ziņas, bija iekšķīgi jāsmejas.

— Jā, cienījamais kungs, — atbildēja sulainis.

Danglārs pameta ar galvu un sacīja Monte-Kristo:

— Lisjēns Debrē ir mūsu mājas vecs draugs, iekšlietu ministra sekre­tārs.

— Man jau bija gods ar Debrē kungu iepazīties.

— Kur tad? — prasīja Danglārs izbrīnījies.

— Pie Morserfa kunga.

— Tad jūs mazo vikontu arī jau pazīstat?

— Mēs iepazināmies Romā karnēvāla laikā.

— Ak jā, — sacīja Danglārs, — es par to dzirdēju. Vai tur nenotika arī tāds savāds gadījums ar laupītājiem un brīnišķīga izglābšana? Es domāju, viņš manai sievai un meitai pēc savas pārbraukšanas no Itālijas par to stāstīja.

— Baroneses kundze sagaida cienījamos kungus, — sacīja sulainis, kurš bija atnācis atpakaļ,

— Es eju pa priekšu un rādu jums ceļu, — sacīja Danglārs pakla­nīdamies.

— Un man ir tas gods sekot, — atbildēja Monte-Kristo.