Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

PALĪGĀ DRAUGIEM dĪvainĀ vĒstule

Bija pagājis apmēram gads kopš tā laika, kad Ella atgriezās Kanzasā no Burvju zemes, kas no pārējās pasaules atgriezta ar milzīgu kalnu grēdu un Lielo tuksnesi. Kanzasā viss bija palicis pa vecam: kā plašā stepe visapkārt, tā kviešu lauki un arī putekļainie ceļi, kas šķērsoja līdzenumu. Nebija tikai kulbas, kurā viesulis Ellu un Totiņu aiznesa uz Gudvina zemi. Kulbas vietā fermeris Džons bija uzcēlis mājiņu. Tajā nu dzīvoja visa ģimene — pats Džons, viņa sieva Anna un meitiņa Ella.

Reiz kādā vasaras vakarā Džona fermā ienāca noguris ceļinieks ar mugurmaisu plecos. Tas bija vidējos gados, platiem pleciem un spēcīgs, garām, muskuļainām rokām, bet kreisās kājas vietā tam pie ceļgala bija piestiprināts koka klucītis, kas ceļa putekļos atstāja apaļus nospiedumus.

Viņš gāja jūrnieka gaitā, mazliet šūpodamies, it kā staigātu pa kuģa klāju. Drošās, pelēkās, tālu viena no otras stāvošās acis iedegušajā un vēju appūstajā sejā lūkojās tā, it kā raudzītos okeāna tālēs.

Totiņš riedams metās uz svešinieku un mēģināja iekost viņa koka kājā. Uz skaļo riešanu atskatījās Anna, kas patlaban baroja vistas. Viņa metās pie ceļinieka un apkampa to, izplūzdama asarās.

— Brālīti, Čarl! —Anna šņukstēja. —Tu atgriezies, tu esi dzīvs!

— Protams, dzīvs, ja esmu atgriezies, — aukstasinīgi piekrita Čarls Bleks, apskaudams māsu.

— Bet tavs kapteinis taču mums pirms pieciem gadiem atrakstīja, ka tu esot kritis cilvēkēdāju gūstā Kuru-Kusu salā!

Ella, stāvēdama uz lieveņa, bailēs nodrebēja: viņa nu gan zināja, kas ir cilvēkēdāji. Bet kāpēc māte nekad nebija stāstījusi par tēvoci Čarlu, kas brauca uz kuģa un nokļuvis uz cilvēkēdāju salas?

Šī mīkla tomēr drīz atrisinājās.

— Ella, — teica Anna, — sasveicinies ar tēvoci Čarlu! Ella pagāja uz priekšu un pasniedza roku, bet Čarls

pacēla meiteni un noskūpstīja.

— Vai tu atceries mani, mazulīt? — viņš jautāja.

— Kaut gan diez vai: tev bija tikai trīs gadiņi, kad es pie jums pēdējo reizi viesojos. Bet māmiņa droši vien tev par mani stāstīja…

Ella paskatījās uz māti, nezinādama, ko lai uz šo jautājumu atbild.

Apmulsusī Anna atzinās:

— Piedod, brālīt: kad mēs saņēmām to vēstuli par tevi, Ellai bija tikai pieci gadi. Mēs ar vīru nolēmām nesarūgtināt meiteni ar tādu briesmīgu ziņu un viņai neko neteicām. Laiks ritēja, Ella arvien retāk atcerējās, ka viņai ir tēvocis Čarls… bet pēc tam tevi pavisam aizmirsa.

Anna vainīgi nodūra galvu. Čarls nedusmojās.

— Nu, galu galā jums taisnība: esmu dzīvs! Bet tagad, Ella, es domāju, mēs kļūsim draugi?

— Ai jā, tēvoc Čarl! — sajūsmināta atbildēja Ella.

— Bet kā tad cilvēkēdāji tevi neapēda? Tu kāvies ar viņiem un uzvarēji?

— Nē, meitenīt, tas nebija tā, — Čarls iesmējās.

— Cilvēkēdājus uzvarēt es nevarēju: viņu bija tūkstoši, es viens. Bet zini, viņi izrādījās lieliski puiši, šie cilvēkēdāji.

Kad es pierādīju, ka dzīvs būšu noderīgāks nekā uz sārta izcepts, Kuru-Kusu iedzīvotāji labprāt atsāja mani dzīvu.

— Vai tu proti runāt cilvēkēdājiski? — Ella nobrīnījās.

— Nu, mana mīļā, — Čarls pasmaidīja, — ja tikai ir laba griba, tad sarunāties var vienmēr. Mani uzņēma Kuru- Kusu ciltī, es iemācīju saliešiem piecus jaunus zivju gatavošanas paņēmienus un atradu salā deviņas jaunas ēdamu augu šķirnes… Kad es biju pie viņiem nodzīvojis četrus gadus, salieši iedeva man laivu, pielādēja to ar ēdamo un ūdens muciņām un izvadīja tālu jūrā, piesauk­dami pār manu galvu visu savu dievu svētību. Bet dievu viņiem nav mazums, un, acīm redzot, tādēļ pēc četrdesmit divu dienu brauciena es sastapu kuģi… un te nu es esmu, bet, starp citu, šurp joņo Džons!

Vīrieši sirsnīgi sasveicinājās.

— Es pie tevis darīšanās, brāli Džon, — paziņoja Čarls, kad roku spiedieni bija galā.

— Tāpat vien nevarēji atbraukt? — jūrniekam pārmeta Džons.

— Jā, zini, tādam pasaules klaidonim kā es visur atradīsies darīšanas! — Čarls taisnojās. — Es sapņoju nopirkt kuģīti un apciemot savus draugus Kuru-Kusu salā. Man pietrūkst tikai viena tūkstoša naudiņas…

Fermeris jau sen zināja, ka Čarls mīl uzsākt negaidītas dēkas, un par priekšlikumu nebrīnījās.

— Labi, — viņš teica, — par darīšanām parunāsim rīt, bet tagad ejam vakariņās.

Saimnieki un viesis sēdās pie galda. Čarla iztaujāšana par viņa piedzīvojumiem turpinājās vēlu pāri pusnaktij, kad nogurusi Ella jau sen gulēja ciešā miegā.

— Es skatos, jūs esat iedzīvojušies turībā, — piezīmēja Čarls, kad saimniece sāka viņam klāt gultu. —Jums ir jauna māja, bet agrāk jūs dzīvojāt kulbā, kas bija noņemta no riteņiem un nolikta uz zemes.

Un tikai tad Ellas vecāki attapās no aizrautīgajām sarunām ar viesi un atcerējās, ka viņu meitenīte ir piedzīvojusi daudzas vēl brīnišķīgākas dēkas. Bet, kad Anna uzsāka stāstu par to, kā nepieredzēti spēcīgs viesulis sagrābis kulbu ar Ellu un Totiņu un aiznesis pa gaisu, jūrnieks trieca ar dūri pa galdu.

— Stop! Nolaid enkurus! — viņš iesaucās. — Neapvai­nojies, māsiņ, bet man būtu interesantāk noklausīties brīnumstāstu no pašas mutes, no krustmeitiņas. Un, kaut es degu nepacietībā, es tomēr gribu, lai Ella pati man raportē par savām dēkām…

Rītā vienkājis jūrnieks un Ella apsēdās uz lieveņa, un meitene sāka stāstīt savus piedzīvojumus.

— Ai, tēvoci Čarl, — Ella iesaucās, — kā mēs ar Totiņu nobijāmies, kad viesulis sagrieza mājiņu un aiznesa augstu jo augstu virs zemes. Bet es būtu vēl vairāk pārbijusies, ja zinātu, ka tas nebija parastais, bet burvju viesulis.

— Kā tā — burvju? — brīnījās jūrnieks Čarls.

— Nu, visparastākais burvju viesulis, ko uzsūta ļaunās fejas, — paskaidroja Ella.

— Ko gan tu biji nodarījusi burvei, ka viņa tev uzsūtīja veselu viesuli? Un tas taču ir tikpat nejēdzīgi kā šaut uz zvirbuli ar lielgabalu!

— Nē, nē, tēvoci Čarl, tu nesaproti, — pacietīgi atspēkoja Ella. — Gingema gribēja iznīcināt visu cilvēku cilti, bet šo nodomu izjauca labā feja Villina…

Meitene izstāstīja pārsteigtajam klausītājam, kā viņas mājiņa aizlidojusi uz Burvju zemi, kā viņa tur sastapusi trīs uzticamus draugus un kopā ar tiem nokļuvusi pie Gudvina, bet pēc tam veikusi vēl apbrīnojamāku ceļojumu uz ļaunās Bastindas zemi.

Kad Ella bija savu neparasto stāstu beigusi ar to, kā sudraba kurpītes viņu ar Totiņu pārnesušas mājās Kanzasā, pārsteigtais jūrnieks nevarēja ne attapties.

— Nu, meitēn, zvēru pie visiem Kuru-Kusu bruņuru­pučiem, tavs vakts žurnāls ir pierakstīts ar neparastām lietām!

— Bet kas tas ir — vakts žurnāls?

— Tā ir grāmata, kurā kapteinis katru dienu pieraksta visu, kas notiek uz kuģa vai tā tuvumā. Un lai es noslīkstu pirmajā vētrā, ia es tagad vēl ticēšu tiem garlaicīgajiem gudriniekiem, kas apgalvo, it kā pasaulē nav burvju un brīnumu! — sajūsmā iesaucās Čarls. — Es atdotu desmit gadu no dzīves, ja varētu padzīvot tādā brīnumu zemē!

Drošsirdīgais jūrnieks ļoti nožēloja, ka nav vairs sudraba kurpīšu: tās taču varētu atvērt ceļu uz Burvju zemi, kur mūžam zaļojošos kokos visos gadalaikos aug izskata un garšas ziņā neparasti augļi, kur dzīvnieki un putni sarunājas, kur dzīvo mīlīgās un jocīgās Gremoņu, Mirkšķoņu un Pļāpoņu ciltis, kuru visgarākais vīrietis ir tikai mazlietiņ lielāks par Ellu.

Stāsts par Burvju zemi un ar to saistītās atmiņas saviļņoja Ellu. Viņa atzinās tēvocim Čarlam, ka ilgojas pēc saviem uzticamajiem draugiem Biedēkļa, Malkas Cirtēja un Lauvas un ka viņai kļūst skumji, iedomājoties, ka nekad, nekad vairs ar tiem neredzēsies.

Čarls un viņa mazā krustmeitiņa cieši sadraudzējās. Cauriem vakariem viņi runājās, dalīdamies savos piedzīvojumos.

Jūrniekam Čarlam arī netrūka ko stāstīt. Viņš braukāja pa jūrām kopš desmit gadu vecuma, kad pirmo reizi kā kuģa zēns uzkāpa uz klāja. Un, kaut gan Čarls bija polārajos ledos cīnījies ar baltajiem lāčiem un Kuru-Kusu mūža mežos medījis degunradžus, viņš atzinās, ka nekad nav pat dzirdējis par briesmīgajiem zobenzobu tīģeriem, no kuriem Ellu izglābusi tikai īstu draugu attapība un uzticība. Čarls arī nebija zinājis, ka pasaulē dzīvo Lidojošie Mērkaķi — vareni zvēri ar spēcīgiem spārniem…

Tēvocis Čarls bija reti interesants cilvēks. Viņam bija zelta rokas. Ellu sajūsmināja viņa kabatu apbrīnojami daudzveidīgais saturs. Likās, ka Čarla svārku un plato bikšu kabatās rod patvērumu ikviens instruments. No milzīgā jūrnieka naža varēja atvēzt dažāda lieluma un nozīmes asmeņus, īlenu, urbi, skrūvgriezi, šķēres un vēl daudz ko citu.

Vajadzīgā brīdī tēvocis Čarls izvilka no kabatām tievas un stipras auklas kamolus, uzgriežņus un skrūves, kaltus, vīles, cirtņus… Dažreiz Ellai likās, ka tēvocis Čarls pats ir mazliet burvis, ka viņš vienkārši liek parādīties kabatā tai lietai, kas viņam vajadzīga.

Ko tikai Čarls neizgatavoja meitenei savās atpūtas stundās. No dēļu galiem, no finiera un skārda atgriezumiem viņš varēja iztaisīt ūdens vai vēja dzirnavas, vējrādi, ratiņus, ko darbināja pašdarināta atspere… Par patiku savai māsai viņš uzstādīja viņas sakņu dārzā mehānisku putnu biedēkli, kas tirināja rokas un kājas uz visām pusēm un, vējam pūšot, baigi gaudoja.

Starp citu, pēc divām dienām Anna palūdza jūrnieku, lai tas atņem biedēklim balsi.

— Lai būtu mazāk gurķu, — viņa teica, — toties būs vairāk miera.

Un tiešām, briesmonis ar savu apdullinošo kaukšanu nevienam neļāva gulēt. Fermā visi atviegloti uzelpoja, kad tas apklusa.

Vakarā, kad mājas darbi bija apdarīti un Ella sagata­vojusi stundas, Čarls kopā ar viņu devās pastaigāties stepē.

Dienā uz ceļiem ratu saceltie putekļi tagad klājās pie zemes, tāle kļuva dzidra, saule laidās pie apvāršņa, mezdama aiz ceļiniekiem garas ēnas.

Ella un tēvocis Čarls Totiņa pavadībā lēnā gaitā soļoja pa mīksto ceļmalas zāli un sarunājās.

Un te nu kādas vakara pastaigas laikā notika dīvains atgadījums, ar kuru mūsu draugiem sākās jauna, brīnu­maina dēka.

Saule bija norietējusi, bet vēl bija gaišs, kad meitene ieraudzīja lielu, izplūkātu vārnu, kas, gan paceldamās no zemes, gan atkal nolaizdamās, acīm redzami steidzās pie Ellas, skarbi un dusmīgi ķērkdama.

Putnu trenkāja Džims, sarkanmatainais, pinkainais puika no kaimiņu fermas, nikns zvirbuļu, kovārņu un trusīšu iznīcinātājs. Džims skriedams svieda vārnai ar zemes pikām, bet netrāpīja.

Totiņš mēģināja noķert putnu, bet vārna saņēma pēdējos spēkus, pacēlās gaisā un uzmetās Ellai uz rokas. Meitene uztvēra aiz sāpēm un bailēm drebošo putnu un dusmīgi uzkliedza Džimam:

— Ej proiām, ja negribi dabūt, kā pienākas!

— AtdoD vārnu! — Džims iešņukstējās. Tas ir mans laupījums, redzi, cik veikli es tai pārsitu spārnu!

— Ej projām, ja negribi dabūt, kā pienākas!

Džims pagriezās uz māju pusi, spārdīdams ar kāju akmentiņus un zem deguna murminādams dažādus draudus. Plēsties ar Ellu Čarla klātbūtnē viņš neiedrošinājās.

— Nabadzīte, — žēloja Ella, pieglauzdama putna izspūrušās spalvas. — Tev sāp, jā?

— Kaggi-Karr! — putns piesmakuši ieķērcās, bet kliedziens jau bija mierīgāks.

— Bez šaubām, es neatdošu tevi šim nelādzīgajam puiķelim, — Ella turpināja. — Es izārstēšu tavu spārniņu, un tu atkal lidosi brīvībā.

Aptaustīdama vārnu, Ella sajuta, ka tās labā kāja ar kaut ko aptīta. Izrādījās, ka ap kāju aptīta koka lapa, kas nosieta ar diegu.

Ella veikli atraisīja diegu, attina lapu, un viņu pārņēma neskaidra un bažīga priekšnojauta.

— Tēvoci Čarl, uz šīs lapas kaut kam vajag būt! — meitene iesaucās.

Jūrnieks un Ella sāka aplūkot lapu un dziestošās vakarblāzmas gaismā ieraudzīja ar kaut ko asu uzskrāpētu zīmējumu. Uz tās bija attēlotas divas galvas: viena ar platmalainu, smailu cepuri, apaļa ar apaļām acīm, bet otra — ar garu degunu un piltuvei līdzīgu cepuri. Zīmējums bija izdarīts ar dažiem vilcieniem, bet ļoti izteiksmīgs.

Uzskatot šīs galvas, Ella gandrīz paģība aiz pārsteiguma.

— Tēvoci Čarl, — viņa iekliedzās, — bet tie taču… tie taču… ir Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs!

Vēlreiz apskatot lapu, jūrnieks un Ella atklāja, ka zīmējumu krusto biežas taisnas līnijas, kas zem taisna leņķa saiet kopā.

— Ko tas varētu nozīmēt, tēvoci Čarl? — jautāja meitene.

Pieredzējušais ceļotājs tūlīt apķēra.

— Zvēru pie enkura! — viņš iesaucās. — Tavi draugi ir aiz restēm! Ar viņiem kaut kas atgadījies, un viņi lūdz tavu palīdzību!

— Kaggi-karr, kaggi-karr, — noķērcās vārna, un Čarls Bleks bija gatavs pat tiesas priekšā apzvērēt, ka, tulkojot cilvēku valodā, tas nozīmējot: — Jā, jā, jā!

— Mastus un buras! — ierēcās jūrnieks. — Ja šī vārna varētu runāt mūsu valodā, tā pastāstītu daudz interesanta!

Bet Kanzasā putni nerunā, un Ella ne tik drīz dabūja zināt, kas noticis ar Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju un kā viņi nonākuši postā.