Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

GLĀBIŅŠ

Septītajā dienā muciņa bija iztukšota. Pusdienas laikā nebija palicis ne pilītes ūdens. Ella ieslīga nemaņā, norūdītais jūrnieks vēl turējās.

Kādā brīdī, kad Čarls ar gribas spēku atvairīja sastingumu, viņš izbrīnījies sarāvās, izberzēja acis. Viņam rādījās, it kā tālumā kustētos melns plankumiņš. Bet kas varēja kustēties šajā briesmīgajā nāves tuksnesī?… Un tomēr plankumiņš auga un tuvojās.

— Vārna! Zvēru Pie Kuru-Kusu rifiem, ka tur atgriežas vārna! — ieaurojās Carls ar nez kur atgūtiem spēkiem.

Kāds viņiem būs labums no šīs atgriešanās, to vecais jūrnieks nezināja, bet ar sirdi nojauta, ka putns neatgriežas bez nolūka. Lūk, viņa vairs nav tālu, jūrnieks redz, ka tā lido ar pūlēm, spēcTgi un strauji vicinādama spārnus, lai noturētos gaisā.

Kaut kas vilka putnu pie zemes. Kas? Jūrnieka vērīgās acis saskatīja, ka tas bija milzīgs vīnogu ķekars, ko vārna turēja knābī.

— Vīnogas! — vētraini ierēcās Čarls. — Ella, manu bērniņ, attopies! Mēs esam glābti!

Ella ne dzirdēja, ne saprata.

Vārna nolaidās smiltīs ratu tuvumā. Čarls paķēra vīnogu ķekaru, norāva dažas ogas, ielika Ellas puspievērtajās lūpās un paspieda. Vēsā sula ietecēja meitenes kaklā, un viņa atguva samaņu^

— Tēvoci Čarl… Kas tas ir? Ūdens?

— Kaut kas labāks! Tās ir vīnogas! Un zini, kas tās atnesa? Vārna!

— Kaggi-Karr! — atsaucās vārna, uzdzirdusi, ka runā par viņu.

Norijusi dažas vīnogas, Ella atspiedās uz elkoņa, un viņas skatiens krita uz bezjūtīgo Totiņu.

— Totiņ, mīļais! Arī tu mirsti nost aiz slāpēm…

Trīs ogas uzreiz atdzīvināja sunīti, tas atvēra acis, pakustināja astīti.

Pārliecinājies, ka viņa komanda glābta, kapteinis atļāvās arī pats atsvaidzināties ar vīnogām. Lielās, iedzel­tenās ogas tā arī kusa mutē, remdēdamas slāpes un badu.

— Tās gan ir vīnogas! — jūrnieks murmināja. — Tādas es netiku ēdis pat Kuru-Kusu salā!

Jūrnieks paņēma vārnu rokās un noglaudīja viņas melnās, izspūrušās spalvas.

— Ak tu, mūsu gudriniece! Bet es, vecā žāvētā siļķe, pat dusmojos, kad tu aizlidoji. Ja tu mūs vēl pamācītu, kā tikt galā ar akmens burvju spēku, es teiktu, ka tu esi visgudrākais putns pasaulē.

Atbildes vietā vārna norija vīnogu un šķelmīgi pašķielēja ar melno aci uz jūrnieku.

"Viņa dod mājienu par vīnogām," nodomāja Čarls. "Bet ko tās mums var palīdzēt? Tikai paildzinās mūsu mokas pie šī nolādētā akmens…"

Vārna palēcās pa smiltīm, visu laiku atskatīdamās uz Čarlu un it kā aicinādama viņu sekot.

Jūrnieks piecēlās un sāka ātri iet uz kalna pusi. Un tavu brīnumu! Viņš apēda tikai dažas ogas, bet nu kājas cilājās tik viegli un brīvi, it kā viņš nebūtu veselu nedēļu badojies, it kā nebūtu bezspēkā gulējis smiltīs.

— Vējš un viļņi! — jūrnieks murmināja. — Tas ir vissarežģītākais gadījums, kādu vien esmu redzējis. Bet nu, paraudzīsim…

Klāt liktenīgā robeža, kur viņi ar Ellu vienmēr bija pakrituši bez spēka, bez gribas. Nu, un kā? Čarls turpināja soļot tikpat brīvi!

— Urā, urā! — viņš iekliedzās. — Ella, šurp! Mēs esam glābti!

Neko nesaprazdama, Ella pieskrēja pie tēvoča un tikai tad aptvēra viņa vārdu nozīmi.

— Tēvocīt Čarl, ātrāk, ātrāk no šejienes projām!

— Jā, tev taisnība! Kas zina, cik ilgi turpināsies vīnogu burvestīgā iedarbība? Jāpasteidzas!

Ātrumā sasvieduši mugurmaisos šo to no pārtikas, paķēruši telti un nerūpēdamies par palikušajām mantām, ceļinieki pameta šausmīgo vietu. Totiņš jautri lēkāja, bet vārna laidās pa priekšu, rādīdama ceļu.

Kad bija noietas kādas trīs jūdzes un apburtais akmens vairs nebija redzams, ceļinieki apstājās. Viņi noēda vēl dažas vīnogas un ar jauniem spēkiem soļoja uz priekšu. Šajā dienā viņi veica pusi attāluma līdz kalniem.

Rītā ceļinieki pamanīja, ka vārnas nav. Bet viņiem nevajadzēja ilgi minēt, kur tā palikusi. Putns atlaidās ar jaunu vīnogu ķekaru knābī.

— Velns parāvis! — purpināja Čarls, dalīdams savai komandai sulīgās ogas. — Nekad dzīvē nevarētu iedomā­ties, ka man būs tāds savāds sagādnieks!