Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

PIEDZĪVOJUMI ALĀ

Nākamajā rītā Kaggi-Karr aizlaidās izlūkos. Atgriezusies dienvidū, viņa ziņoja:

— Nekas neiznāks. Policisti stāv uz visiem ceļiem.

— Vai tiešām viss pagalam? — Ella izbailēs sasita rokas. — Un mēs nevarēsim palīdzēt saviem draugiem?

Kaggi-Karr teica:

— Vēl bērnībā dzirdēju no vectēva, vecā kraukļa, ka uz torni vedot pazemes eja. Tiesa, vectēvs stāstīja, ka eja esot jau sen sen pamesta, jo tajā ieperinājušies briesmoņi…

— Es baidos tikai no policistiem, — atzinās Ella. — Ja jau mēs aizdzinām zobenzobu tīģerus, tad ar pazemes briesmoņiem gan jau kaut kā tiksim galā.

— Bet kā lai uzzina, kur sākas ieeja? — jautāja jūrnieks.

— Lai Ella izmanto Raminas burvju svilpīti, — ieteica vārna. — Peles ložņā visur, droši vien tās zinās arī par pazemi.

— Un ja nu pēkšņi svilpīte nedarbojas? — Ella šaubījās.

— Pamēģināt taču var, — teica Totiņš.

Sirdij pamirstot, Ella papūta sudraba svilpīti.

Zālē notipināja sīkas ķepiņas, un iepriecinātās Ellas priekšā parādījās Ramina ar mazu zelta kronīti galvā.

Burvju zemē svilpīte atkal bija atguvusi spēku! Un kā vienmēr nevaldāmais Totiņš riedams metās uz pelīti, bet Ella paguva to paķert rokās.

Peļu karaliene sacīja:

— Esiet sveicināta, mīļā Feja! Šis mazais, melnais zvēriņš vēl arvien tāpat nemīl mūsu cilti?

— Ai, jūsu augstība! — iesaucās Ella. — Piedodiet man, es jūs patraucēju… Jūsu augstība, te apkārtnē ir ieeja pazemes koridorā, kas ved uz cietuma torni. Palīdziet mums to atrast.

— To izdarīt ir vieglāk nekā izvest Lauvu no magoņu lauka, — atbildēja Ramina.

Viņa sasita priekšķepiņas, un pie viņas pieskrēja vairākas galma dāmas.

— Sasauciet manus padotos, kas dzīvo Šajā apvidū, — karaliene pavēlēja.

— Tiks izpildīts, jūsu augstība!

Galma dāmas nozuda, un drīz ap karalieni sāka pulcēties mazas peles, vidējas peles, lielas, vecas peles. Kādu sirmu peļu vecenīti trīs mazmazmeitiņas atvilka uz gumijkoka lapas; pele gulēja uz muguras un nevarīgi tirināja gaisā ķepiņas.

Izdzirdušas karalienes pavēli, peles izklīda uz visām pusēm, tikai vecenīti palūdza palikt uz vietas.

— Jums, vecmāmiņ, vajadzīgs miers, — teica karaliene, — jūs esat daudz izstrādājusies savā mūžā.

— Jā, es esmu daudz un labi pastrādājusi, — vecenīte nošmakstināja bezzobaino muti. — Cik es neesmu sagrau­zusi lielu, garšīgu sieru un resnu, treknu desu! Cik kaķu neesmu piemuļķojusi savā dzīvē, cik pelēnu izaudzinājusi omulīgajā aliņā…

Vecā pele aizvēra acis un iegrima svētlaimīgā snaudā.

— Mīļā māsa, — peļu karaliene teica Ellai, — tas ir pareizi, ka esat nolēmuši izmantot pazemes eju, bet arī tur jūs varat uzdurties lielām briesmām.

— Briesmoņiem, kas tur saviesušies? — jautāja Ella.

— Par briesmoņiem es nekā nezinu, bet šajā novadā apakš zemes atrodas kalnraču valstība.

— Pazemes kalnraču valstība? — Ellas acis kļuva aiz izbrīna apaļas. — Vai tas iespējams?

— Burvju zemē viss iespējams, — mierīgi atbildēja Ramina.

— Vai viņi ir ļauni? — drebošā balsī jautāja meitene.

— Kā to lai saka… Pazemes kalnrači nevienu neaiztiek, bet necieš, ka viņu lietās kāds iejaucas. Pat ar tiem, kas mēģina nolūrēt, kā viņi dzīvo, viņi apietas ļoti bargi. Un, ja jums gadīsies sastapties ar pazemes kalnračiem, esiet uzmanīgi un centieties viņus nesakaitināt.

— Un kāpēc viņus sauc par kalnračiem?

— Redziet, viņi tur rok dažādas rūdas un kausē no tām metālus. Un viņu zeme ir bagāta ne tikai ar rūdām, tur ir arī daudz smaragdu.

— Vai viņiem arī ir Smaragda pilsēta?

— Nē. Smaragdus un metālus viņi pie virszemes iedzīvotājiem iemaina pret labību, augļiem un dārzeņiem un citām ēdamlietām. Gudvins no viņiem ieguva smaragdus; tie viņam maksāja dārgi, bet viņš nerēķinājās ar izdevumiem, kad cēla lielisko pilsētu.

— Tātad kalnrači dažreiz uznāk arī virszemē?

— Viņu acis nepanes dienas gaismu, un apmaiņa notiek nakts laikā netālu no ieejas viņu zemē.

Ellai gribējās vēl izjautāt Raminu par kalnraču dzīvi, bet tajā brīdī sāka atgriezties izlūkos aizsūtītās peles. Tās pārnāca samulsušas, un, kad bija sapulcējušās visas, noskaidrojās, ka neviena no tām nebija atradusi nekādas pazemes ejas pazīmes.

— Man kauns par jums, peles! — sašutumā teica karaliene. — Vai tiešām jūsu pavēlniecei pašai būs jāiet meklēt?

— Ai nē, nē! — korī iepīkstējās peles. — Mēs iesim vēl reizi izlūkos, un tad…

— Pagaidiet, bērniņi, — teica vecā pele. — Kad es vēl biju jauna, es tiku redzējusi piecpadsmit tūkstoš soļu no šejienes uz austrumiem aizaugušas gravas mūrī kādu caurumu. Varbūt jūs to meklējat?

— O, droši vien to pašu! — sajūsmā iesaucās Ella. — Paldies, vecmāmiņ!

Peļu karaliene atguva cieņu un sacīja:

— Ejiet tajā virzienā, mīļā māsa. Bet, ja tā nav tā ieeja, piesauciet mani, un es atkal ieradīšos pie jums.

Visas peles acumirklī nozuda Totiņam par lielu vilšanos, jo viņš bija sapņojis, kā iedrāzīsies šajā milzīgajā barā un sacels tur traci.

Sunītis aizskrēja izlūkos, pārliecinājās, ka tuvumā nav ienaidnieku, un kompānija devās ceļā.

Kad bija noieti pēc aprēķina piecpadsmit tūkstoši peļu soļu, kļuva redzama grava, un tajā ceļinieki atrada pusaizbirušu caurumu, no kura vēdīja mitrums un puvuma smaka.

— Protams, tas ir tas pats! — Ella iekliedzās.

Totiņš paošņāja un bažīgi teica:

— Man nepatīk smakas, kas nāk no turienes.

Lauva sāka strādāt ar savām varenajām ķepām,

attīrīdams ieeju. Pa to laiku vienkājis jūrnieks nocirta sveķainu priedīti un saskaldīja pāris desmitus lāpu.

Ceļinieki uzmanīgi iegāja pazemes galerijā. Pirmais gāja Lauva (vārna sēdēja viņam uz galvas), aiz viņa Ella ar

Totiņu uz rokām. Gājienu noslēdza jūrnieks Čarls, turēdams virs galvas aizdegtu lāpu.

Mitrajā un drūmajā pazemes ejā, acīm redzot, nebija staigājis neviens jau desmitiem gadu. Resnās stutes, kas atbalstīja griestus un sienas, laika gaitā bija sazalējušas un apaugušas ar sūnu. Zemes klona dobumos spīdēja ūdens peļķes, kurās ņudzēja pretīgas gliemes. Pār peļķēm Ella pārjāja uz Lauvas muguras.

Gaiss kļuva arvien smagāks un smacīgāks: eja veda lejup.

Pēc tam tā sāka pazemināties tik krauji, ka grīdā bija izcirsti pakāpieni, un tā pārvērtās kāpnēs.

Pēkšņi ceļinieku priekšā pavērās milzīga ala ar akmens sienām un griestiem. Tā bija tik liela, ka tās tālākais gals pazuda tumsā. Ella izbailēs piekļāvās Lauvam.

— Cik tur briesmīgs tukšums! — viņa nočukstēja.

yāma aizlidoja uz priekšu.

Čarls Bleks aizdedzināja otru lāpu un pasniedza to Ellai. Viņš gāja pa priekšu un virzījās lēni, aptaustīdams zemi ar ceļa spieķi.

Ceļinieki bija nogājuši ap tūkstoš soļu, paiedami garām dažām sānu grotēm, kad viņiem pretim izskrēja Kaggi- Karr ar kliedzienu:

— Te ir šausmīgs briesmonis!

Lāpu gaismā kļuva redzams, ka no tumša cauruma alas sienā izlien kāds milzīgs, neredzēts zvērs. Tam bija resns, apaļš rumpis, apaudzis ar biezām, baltām spalvām, un sešas īsas, resnas ķepas ar gariem nagiem. Briesmoņa galva, apaļa un resna, turējās uz īsa kakla, un plaši atplestajā rīklē rēgojās daudz īsu, asu zobu.

— Ai, Seškepainis! — šausmās atkāpdamās, iesaucās Ella.

Visdīvainākās Sešķepaiņa ārienē bija viņa milzīgās, apaļās, baltās acis, kurās atblāzmojās lāpu purpursarkanā gaisma. Kā likās, šīs pie tumsas pieradušās acis pēkšņā gaisma bija apžilbinājusi un zvēram vajadzēja vadīties tikai no ožas. Tas stāvēja uz savām masīvajām ķepām un ošņāja, plātīdams lielās, apaļās nāsis. Nepazīstamā dzīvu būtņu smaka viņu satracināja, un viņš laida vaļā rupju, gārdzošu rūcienu. Uz šo rūcienu Drošsirdīgais Lauva atbildēja ar pērkonīgu rēcienu, kura atbalsis aizvēlās zem alas velvēm.

— Palaidiet mani! — ieaurojās Lauva. — Es viņam noraustīšu liekās ķepas.

Viņš lēca uz priekšu un ar briesmīgu spēku trieca Sešķepainim ar krūtīm pa sāniem. Lauvas nolūks bija notriekt to no kājām un pārraut ar nagiem rīkli. Bet zvērs uz savām sešām īsajām, resnajām ķepām stāvēja nesatricināms kā klints. Lauva noripoja zemē, atsizdamies pret briesmoni, bet Sešķepainis ar tik masīvam rumpim negaidītu izveicību sagrāba Lauvu ar zobiem aiz pleca.

Lauva saprata, ka viņam darīšana ar ļoti bīstamu pretinieku, un mainīja savu rīcību. Viņš riņķoja ap Sešķepaini, mēģinādams nokļūt aizmugurē, bet tas, vadīdamies vai nu no ožas, vai asas dzirdes, visu laiku turējās ar galvu pret ienaidnieku.

Čarls mokoši domāja, kā palīdzēt Lauvam. Viņš atcerējās par laso, kas karājās pie mugursomas, un iedeva savu lāpu Ellai.

— Pagaismo labi, meitenīt!

Dīvaini! Līdz šim Ella bija drebējusi aiz bailēm, bet, tiklīdz viņai uzdeva atbildīgu darbu, bailes tūlīt izgaisa, un meitene domāja tikai par to, lai viņai nenodzistu lāpas. Ja tas notiktu, visas priekšrocības pārietu Sešķepaiņa pusē, kas bija pieradis pie pazemes tumsības.

Jūrnieks Čarls atvēzējās, un cilpa apvija zvēra kaklu. Čarls pavilka arkānu un lādēdamies palaida vaļā: izkustināt Sešķepaini no vietas būtu tas pats, kas apgāzt māju.

Visi aprakstītie notikumi norisa ļoti strauji. Lauva vēl riņķoja ap Sešķepaini, cenzdamies nokļūt tā aizmugurē, kad cīņā iejaucās Kaggi-Karr. Viņa nolaidās zvēram uz galvas un sāka to dauzīt ar savu aso knābi. Šausmīgās sāpes spieda Sešķepaini aizmirst piesardzību, un viņš izmisīgi purināja apaļo galvu, veltīgi mēģinādams nokratīt mazo, bet pārdrošo ienaidnieku.

To izmantodams, Lauva uzlēca pretiniekam uz muguras un sāka to plēst ar nagiem. Bet zvēra āda izrādījās tik cieta, ka gaisā uzlidoja tikai baltu spalvu kušķi, aizli­pinādami Lauvam acis.

Sešķepainis, saniknojies par to, ka uz viņa muguras saimnieko ienaidnieks, piepeši sāka valstīties pa zemi. Viņš būtu nospiedis Lauvu, bet tas izrādījās veiklāks un paguva nolēkt.

Gārdzoši elpodams, Sešķepainis apvēlās apkārt un nostājās uz kājām. Vajadzēja visu sākt par jaunu, bet zvērs likās neievainojams. Apiet viņu un turpināt ceļu bija bīstami: Sešķepainis droši vien dzītos pakaļ.

Šajā mirklī notika tas, ko neviens negaidīja. Izmantojot to, ka Sešķepainis visu laiku turējās ar galvu pret Drošsir­dīgo Lauvu, Ella pieskrēja briesmonim no pakaļpuses un, riezīgi iespiegdamās, iegrūda lāpas tam sānos. Aizdegās Biezā nokārusies spalva, gaisā pretīgi pasmirda sviluma smaka, un Sešķepainis ar attāla pērkona atbalsīm līdzīgu kaucienu iedrāzās tumsā, pa ceļam notriekdams Lauvu.

Neciešamās sāpes dzina zvēru uz priekšu, viņš aulekšoja, ērmoti svaidīdams resnās kājas, bet mūsu ceļinieki pārskrēja uz pretējo pusi. Lai cik ātri viņi laidās mukt, jūrnieks paguva paķert no Sešķepaiņa kakla norisušo arkānu: tas vēl varēja noderēt.