Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

JAUNAIS SMARAGDA PILSĒTAS VALDNIEKS

Iekarojis Smaragda pilsētu, Urfins Džīss ilgi domāja, kā lai viņš liek sevi godināt, un galu galā palika pie titula, kas skanēja tā: Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un apkārtējo zemju varenais Karalis, Valdnieks, Kura zābaki mīda pasauli.

Pirmie jauno titulu dabūja dzirdēt Čāponis un Huamoko. Vientiesīgais lācis vētraini jūsmoja par karaliskā nosaukuma skanīgajiem vārdiem, bet ūpis mīklaini piemie­dza dzeltenās acis un īsi noteica:

— Vispirms lai galminieki iemācās izrunāt šo titulu.

Džīss nolēma sekot viņa padomam. Viņš ieaicināja troņa zālē Rufu Bilānu un vēl dažas galma augstākās amatpersonas un, trīcēdams aiz lepnuma, divreiz nosauca titulu. Pēc tam viņš pavēlēja Bilānam:

— Atkārtojiet, galvenais valsts rīkotāja kungs!

Zemais un resnais Rufs Bilāns kļuva sarkans aiz bailēm

no pavēlnieka bargā skatiena un sāka murmināt:

— Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un pakārto zemju varas Karalis, Valdītājs, Kura zābaki nomīda pasauli…

— Slikti, ļoti slikti! — skarbi noteica Urfins Džīss un griezās pie nākošā: — Tagad jūs, pilsētas tirgoņu bodīšu un tirgus sievu letes uzraug!

Tas sāka stostīties:

— Jūs jāgodina — Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un aizskarto zemju varbūtējs Karalis, kura zābakus mīda no Pasaules…

Atskanēja čerkstošs, piesmacis klepus. Tur Huamoko centās apslāpēt nevaldāmos smieklus.

Pilnīgi sarkans aiz dusmām, Urfins izdzina galminiekus ārā.

Pavadījis vēl dažas stundas dziļās pārdomās, viņš saīsināja titulu, kam tagad vajadzēja skanēt tā:

"Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un visas Burvju zemes varenais Karalis."

Galminiekus sasauca no jauna, un šoreiz pārbaude noritēja sekmīgi. Jauno titulu pasludināja tautai, un tā izkropļošanu pielīdzināja valsts nodevībai.

Par godu Urfina karaliskā titula piešķiršanai tika rīkotas grandiozas tautas svinības. Zinādami, ka labprātīgi uz tām neviens pilsētas un apkārtnes iedzīvotājs neieradīsies, galvenais rīkotājs un ģenerālis Lans Pirots spēra attiecīgus soļus. Priekšsvētku naktī, kad visi gulēja, pa mājām izsūtīja kokpaurus. Tie uzmodināja iedzīvotājus un nomiegojušos atvi Ika uz pils laukumu. Tur viņi varēja pēc vēlēšanās snaust vai palikt nomodā, bet aiziet no turienes nedrīkstēja.

Un tāpēc Urfins, greznā karaļa mantijā parādīdamies uz pils balkona, ieraudzīja laukumā milzīgu ļaužu pūli. Atskanēja šķidri "Urā!" saucieni, tos izkliedza Urfina roklaižas un koka zaldāti.

Iedārdējās orķestris. Bet šis nebija tas orķestris, kura smalkā spēle bija slavena visā zemē. Par spīti draudiem mūziķi atteicās spēlēt, un instrumenti tika nodoti galmi­niekiem un koka zaldātiem. Kokpauri saņēma sitamos instrumentus: bungas, šķīvjus, timpānus, bet galminieki dabūja pūšamos: ragus, flautas, klarnetes.

Un tad nu uz pavēli nodibinātais orķestris rāva vaļā!

Ragi krāca, klarnetes kvieca, flautas gaudoja kā saniknoti kaķi, bungas un timpāni sita bez takts. Jā, kokpauri tik centīgi dauzīja ar spieķiem bungas, ka tām pārplīsa āda, un bungas drīz apklusa. Bet vara šķīvji uzreiz ieplīsa un sāka mežonīgi tarkšķēt. Un tad laukumā sadzītos ļaudis pārņēma vētraina jautrība. Cilvēki locījās smieklos, aizspieda ar plaukstām mutes, bet nevaldāmie smiekli izlauzās uz āru. Daži nokrita gar zemi un vārtījās bez spēka.

Galma hronists ierakstīja grāmatā, ka šī tautas jautrība bijusi prieka izpausme par varenā karaļa Urfina Pirmā uzkāpšanu tronī.

Ceremonija beidzās ar ielūgumu visiem, kas vēlas, ierasties uz dzīrēm karaļa pilī.

Gingema labprāt ēda peles un dēles, parasto burvju ēdienu. Bet Urfins, it kā par spīti ūpja Huamoko neatlaidīgajai prasībai, nekādi nevarēja piespiesties norīt kaut vienu dēli vai apēst peli. Un viņš izdomāja veiklu viltību.

Dzīru priekšvakarā pavārs Baluols tika izsaukts pie Urfina, un starp vi-ņiem notika ilga saruna divatā. Aizejot no valdnieka, resnītis šausmīgi vaigstījās, cenzdamies apslāpēt smieklus, kas viņu plēsa vai pušu. Pavārs būtu dārgi maksājis par iespēju atklāt kādam noslēpumu, kas viņu saistīja ar Urfiriu. Bet ak vai! Tas viņam bija aizliegts, piedraudot ar nāves sodu! Baluols izdzina pavārēnus no virtuves, noslēdza durvis un sāka gatavot virumu.

Dzīres tuvojās beigām, galminieki bija iztukšojuši ne mazumu kausu uz imperatora veselību.

Urfins sēdēja galda galā uz Gudvina troņa, kas īpaši tika šeit pārnests no troņa zāles, lai allaž atgādinātu iekarotāja majestātiskumu. Smaragdi bija izņemti visur, izņemot troni, un, kad uz tā sēdēja Urfins Džīss, dārgakmeņu mirdzums diktatora kalsnās, drūmās sejas izteiksmi padarīja vēl nepatīkamāku.

Uz troņa atzveltnes sēdēja ūpis Huamoko, miegaini pievēris dzeltenās acis. Bet blakus stāvēja lācis Čāponis, vērīgi aplūkodams dzīrotājus, lai sodītu katru, kas valdniekam neparādīs pienācīgo cieņu.

Atvērās durvis, ienāca resnais pavārs, nesdams uz zelta paplātes divas bļodas.

— Jūsu majestātes iecienītie ēdieni ir gatavi! — viņš skaļi nosauca un nolika bļodas karalim priekšā.

Galminiekiem kļuva nelabi, ieraugot pavāra atnesto ēdienu. Vienā bļodā atradās kaudzīte ceptu peļu ar gredzenā sagrieztām astītēm, otrā gulēja melnas, lipīgas dēles.

Urfins teica:

— Mums, burvjiem, ir sava gaume, un tā varbūt liksies mazliet dīvaina jums, parastajiem ļaudīm…

Lācis Čāponis noņurdēja:

— Es gribu redzēt to, kam pavēlnieka gaume liksies dīvaina!

Kapa klusumam valdot, Urfins noēda dažas ceptās peles, bet pēc tam pielika pie lūpām dēli, un tā sāka viņa pirkstos locīties.

Galminieki novērsa skatienus, un tikai galvenais rīkotājs Rufs Bilāns padevīgi lūkojās pavēlniekam mutē.

Bet cik pārsteigti būtu šīs neparastās ainas skatītāji, ja uzzinātu noslēpumu, ko zināja tikai karalis un pavārs. Burvju ēdiens bija veikls pakaļdarinājums. Peles bija izveidotas no mīkstas trušu gaļas. Dēles.Baluols izcepa no saldas šokolādes miklas, un locīties tās piespieda Urfina izveicīgie pirksti.

Ar savu triku Urfins cerēja nošaut divus zaķus: pārlie­cināt ūpi, ka kļuvis par īstu burvi, un izbrīnīt un iebiedēt savus pavalstniekus.

Pirmo mērķi viņš sasniedza. Huamoko, kas sveču gaismā diez cik labi neredzēja, apmānam noticēja un piekrītoši māja ar galvu. Arī otrā Urfina vēlēšanās piepildījās visā pilnībā.

Atgriezušies no dzīrēm, rīkotāji un padomnieki atstāstīja saviem mājiniekiem, ko redzējuši, un, bez šaubām, šo to arī pārspīlēja.

Zemē sāka klīst baumas, ka burvis Urfins dzīrēs rijis dzīvas ķirzakas un čūskas. Šī vēsts cilvēkiem iedvesa šausmas un riebumu.

Trešajā dienā pēc dzīrēm galma hronists iesniedza plašu ziņojumu, kur ar neapgāžamu skaidrību pierādīja Urfina cilts izcelšanos no seniem karaļiem, kas kādreiz valdījuši visā Burvju zemē.

No tā hronists izdarīja divus svarīgus secinājumus. Pirmkārt, Urfins uzkāpis tronī ar likumīgām tiesībām kā seno valdnieku pēctecis. Otrkārt, burves Stella un Villina bez jebkādām tiesībām un pamata piesavinājušās Urfina zemes, un pret šīm nekaunīgajām iebrucējām jārīko karagājiens un jāatņem īpašumi.

Kā atalgojumu par pūlēm hronists saņēma sudraba glāžturi, kas bija atņemts kādam tirgotājam un vēl nebija nokļuvis pils noliktavās.

Lai izsekotu ļaudis un izķertu neapmierinātos, Urfins Džīss nolēma radīt policiju. Zaldāti tādam nolūkam bija pārāk stīvi.

Paraugam Džīss izgatavoja pirmo policistu, uzdeva šo darbu saviem zeļļiem, un īsā laikā policija pārplūdināja pilsētu un apkārtni.

Policisti bija tievāki un vājāki par zaldātiem, bet garās kājas tos darīja žiglus'un milzīgās ausis Jāva noklausīties jebkuru sarunu. Lai ātrāk veiktu darbu, zeļļi pielika poli­cistiem roku vietā koku saknes, apcirzdami izaugumus, kas noderēja pirkstu vietā, ja tie izrādījās pārāk gari. Dažam policistam varēja saskaitīt pa septiņi un pat desmit pirkstu katrai rokai, bet Urfins sprieda, ka tad rokām būs sīkstāks tvēriens. Valdnieks apbruņoja policiju ar "kaķenēm", un tā, pateicoties lielai praksei, izlietoja šo ieroci ļoti veikli.

Policijas priekšniekam bija visgarākās kājas, vislielākās ausis, visvairāk pirkstu rokām salīdzinājumā ar viņa padota­jiem, un, līdzīgi galvenajam valsts rīkotājam, viņam bija tiesības katrā laikā ieiet pie Urfina Džīsa ar ziņojumu.

Pils pagrabā dienu un nakti nenoguruši strādāja bijušie zaldāti, tagad jau jefreitori, zaļais un zilais, kas bija kļuvuši par veikliem galdniekiem. Citu pēc cita tie pabeidza bez- galvainus kokpaurus un nokrāva tos grēdās darbnīcas kaktā. Atsevišķās kaudzēs kā koka bumbas gulēja galvas. Katram vadam tika izgatavots sarkankoka kaprālis.

Urfins Džīss vakarā ieslēdzās īpašā istabā un tur izgrieza galvām sejas, bet pēc tam acu vietā piemeistaroja zaļas, sarkanas, violetas stikla pogas.

Viņš piestiprināja galvas gatavajiem rumpjiem un apkaisīja zaldātus ar dzīvinošo pulverīti. Iedzīvināto kok- pauru armijas papildinājumu izkrāsoja un pēc nožāvēšanas aizveda uz iekšējo pagalmu, un tur tos pārņēma apmā­cībām kaprāļi un ģenerālis Lans Pirots, kuram caurumu galvā Urfins bija salāpījis un nopulējis.

Vads aiz vada pēc kaprāļu komandas svinīgā maršā izgāja pa pils vārtiem…

Urfina Džīsa armija skaitliski jau sniedzās līdz simt divdesmit zaldātiem. Pilsētu un apkārtni pastāvīgi apstaigāja sargposteņi. Zaldātu vadus nosūtīja uz Zilo Gremoņu zemi un Violeto Mirkšķoņu zemi, lai tur ieceltie vietnieki tautu turētu paklausībā.