Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

VIENTUĻAIS GALDNIEKS

Kaut kur neaptveramā Ziemeļamerikas kontinenta dziļumā, plaša tuksneša un nepārejamu kalnu gredzena ieslēgta, atradās Burvju zeme. Tur dzīvoja labas un ļaunas fejas, tur sarunājās dzīvnieki un putni, tur cauru gadu bija vasara un mūžīgajā saules karstumā kokos auga neredzēti augļi.

Burvju zemes dienvidrietumos dzīvoja Gremoņi — bikli un mīlīgi cilvēciņi, un viņu pieaugušais vīrietis augumā nepārspēja astoņgadīgu zēnu no tiem apvidiem, kur cilvēki nepazīst burvības.

Gremoņu Zilās zemes pavēlniece bija Gingema, ļauna burve, kas dzīvoja dziļā, tumšā alā, kurai Gremoņi baidījās tuvoties. Bet, visiem par lielu brīnumu, starp viņiem atradās cilvēks, kas bija uzcēlis sev māju netālu no burves mitekļa. Tas bija Urfins Džīss.

Jau bērnībā Urfins no saviem maigajiem, labsirdīgajiem ciltsbrāļiem atšķīrās ar ķildīgu raksturu. Viņš reti kad rotaļājās ar bērniem, bet, ja arī iesaistījās rotaļā, tad pieprasīja, lai visi pakļautos viņam. Un parasti rotaļa, kurā viņš piedalījās, beidzās ar kautiņu.

Urfina vecāki bija jau agri nomiruši, un zēnu pieņēma par mācekli galdnieks, kas dzīvoja Kohidas ciematā. Paaudzies Urfins kļuva arvien nesaticīgāks un, kad bija izmācījies galdnieka amatu, bez sirdsapziņas pārmetumiem aizgāja no sava audzinātāja, pat nepateikdamies par viņa gādību. Tomēr labsirdīgais amatnieks iedeva tam līdzi instrumentus un visu darba sākumam nepieciešamo.

Urfins kļuva veikls galdnieks, viņš taisīja galdus, solus, zemkopības rīkus un daudz ko citu. Bet, lai cik tas dīvaini, meistara ļaunais un nesaticīgais raksturs pārgāja arī uz viņa darinājumiem. Viņa taisītās dakšas centās iedurties sava īpašnieka sānos, lāpstas dauzīja tam pieri, grābekļi grasījās paraut aiz kājas un nogāzt zemē. Urfins Džīss zaudēja pircējus.

Viņš sāka taisīt rotaļlietas. Bet viņa izgrieztajiem zaķiem, lāčiem un briežiem bija tik nikni purni, ka bērni, tos uzskatīdami, nobijās un pēc tam visu nakti raudāja. Rotaļlietas Urfina pieliekamajā pārklājās ar putekļiem, neviens tās nepirka.

Urfins Džīss pārskaitās, atmeta amatam ar roku un ciematā vairs nerādījās. Viņš Pārtika no sava sakņu dārza ražas.

Vientuļais galdnieks tik ļoti neieredzēja savus tautiešus, ka centās nekur nebūt tiem līdzīgs. Gremoņi dzīvoja apaļās, zilās mājiņās ar smailiem jumtiem un kristāla bumbiņām galā. Urfins Džīss uzcēla sev četrstūrainu māju, nokrāsoja to brūnu, bet uz jumta uzstādīja izbāztu ērgli.

Gremoņi valkāja zilus svārkus un zilus, garus zābakus ar atlokiem, bet Urfina svārki un zābaki bija zaļā krāsā. Gremoņiem bija smailas cepures ar platām malām, un zem tām karājās zvārgulīši. Urfins Džīss zvārgulīšus nevarēja ne acu galā ciest un nēsāja cepuri bez malām. Mīkstsirdīgie Gremoņi raudāja pie katras izdevības, bet Urfina drūmajās acīs neviens nekad nebija redzējis ne asariņas.

Pagāja vairāki gadi. Reiz Urfins Džīss ieradās pie Gingemas un lūdza veco burvi pieņemt viņu par kalpu. Ļaunā burve ļoti nopriecājās: gadu simteņiem ilgi neviens Gremonis nebija labprātīgi pieteicies kalpot Gingemai un visas viņas pavēles izpildīja, tikai baidīdamies no soda. Tagad burvei radās palīgs, kas labprāt izpildīja visdažādākos uzdevumus. Un, jo nepatīkamāki Gremo­ņiem bija Gingemas rīkojumi, jo cītīgāk Urfins tos nodeva tālāk. Drūmajam galdniekam sevišķi patika staigāt pa Zilās zemes ciematiņiem un uzlikt iedzīvotājiem nodevas — tik un tik čūsku, peļu, varžu, dēļu un zirnekļu.

Gremoņiem bija šausmīgi bail no čūskām, zirnekļiem un dēlēm. Saņemot pavēfi tos savākt, mazie, bailīgie cilvēciņi sāka skaļi raudāt. Raudot viņi noņēma platmales un nolika zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu tiem netraucētu raudāšanu. Bet Urfins noskatījās savu tautiešu asarās un cietsirdīgi smējās. Pēc tam noteiktā dienā ieradās ar lieliem kurvjiem, savāca nodevas un aizveda tās uz Gingemas alu. Tur šo mantu burve izlietoja gan kā barību, gan gatavoja no tās burvju zāles.

Reiz ļaunā Gingema, kas ienīda visu cilvēku dzimumu, nolēma to iznīcināt. Viņa izbūra drausmīgu viesuli un nosūtīja to pāri kalniem, pāiVtuksnešiem, lai tas nopostītu visas pilsētas, visus ciemus un zem to drupām apraktu visus cilvēkus.

Bet tas nenotika. Burvju zemes ziemeļrietumos dzīvoja labā burve Villina. Tā uzzināja Gingemas ļaunprātīgo nolūku un novērsa postu. Villina atļāva viesulim sagrābt Kanzasas stepē tikai mazu mājiņu — no riteņiem noņemtu un uz zemes noliktu kulbu. Pēc VilIinas pavēles viesulis atnesa mājiņu Gremoņu zemē; uzmeta to Gingemai uz galvas, un burve bija pagalam.

Ieradusies paskatīties, cik iedarbīga bijusi viņas burvība, Villina par lielu brīnumu mājiņā atrada mazu meitenīti Ellu. Tā bija ieskrējusi mājiņā pēc sava mīļotā sunīša Totiņa tieši tajā brīdī, kad viesulis to sagrāba un aiznesa.

Villina nevarēja meitenīti aizgādāt mājup un ieteica viņai iet pēc padoma uz Smaragda pilsētu — Burvju zemes centru. Par Smaragda pilsētas pavēlnieku Gudvinu Lielo un Šausmīgo klīda visdažādākie nostāsti. Baumas apgalvoja, ka Gudvinam esot tīrais nieks uzsūtīt laukiem uguns lietu vai applūdināt visas mājas ar žurkām un krupjiem. Tāpēc par Gudvinu runāja tikai čukstus un piesardzīgi: ja nu burvis apvainojas par kādu neuzmanīgu vārdu.

Ella paklausīja labajai fejai un devās pie Gudvina cerībā, ka burvis nebūs tik briesmīgs, kā par viņu spriedelē, un palīdzēs viņai atgriezties Kanzasā. Ar drūmo galdnieku Urfinu Džīsu meitenei negadījās sastapties.

Tajā dienā, kad Ellas mājiņa nospieda Gingemu, Urfins nebija burves tuvumā: viņš oija aizgājis dienesta darīšanās uz attālāku Zilās zemes nostūri. Vēsti par burves bojā eju Džīss uzņēma ar nožēlu un prieku. Viņš nožēloja, ka zaudējis varenu aizgādni, bet cerēja tagad iemantot burves bagātību un burvju varu.

Alas apkārtne bija tukša. Ella ar Totiņu aizgāja uz Smaragda pilsētu.

Džīsam radās doma pārcelties uz dzīvi alā un pasludināt sevi par Gingemas pēcteci un Zilās zemes pavēlnieku — šie biklie Gremoņi taču nemācēs viņam pretoties.

Bet piekvēpusī ala ar žāvētu peļu saišķiem uz nagliņām, ar izbāztu krokodilu pie griestiem un citādiem burvju amata piederumiem izskatījās tik mitra un drūma, ka Urfins nodrebinājās.

— Brr!… — viņš nomurmināja. — Dzīvot šajā kapā?… Nē, nē, pazemīgi pateicos!

Urfins sāka meklēt burves sudraba kurpītes, jo zināja, ka Gingemai tās bija par visu dārgākas. Bet viņš veltīgi čamdījās pa alu, — kurpīšu nekur nebija.

— Uh-uh-uh! — no augstās laktas atskanēja izsmējīgs sauciens, un Urfins sāka trīcēt.

No augšas viņā nolūkojās ūpja acis, kas dzeltenīgi zaigoja alas tumsā.

— Tas esi tu, Huam?

— Nevis Huams, bet Huamokolatokints, — kašķīgi iebilda ūpis.

— Bet kur ir citi ūpji?

— Aizlaidās.

— Kāpēc tu paliki?

— Bet ko lai es mežā daru? Lai medīju putnus kā parastie ūpji un pūces? FuL. Es esmu pārāk vecs un gudrs, lai uzņemtos tādas grūtības.

Džīsam iešāvās prātā viltīga doma.

— Paklau, Huam… — Ūpis klusēja. — Huamoko… — Klusums. — Huamokolatokint!

— Klausos, — ūpis atsaucās.

— Vai negribi dzīvot pie manis? Es tevi barošu ar pelēm un maigiem putniņiem.

— Protams, ne jau par velti? — noburkšķēja gudrais putns.

— Ļaudis, redzēdami, ka tu man kalpo, uzskatīs mani par burvi.

— Nav slikti izdomāts, — teica ūpis. — Un, savu dienestu sākdams, es tev pateikšu, ka tu veltīgi meklē sudraba kurpītes. Tās aiznesa mazs man nezināmas sugas zvēriņš.

Vērīgi aplūkojis Urfinu, ūpis noprasīja:

— Bet Kad tu sāksi ēst vardes un dēles?

— Ko? — izbrīnā iesaucās Urfins. — Ēst dēles? Kāpēc?

— Tāpēc, ka jaunajiem burvjiem tāda barība noteikta ar likumu. Atceries, cik apzinīgi Gingema ēda peles un uzkoda dēles?

Urfins atcerējās un nodrebēja: vecās burves maltītes viņam arvien bija likušās riebīgas, un Gingemas brokastu un pusdienu laikā viņš izgudroja dažādus iemeslus, lai varētu iziet no alas.

— Paklausies, Huamoko… Huamokolatokint, — viņš lišķīgi iesāka, — bet vai nevar iztikt bez tā?

— Es tev esmu pateicis, bet tālākais ir tava darīšana, — ūpis vēsi nobeidza sarunu.

Urfins nopūzdamies savāca šo to no burves mantības, uzsēdināja ūpi sev uz pleca un devās mājup.

Ceļā sastaptie Gremoņi, ieraudzījuši drūmo Urfinu, izbailēs atlēca sāņus.

Atgriezies mājās, Urfins sāka dzīvot divatā ar ūpi, ne ar vienu nesatikaamies, neviena nemīlēdams, neviena nemīlēts.

PIRMĀ DAĻA

BRĪNUMPULVERĪTIS

NEPARASTAIS AUGS

Kādā vakarā sāka plosīties stipra vētra. Domādami, ka vētru izsaucis ļaunais Urfins Džīss, Gremoņi sarāvās no bailēm un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu mājiņas sagrūs.

Bet nekas tāds nenotika. Toties rītā, piecēlies un apskatīdams sakņu dārzu, Urfins Džīss ieraudzīja salātu dobē dažus neparasta izskata koši zaļus asnus. Šķiet, to sēklas sakņu dārzā bija atnesis viesulis. Bet, no kādas pasaules malas tās atlidojušas, tā arī palika noslēpums.

— Nupat tikai es izravēju dobes, — Urfins Džīss ņurdēja, — un atkal lien ārā šīs nezāles. Nu, pagaidiet vien, vakarā es ar jums izrēķināšos.

Urfins devās uz mežu, kur bija izlicis slazdus, un pavadīja tur visu dienu. Slepus no Huama viņš bija paņēmis līdzi pannu un taukus, mežā izcepa treknu trusīti un laizīdamies to apēda.

Atgriezies mājās, Džīss aiz pārsteiguma iestenējās. Salātu dobē bija izauguši cilvēka garumā vareni, koši zaļi augi ar iegarenām, gaļīgām lapām.

— Tas tikai ir joks! — iesaucās Urfins. — Šīs nezāles ir ļoti steigušās!

Viņš piegāja pie dobītes un parāva vienu augu, lai izvilktu to ar visu sakni. Bet kas to deva! Augs pat nepakustējās, Urfins tikai saskrāpēja sev rokas ar asajiem dzeloņiem, kas pārklāja stublāju un lapas.

Urfins noskaitās, izlasīja no delnām dzeloņus, uzvilka ādas cimdus un atkal ņēmās raustīt augus no dobes. Bet viņam nepietika spēka. Tad Džīss apbruņojās ar cirvi un sāka cirst augus pie saknes.

Krāks, krakš, krakš — cirvis šķēla sulīgos stublājus, un augi gāzās gar zemi.

— Tā, tā, tā! — Urfins Džīss uzvaroši gavilēja. Viņš karoja ar nezālēm kā ar dzīviem ienaidniekiem.

Kad izrēķināšanās bija galā, iestājās nakts, un nogurušais Urfins aizgāja gulēt.

Nākamajā rītā viņš izgāja uz lieveņa un aiz pārsteiguma viņam mati sacēlās stāvus.

Kā salātu dobē, kur palika nepazīstamo nezāļu saknes, tā uz gludi nomīdītās taciņas, pa kuru galdnieks vilka nocirstos stublājus, — visur kā bieza siena stāvēja gari augi ar spilgti zaļām, gaļīgām lapām.

— Ak jūs man tā! — nikni ierēcās Urfins Džīss un metās kaujā.

Nocirstos stublājus un izraktās saknes galdnieks sakapāja sīkos gabaliņos uz malkas skaldāmā bluķīša.

Dārza galā, aiz kokiem, bija atmata. Tur Urfins Džīss aizvilka putrā sašķaidītos augus un dusmās izsvaidīja tos uz visām pusēm.

Darbs ilga visu dienu, līdz beidzot sakņu dārzs bija iztīrīts no audzelīgajiem iebrucējiem, un nogurušais Urfins Džīss gāja atpūsties. Viņš gulēja slikti, jo mocīja lietuvēns un visu laiku likās, ka nezināmie augi viņu ielenc un cenšas sadurstīt ar dzeloņiem.

Rītausmā piecēlies, galdnieks vispirms devās uz atmatu apskatīties, kas tur notiek. Atvēris vārtiņus, viņš klusi ievaidējās un bezspēcīgi apsēdās zemē, satriekts no tā, ko ieraudzīja. Nepazīstamo augu dzīvības spēks izrādījās neparasts. Neauglīgā atmatas zeme bija no vienas vietas pārklāta ar jauniem dzinumiem.

Kad Urfins iepriekšējā vakarā niknumā izsvaidīja zaļo drazu, tās drupatas bija uzkritušas arī uz sētas stabiem, uz koku stumbriem; šīs drupatas bija izlaidušas tur saknes, un no turienes rēgojās jaunie stādiņi.

Pēkšņu minējumu pārsteigts, Urfins noāva zābakus. To zoles bija apaugušas ar sīkiem, zaļiem dzinumiem. Stādiņi līda ārā no apģērba vīlēm. Ap malkas skaldāmo bluķīti visapkārt bija sazēluši jaunie asniņi. Džīss ieskrēja šķūnītī: arī cirvja kāts bija noklāts ar jaunaudzi.

Urfins apsēdās uz lieveņa un iegrima domās. Ko darīt? Aiziet no šejienes un apmesties citā vietā? Tomēr žēl atstāt labu, ērtu māju un sakņu dārzu.

Urfins devās pie ūpja. Tas sēdēja uz laktas, dienas gaismā piemiedzis dzeltenās acis. Džīss pastāstīja par savu nelaimi. Ūpis ilgi šūpojās uz kārtiņas, mēģinādams izdomāt.

— Pamēģini tos izžāvēt saulē, — viņš ieteica.

Urfins Džīss smalki sakapāja dažus jaunos dzinumus,

uzlika tos uz dzelzs plāksnes ar uzliektām malām un aiznesa atklātā vietā zem karstiem saules stariem.

— Redzēsim, vai jūs te vēl izaugsiet cauri! — viņš īgni noburkšķēja. — Ja izaugsiet, es no šejienes aiziešu.

Stādi neizauga. Saknēm nepietika spēka izlauzties cauri dzelzij. Pēc dažām stundām Burvju zemes karstā saule zaļo masu pārvērta brūnā pulverī.

— Es tomēr Huamu nebaroju veltīgi, — apmierināti teica Urfins. — Gudrs putns…

Paņēmis ķerru, Džīss devās uz Kohidu, lai savāktu no mājasmātēm pīrāgu cepamās pannas. Viņš atgriezās ar pilnu, pāri malām piekrautu ķerru.

Urfins piedraudēja ar dūri saviem stādu valsts ienaidniekiem.

— Tagad tikai es ar jums izrēķināšos, — viņš nošņāca caur sakostiem zobiem.

Sākās īsts katorgas darbs. Urfins Džīss strādāja nenoguris no ausmas līdz rietam, tikai dienas vidū mazliet atpūzdamies.

Viņš rīkojās ļoti akurāti. Izvēlējies nelielu gabaliņu, rūpīgi iztīrīja to no augiem, neatstādams ne mazāko kriksīti. Līdz ar saknēm izraktos augus viņš sasmalcināja dzelzs toverī un saklāja žāvēties pannās, ko bija noteiktās rindās salicis saulainā vietā. Brūno pulverīti Urfins Džīss sabēra dzelzs spaiņos un uzlika tiem dzelzs vākus. Spītība un neatlaidība paveica savu. Galdnieks neatstāja ienaidnie­kam ne mazāko spraugu.

Košzaļo, dzelkšņaino nezāļu pārņemtais lauciņš sadila ar katru dienu. Un, lūk, pienāca brīdis, kad pēdējais krūms pārvērtās vieglā, brūnā pulverītī.

Tā strādādams, nedēļas laikā Džīss bija tik ļoti nomocījies, ka gandrīz neturējās kājās. Pārkāpjot slieksni, viņš paklupa, spainis sasvērās, un daļa brūnā pulverīša nobira uz lāčādas, kas paklāja vietā stāvēja pie sliekšņa.

Galdnieks to nepamanīja; viņš pievāca pēdējo spaini, kā parasti, uzlika tam vāku, aizvilkās līdz gultai un iemiga nāves miegā.

Viņš pamodās, juzdams, ka viņu kāds neatlaidīgi rausta aiz rokas, kas bija pārkārusies pār gultas malu. Pavēris acis, Urfins šausmās sastinga: pie gultas stāvēja lācis un turēja zobos viņa svārku piedurkni.

"Nu man,beigas," galdniekam iešāvās prātā. "Viņš mani apēdīs… Bet kur gan mājā radies lācis? Durvis taču bija aizslēgtas…"

Laiks ritēja, lācis neizrādīja naidīgus nolūkus, bet tikai raustīja Urfinu aiz piedurknes, un pēkšņi bija dzirdama piesmakusi, rupja balss:

— Saimniek! Laiks celties, pārāk ilgi guli!

Urfins Džīss bija tik pārsteigts, ka velšus izvēlās no gultas: lāčāda, kas agrāk atradās pie sliekšņa, tagad stāvēja pie galdnieka gultas uz četrām ķetnām un purināja galvu.

"Tā taču atdzīvojusies mana pieradinātā lāča āda. Tā staigā, runā… Bet kas par iemeslu? Vai tiešām izbārstītais pulverītis?…"

Lai pārbaudītu savas aizdomas, Urfins griezās pie ūpja.

— Huam… Huamoko!…

Ūpis klusēja.

— Paklau, tu nelietīgais putns! — nikni uzbļāva galdnieks. — Es diezgan esmu lauzījis mēli, pilnībā izrunādams tavu nolādēto vārdu! Ja negribi atbildēt, vācies uz mežu un meklē pats sev barību!

Ūpis atbildēja samierinoši:

— Labi, labi, nevāries! Ja Huamoko, tad Huamoko, bet ar mazāk es neesmu mierā. Ko tu man gribēji jautāt?

— Vai tiesa, ka nezināmā auga dzīvības spēks ir tik liels, ka pat tā pulverītis atdzīvināja ādu?

— Tiesa. Par šo augu es dzirdēju no gudrākā starp ūpjiem, sava senča Karitofilaksa…

— Pietiek! — ierēcās Urfins. —Apklusti! Bet tu, āda, aizvācies savā vietā, netraucē man domāt!

Ada paklausīgi aizgāja pie sliekšņa un nogūlās parastajā vietā.

— Tas gan ir joks! — murmināja Urfins Džīss, nosēdies pie galda un atspiedis rokās pinkaino galvu. —Tagad vēl jautājums: vai šis joks ir man noderīgs vai ne?

Pēc ilgām pārdomām godkārais galdnieks nolēma, ka šis joks tam ir noderīgs, jo dod lielu varu pār lietām.

Tomēr vēl vajadzēja pārbaudīt, cik liels ir dzīvinošā pulverīša spēks. Uz galda stāvēja Urfina izbāztais papagailis ar zilām, sarkanām un zaļām spalvām. Galdnieks paņēma šķipsniņu brūnā pulverīša un uzkaisīja izbāznim uz galvas un muguras.

Notika kaut kas dīvains. Pulverītis, klusi čūkstēdams, sāka dūmot un izzuda. Tā brūnie putraimiņi it kā izkusa, iesūkdamies papagaiļa ādā starp spalvām. Izbāznis sakustējās, pacēla galvu, apskatījās… Atdzīvinātais papagailis savicināja spārnus un, griezīgi ķērkdams, izlidoja ārā pa atvērto logu.

— Darbojas! — sajūsmā ieaurojās Urfins Džīss. — Darbojas! Pie kā vēl izmēģināt?

Pie sienas kā izgreznojums karājās milzīgi brieža ragi, un Urfins tos bagātīgi apkaisīja ar dzīvinošo pulverīti.

— Paskatīsim, kas no tā būs, — galdnieks pavīpsnāja. Iznākums drīz kļuva redzams. Atkal viegls dūmojums

virs ragiem, putraimiņu izzušana… Nokrakšķēja no sienas krītošās naglas, ragi nogāzās uz grīdas un mežonīgā niknumā metās virsū Urfinam Džīsam.

— Palīgā! — iebrēcās pārbiedētais galdnieks, bēgdams no ragiem.

Bet tie neiedomājami veikli viņu vajāja visur: gultā, uz galda un zem galda. Lāčāda bailēs drebēja pie aizslēgtajām durvīm.

— Saimniek! — tā iekliedzās. — Atver durvis!… Vairīdamies no belzieniem, Urfins atgrūda bultu un

izlidoja uz lieveņa. Aiz viņa rēkdama drāzās lāčāda, bet tālāk mežonīgi lēkāja ragi. Uz lieveņa tie visi sajuka kaucošā un kūleņojošā kamolā, vēlās lejā pa kāpnītēm. Bet no mājas skanēja ņirdzīga ūpja ūjināšana. Ragi izlauza vārtiņus un milzīgiem lēcieniem drāzās uz mežu. Urfins Džīss piecēlās sagumzīts un sadauzīts.

— Velns parāvis! —viņš stenēja, aptaustīdams sānus. — Tas nu ir par daudz!

Ada pārmetoši ierunājās:

— Vai gan tu nezini, saimniek, ka šis ir tas laiks, kad brieži kļūst ļoti kauslīgi. Labi vēl, ka tu paliki dzīvs… Nu, tagad mežā šie ragi sados briežiem! — un lāčāda gārdzoši iesmējās. Urfins no tā secināja, ka ar pulverīti jārīkojas apdomīgi un nav jāatdzīvina, kas vien pagadās. Istaba bija pilnīgi izdemolēta: viss salauzts, apgāzts, trauki sasisti, gaisā virpuļoja saplēstā spilvena dūnas.

Džīss dusmīgi teica ūpim:

— Kāpēc tu man neteici, cik bīstami ir atdzīvināt ragus?

Atriebīgais putns atbildēja:

— Huamokolatokints būtu tevi brīdinājis, bet Huamoko pietrūka apķērības.

Nolēmis sodit ūpi par tā viltību vēlāk, Urfins sāka sakopt istabu. Viņš pacēla no grīdas kādreiz paša izgatavoto klaunu. Klaunam bija nikna seja un mute ar atņirgtiem asiem zobiem, tāpēc neviens to nepirka.

— Nu, es domāju, tu nenodarīsi tādu postu kā ragi, — teica Urfins un apkaisīja klaunu ar pulverīti.

To izdarījis, viņš nolika rotaļlietu uz galda, bet pats apsēdās līdzās uz soliņa un aizsapņojās. Viņš satrūkās no griezīgām sāpēm: atdzīvinātā rotaļlieta bija iekodusies viņam pirkstā.

— Un tu arī, draņķi! — Urfins Džīss pārskaitās un ar strauju vēcienu nosvieda klaunu uz grīdas.

Tas aizkleģerēja uz tālāko kaktu, noslēpās aiz lādes un palika tur sēdam, sava prieka pēc kustinādams rokas, kājas un galvu.