Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

SASTAPŠANĀS AR BIEDĒKLI UN DZELZS MALKAS CIRTĒJU

— Ne velti mēs pārcietām tik daudz briesmu, — priecīgi ierunājās Čarls Bleks. — Eja patiešām mūs novedusi pie cietuma torņa.

— Cērt durvis pušu, tēvoci Čarl, — teica Ella.

— Nevar, — iebilda jūrnieks. — Mūs izdzirdēs.

No ārpuses atskanēļa koka kaprāļa bass un policistu spiedzošās balsis.

Izeju vajadzēja izlauzt bez trokšņa. Nepieciešamie instrumenti Čarlam bija pie rokas. Viņš izurba vairākus caurumus netālu vienu no otra, paplašināja šķirbu ar naža asmeni un turpināja darbu ar zāģi. Pēc pusstundas bija izzāģēts kvadrātveida caurums, pa kuru varēja izlīst cilvēks.

— Ella, — teica jūrnieks, — uzkāp uzmanīgi augšā un pasaki Biedēklim un Malkas Cirtējam, ka mēs viņus gaidī­sim šeit. Bet lai viņi nokāpj tā, ka to nepamana sardze.

— Un kā tad būs ar Dinu Hioru un Faramantu? — jautāja meitene. — Ja Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs izbēgs, visas Urfina Džīsa dusmas izgāzīsies uz tiem.

Jūrnieks Čarls apjucis pakasīja pakausi.

— Tiešām, par to es nepadomāju. Ko tu ieteiktu, Ella?

— Man šķiet, ka Biedēklim un Malkas Cirtējam vēl jāpaciešas pretīgajā tornī, kamēr mēs neesam atraduši drošu veidu, kā izpestīt no cietuma mūsu uzticamos biedrus. Bet, kā to izdarīt, — es nezinu. Varbūt Biedēklis kaut ko izgudros?

— Tev taisnība, meitenīti Un, kaut arī man grūti uzrausties pa kāpnēm, tomēr būs jāsarīko kopīga apspriede.

Ella lēni kāpa pa stāvajiem pakāpieniem, un aiz viņas tumsā steberēja Carls Bleks, klaudzinādams koka kāju. Lauvu vajadzēja atstāt lejā: caurums durvīs viņa milzīgajam ķermenim bija par mazu.

Klāt arī lūka, kas veda uz laukumiņu. Meitene uzmanīgi izbāza galvu, pielikusi pirkstu pie lūpām: viņa baidījās, ka tikai draugi, viņu ieraudzījuši, nesāk no prieka kliegt.

Viņas bažas bija veltīgas. Dzelzs Malkas Cirtējs prata savaldīties, bet Biedēklim karcerī sēdēšana bija dārgi maksājusi. Pazemes mitrumā viņa sejā bija noplukušas krāsas, un viņš vāji redzēja un dzirdēja, bet runāt varēja tikai čukstus. Šajā gadījumā tas nāca tikai par labu.

Ieraudzījuši Ellu, Malkas Cirtējs un Biedēklis gribēja mesties tai pretim, bet, pamanījuši aizmugurē jūrnieku, apstājās. Pēc vārnas nostāstiem viņi Čarlu Bleķu pazina un tomēr tagad samulsa.

Čarls draudzīgi apsveica jaunos paziņas. Atbildot Biedēklis pievilka salmu kājiņu, bet Malkas Cirtējs noņēma no galvas piltuvi un ļoti pieklājīgi palocījās.

Kaggi-Karr melnās ačeles spīdēja aiz lepnības: tā taču viņa, vārna, bija izpildījusi tādu uzdevumu, ar kuru diez vai kāds cits būtu ticis galā.

Pēc sirsnīgas sasveicināšanās Ella sāka runāt par Dina Hiora un Faramanta likteni.

— Jūs varētu tūlīt kopā ar mums aiziet pa pazemes eju, bet viņiem tad labi neklāsies, — paskaidroja meitene.

Malkas Cirtējs teica:

— Ja viņi mūsu dēļ aizietu bojā, mana sirds pārplīstu aiz bēdām…

Viņš sāka raudāt, asaras tecēja uz žokļiem, un žokļi tūlīt sarūsēja. Malkas Cirtējs izmisīgi purināja galvu, nespē­dams izteikt ne vārda. Par laimi, eļļas kanniņa atradās viņam pie jostas. Biedēklis gribēja ieeļļot žokļus, bet aklumā trāpīja Malkas Cirtējam ausī. Ne tik drīz viņam izdevās izdarīt visu, kā pienākas, un tad Malkas Cirtējs sāka runāt:

— Biedēkli, laid darbā savas gudrās smadzenes, izdomā kaut ko!

Biedēklis skumji nočukstēja:

— Ar manām gudrajām smadzenēm kaut kas nav kārtībā. Tās ir samitrējušas, kamēr es sēdēju karcerī…

Sarunā iejaucās Kaggi-Karr:

— Faramants un Dins Hiors sēd pagrabā saimniecības pagalmā. Pie viņu loga ved eja no pavāra kambarīša.

— Tad jau lieliski! — iesaucās Čarls Bleks un izbijies aizsedza muti ar roku. — Man ir kāda lieta, kas cietumnie­kiem palīdzēs atgūt brīvību. Jautājums tikai, kā to nodot…

Viņš parakājās mugursomā un izvilka mazu tērauda zāģīti.

— Ar šo zāģi var pārzāģēt jebkuras restes.

— Jā, bet kā lai to nogādā tur? — čukstēja Biedēklis.

— Ak, ia nebūtu sabojājušās manas gudrās smadzenes… Bet patlaban man nekas neienāk prātā, un tāpēc es jūtos slikti…

Ella metās pie Biedēkļa un sāka glāstīt viņa pusnodzisušo seju.

— Mans jaukais, nevajag noskumt, es domāšu tavā vietā!

Iestājās mokošs klusums. Lai nokļūtu pilī un redzētu cietumniekus kaut tikai caur loga restēm, vajadzēja iziet ārā no cietuma torņa. Bet durvis uz āru apsargāja kokpauri, un otra eja gāja caur pazemes alu, kur klaiņoja Sešķepainis.

Kurš iedrošinātos tur iet viens?

Likās, ka nav nekādas izejas. Vai tiešām vajadzēs pamest Faramantu un Dinu Hioru, lai ar viņiem izrēķinātos nežēlīgais Urfins Džīss?

Kaggi-Karr sirds strauji iepukstējās.

— Es aiznesīšu cietumniekiem zāģi, — viņa iesaucās.

— Mani neaizturēs ne mūri, ne restes.

Vārnas priekšlikums visiem likās ļoti labs, bet — ak vai! — Kaggi-Karr nevarēja noturēt knābī zāģi. Instru­ments bija pārāk smags, tas novilka vārnas galvu uz leju, bet pēc tam izslīdēja no knābja. Visi atkal iegrima domās.

Pēkšņi Ella pacēla pirkstu, aicinādama uzklausīt.

— Es izdomāju, — viņa teica, un visi priecīgi saspringa.

— Tēvoci Čarl, tu nolaidīsi mani no šejienes ar virvi.

— Vai tev prāts, meiten? — noņurdēja jūrnieks. — Uz līdzenas vietas nokļūt sardzes nagos?

— Tad nē jau, tēvoci Čarl, — iebilda Ella. — Kokpauri apsargā tikai to pusi, kur durvis, bet otrai nepievērš nekādu vērību. Paskaties pats!

— Bet kāpēc tieši tu? — viņš jautāja. — Vai nevar iet kāds cits no mums?

— Kurš tad? Ne jau tu, ne Biedēklis un ne Dzelzs Malkas Cirtējs. Jūs arī nevarēsiet izlīst caur restu stieņiem! — meitene uzvaroši noteica.

Ellas mugursomā glabājās kleita, ko viņai bija dāvi­nājusi labsirdīgā Prēma Kokusa sieva. Ella bija Burvju zemes pieaugušo sieviešu garumā, un kleita bija īsti laikā. Tā nebija zila, jo Kokusa sieva bija dzimusi Smaragda pilsētā un vēl arvien mīlēja zaļo krāsu.

Ella pārģērbās. Čarls Bleks sameklēja savā universālajā mugursomā otiņu un melno tušu, ievilka viņas pierē, vaigos un zodā grumbiņas, un pēc trijām minūtēm viņa priekšā stāvēja padzīvojusi Smaragda zemes fermere.

— Zvēru pie Kuru-Kusu palmām! — iesaucās Čarls. — Tevi nepazīs neviens spiegs visā pasaulē… Bet pagaidi! Tev vajadzīgs iemesls, kāpēc tu ej uz pilsētu.

— Neraizējies, es jau esmu izdomājusi iemeslu!

Jūrnieks apjoza Ellu zem padusēm ar platu siksnu, bet pie siksnas piesēja krietnu auklu. Ella paņēma kurvīti un izspraucās cauri stieņiem, uz kuriem balstījās jumts.

Malkas Cirtējs uzmanīja pretējo pusi: neviens kokpauris netaisījās doties apgaitā ap torni.

Jūrnieks lēni laida lejā Ellu, bet viņa atspiedās ar rokām pret laika zoba un negaisu izvagotā torņa sāniem. Beidzot viņas kājas sasniedza zemi.

Drosmīgā meitene nometa siksnu, ko jūrnieks tūlīt uzvilka augšā, pameta tēvocim gaisa skūpstu un lēnā gaitā aizgāja uz ceļa pusi.

Čarls Bleks viņai sekoja ar trīcošu sirdi un nomierinājās tikai tad, kad Ella sasniedza ar dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu un pamāja viņam ar roku.

Ella negāja tūlīt uz pilsētu. Nogriezušies pļaviņā, pielasīja kurvīti ar skaistām, lielām ogām, bet dārgo zāģīti paslēpa zem ogām. Pēc tam viņa devās ceļā un droši pieklauvēja pie pils vārtiem. Kurvītis ar ogām, kuras viņa salasījusi it kā Urfinam Džīsam, viņai noderēja par caurlaidi.

Ella gāja pa ielām, kas kādreiz mirdzēja smaragdos un bija pilnas uzposušos ļaužu baru. Cik tagad tās tukšas, drūmas un garlaicīgas!

Pilī viņai parādīja, kā nokļūt virtuvē. Resnītis Baluols Ellu jaunajā izskatā nepazina, bet pazinis ārkārtīgi noprie­cājās.

Ella nosēdēja viņa kambarītī līdz naktij, bet pēc tam pavārs to aizveda pie kameras loga, kur bija ieslēgti Dins Hiors un Faramants. Logs, par laimi, nebija iestiklots. Ella pasauca guļošos. Tos pamodināt nebija tik viegli, jo cilvēki ar tīru sirdsapziņu guļ cieši pat uz cietuma nārām. Pirmais pamodās Faramants un uzbukstīja augšā arī Dinu Hioru.

Draugi ārkārtīgi nopriecājās, uzzinādami-, ka brīvība pie viņiem ieradusies Ellas izskatā kopā ar tērauda zāģīti. Cietumsargs atradās koridorā aiz durvīm, neviens nevarēja traucēt, un ieslēgtie, pēc kārtas stāvēdami viens otram aiz muguras, laida darbā zāģīti. Pēc desmit minūtēm restu stieņi bija pārzāģēti.

Pirmais izlīda Dins Hiors, atbalstīdamies uz Faramanta muguras. Bet kā lai izlien Vārtu Sargs, ja kamerā nebija ne galda, ne krēsla, bet dzelzs gultas cieši pieskrūvētas pie grīdas un tajās nav ne palagu, ne segu?

— Ko lai dara? — čukstēja Dins Hiors, pieliecies pie loga. — Nav virves…

— Nav virves! — izsmejoši atkārtoja Faramants. — Ak tu bārdaini! Savu bārdu esi aizmirsis!

— Es patiešām aizmirsu par bārdu! — priecīgi piekrita Dins Hiors.

Viņš izkāra krāšņo bārdu pa logu, un Vārtu Sargs, ieķēries tās kumšķos un atspiezdamies ar kājām pret sienu, uzlīda augšā. Dins Hiors aiz sasprindzinājuma nošņirkstināja zobus, bet izturēja. Un abi draugi steidzās dedzīgi apskaut savu glābēju Ellu.

Pavārs izveda kompāniju pa pakaļējiem pils mūra vārtiņiem, un visi trīs atradās uz ielas. Pa parasto ceļu izkļūt no pilsētas nebija iespējams, jo vārtus modri apsargāja kokpauri un policija. Vajadzēja rāpties pāri mūrim. Iegriežoties kādā apkārtnes fermā, Faramants sačukstējās ar saimnieku, un pēc sarunas tas nosūtīja divus savus jaunos un žiglos dēlus uz ziemeļrietumiem, bet pats aizgāja pie kaimiņa.

Visu draugu satikšanās bija norunāta gravā, kur sākās pazemes eja. Turp ari Ella aizveda atbrīvotos gūstekņus.

Kad meitene un viņas ceļa biedri nonāca pie torņa, Faramants trīs reizes iekliedzās kā pūce, bet Ella pavicināja kurvīti. Tas bija signāls, ka pasākums izdevies un laukumiņā palikušie draugi var to atstāt. Kā atbilde noskanēja dzeguzes kūkojiens: signāls ir sadzirdēts un saprasts!

Ella, Dins Hiors un Faramants satikšanās vietā ieradās pirmie, laimīgi izvairījušies no sastapšanās ar kokpauriem un policistiem.

Rītā Rufs Bilāns uzzināja par visu četru gūstekņu nozušanu. Pēc viņa pavēles policistu banda aizlikās tos meklēt. Tie ložņāja pilsētas tuvumā pa fermām un nopratināja cilvēkus. Pretēji gaidītajam visi izrādījās ļoti runīgi un stāstīja ķērājiem, ka rīta agrumā bēgļi aizgājuši uz ziemeļrietumiem, acīm redzot, cerēdami atrast patvērumu Dzeltenajā zemē.

Divi vadi kokpauru un trīs desmiti policistu devās norādītajā virzienā. Zaldāti drāzās pa cieto ceļu, dārdinādami kājas, uzgrūzdamies cits citam, klupdami krizdami. Policisti šaudīja no "kaķenēm" akmentiņus krūmos, tiklīdz tajos pamanīja kaut mazāko kustību.

Laiku pa laikam policijas priekšnieks, kas pats vadīja gūstīšanu, ieskrēja ceļmalas mājiņās un izprašņāja par bēgļiem. Jau laikus Faramanta ziņnešu samācītie mājiņu iemītnieki atbildēja:

— Viņi te pagāja garām pirms trijām stundām… pirms divām stundām… pirms stundas…

Vajātāju cītība pieauga, viņiem likās, ka laupījums jau tuvu. Tomēr viņi noskrēja jūdzi pēc jūdzes, bet ceļš pa vecam palika tukšs.

Un pēc tam notika, lūk, kas: policijas priekšnieks izrāvās uz priekšu, un apdullušie padotie, noturēdami priekšnieku par bēgli, apsvaidīja viņu ar tādu smagnēju ķieģeļu drumslu krusu, ka salauza tam rokas un kājas, pat galvu nosita nost.

Pieskrējuši ar triumfa kliedzieniem pie kritušā, policisti un kokpauri pēkšņi apstājās. Ko darīt tālāk? Viņi nezināja, un nebija, kas pavēlētu.

Savākusi sava komandiera atliekas, nodaļa atgriezās galvaspilsētā. Viens no policistiem ziņoja par notikušo galvenajam valsts rīkotājam. Rufs Bilāns nobāla aiz šausmām. Līdz tam viņš vēl bija cerējis, ka bēgļus notvers, un tad negadījumu varētu karalim noslēpt. Tagad bija jāatzīstas, ka gūstekņi, kurus tik augstu vērtēja Urfins Džīss, izlauzušies brīvībā. Vēl vairāk: bojā gājis policijas priekšnieks, kuru valdītājs ļoti cienīja par centību un izdarību.

Noklausījies ziņojumu, Urfins drūmi noteica:

— Es nešaubos, ka tie ir nolādētā skuķēna, mazās fejas Ellas, nedarbi. Un bēgļi pazuduši?

— Bez pēdām, varenais karali, Smaragda…

— īsāk! — norēca saniknotais Džīss.

— Klausos! Visļaunākais ir tas, ka ķērāji, kā redzams, novirzīti pa nepareizu ceļu. Tā ir vesela sazvērestība.

Policijas priekšnieku Urfins nedomāja atjaunot, un pavārs Baluols tā atliekas iesvieda plītī: degot tās deva ļoti lielu karstumu.

Pārliecinājies, ka Ella atbrīvojusi Dinu Hioru un Faramantu, Čarls Bleks noveda viņam uzticēto kompāniju lejā. Visi centās pēc iespējas mazāk trokšņot. Dzelzs Malkas Cirtējs ar mokām izlīda pa šauro caurumu, bet novārgušo Biedēkli izvilka, galīgi saburzīdami viņa svārkus. Lauva pēc ilgās šķiršanās ar draugiem sastapās ļoti jūsmīgi. Vārgā, gandrīz redzi un dzirdi zaudējušā Biedēkļa izskats Lauvu aizkustināja līdz asarām.

Bet tērēt laiku maigu jūtu izpausmēm nedrīkstēja, vajadzēja steigties. Malkas Cirtējs katram gadījumam apbruņojās ar stipru dzelzs stieni, ko izlauza no kāpņu margām.

Tuvojoties logam uz pazemes kalnraču valstību, Čarls Bleks brīdināja ceļa biedrus būt uzmanīgiem. Kas zina, varbūt uz pūķa lidojošais sargs gaida parādāmies pārdrošos okšķerus, lai raidītu uz tiem trāpīgu bultu. Bet, izejot laukumiņā, no kura viņš un Ella vēl vakar bija ieraudzījuši dīvaino svešās dzīves ainu, jūrnieks iestenējās aiz pārstei­guma: logs bija cieši aizmūrēts. Kalnrači bija tajā cieši iedzinuši apaļu klints gabalu, ka nebija palicis ne sprau- dziņas.

Sešķepaini alā nemanīja: vai nu tas pēc vakardienas kaujas atpūtās klinšainā koridora labirintos, vai arī te bija paguvuši uznākt pazemes kalnrači un zvēru noķēruši.

Bet cik vēl citu Sešķepaiņu varēja slēpties plašās pazemes krēslā?

Tomēr tagad jūrnieks nebaidījās no sastapšanās ar zvēru: Dzelzs Malkas Cirtējs viegli tiktu ar to galā. Čarls Bleks baidījās no cita — vai kalnrači nebūs ierīkojuši kādu slēpni viņu ceļā. Un tikai tad viņš brīvi uzelpoja, Kad agrā rītausmā ieraudzīja Ellu, Dinu Hioru un Faramantu.

Pirms kaut ko uzsākt, vajadzēja savest kārtībā Biedēkli. Ar viņu bija ļoti bēdīgi. Nogāztā valdnieka drēbes bija saplēstas, no caurumiem līda ārā sapelējuši, saberzti salmi. Sejas panti gandrīz nolīdzināti, un pavisam nelabi bija ar smadzenēm: pagraba mitrums uz tām bija iedarbojies postoši.

Ella ķērās pie darba. Viņa noņēma Biedēklim galvu un pakāra izžāvēt augstā zarā, kur to appūta vējš un apsildīja Karsta saulīte. Viņa salāpīja Biedēkļa drēbes, izmazgāja strautiņā un izklāja uz krūmiem.

Kad viss bija gatavs, Ella piebāza svārkus, bikses un zābakus ar svaigiem salmiem, ko Faramants atnesa no tuvā lauka, piestiprināja galvu ar izžuvušajām smadzenēm. Pēc tam sadabūja krāsas, otiņu un sāka zīmēt acis. Acis tūlīt pamirkšķināja un uzsmaidīja.

— Tu visu sabojāsi! — dusmīgi uzkliedza Ella.

— …as, — nočukstēja Biedēklis. — …si…trāk…ti!

Tas nozīmēja: "Nekas, taisi ātrāk muti!"

Beidzot arī mute bija gatava. Priecīgais Biedēklis laidās dejā.

— Ei-hei-hei-ho! Ella atkal mani izglāba! Es atkal, atkal esmu pie Ellas! Ei-hei-hei-ho! Es atkal, atkal…

Te Biedēklis apķēra, ka zaudē savu valdnieka cieņu, dejodams padoto klātbūtnē, un bailīgi pašķielēja uz Dinu Hioru un Faramantu. Bet tie bija delikāti aizgriezušies un izlikās, ka iegrimuši nopietnā sarunā. Biedēklis atviegloti nopūtās.

Vispārējā jautrība pieauga, kad jūrnieks ČarJs pasniedza Biedēklim lielisku sarkankoka spieķi. Viņš bija paguvis to iztaisīt, kamēr Ella "ārstēja" Biedēkli.

Biedēklis atspiedās uz spieķa, izgāza salmu krūtis un cienīgi ierunājās:

— Mani araugi! Biedēklis atkal ir tikpat gudrs kā agrāk, un, lūk, jums pierādījums: man galvā parādījušās lielas domas! Lai cīnītos ar Urfinu, mums nav ieroču, un tos izgatavot var tikai MirkŠķoņi. Bet Mirkšķoņi dzīvo Violetajā zemē, un Violetā zeme nav Smaragda zeme. Un es spriežu tā, ka, ja reiz tu atrodies vienā zemē, tad otrā tevis šajā laikā nav. Kāds no visa tā secinājums? Mums jādodas uz Violeto zemi!

Skaļi aplausi bija kā atbilde uz Biedēkļa izcilo runu. Lauva piekrītoši ierūcās, bet Totiņš sāka skaļi riet.

uoou<7u uu vuoot/u<7u ou OD ou (H) uo tTo ogouoooooD «o ou ooCooodo ouuu<7v>(TOuu t/o (To C/u uuuli ou 00 uu (ro