Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

PĒDĒJIE URFINA DŽĪSA ZALDĀTI

Kamēr Dins Hiors un Čarls Bleks gatavoja Mirkšķoņus karagājienam pret viltus karali Urfinu Pjrmo, arī Smaragda zemē nobrieda sacelšanās pret viņu. Šeit, kur pilsētā un apkārtnē nepārtraukti patrulēja zaldāti un policisti, nebija iespējams atklāti organizēt atbrīvošanās armiju. Darbs norisa slepenībā, ļaudis sapulcējās pa naktīm kaut kur laukā vai birzē.

Uzzinājis, ka Burvju zemē ieradusies Ella, Urfins Džīss visu savu enerģiju veltīja tam, lai izveidotu jaunus koka zaldātus, daudz lielākus augumā un spēcīgākus, daudz niknākus par agrākajiem. Vēl dažus pirmo izlaidumu zaldātus jefreitoru vadībā izgatavoja galdnieki, un darbnīcā augas diennaktis kūsāja darbs.

Urfins Džīss vairs nerūpējās par savu karavīru ārējo apdari. Viņš tikai sekoja, lai savienojumi būtu lokani, lai kājas un rokas labi grozītos uz virām un pirksti stingri turētu ieroci; turpretim rumpis varēja būt rupji aptēsts bluķis, kuru laika trūkuma dēļ pat nenokrāsoja.

Seju apdari Urfins atstāja savā zināšanā, jo viņa galdnieki pat pie labākās gribas nevarēja tām piešķirt tik negantu izteiksmi, kādu prasīja karalis. Bet, tā kā katru dienu tika izlaisti trīs četri zaldāti, neieskaitot kaprāļus, kas prasīja smalkāku darbu, tad Urfins Džīss zaudēja spēkus.

Gulēt viņš paguva tikai divas trīs stundas dienā, bieži vien aizmiga pie ēvelsola, un kalts izkrita no rokām. Urfins kļuva melns un izžuva, vaigi iekrita un līdzinājās tumšām bedrēm, acis iegrima vēl dziļāk dobumos zem melnajām, kopā saaugušajām uzacīm. Diktatora izskats bija briesmīgs un arī nožēlojams, un padomnieki bailīgi vairījās no viņa, kad viņš uz īsu brīdi parādījās un steidzīgā gaitā pārstaigāja pils zāles.

Koka zaldātu skaits tuvojās diviem simtiem, kad notika kaut kas nedzirdēts un briesmīgs.

Urfina Džīsa priekšā uz viņa slepenās darbnīcas grīdas līdzenā ierindā gulēja jaunais koka zaldātu vads ar sarkankoka kaprāli labajā flangā. Ar pierastu kustību Urfins iebāza roku blašķē ar dzīvinošo pulverīti… un viņam sarāvās visas iekšas. Tukšās blašķes dibenā viņš sataustīja tikai plānu kārtiņu pulverīša!

Uztraucies aiz bailēm, Urfins Džīss apgāza blašķi virs ēvelsola: no tās izbira porcija, kuras pietiktu viena zaldāta atdzīvināšanai, bet šī blašķe bija pēdējā. Kā neprātīgs Džīss dauzīja blašķes dibenu, cenzdamies no tās izkratīt to, kā tur nebija. Viņš metās pie citām blašķēm, kratīja tās, bet no tām izbira tikaj nožēlojamas kripatiņas.

Visam beigas! Urfins Džīss bija iztērējis burvju vielu, kas viņam deva varu pār lietām un cilvēkiem, un tagad viņa rīcībā ir tikai tas spēks, ko viņš bija paguvis radīt…

Aizrāvies ar jaunu un atkal jaunu koka zaldātu vadu izgatavošanu, viņš bija grābis pulverīti sauju pēc saujas, un blašķes bez apstājas apgādāja viņu ar burvju zālēm. Urfinam Džīsam jau sāka likties, ka viņa krājumi ir neiz­smeļami.

Un te pienāca atmaksa par šo maldīšanos.

Bet zaudēto vairs neatgūt. Urfins nolēma pamēģināt ar pulverīša atliekām atdzīvināt desmit zaldātus un kaprāli — pēdējo savas koka armijas papildinājumu. Viņš akurāti sadalīja zāles vienpadsmit daļās un apkaisīja ar tām guļošās figūras.

Tāpat kā parasti, pulverītis, viegli šņākdams, sāka kūpēt un iesūcās kokā. Urfins gaidīja. Bet pagāja desmit minūtes, piecpadsmit… Kokpauri vārgi sakustējās, mazliet pagrozīja stikla acis. Pagāja vēl desmit minūtes, un kaprālis, kuram pēc paražas tika drusku vairāk pulverīša, mēģināja piecel­ties, bet nespēja. Urfins viņam palīdzēja, kaprālis ar mokām pieslējās un stāvēja, ļodzīdamies uz kājām.

Mazās pulverīša porcijas izrādījās nespējīgas iedvest druknajām koka figūrām pietiekoši daudz dzīvības.

Pēc piecpadsmit minūtēm kaut kā piecēlās arī zaldāti. Urfins nostādīja tos; tie nostājās nelīdzenā, ļodzīgā ierindā, turēdamies cits pie cita.

Līdz darbnīcas durvīm zaldāti gāja pusotras stundas. Lai pārietu pils pagalmu, tiem droši vien vajadzētu veselas diennakts.

Urfins Džīss nemēģināja to pārbaudīt. Izsaucis jefrei- toru, karalis, parādīdams uz tikko kustošajiem kokpauriem, deva rīkojumu:

— Krāsnī!

Tādu galu ņēma Urfina Džīsa koka armijas pēdējais vads.