Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

UZVARA

Pēc gūstekņu izbēgšanas bija pagājušas vairākas nedēļas. Žiglie policisti, kurus aizsūtīja uz Violeto zemi izspiegot, atgriezās ar satraucošām ziņām. Zagdamies pa naktīm, slēpdamies aiz akmeņiem un gravās, noklausīda­mies sarunas, tie uzzināja, ka pret Urfinu Džīsu drīzumā dosies karaspēks, kas sastāvēs no dažiem simtiem Mirkšķoņu, Biedēkļa, Dzelzs Malkas Cirtēja, Garbārdainā kareivja Dina Hiora un noslēpumainā Milža.Koka Kājas vadībā. Gatavošanās karagājienam norit pilnā sparā; tiek izgatavots kaut kāds īpašs ierocis, Mirkšķoņi mācās militāro ierindu Dina Hiora vadībā.

Urfins Džīss bija tik izmocīts ar uztraukumiem, ka viņam šķita neiespējami atlikt sava likteņa izšķiršanu. Viņš ataicināja pie sevis galveno valsts rīkotāju Rufu Bilānu un ģenerāli Lanu Pirotu.

— Esmu nolēmis vest savu armiju kaujā! — viņš paziņoja. — Laiks parādīt šiem dumpiniekiem, Kas ir Burvju zemes pavēlnieks!

Galvenais valsts rīkotājs nobāla. Viņš pirmais bija izprašņājis izlūkus un pārzināja stāvokli daudz vairāk par to, ko bija uzskatījis par vajadzīgu ziņot karalim. Rufs Bilāns saprata, ka iziet pretim ienaidniekam ir ļoti bīstami, un uzmanīgi iesāka:

— Varenais karali, pavēlniek…

— Bez tituliem!

— Klausos! Pretinieks ir ļoti spēcīgs, un vai labāk nebūtu ieslēgties pilsētas mūros…

— Nožēlojamais gļēvuli! — ierēcās Lans Pirots, nikni valbīdams acis. — Mana drošsirdīgā armija sadragās ikkatru ienaidnieku!

— Malacis! — uzslavēja Urfins. — Mācieties drosmi no ģenerāļa, Ruf Bilān!

— Bet es uzzināju, ka Dinām Hioram…

— K-l-lu-sēt! Kā jūs ar mani runājat? Kur mani tituli? Jeb vai es vairs neesmu karalis?

Galīgi izsists no sliedēm, Rufs Bilāns apklusa, un karagā­jiens bija izšķirts.

Kokpauriem uz ātru roku ar sukām notīrīja putekļus, ģenerālis teica īsu, kareivīgu runu, un armija simt sešdesmit trīs zaldātu, septiņpadsmit kaprāļu un palisandra koka ģenerāļa sastāvā devās uz austrumiem. Zaldāti skaļi rībināja kājas uz ceļa ķieģeļiem, vicināja vāles un vaibstīja niknas grimases. Urfins Džīss jāja kolonnas sānos uz uzticamā lāča Čāpoņa muguras.

Pārnakšņoja klajā laukā. Zaldāti un kaprāļi nostāvēja kājās visu nakti, tumsā valbīdami bezmiedzīgās acis. Urfins Džīss nakti pavadīja ļoti nemierīgi un pamodās galīgi salauzts. Viņu mocīja ļaunas priekšnojautas, bet atkāpties jau bija par vēlu.

Sastapšanās notika plašā Smaragda zemes laukā, ko rietumu pusē norobežoja dažas fermas. Jau iztālēm Urfins Džīss ieraudzīja violetu svītru, kas arvien pieauga un izplētās platumā. Tas bija Mirkšķoņu karaspēks. Pa priekšu pieklibodams gāja Milzis Koka Kāja, aiz viņa skuķēns, Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs, mazs, melns zvēriņš un Lauva, kas nikni kuļāja gar sāniem asti ar pušķi galā. Līdzās Mirkšķoņiem soļoja Garbārdainais Kareivis un Vārtu Sargs.

Urfinam Džīsam kļuva nelabi. Viņš sāka vēlēties, lai viss, kas ar viņu noticis kopš tās nakts, kad viesulis bija viņa sakņu dārzā atnesis nepazīstamā auga sēklas, būtu tikai ļauns sapnis un lai viņš atmostos savā mierīgajā mājiņā, no kuras lieveņa saredzami majestātiski, sniegoti kalni…

— Ģenerāli, dodiet atkāpšanās komandu! — iekliedzās Urfins Džīss. — Mēs nocietināsimies Smaragda pilsētā, tur mēs ar saviem spēkiem varēsim ilgi izturēt aplenkumu!

— Uz labo apkārt! — nokomandēja Lans Pirots, un viņa komandu atkārtoja kaprāļi.

Koka armija apgriezās, un… Urfinu Džīsu sāka kratīt drudzis. No zaļo mājiņu un sētu aizmugures, saplūzdami ar zāles un krūmu zaļumu, bariem nāca ārā sacēlušies Smaragda zemes iedzīvotāji.

Pilsētnieki un fermeri, apbruņojušies ar lāpstām, dakšām, izkaptīm un vienkārši no sētām izlauztiem mietiem un zedeņiem, kā lavīna pārplūdināja lauku. Nebija kur atkāpties.

Šajā brīdī pirmā Mirkšķoņu ķēde pašķīrās un izbīdīja uz priekšu milzīgu lielgabalu, ko Lestara prasmīgie ieroču meistari bija izurbuši no resna baļķa.

Kokpauri pamira aiz pēkšņā pārsteiguma. Ģenerālis Lans Pirots paplēta muti, bet nepaspēja neko pateikt.

Lielgabals sāka drebēt, pēc tam kratījās arvien stiprāk un stiprāk un beidzot izšāva, izlaizdams milzīgu dūmu stabu. Pār kokpauru galvām lēni nolaidās degošas lupatas, salmi, gruži.

Lestara lielgabalnieki kliegdami nokrita zemē. Pēc Čarla Bleķa receptes izgatavotais pulveris izrādījās par stipru, lielgabals pārplīsa jau pēc pirmā šāviena. Kaut gan viena šāviena pietika. Urfina Džīsa armija šausmās pašķīda uz visām pusēm. Pats ģenerālis traucās ātrāk par visiem, nevērodams ceļu un aizsegdams savu pulēto galvu ar rokām: tagad taču viņš zināja, kas ir uguns!

Mirkšķoņi izmantoja pretinieka paniku un sāka tvarstīt ieročus nometušos kokpaurus. Katram kokpaurim Mirkšķoņi akurāti sasēja rokas un kājas un nokrāva tos kā šķilas grēdās.

Urfins Džīss nolēma glābties bēgot.

— Čāponi, ātrāk atpakaļ uz Smaragda pilsētu! — viņš iekliedzās, bet šajā brīdi Čarls Bleks svieda arkānu, un cilpa cieši sažņaudza bijušā karaļa vidukli.

Džīss kūleniski novēlās zemē, bet Čāponis, acumirklī pazaudējis kareivisko degsmi, nostājās uz pakaļkājām un gaidīja, kamēr pie viņa pienāks Mirkšķoņi.

Čarls tuvojās Urfinam.

— Eh, draugs, cik daudz laba tu varēji izdarīt ar savu pulverīti, — teica Bleks.

Urfins nikni blenza uz viņu un klusēja.

Mirkšķoņi un Smaragda pilsētas iedzīvotāji apkampās, apsveica cits citu ar uzvaru, dejoja, dziedāja dziesmas.

Ieraudzījuši Biedēkli, pilsētnieki un fermeri metās pie viņa, satvēra, pacēla uz rokām augstu pār pūli. Nodārdēja apsveicieni:

— Lai dzīvo mūsu valdnieks Biedēklis Čudrais! Slava Smaragda pilsētas valdniekam!

Biedēklis Gudrais, cieši turēdams rokās spieķi, cēli klanījās uz visām pusēm.

Viņš bija jaunā uzvalkā, Mirkšķoņi viņam bija izgatavojuši jaunu platmali ar zelta zvārgulīšiem, un Smaragda pilsētas valdnieks nostājās savu pavalstnieku priekšā pilnā parādes tērpā.

Tikpat dedzīgi kā Biedēklis tika godināts Dzelzs Malkas Cirtējs. Visi zināja, ka uz pirmo aicinājumu viņš ieradies palīgā draugam un vīrišķīgi kopā ar to pārcietis visas cietuma grūtības, ka viņš, sevi netaupīdams, kāvies ar Enkina Fleda zaldātiem un atbrīvojis Mirkšķoņu zemi. Un, visbeidzot, viņš bija tik neatvairāmi spīdošs ar mirdzošo piltuvi galvā, ar mirdzošo zelta eļļas kanniņu pie jostas, ar mirdzošo milzīgo cirvi… Izmēģinājās arī viņu pacelt uz rokām, bet tas nebija pa spēkam, un Malkas Cirtējs gāja smaidīdams un klanīdamies starp trokšņaina­jiem Smaragda pilsētas iedzīvotājiem, kas centās piekļūt viņam tuvāk un kaut ar pirkstu piedurties viņa spīdīgajam ķermenim.

Sevišķi sajūsmināti ļaužu bari pulcējās ap Ellu, kas sēdēja uz Lauvas muguras. Visi zināja, ka šī meitene, kas nākusi no zemes aiz augstajiem kalniem un Lielā tuksneša, ir Feja, kas jau otrreiz ieradusies viņu zemē, un nevis viena, bet ar tēvoci Čarlu Bleķu, jūrnieku. Burvju zemes iedzīvotāji nezināja, kas tie jūrnieki ir, jo viņiem nebija jūru, bet viņiem radās vislabākais uzskats par jūrniekiem pēc tā vienīgā viņu pārstāvja, kas tik pašaizliedzīgi bija cīnījies pret viltīgo Urfinu Džīsu.

Cilvēkiem pie Bleķa viss patika: ir viņa milzīgais augums, ir iedegusi seja ar drošām, tālu stāvošām acim, ir laipnais smaids un pat koka kāja, kuras izskats viņos gan radīja maldīgu pārliecību, ka jūrnieki ir cilvēki, kuriem viena kāja no koka.

Ellu un Čarlu Bleķu, kas gāja viņai līdzās, apbēra ar ziediem, viņiem spieda rokas, sievietes apskāva un skūpstīja Ellu, it nemaz nebaidīdamās no Drošsirdīgā Lauvas.

Arī Drošsirdīgajam Lauvam tika sava daļa apsveikumu. Visiem bija zināms, ka viņš atstājis savu meža valstību un uz Ellas aicinājumu veicis tālu ceļojumu uz Mirkšķoņu zemi, pa ceļam, kā par brīnumu, izglābies no briesmīgajiem zobenzobu tīģeriem. Un ka viņš līdz ar Ellu un Čarlu Bleķu rosīgi piedalījies Biedēkļa un Malkas Cirtēja atbrīvošanā no cietuma torņa. Sīkas meitenītes gāja līdzās Drošsirdīgajam Lauvam, izraisīja no savām bizītēm lentes un iepina Lauvam krēpēs, tā ka tās savukārt pārvērtās par tūkstoš bizītēm.

Tauta godināja Dinu Hioru, Faramantu, Lestaru. Atcerējās, kā Dins Hiors un Faramants drošsirdīgi aizstāvēja Smaragda pilsētas vārtus pret Urfina Džīsa kokpauriem; kā mazais Lestars metās zem kājām niknajam kaprālim Elvedam, glābdams no nāves Ellu un viņas draugus…

Bet gandrīz vai vislielākās uzslavas nācās noklausīties Kaggi-Karr. Tā taču bija viņa, kas pagājušajā gadā Biedēklim ierosināja domu iegūt smadzenes, bez kā Smaragda pilsētai nebūtu tik brīnišķīga, pasaulē vienīgā valdnieka, kas piebāzts ar salmiem. Tā bija Kaggi-Karr, kas ar lielām briesmām veica ceļojumu pāri kalniem un tuksnesim uz nevienam nezināmo Kanzasu pēc Ellas un viņas krusttēva, kuri vienīgie varēja sadragāt ļaundari Urfinu Džīsu.

Godināja arī Totiņu, jo viņš bija veicis… Nē, viņš nebija veicis nekādus varoņdarbus, bet viņš tā mīlēja savu mazo saimnieci, tik pašaizliedzīgi bija gatavs tai sekot visās briesmās, ka, protams, bija nopelnījis savu daļu glāstu un uzslavu. Viņu padeva no vienām rokām otrās, par viņu jūsmoja, glaudīja viņa mīksto spalvu, un Totiņa gudrās, melnās ačeles kvēloja triumfā.

Viņš ņurdēja pie sevis:

— Būtu tagad mani redzējis lielībnieks Hektors… galvoju, ka viņš nekad nepiedzīvos tādu godināšanu!

Līdz pat vakaram ilga tautas svētki, dziesmas, dejas, rotaļas. Bet vakarā Mirkšķoņi devās atpakaļ uz dzimteni. Dzelzs Malkas Cirtējs negāja Mirkšķoņiem līdzi. Viņš biia nolēmis pabūt kopā ar Ellu to laiku, ko viņa vēl pavadīs Burvju zemē.

Smaragda zemes pilsētnieki un fermeri pārnakšņoja laukā un no rīta jautrā barā devās atpakaļ. Viņi veda līdzi atbruņotos koka zaldātus un policistus.

Urfins Džīss gāja viens, viņu neielenca sardze, tieši otrādi, cilvēki vairījās no viņa, un drūmo seju un naidpilno skatienu ieslēgtais bijušais diktators jutās daudz sliktāk nekā tad, ja viņu būtu iesēdinājuši cietumā.

Urfinam nesasēja rokas, viņa kājas bija brīvas, bet kurp viņš varēja aizbēgt zemē, kur viņu neieredzēja, šķiet, katrs krūms un katrs akmens?…