Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

JAUNS NODOMS

Zilās zemes iekarošana Džīsam veicās ļoti viegli. Prēmu Kokusu un viņa darbiniekus sagūstīja pēkšņi. Viņi pat nemēģināja pretoties niknajiem kokpauriem un tūlīt atzina sevi par uzvarētiem.

Valsts apvērsums bija noticis: Urfins Džīss kļuva plašās Gremoņu zemes pavēlnieks.

Pirms diviem gadiem Burvju zemē bija notikusi zemestrīce. Ceļu uz Smaragda pilsētu Šķērsoja divas dziļas gravas, un satiksme starp to un Gremoņu zemi bija pār­rauta. Ceļojot uz Smaragda pilsētu, Ella un viņas draugi pārkļuva pāri gravām, bet tikai ar lielām grūtībām. Bik­lajiem Gremoņiem tāds varoņdarbs nebija pa spēkam, un viņi uzskatīja par labāku sēdēt mājās un apmierināties ar tiem jaunumiem, kurus no apvidus uz apvidu pārnēsāja putni.

Noklausīdamies putnu sarunas {viszinošākās arvien bija žagatas), Gremoņi uzzināja, ka Gudvins pirms dažiem mēnešiem pametis Burvju zemi, atstādams par savu pēcteci Biedēkli Gudro. Viņiem kļuva zināms arī tas, ka Nositēja Namiņa Feja, ko Gremoņi iemīļoja par to, ka viņa tos bija atbrīvojusi no Gingemas, jau atgriezusies savā dzimtenē.

To visu uzdzirda arī Urfins Džīss. Jaunumus viņam pienesa Huamoko, bet ūpim tos pastāstīja meža pūces un ūpji.

Kad Urfins uzzināja šīs svarīgās vēstis, bijušais galdnieks, bet tagad Gremoņu Zilās zemes valdnieks, kjuva domīgs. Viņam likās, ka pienācis izdevīgs brīdis īstenot savu sapni un sagrābt varu pār Smaragda pilsētu. Gudvina noslēpumainā personība un viņa apbrīnojamā spēja pārvērsties par dažādiem zvēriem un putniem Urfinu Džīsu bija biedējusi, bet tagadējais valdnieks Biedēklis viņam tādas bailes neiedvesa. Tiesa, Urfinu mulsināja nosaukums Gudrais, ko Biedēklim bija devis Gudvins.

Bet Urfins teica ūpim tā:

— Pieņemsim, ka Biedēklim piemīt gudrība. Toties man ir spēks. Ko viņš iesāks ar savu gudrību, ja man ir varena armija, bet viņam viens vienīgs Garbārdainais Kareivis? Viņam gan ir uzticams sabiedrotais — Dzelzs Malkas Cirtējs, bet tas nepagūs atnākt palīgā… Nolemts — es dodos iekarot Smaragda pilsētu!

Huamoko atbalstīja pavēlnieka plānu.

Urfina Džīsa armija uzsāka karagājienu.

Pēc dažām dienām koka karapūīis nonāca pie pirmās gravas, kas šķērsoja ar dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. Te ar kokpauriem atgadījās kaut kas negaidīts.

Koka zaldāti bija pieraduši staigāt pa līdzenu vietu, un grava tiem nelikās ne ar ko bīstama. Pirmā kokpauru rinda ar kaprāli Arumu pacēla labās kājas gaisā, vienu mirkli sastomījās pār gravas malu un pēc tam gāzās lejā. Pēc dažām sekundēm rībiens vēstīja, ka drošsirdīgie karotāji sasnieguši mērķi. Pārējie kokpauri no tā neko nemācījās. Otrā rinda devās pakaļ pirmajai, un Urfins ar šausmās izvalbītu seju iebļāvās:

— Ģenerāli, apturiet karaspēku!

Lans Pirots nokomandēja:

— Armija, stāt!

Koka zaldātu bojā eja tika novērsta, un atlika tikai cietušos izmakšķerēt no gravas un saremontēt. Šis darbs, kā arī droša koka tilta uzcelšana pār gravu ilga piecas dienas.

Un tā pirmā grava palika aiz muguras, kokpauri iesoļoja mežā. Šim mežam visā zemē bija slikta slava: tajā dzīvoja milzīgi, ārkārtīgi spēcīgi un nikni tīģeri. Viņu garie, asie ilkņi rēgojās no rīklēm uz āru kā zobeni, tāpēc šie zvēri bija iesaukti par zobenzobu tīģeriem. Gremoņi zināja ne mazumu nostāstu par briesmīgiem atgadījumiem Tīģeru mežā.

Urfins bailīgi lūkojās apkārt.

Mežā valdīja svinīgi satraucošā noskaņa. Milzīgie koki, kurus klāja nokarenas sirmu sūnu virtenes, augšā ar galotnēm sadevās kopā, un zem tumšzaļajām velvēm virmoja krēsla un mitrums. Dzelteno ķieģeļu ceļu sedza kritušās lapas, un kokpauru smagie soļi dunēja apslāpēti.

Sākumā viss ritēja laimīgi, bet pēkšņi pie Urfina pieskrēja Lans Pirots.

— Pavēlnieki — viņš kliedza. — No meža glūn zvēru purni. Acis tiem dzeltenas, bet no mutēm rēgojas balti zobeni…

— Tie ir zobenzobu tīģeri, — teica pārbiedētais Urfins.

Vērīgi ielūkojies, viņš ieraudzīja brikšņos desmitiem uguntiņu: tur mirgoja nezvēru acis.

— Ģenerāli, sakārtot armiju kaujas gatavībā!

— Klausos, pavēlniek!

Urfinu ielenca koka zaldāti ar vālēm un zobeniem rokās.

Zobenzobu tīģeri biezoknī nepacietīgi mīņājās un elsoja, bet vēl neiedrošinājās uzbrukt: viņus mulsināja laupījuma neparastais izskats. Bez tam viņi nesaoda cilvēka smaku, bet cilvēks bija viņu iecienītais gardums. Pēkšņi vējiņš atpūta līdz mežam Urfina Džīsa smaku, un divi visvairāk izsalkušie un nepacietīgākie tīģeri tomēr sadūšojās. Tie izlēca no krūmiem un uzšāvās augstu virs ceļa.

Bet, kad tīģeri gandrīz jau bija iebrukuši apsargātā loka vidū, pēc Lana Pirota pavēles kaprāļu zobeni acumirklī saslējās augšup un zvēri iekaukdamies palika karājoties uz smailēm. Sāka lēkāt zaldātu vāles, dragādamas tīģeriem galvas un ribas. Nezvērus pieveica vienā mirklī, un kokpauri nosvieda viņu saplosītos ķermeņus ceļmalā. Urfins Džīss gavilēja kā neprātīgs. Viņš tūlīt izteica armijai pateicību.

Iebiedētie tīģeri neiedrošinājās vairs uzbrukt tik bīstamiem ienaidniekiem. Viņi vēl brītiņu pagulēja, pazibināja acis, pieklājības pēc parūca un apkaunoti ielīda meža biezoknī.

Urfinam Džīsam iešāvās prātā doma, ka vajadzētu atdzīvināt nogalināto tīģeru ādas — tad viņam būtu visstiprākie kalpi Burvju zemē. Viņš jau deva rīkojumu novilkt tīģeriem ādas, bet pēkšņi pārdomāja un pavēli atcēla. Ja nu neganto zobenzobu tīģeru ādas saceltos pret viņu pašu, Urfinu, kā tad tās savaldītu?

Pie otrās gravas kokpauri paši apstājās.

Pārgājusi pār uzcelto tiltu, armija nokļuva klajā laukā. Un te Urfinu sagaidīja jaunas nepatikšanas, kas viņam nevarēja ienākt ne prātā.

Kokpauri pārāk maz ko bija pieredzējuši savā īsajā mūžā un, sastopot kaut ko jaunu, apjuka, nezinādami, kā rīkoties.

Ja ceļā gadītos trešā grava, koka zaldāti būtu bijuši uzmanīgi. Bet, kā par nelaimi, tie nonāca pie lielas upes, kurai vajadzēja tikt pāri ceļā no Gremoņu zemes uz Smaragda pilsētu. Līdz šim kokpauri bija redzējuši tikai mazus strautiņus, kuriem tie kāpa pāri, pat nesamērcēdami kājas. Tāpēc plašo upes klaju ģenerālis Lans Pirots noturēja par kādu jaunu, soļošanai ļoti ērtu ceļa veidu.

Urfins Džīss nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad koka ģenerālis norēca:

— Man pakaļ, mana drošsirdīgā armija!

Ar šiem vārdiem viņš noskrēja pa nogāzi pie upes, un paklausīgie kokpauri brāza viņam līdzi.

Upe pie krasta bija dziļa un strauja. Tā sagrāba ģenerāli, kaprāļus un zaldātus un rāva tos uz priekšu, griezdama riņķī un dauzīdama citu pret citu. Velti Urfins Džīss izmisis skraidīja pa krastu un klaigāja pilnā rīklē:

— Stāviet, kokpauri! Stāviet!

Zaldāti paklausīja tikai sava ģenerāļa pavēlēm, turklāt tie nesaprata, kas notiek, un vads pēc vada iesoļoja upē.

Divās trijās minūtēs iekarotājs palika bez armijas: to visu aiznesa upe!

Urfins plūca sev matus aiz niknuma un izmisuma.

Ūpis nomurmināja:

— Neuztraucies, pavēlnieki Jaunībā es kādreiz uzturējos šajā apvidū, un man nāk prātā, ka dažas jūdzes uz leju upe ir aizaugusi ar meldriem: mūsu karavīri būs tur sastrēguši…

Ūpja vārdi Urfinu mazliet nomierināja. Uzkrāvis Čāponim saglabājušos galdnieka rīkus, Džīss devās gar krastu. Pēc trīs stundu strauja gājiena viņš ieraudzīja, ka upe kļūst platāka un seklāka, tajā parādās meldru saliņas un gar tām ņudz daudzkrāsaini plankumi. Urfins Džīss atviegloti nopūtās: vēl varēs visu labot.

Ar skatienu sameklējis starp zaldātiem Lanu Pirotu, Urfins uzsauca:

— Ei, ģenerāl, pavēliet kokpauriem peldēt uz krastu!

— Bet ko nozīmē peldēt? — atsaucās Lans Pirots.

— Nu tad brieniet, ja ir sekls!

— Bet kā brien?

Urfins Džīss dusmīgi nospļāvās un sāka taisīt plostu. Armijas glābšana ilga vairāk par diennakti. Koka karapulks izskatījās nožēlojams: rumpjiem nolupusi krāsa, ūdenī piebriedušās rokas un kājas kustējās tikai ar mokām.

Vajadzēja apstāties ilgākai atpūtai. Zaldāti gulēja krastmalā veseliem vadiem ar kaprāļiem priekšgalā un žāvējās, bet Urfins taisīja lielu, stipru plostu.

Dzelteno ķieģeļu ceļš gāja uz ziemeļiem, un bija redzams, ka tas sen nav kopts. Tas bija apaudzis ar krūmiem, un tikai pašā vidū palikusi šaura taciņa.

Kokpauri sakārtojās kolonnā pa vienam. Pirmais gāja kaprālis Befārs, garo ķēdi noslēdza ģenerālis Lans Pirots. Pa gabaliņu uz Cāpoņa jāja Urfins Džīss.

Tikai viens cilvēks no šīs dīvainās armijas varēja just nogurumu un izsalkumu, un tas bija viņas radītājs un virspavēlnieks Urfins Džīss.

Pienāca pusdienas laiks, vajadzēja apstāties atpūtai, bet kaprālis Befārs dipoja un dipoja uz priekšu un aiz viņa ciešā solī nenogurdināmie kokpauri. Beidzot Urfins neizturēja un teica Lanam Pirotam:

— Ģenerāli, dodiet priekšējiem pavēli, lai armija apstājas.

Lans Pirots viegli piegrūda pēdējam zaldātam vāli pie muguras un iesāka:

— Dod tālāk…

Kokpauris nenoklausījās līdz galam. Viņš saprata, ka kaut kāda iemesla dēļ, ko zina tikai priekšniecība un par kuru viņam, dzeltenajam desmitajam numuram, nav nekādas daļas, jādod tālāk saņemtais sitiens. Un ar vārdiem "Dod tālāk!" viņš iesita ar vāli devītajam numuram. Bet sitiens padevās mazliet stiprāks.

— Dod tālāk! — iekliedzās devītais dzeltenais un zvēla dzeltenajam astotajam tā, ka tas sagrīļojās.

— Dod tālāk, dod tālāk, dod tālāk! — skanēja pa ķēdi, un sitieni kļuva arvien biežāki un spēcīgāki.

Kokpauri krita azartā. Vāles zvetēja krāsainos ķermeņus, daži zaldāti pakrita…

Pagāja ilgs laiks, kamēr Urfinam izdevās nodibināt kārtību un nobružātais koka karaspēks izkļuva klajumā starp krūmiem, kur apmetās atpūsties.

Pēc atpūtas Urfins Džīss veda armiju tālāk uz ziemeļiem.

Drīz vien ceļa malās parādījās Smaragda zemes iedzīvotāju bagātās fermas. Te viss bija zaļš, kā mājas, tā sētas, tāpat iedzīvotāju apģērbs un viņu smailās cepures ar platajām malām, pie kurām nebija sudraba zvārgulīšu.

Smaragda zemes iedzīvotāji aizbēga no laukiem, līdzko tiem tuvojās kokpauri, skaļi dauzīdami kājas uz ķieģeļu ceļa. Viņi paslēpās aiz zaļajām sētām un pārbijušies aplūkoja neaicinātos niknos viesus, bet neviens neiedrošinājās tiem tuvoties un pajautāt, kas viņi tādi ir un ko te meklē.