Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

VIENS PRET VIENPADSMIT

Ķēkša Fregoza bija noklausījusies pārvaldnieka sarunu ar vārnu, un vēsts par to, ka Urfina Džīsa kokpauri cīnīsies ar atbrīvošanas armijas kareivi, acumirklī izplatījās visā apkārtnē. Aiz milzīgajiem akmeņiem, kas iežogoja laukumu, paslēpās Mirkšķoņi un Mirkšķones; no visām pusēm lūrēja bieži mirkšķinošas acis, ar mīlestību raudzī­damās uz Malkas Cirtēju, savu bijušo valdnieku.

Arī Enkins Fleds pazina Dzelzs Malkas Cirtēju, un pār viņa muguru pārskrēja aukstas trīsas. Viņš zināja Malkas Cirtēja spēku, bet tomēr cerēja uzvarēt. Pirmkārt, Malkas Cirtējam nebija cirvja, otrkārt, viņš bija viens pret vien­padsmit.

Pretinieki sastapās. Elveds pavēlēja saviem zaldātiem ielenkt Malkas Cirtēju un dragāt viņu ar vālēm, bet pats palika iepakaļ.

Sākās nikna kauja. Vāles sitās pret Malkas Cirtēja dzelzs ķermeni, un no tām palika iedobumi uz muguras, krūtīm, rokām. Bet šie sitieni, kaut arī bīstami, Malkas Cirtējam nebija nāvīgi. Toties viņa šausmīgā vesera zvēlieni dragāja pretinieku ozola galvas, sašķaidīja gabalos viņu priedes rumpjus. Malkas Cirtējs deva ienaidniekiem tikai desmit trāpīgus zvēlienus, un kokpauru vada vietā gulēja koka lausku čupa, derīga tikai krāsnī zupas vārīšanai.

Bet pēdējais zaldāts pirms nogāšanās zemē ar vāli iesita Malkas Cirtējam tik stipri pa krūtīm, ka atJēca ielāps, ko bija piestiprinājis Gudvins toreiz, kad ielika Malkas Cirtējam sirdi. Malkas Cirtējs sagrīļojās, un kļuva redzams, kā iekšā šūpojas sarkanā zīda sirds. Dzelzs Malkas Cirtējs nepaguva attapties, kad viņam no mugurpuses piezagās Elveds, kurš bija palicis dzīvs, jo vēl nebija piedalījies kaujā. Sarkansejainais kaprālis paķēra no zemes vāli un deva spēcīgu zvēlienu Malkas Cirtējam pa muguru. Sirds atrāvās un izlēca smiltīs, Malkas Cirtēja mugura saliecās, viņš nogāzās, paspēdams tikai nočukstēt: — Sirds, mana sirds!

Kaprālis Elveds laida vaļā uzvaras rēcienu, kuru atbalsoja Enkina Fleda niknie bļāvieni.

— Sit viņu! — kliedza Fleds. — Izrēķinies ar Biedēkli! Sit nost feldmaršalu! Noķer skuķi, tā ir Feja, viņu pati galvenā!

Biedēklis, Čarls Bleks un pārējie pagājās uz priekšu, aizsargādami ar saviem augumiem meiteni. No slēpņa izlēca Lauva, bet viņš atradās pārāk tālu no kaujas vietas. Kaggi-Karr plivinājās gar kaprāļa sarkano seju, cenzdamās viņu apturēt, bet veltīgi. Viņš drāzās, saniknots un bries­mīgs, vicinādams smago vāli.

Un šajā mirklī no liela akmens slēptuves kā bulta izlidoja mazs cilvēciņš, labākais Mirkšķoņu zemes meistars, un metās Elvedam zem kājām. Tas skrējienā apgāzās un aizkūleņoja pa zemi, bet ātri pielēca kājās un jau grasījās nolaist vāli uz pašaizliedzīgā meistara galvas.

Tomēr šajā brīdī nosvilpa arkāns, cilpa sagrāba Elveda rokas, Čarls Bleks, Faramants un Dins Hiors parāva arkānu, un sarkansejainais kaprālis smagi novēlās smiltīs. Un tad no akmeņu starpām izbira desmiti Mirkšķoņu, kas līdz tam bija tikai satraukti kaujas liecinieki. Viņi barā uzkrita kaprālim, atņēma tam ieroci, pašu sasēja ar arkānu. Citi metās uz Enkinu Fledu, izrāva tam zobenu un kinžalu, ar kuriem viņš, starp citu, pat nemēģināja pretoties.

Urfina Džīsa virskundzība Mirkšķoņu zemē bija beigusies.

Pār kaprāļa un pārvaldnieka galvām pacēlās smagi akmeņi.

— Nevajag, — teica Biedēklis. — Mēs viņus tiesāsim.

Un Enkins Fleds, bāls, trīcēdams nokrita uz ceļiem.

— Tur… tajā jūsu ultimātā… bija teikts, — viņš stostīdamies murmināja, — ja padošos… desmit gadu… bruģēt ceļus… es padodos… padodos!

— Nicināmais nodevēj! — teica Dins Hiors. — Tu esi divkāršs nodevējs! Pirmo reizi tu nodevi savu tautu, iestādamies tirāna dienestā. Otro reizi šodien — kad pēc godīgas kaujas iecerēji neģēlīgi noslepkavot neapbruņotus cilvēkus. Es domāju, tu netiksi vaļā tikai ar ceļu bruģēšanu. Aizvest gūstekņus!

Un viņus aizveda.

Pa to laiku Ella ar asarām acīs rosījās pie nedzīvā Malkas Cirtēja. Viņa gan neizmisa, jo atcerējās, kā Mirkšķoņi, šie smalkie meistari, atjaunoja viņas draugu, kad tas bija vēl sliktākā stāvokli. Viņa pacēla zīda sirdi, saudzīgi nopūta no tās smiltis un noglabāja līdz tam brīdim, kad to ievajadzēsies.

Čarls Bleks noliecās pār Malkas Cirtēju.

— Zvēru pie Kuru-Kusu cilvēkēdājiem un visiem viņu trīs tūkstoši simt trīsdesmit trijiem dieviem, šis puisis cīnījās kā varonis! Vai tiešām ar viņu ir beigas?

— Nē, ko jūs runājat! — atbildēja Lestars, tas pats meistars, kas bija meties kaprālim zem kājām. — Mums jau ir pieredze valdnieka kunga remontēšanā. Trīs dienu darbs, un viņš būs kā jauns. Protams, ja kādas daļas nebūs pazaudētas, — viņš piebilda. — Tad remonts prasīs ilgāku laiku.

Līksmojošais Mirkšķoņu pūlis pavadīja līdz pilij savu Glābjošā Ūdens Feju. Pa ceļam viņi tik neapvaldīti mirkšķināja, ka no acīm ritēja lielas asaru lāses, un viņi gandrīz nekā vairs neredzēja. Pie tam viņi lielījās, ka Fejai par godu doto solījumu mazgāties trīsreiz dienā viņi esot godīgi izpildījuši pat smagajās Enkina Fleda valdīšanas dienās. Droši vien tas arī esot palīdzējis viņiem izglābties no ienaidniekiem!