Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

CAURI TUKSNESIM

Šajā naktī fermera Džona mājās gandrīz netika gulēts. Ella lūdzās tēvu un māti laist viņu uz Burvju zemi. Čarls Bleks pieteicās viņu pavadīt. Viņš kaislīgi mīlēja dažādas briesmas un dēkas, bet te nu gaidīja tāds ceļojums, kas, salīdzinot ar braucienu pie Kuru-Kusu saliniekiem, bija viegla pastaiga. Jūrniekam ļoti gribējās savām acīm redzēt Burvju zemes brīnumus, mazos cilvēciņus Gremoņus un Mirkšķoņus, salmu Biedēkli, kas dabūjis no Gudvina sēnalu, kniepīšu un adatiņu smadzenes, Dzelzs Malkas Cirtēju ar viņa zīda sirdi, runājošos zvērus un putnus, smaragdiem rotāto pilsētu.

Pierunāt fermeri un viņa sievu nebija viegli — Džons un Anna neparko negribēja šķirties no meitas. Galu galā Ellas asaras un Čarla Bleķa daiļrunība uzvarēja.

Pēc tam kad Ellas vecāki bija devuši piekrišanu, sagatavošanās veicās ātri. Čarls Bleks un Ella aizbrauca uz tuvējo pilsētiņu pie Džeimsa Gudvina, kuram tur piederēja pārtikas preču veikaliņš.

Bijušais burvis, sastapdams Ellu, ārkārtīgi priecājās un ļoti laipni apsveica jūrnieku Čarlu, kad uzzināja, ka tas ir viņas krusttēvs.

Ella izstāstīja Gudvinam par dīvaino vēsti no Burvju zemes un parādīja viņam zīmējumu.

Gudvins, kas no mierīgas sēdēšanas aiz letes bija pieņēmies resnumā, ilgi un uzmanīgi apskatīja zīmējumu un pēc tam lepni teica:

— Esmu pārliecināts, ka šo lapu atsūtīt sadomājušas gudrās Biedēkļa smadzenes. Bet kas viņam tās iedeva? Es! Vai nav tiesa, Ella, ka es nemaz nebiju tik slikts burvis?

— Jā, jā, protams, — Ella labprāt piekrita un jautāja: — Bet vai jūs nāksiet mums līdzi uz Burvju zemi izglābt Dzelzs Malkas Cirtēju un Biedēkli?

Jautājums Gudvinu pārsteidza, un viņš ilgi pārdomāja. Pēc tam noteikti atbildēja:

— Nē, nebraukšu! Man pietiek burvju, feju un visādu burvību!

Čarls Bleks pačukstēja krustmeitai, ka no tik bailīga palīga viņu riskantajā ceļojumā būtu maz labuma, un Ella piekrītoši pamāja.

Agrā, jaukā rītā Čarls Bleks, Ella, sunītis Totiņš un vārna devās uz ziemeļrītiem, tajā virzienā, kurp viesulis vairāk nekā pirms gada bija aiznesis mājiņu — kulbu ar Ellu un Totiņu. Gāja kājām, nakšņoja uz lauka teltī, kuru Čarls pats sašuva no nemirkstošas zīda drānas. Teltij bija dubultsienas, to varēja piepūst ar gaisu, un tad tā pārvērtās par plostu. Ar šo plostu ceļotāji pārcēlās pār upēm, kas gadījās ceļā.

Un tā pēc dažām dienām kļuva jūtams Lielā tuksneša tuvums. Svelmaina vēja elpa svilināja gājēju iedegušās sejas. Akas un avoti gadījās ļoti reti, un jūrnieks Čarls katrā apmetnē papildināja ūdens krājumus. Ceļu sāka šķērsot ar retu zāli apaugušas smilšu kāpas, kur slēpās milzīgas ķirzakas, kas reizēm izbāza no alām neglītās galvas. Ķirzakas izskatījās tik briesmīgas, ka pat drošsir­dīgais Totiņš neiedrošinājās tām uzbrukt. Dienas bija neciešami karstas, bet naktis aukstas.

Beidzot ceļinieki iegāja pēdējā mežā, kas auga ceļā uz Burvju zemi. Tālāk, aiz meža, sākās Lielais tuksnesis — neaptverama smilšu jūra. Censties tuksnesi pāriet kājām nebūtu bijis nekādas jēgas.

Te, mežā, Čarls Bleks atrada sauszemes kuģa būvei piemērotus materiālus. Bet darba rīku viņam bija atliku likām.

Kad sauszemes kuģis uz platiem riteņiem, ar augstu mastu, zemiem bortiem iežogotu klāju bija gatavs, jūrnieks un Ella izvēla to mežmalā. Lielais tuksnesis viņu priekšā izpletās bez gala, bez malas, draudīgs un svinīgs savā sastingušajā klusumā, mazliet viļņains, un pa to, viegli čabēdami, virpuļoja vēja dzenāti, sīki dzelteno smilšu graudiņi.

Jūrnieks noņēma cepuri.

— Tas man atgādina okeānu… — viņš klusu teica.

Ella skatījās uz Lielo tuksnesi ar bailēs izplestām acīm.

Meitene jau reiz to bija šķērsojusi mājiņā, kas lidoja starp mākoņiem, bet tad ceļojums notika bez viņas gribas, tā lielāko tiesu viņa nogulēja un pamodās tikai Gremoņu zemē. Kā tuksnesis viņu sagaidīs tagad?

— Kas ir, tuksnesi! —jautri iesaucās Čarls. — Esmu cīnījies ar okeānu, pacīnīšos arī ar tevi, jo vairāk tāpēc, ka jūs esat līdzīgi kā brāļi!

Atlika tikai gaidīt ceļa vēju. Ceļa vējš bija nepieciešams, jo koka rati ar buru nevarēja lavierēt tik brīvi kā kuģis jūrā. Čarls Bleks uzstādīja atklātā vietā vējrādi, un Ella, rītos pamozdamās, vispirms aizskrēja pie tā uzzināt vēja virzienu.

Ceļotāju pacietība netika pārbaudīta pārāk ilgi. Pēc trijām dienām agri no rīta sāka pūst ziemeļrītenis, kas nemitīgi pastiprinājās.

Čarls Bleks un Ella katru vakaru bija salikuši visu nesamo uz sava kuģa klāja, izņemot naktsguļai nepieciešamās lietas. Tā bija arī tagad: muciņa ar svaigu ūdeni no tuvākā avotiņa nolikta savā vietā, pārtika un viss pārējais jau uzkrauti. Jūrnieks pavilka virvi, un mastā pacēlās no zīda drānas pagatavotā bura.

— Tēvoci Čarl, šis audekls tev ir vispārvērtīgs, — uzkāpdama uz klāja, iesaucās Ella.

— Kā tu teici?

— Vispārvērtīgs audekls: tas taču pārvēršas par visu, kas vien vajadzīgs.

— Ļoti labi teikts, — teica jūrnieks. Mēs tā arī nosauksim to.

Vējš piepūta buras, un rati ar plīvojošu flagu — Ellas rūtaino lakatiņu mastā — sāka mīksti ritēt pa smiltīm. Sauszemes kuģis ātri drāzās vajadzīgajā virzienā. Ap kuģi virpuļoja smalku smilšu mākonis. Bet jūrnieks Čarls bija paredzējis šo neērtību: viņš parakājās vienā no savām neskaitāmajām kabatām un no vienas izvilka brilles sev un Ellai. Briļļu stikliem bija piestiprināti biezi tīkliņi, kas piegula sejai un neļāva smiltīm aizlipināt acis. Skatīties bija labi, bet sarunāties tomēr nevarēja — tikko pavēra muti, tūlīt tajā iekļuva putekļi.

— Bet tu nerunā, — Čarls ieteica meitenei un visu uzmanību pievērsa buru vadīšanai.

Rati strauji brāzās pa biezo smilšu slāni, platie riteņi tajā nestiga. Paraujot buras pa labi vai kreisi, sauszemes kuģa kapteinis viegli mainīja kursu un apbrauca uzkalnus un bedres.

Bija jau pāri pusdienai, kad pie apvāršņa paspīda kaut kas līdzīgs sudrabotu mākoņu grēdai. Bet Carla vērīgā acs nepievīlās.

— Kalni! — priecīgi iesaucās jūrnieks. — Redzu kalnus!

Ella sajūsmā sasita plaukstas.

Ar katru minūti kalni kļuva tuvāki un redzamāki, jau varēja atšķirt kailās, melnās galotnes un žilbinoši mirdzošos sniegus nogāzēs.

— Vēl pāris stundiņu, un mēs būsim grēdas piekājē, — teica Čarls, — kaut tikai nepieklustu vējš…

Bet vējš nepierima, rati ripoja tikpat ātri, un jūrniekam bija jautra oma.

Tomēr drīz vien viņu pārņēma nemiers: sauszemes kuģis nez kāpēc sāka novirzīties no kursa, neatlaidīgi nosliekdamies uz ziemeļiem.

Kapteinis nesaprata, ko tas nozīmē. Spriežot pēc kompasa, vējš nebija mainījies, stūre darbojās nevainojami, un tomēr Čarlam Blekam nekā neizdevās ieturēt agrāko virzienu. Kapteinis norūpējies raudzījās uz priekšu.

Pēkšņi aiz smilšu kalna parādījās akmens — mājas lielumā. Tas gulēja kuģa ceļā, un Čarls Bleks uzgūlās stūrei, lai apbrauktu akmens milzeni.

Bet kas tas? Kuģis bija zaudējis vadību un drāzās tieši uz šķērsli. Kapteinis sagrieza stūri, pēc tam no visa spēka spieda bremzes — viss velti. Čarls pat nolaida buru, bet rati kā satrakots zirgs joņoja arvien ātrāk un ātrāk. Katastrofa kļuva neizbēgama.

Jūrnieks tikko paguva uzsaukt: "Ella, turies pie masta!" — kad tr-rah! — kuģis dārdēdams atsitās pret klinti. Pasažieri un mantas, sajukuši vienā kaudzē, aizlidoja uz priekšu.

Grūdiena spēks atrāva Ellu no masta, meitene pakrita ar pieri pret klāju un iesita pierē punu. Čarls Bleks nogāzās uz muguras, bet, par laimi, veiksmīgi. Totiņš kauca, jo viņu bija saspiedusi muca, bet, izvilkusi sunīti ārā, Ella pārliecinājās, ka tas ir sveiks un vesels. Vārna nebija cietusi, viņu pasargāja stiprais būris, viņa tikai skaļi ķērkāja.

Piecēlies kājās, Carls paraudzījās apkārt. Kuģis stāvēja, sašķiebies uz vieniem sāniem, kā īsts tvaikonis, kas cietis katastrofu. Pārkāries bortam, kapteinis pārliecinājās, ka ratu priekšējā ass pārlūzusi uz pusēm.

— Ak es, vecā žāvētā siļķe! —jūrnieks izlamāja sevi. — Nemācēju novaldīt stūri… Bet kas gan varēja notikt ar kuģi? Esmu gatavs zvērēt, ka velna akmens to pievilka kā magnēts dzelzi…

Lādēdams gan sevi, gan kuģi un klinti, Čarls sāka meklēt darba rīkus, lai uzsāktu ratu remontu. Pa to laiku Ella, savedusi kārtībā klāju, nolēca smiltīs un pagājās aiz akmens, cerēdama aiz tā paglābties no vēja.

Meitenes skatiens pārslīdēja saplaisājušajiem klints sāniem un — cik dīvaini! Ellai likās, ka plaisu fantastiskais ornaments veido burtus. Viņa piegāja pavisam klāt pie klints — it neko nevarēja saprast nekārtīgajā līniju režģī. Meitenei ienāca prātā atiet nostāk, un tagad pavisam skaidri bija izšķirami milzīgi, greizi burti G…I…N…

— Gingema! — iesaucās Ella.

— Ko tu tur kliedz? — atskanēja Čarla balss.

— Tēvoci Čarl, nāc ātrāk šurp! Skaties, kas tas tāds!

Jūrnieks pienāca un ielūkojās.

— It kā burti… Tomēr, nē, tas tikai tā liekas…

— Un nepavisam neliekas! — Ella pukojās. — Tur ir rakstīts vārds: Gingema! Redzi burtus?!

Čarls piepeši saķēra galvu.

— Bet patiešām… Tagad viss skaidrs! Tas nav vienkāršs, bet burvju akmens, un tas tiešām pievilka mūsu kuģiv . Ak tu nolādētā burve, tu pat pēc nāves mums sarieb! —Čarls padraudēja ar dūri tālumā.

Čarls Bleks uzrāpās klints galotnē. Pa labi dažu jūdžu attālumā tuksneša dzeltenajās smiltīs rēgojās melns plankums. Jūrnieks izvilka no kabatas tālskati, izbīdīja to, nostādīja un ielūkojās. Viņa rokas sāka drebēt.

Tur stāvēja tieši tāds pats milzīgs melns akmens. Jūrniekam viss kļuva skaidrs: Gingema ir salikusi akmeņus tālu citu no cita, bet apveltījusi tos ar tādu burvju spēku, ka izkļūt cauri šim aizsprostam nav iespējams…

— Nu nē, mēs vēl pacīnīsimies ar tevi, vecā ragana! — noteica Čarls, nokāpa lejā no klints un, nestāstīdams meitenei par redzēto, ķērās pie darba. Viņš uzvilka telti, kur Ella, Totiņš un vārna atrada patvērumu no svelmes un smilšu vētras, bet pats sāka remontēt ratus.