Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

SMARAGDA PILSĒTAS APLENKŠANA

Urfina Džīsa koka armijas karagājiena laikā Kaggi- Karr savā laukā cienāja plašo putnu kompāniju. Ieraudzījusi pa ķieģeļu ceļu smagi soļojam daudzkrāsainus koka cilvēkus ar niknām seiām, vārna tūlīt aptvēra, ka tie ir ienaidnieki. Viņa pavēlēja saviem draugiem aizturēt viņu gājienu, bet pati aizlaidās uz pilsētas vārtiem.

Vārtsarga dienestu Smaragda pilsētā pildīja Faramants. Viņa galvenais uzdevums bija glabāt zaļās brilles, kuru tam bija milzīgs daudzums dažādos izmēros. Jau Gudvins bija noteicis tādu kārtību, ka ikvienam ienācējam pilsētā vajadzēja uzlikt zaļās brilles un, lai tās nevarētu noņemt, aizslēgt pakausī ar atslēdziņu. Aiz cieņas pret Gudvina likumiem šo kārtību paturēja arī Biedēklis Gudrais.

Lidojumā pakliegusi Faramantam par ienaidnieku uzbrukumu, Kaggi-Karr drāzās uz pili.

Pa to laiku milzīgs kovārņu, žagatu un zvirbuļu bars uzlidoja Urfina Džīsa koka karaspēkam. Putni plivinājās gar zaldātu sejām, ar nagiem skrāpēja muguras, sēdās uz galvām, cenzdamies izknābt stikla acis. Kāda braša vārna norāva ģenerālim Lanam Pirotam cepuri un aiznesa to tālu prom no ceļa.

Kokpauri veltīgi vicināja zobenus un vāles. Putni veikli izvairījās, un sitieni ķēra ne tur, kur vajadzīgs. Zilais zaldāts iezvēla pa roku zaļajam, un tas, iededzies kaujā, metās virsū zilajam. Bet, kad kaprālis Gitons metās vidū viņus izšķirt, oranžais kokpauris, mērķēdams kovārnim, nošķēla kaprālim koka ausi.

Sākās vispārējs kautiņš. Urfins Džīss kliedza un spārdījās kājām. Ģenerālis Lans Pirots nezināja, vai dzīties pakaļ cepures nolaupītājai, vai nodibināt armijā kārtību. Tomēr uzvarēja militārā disciplīna. Ģenerālis atvadījās no savas cepures (no tās iznāca lieliska žagatu ligzda), un zaldātu ozolgalvas krakšķēja no viņa smagās vāles zvēlieniem…

Beidzot kaut kā tika atjaunota kārtība, putni aizdzīti, un armija nekārtīgās rindās virzījās uz vārtiem. Bet ar visu šo traci bija pazaudēts daudz laika, un Kaggi-Karr paguva paziņot par ienaidnieka uzbrukumu.

Dins Hiors metās aizstāvēt vārtus. Viņš pasvieda garo bārdu pāri plecam un lieliem soļiem steidzās pa ielām.

— Palīgā! Palīgā! — viņš kliedza. — Pilsētai uzbrūk ienaidnieki!

Bet Smaragda pilsētas iedzīvotāji uzskatīja par labāku paslēpties mājās.

Dins Hiors pieskrēja pie vārtiem, kurus Faramants noslēdza ar stiprām bultām. Šaubīdamies, vai tās izturēs, aizstāvji sāka lauzt no bruģa akmeņus un kristālus un kraut tos pie vārtiem.

Kad vārti bija nobarikādēti līdz pusei, aiz tiem atskanēja skaļi klauvējieni.

— Atveriet! Atveriet! — no ārpuses atskanēja kliedzieni.

— Kas tur ir? — jautāja Faramants.

— Tas esmu es — varenais Urfins Džīss, Zilās Gremoņu zemes valdnieks.

— Kas jums vajadzīgs?

— Es gribu, lai Smaragda pilsēta padodas un atzīst mani par savu pavēlnieku.

— Tas nenotiks, — drosmīgi atbildēja Dins Hiors.

— Mēs ieņemsim jūsu pilsētu triecienā!

— Pamēģiniet! —atteica Garbārdainais Kareivis.

Paņēmuši dažus lielus akmeņus un kristāla gabalus,

Dins Hiors un Faramants uzkāpa uz pilsētas mūra un paslēpās aiz izciļņa.

Izdauzījušies pie vārtiem ar dūrēm, kājām un pat ozola pierēm, zaldāti devās uz tuvāko mežu un nocirta tur garu, sausu koku. Izkārtojušies divās rindās, sarkansejaino kaprāļu vadībā viņi atvēzējās ar bomi kā ar taranu un zvetēja pa vārtiem. Vārti iebrakšķējās.

Šajā mirklī Dins Hiors svieda ar lielu kristāla gabalu. Tas ķēra Urfina Džīsa plecu un nogāza viņu gar zemi. Otrs akmens trāpīja ģenerālim pa galvu. Lana Pirota palisandra koka galvā radās iedobums, bet no tā uz visām pusēm nostiepās plaisas.

Urfins Džīss uzlēca kājās un laidās projām no vārtiem, un viņam pa pēdām sekoja palisandra ģenerālis. Ar to arī pietika. Redzēdami, ka vadoņi bēg, kokpauri pagriezās atpakaļ un skrēja tiem līdzi.

Juku jukām, uzgrūzdamies cits citam, gāzdami viens otru no kājām, lēkdami pāri pakritušajiem un bēgot pamezdami vāles un zobenus, skrēja kaprāļi, ierindnieki, aizmugurē rēkdams aulekšoja Čāponis. Viņus pavadīja Garbārdainā Kareivja dārdošie smiekli.

Karaspēks apstājās tālu no pilsētas mūriem. Urfins Džīss berzēja plecu un dusmīgi bāra ģenerāli par gļēvulību, bet tas attaisnojās ar smago ievainojumu, taustīdams pārsisto palisandra galvu.

— Jūs taču arī atkāpāties, pavēlniek, — teica Lans Pirots.

— Ir gan koks, — Urfins Džīss sašuta. — Jūsu galvu es salabošu, nopulēšu, un tā būs tikpat kā jauna, bet, ja man pārsitīs galvu, tad tā būs nāve!

— Bet kas ir nāve?

— Tfu!

Urfins vairāk nerunāja ar ģenerāli. Viss beidzās ar to, ka par sakāvi vainoja zaldātus, un pār tiem klaudzēja vāļu sitieni.

Iet jaunā triecienā armija neuzdrošinājās un nolēma ierīkot apmetni tālu no vārtiem.

Sākās pilsētas aplenkums. Divas trīs reizes koka zaldāti tuvojās vārtiem un katrreiz atkāpās, kad no mūra uz tiem sāka lidot akmeņi.

Likās, ka aplenkums ieilgs līdz bezgalībai. Bet pilsētas aizsardzībā bija vājas vietas. Pirmkārt, pārtrūka pārtikas pievedumi, iedzīvotāji ar saviem krājumiem iztiktu vēl dažas dienas, bet, tiklīdz sāktos bads, tie varētu sadumpoties un prasītu atdot pilsētu. Otrkārt, Dins Hiors un Faramants, vienīgie vārtu aizstāvji, galu galā varētu nogurt, ienaidnieki to izmantotu un negaidot ieņemtu pilsētu.

To visu aptvēra Biedēklis ar savām gudrajām smadzenēm. Un viņš rīkojās. Tā kā starp pilsētniekiem un galminiekiem nebija uzticamu ļaužu, viņš pats pārcēlās uz Faramanta sargmājiņu. Jau pirmajā naktī tam bija milzīga nozīme.

Biedēklis nolika nogurušo Faramantu un Dinu Hioru atpūsties, bet pats sēdēja uz mūra un skatījās uz lauku ar'savām uzzīmētajām, bezmiedzīgajām acīm. Un viņš ieraudzīja, ka Urfina nometnē sākas gatavošanās triecienuzbrukumam.

Nejuzdami aiz mūra nekādu kustību, ienaidnieki uzmanīgi zagās uz vārtiem. Tie nesa līdzi laužņus un cirvjus, ko bija pagrābuši tuvākajās fermās. Biedēklis pamodināja Dinu Hioru un Faramantu, pār uzbrucēju galvām nobira akmeņi, un Urfina Džīsa armija atkāpās.

Biedēklis, apkampis ar savām mīkstajām rokām uzticamos palīgus, prātoja:

— Ja es būtu Urfina Džīsa vietā, es pavēlētu saviem zaldātiem aizsargāt galvas pret akmeņiem ar koka vairogiem. Un es esmu pārliecināts, ka viņi tā arī darīs. Vairogu aizsardzībā viņi droši var dragāt vārtus.

— Bet ko tad iesāksim, valdniek? — jautāja Dins Hiors.

— Šiem koka cilvēkiem ir jābaidās no tā paša, no kā baidos arī es, — domīgi teica Biedēklis, — no uguns. Un tāpēc jāsanes uz mūra pēc iespējas vairāk salmu un jātur pie rokas sērkociņi.

Biedēkļa Gudrā minējumi izrādījās pilnīgi pareizi. Pēc kāda laika, visdziļākajā nakts stundā sākās jauns triecien­uzbrukums. Urfina Džīsa zaldāti zagās uz mūri, turēdami virs galvām fermās izlauzto vārtu dēļus. Bet tad uz viņiem nolidoja degošu salmu klēpji. Koka zaldāti jau bija piedzīvojuši nelaimi ar ūdeni, jo nezināja, kas tas ir. Viņiem nebija nojēguma arī par uguni: kamēr Urfins tos gatavoja, viņš ļoti baidījās no ugunsgrēka un mājā nekurināja pat krāsni. Tagad šī piesardzība vērsās viņam par ļaunu.

Degošie salmi krita uz zemes, uz vairogiem, ar kuriem nosedzās kokpauri. Bet tie ziņkārīgi noraudzījās neredzē- - tajā ainā. Liesmu mēles nakts tumsā viņiem likās kā brīnišķīgas, košas puķes, kas izaug neparasti ātri. Kokpau- riem pat neienāca prātā sargāties no uguns. Tieši otrādi, daži tvēra liesmas ar rokām, nejuzdami sāpes, un ar muļķīgiem skatieniem vēroja, ka viņu pirkstu galos uzplaukst sarkani ziedi. Un drīz vien daži koka cilvēki liesmoja, izplatīdami tvanīgu degošas krāsas smaku…

Urfins Džīss redzēja, ka viņa koka armijai draud kaut kas briesmīgāks nekā piedzīvojums pie upes. Bet ko darīt? Ūdens tuvumā nebija.

Izeju atrada Huamoko.

— Apbērt ar zemi! — viņš uzsauca apmulsušajam Urfinam.

Pirmais pie darba ķērās Čāponis. Nogrūdis gar zemi kaprāli, kuram dega galva, lācis ar spēcīgajām ķetnām sāka kašāt zemi un apslāpēt liesmu. Pēc tam arī kokpauri paši saprata briesmas un izvairījās no degošajiem salmiem.

Armija atkāpās no vārtiem ar lieliem zaudējumiem. Dažiem kokpauriem bija tā apdegušas galvas, ka vajadzēja apmainīt ar jaunām. Dažiem bija izkritušas acis, apdegušas ausis, bet daudziem trūka pirkstu…

— Eh, kokpauri, kokpauri! — iekarotājs nopūtās. — Visādi jūs esat labi: spēcīgi, drošsirdīgi, nenogurdināmi… Kaut tikai prātiņa jums bijis vairāk!

Bet, kā nav, tā nav!

Urfinam Džīsam kļuva skaidrs, ka Smaragda pilsētu var ieņemt tikai ar mērdēšanu. Tas bija skaidrs arī Biedēklim. Viņš sasauca kara padomi, kurā piedalījās arī Kaggi-Karr.

Tika izteiktas dažādas domas. Dins Hiors un Faramants ieteica vēlreiz griezties pie pilsētas iedzīvotājiem un mēģināt tos pierunāt celties savas brīvības aizstāvībai. Kaggi-Karr uzskatīja, ka no tā nekas neiznāks, bet, kur atrast izeju no grūtā stāvokļa, to viņa nezināja.

Biedēklis domāja tik saspringti, ka no galvas līda ārā adatas un kniepites, un galva kļuva līdzīga ezim ar dzelzs sariem. Viņš ierunājās:

— Urfins Džīss atvedis sev līdzi daudz zaldātu, bet tie visi ir no koka. Mans draugs Malkas Cirtējs, Mirkšķoņu zemes valdnieks, ir viens, bet viņš ir no dzelzs. Dzelzi necērt ar koku, bet koku cērt ar dzelzi. Tātad dzelzs ir stiprāka par koku, un, ia Dzelzs Malkas Cirtējs laikus paspētu atnākt mums palīgā, viņš satriektu Urfina armiju.

— Par-r-reizi! — piekrita vārna.

Tā kā tikai Kaggi-Karr varēja ātri un bez briesmām veikt ceļojumu pa gaisu uz Violeto zemi, tad pēc palīdzības sūtīja viņu. Tā devās ceļā, apsolīdamās nekur neaizkavēties un pēc iespējas ātrāk atgriezties kopā ar Dzelzs Malkas Cirtēju.