Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

URFINA DŽĪSA GODKĀRĪGIE PLĀNI

Reiz Urfins sēdēja uz sliekšņa un noklausījās, kā istabā salamājās lāčāda ar Huamoko.

— Tu, ūpi, nemīli saimnieku, — ņurdēja lāčāda. — Tīšām klusēji, kad viņš atdzīvināja ragus, bet zināji taču, ka tas ir bīstami… Un vienmēr tu mānies, vienmēr dzen viltu. Diezgan esmu iepazinis jūsējos, kad dzīvoju mežā. Bet pagaidi vien, dabūšu tevi rokā…

— Uh-u! uh! — ūpis ņirgājās no augstās laktas.

— Vai, kā nobiedēji, tukšā pļāpa.

— Ka esmu tukša, tas tiesa, — āda satriekta atzinās.

— Palūgšu saimnieku piebāzt mani ar zāģu skaidām, citādi esmu pārāk viegla, staigājot nav nekādas noturības, katrs mazākais vējiņš gāž apkārt…

"Tas ir labi izdomāts," Džīss pie sevis piezīmēja, "tā būs jāizdara."

Balsis mājā kļuva arvien skaļākas, un Urfins skarbi uzkliedza:

— Nu, ko jūs tur kladzināt! Klusu!

Strīdnieki turpināja lamāties čukstus.

Urfins Džīss būvēja nākotnes plānus. Viņam, protams, tagad jāieņem daudz augstāks stāvoklis Zilajā zemē. Urfins zināja, ka Gremoņi pēc Gingemas nāves par valdnieku ievēlējuši cienījamo sirmgalvi Prēmu Kokusu.

Labsirdīgā Kokusa vadībā Gremoņi dzīvoja viegli un brīvi.

Iegājis mājā, Urfins sāka staigāt pa istabu. Ūpis un Lāčāda apklusa. Džīss skaļi spriedelēja:

— Kāpēc Gremoņus pārvalda Prēms Kokuss? Vai viņš ir gudrāks par mani? Vai viņš ir tik smalks meistars kā es? Vai viņam ir tik dižena stāja? — Urfins Džīss lepni izslējās, izgāza krūtis, piepūta vaigus. — Nē, Prēms Kokuss ne tuvu netiek man līdzi!

Lāčāda iztapīgi apstiprināja:

— Pareizi, saimniek, tev ir ļoti iespaidīgs izskats!

— Tev neviens neprasa, — Urfins uzbrēca un turpināja: —Tiesa, Prēms Kokuss ir nesalīdzināmi bagātāks par mani: viņam pieder plaši tīrumi, kur strādā daudz cilvēku. Bet tagad, kad man ir dzīvinošais pulverītis, es varu izgatavot sev strādniekus, cik vien tīk, tie nolīdīs mežu, un man arī būs tīrumi… Pag! Bet kā būtu, ja nevis strādniekus, bet zaldātus?… Jā, jā, jā! Es iztaisīšu sev negantus, spēcīgus zaldātus, un lai tad Gremoņi iedrošinās neatzīt mani par savu valdnieku!

Urfins uztraukumā sāka skraidīt pa istabu.

"Pat draņķīgais mazais klauniņš sakoda mani tā, ka līdz šim laikam vēl sāp," viņš domāja, "bet ja iztaisītu koka ļaudis cilvēka augumā, iemācītu tiem rīkoties ar ieročiem… Tad taču es varētu mēroties spēkiem ar pašu Gudvinu…"

Bet galdnieks tūlīt bailīgi aizspieda sev muti: viņam likās, ka šos pārdrošos vārdus izteicis skaļi. Ja nu pēkšņi tos izdzirdis Lielais un Šausmīgais? Urfins ierāva galvu plecos un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu ķers neredzamas rokas belziens. Bet viss bija mierīgi, un Džīsam kļuva vieglāk ap sirdi.

"Tomēr jābūt uzmanīgākam," viņš nodomāja. "Pirmajā laikā man pietiks Zilās zemes. Bet pēc tam… pēc tam…"

Bet viņš pat domās neiedrošinājās virzīt savus sapņus tālāk.

…Urfins Džīss zināja Smaragda pilsētas skaistumu un bagātību.

Jaunībā viņam bija gadījies tur nokļūt, un'valdzinošas atmiņas bija saglabājušās līdz pat šim laikam.

Urfins tur bija redzējis brīnišķīgus namus: augšējie stāvi pārkārās pāri apakšējiem, un pretējo namu jumti gandrīz sastapās pāri ielām. Bruģētajās ielās arvien valdīja krēsla un vēsums, tur neielauzās karstie saules stari. Un šajā krēslainībā, kur nesteigdamies pastaigājās pilsētas iedzīvotāji, visi uzlikuši zaļas brilles, noslēpumaini zaigoja smaragdi, iemūrēti ne tikai māju sienās, bet arī starp bruģa akmeņiem…

Cik daudz dārgumu! To apsargāšanai burvis neturēja lielu armiju — viss Gudvina karaspēks sastāvēja no viena vienīga kareivja, kuru sauca Dins Hiors. Un kāpēc gan Gudvinam vajadzētu armijas, ja viņš ar vienu pašu skatienu varēja pārvērst pelnos ienaidnieka karapūļus?

Dinām Hioram bija tikai vienas rūpes — kopt savu bārdu. Nu, bet tā ari bija bārda! Tā stiepās līdz pašai zemei, un Kareivis no rīta līdz vakaram to sukāja ar kristāla ķemmīti, bet dažreiz sapina kā bizi.

Galma svētkos Dins Hiors laukumā demonstrēja kareivju paņēmienus, izklaidējot sanākušos dīkdieņus. Viņš tik veikli rīkojās ar zobenu, šķēpu un vairogu, ka sajūsmināja skatītājus.

Kad parāde bija beigusies, Urfins piegāja pie Dina Hiora un pajautāja:

— Augsti cienītais Din Hior, es nevaru neizteikt jums savu apbrīnu. Sakiet, kur jūs iemācījāties visas šīs gudrības?

Glaimotais Kareivis atbildēja:

— Senos laikos mūsu zemē bieži notika kari, par to es lasīju hronikās. Es sameklēju vecos rokrakstus, kur stāstīts, kādi bijuši kara mākslas paņēmieni, kā nodotas pavēles. Es cītīgi visu to izstudēju, sāku vingrināties, un, lūk, rezultāti!…

Lai atcerētos Kareivja paņēmienus, Urfins nolēma nodarboties ar koka klaunu.

— Ei, klaun! — viņš uzsauca. — Kur tu esi?

— Es esmu šeit, saimniek, — no lādes aizmugures atsaucās spiedzoša balss. — Tu atkal gribi kauties?

— Lien ārā, nebaidies, es nedusmojos uz tevi.

Klauns izlīda no savas paslēptuves.

— Es tūlīt paskatīšos, uz ko tu esi spējīgs, — teica Urfins. — Maršēt proti?

— Kas tas ir, saimniek?

— Sauc mani nevis par saimnieku, bet par pavēlnieku! To es saku arī tev, āda!

— Klausos, pavēlnieki — reizē atbildēja klauns un lāčāda.

— Maršēt — tas nozīmē staigāt, piesitot kājas, uz pavēli pagriežoties pa labi un kreisi vai apkārt.

Klauns izrādījās diezgan apķērīgs un ātri uztvēra kara zinības, bet viņš nevarēja satvert Urfina izdrāzto koka zobenu. Klaunam nebija pirkstu, delnas beidzās vienkārši ar dūrēm.

— Vajadzēs maniem nākamajiem zaldātiem uztaisīt lokanus pirkstus, — nolēma Urfins Džīss.

Mācības vilkās līdz pašam vakaram. Urfins koman­dēdams nogura, bet koka klauns visu laiku bija svaigs un mundrs, viņš neizrādīja ne mazākās noguruma pazīmes. Protams, tas jau bija gaidāms: vai gan koks var nogurt?

Apmācību laikā lāčāda jūsmīgi raudzījās savā pavēlniekā un čukstus atkārtoja visas viņa pavēles. Bet Huamoko nicīgi miedza dzeltenās acis.

Urfins bija sajūsmināts. Bet tad viņu pārņēma bažīga doma: ja nu pēkšņi viņam nozog dzīvinošo pulverīti? Viņš noslēdza durvis ar trim bultām, aiznagloja pieliekamo, kur stāvēja spaiņi ar pulverīti, un tomēr gulēja tramīgi, atmozdamies pie katra klaudziena vai čaboņas.

Tagad varēja atdot Gremoņiem paņemtās dzelzs pannas, kas galdniekam vairs nebija vajadzīgas. Džīss nolēma savu jauno ierašanos Kohidā izvērst ļoti svinīgu. Ķerru viņš pārtaisīja par ratiņiem, lai varētu tajos iejūgt lāčādu. Un te viņš atcerējās noklausīto ādas un ūpja sarunu.

— Paklau, āda! — viņš teica. — Es redzu, ka tu esi pārāk viegla un staigājot ļodzies, tāpēc esmu nolēmis piebāzt tevi ar zāģu skaidām.

— Ak, pavēlniek, cik tu esi gudrs! — vientiesīgā āda sajūsmā iebrēcās.

Urfina šķūnītī skaidas bija sakrājušās veselām kaudzēm, un piebāšana veicās ātri. Pabeidzis darbu, Urfins kaut ko iedomājās.

— Dzi, āda, — viņš teica. — Es tev došu vārdu.

— Ai, pavēlniek! — priecīgi iesaucās lāčāda. — Un šis vārds būs tikpat garš kā ūpim?

— Nē, — sausi atbildēja Džīss. — Tieši otrādi, tas būs īss. Tu sauksies Čāponis, lācis Čāponis.

Labsirdīgajam lācim jaunais vārds ļoti patika.

— Cik jauki! — viņš gavilēja. — Man būs visska­nīgākais vārds Zilajā zemē. Čā-po-nis! Lai tagad ūpis vēl mēģina sliet degunu gaisā!

Čāponis smagi aizčāpoja no šķūņa, apmierināti ņurdēdams:

— Re, tagad vismaz jūties kā īsts lācis!

Urfins iejūdza Čāponi ratiņos, paņēma līdzi Huamoko un klaunu un ar lielu šiku iebrauca Kohidā. Dzelzs pannas dārdēja, ratiņiem lēkājot pār ciņiem, un pārsteigtie Gremoņi saskrēja veseliem bariem.

— Urfins Džīss ir liels burvis, — tie sačukstējās. — Viņš ir atdzīvinājis piejaucēto lāci, kas pagājušogad nobeidzās…

Džīss dzirdēja atsevišķus vārdus no šīm sarunām, un viņa sirds pildījās ar lepnumu. Viņš pavēlēja mājasmātēm pievākt pannas, un Gremones, bailīgi šķielēdamas uz lāci un ūpi, izkrāva ratiņus.

— Tagad saprotat, kas Kohidā ir kungs? — Urfins bargi noprasīja.

— Saprotam, — Gremoņi pazemīgi atbildēja un sāka raudāt.

Mājās visu labi apdomājis, Urfins nolēma, ka pulverītis jāizlieto ļoti taupīgi. Viņš pavēlēja skārdniekam izgatavot vairākas blašķes ar cieši uzskrūvējamiem vāciņiem, pārbēra pulverīti tajās un ieraka blašķes dārzā zem koka. Pieliekamā drošībai viņš vairs neuzticējās.

KOKA ARMIJAS TAPŠANA

Urfins Džīss saprata, ka, vienam noņemoties ar koka armijas, kaut arī nelielas, radīšanu, darbs ievilksies pārāk ilgi.

Kohidā ieradas lācis un ierecas taures balsī. Saskrēja pārbiedētie Gremoņi.

— Mūsu pavēlnieks Urfins Džīss, — pasludināja Čāponis, — pavēl, lai katru dienu pie viņa ierodas pa seši vīrieši izcirst mežā baļķus. Viņiem jāierodas ar saviem cirvjiem un zāģiem.

Gremoņi padomāja, paraudāja… un piekrita.

Mežā Urfins Džīss atzīmēja kokus, kas jānogāž, un norādīja, kā tie jāsazāģē.

Sažāģētos bluķus no meža uz Urfina sētu pārvadāja Čāponis. Tur galdnieks tos sakrāva žāvēties nevis saulē, bet ēnā, lai tie neplaisātu.

Pēc dažām nedēļām, kad baļķi bija izžuvuši, Urfins Džīss ķērās pie darba. Viņš rupji aptēsa rumpjus, izgatavoja roku un kāju veidņus. Urfins iecerēja sākumā pietikt ar pieciem vadiem, katrā vadā pa desmit zaldātu: viņš uzskatīja, ka to pilnīgi pietiks, lai sagrābtu varu Zilajā zemē.

Katra vada priekšgalā būs kaprālis, bet visus komandēs ģenerālis — koka armijas vadonis.

Zaldātu rumpjus Urfins gribēja taisīt no priedes koka, jo to vieglāk apstrādāt, bet galvas viņš nolēma taisīt no ozola, lai vajadzības gadījumā zaldāti varētu kauties arī ar galvām. Un vispār zaldātiem, kam nav jādomā, vispiemērotākās ir ozolkoka galvas.

Kaprāļiem Urfins sagatavoja sarkankoku, bet ģenerālim ar lielām pūlēm mežā sameklēja dārgo palisandru. Priedes zaldāti ar ozola galvām cienīs sarkankoka kaprāļus, bet tie savukārt jutīs godbijību pret skaisto palisandra ģenerāli.

Koka figūru izgatavošana visā cilvēka augumā Urfinam bija kaut kas jauns, tāpēc iesākumam viņš uztaisīja parauga zaldātu. Šim zaldātam, protams, bija nikna seja, acu vietā stikla pogas. Atdzīvinot zaldātu, Urfins apkaisīja tā galvu un krūtis ar brīnumpulverīti, drusku aizkavējās, un pēkšņi koka roka atvēzējās un iezvēla tik spēcīgi, ka tas aizlidoja piecu soļu attālumā. Pārskaities Urfins sagrāba cirvi un gribēja sacirst uz grīdas guļošo figūru, bet vēl laikā attapās.

"Tikai pašam būs lieks darbs," viņš nodomāja. "Tomēr kas par spēku… Ar tādiem zaldātiem es uzvarēšu!"

Izgatavojis otru zaldātu, Urfins Džīss sāka prātot: daudz mēnešu paies armijas radīšanai, bet viņam nagi niezēja doties karagājienā. Un viņš nolēma divus pirmos zaldātus pārvērst par izpalīgiem.

Iemācīt koka cilvēkiem galdnieka amatu nebija viegli. Darbs virzījās tik gausi, ka pat neatlaidīgais Džīss zaudēja pacietību un neganti izlamāja savus koKa mācekļus:

— Tad ir gan stulbeņi! īsti koka pauri!…

Un, lūk, reiz uz skolotāja dusmīgo jautājumu: "Nu, kas tu īsti esi?" māceklis, dobji piedauzījis ar koka roku sev pie koka krūtīm, atbildēja: "Es esmu kokpauris!"

Urfins skaļi iesmējās:

— Labi! Tad tā arī jūs sauksim — kokpauri, tas jums būs vispiemērotākais vārds!

Kad kokpauri bija kaut cik iemācījušies galdniecības paņēmienus, tie sāka meistaram palīdzēt darbā: aptēsa rumpjus, rokas un kājas, izdrāza pirkstus nākamajiem zaldātiem.

Bet notika arī jocīgi starpgadījumi. Kādreiz Urfinam vajadzēja ilgāk pabūt projām. Viņš iedeva izpalīgiem zāģus un pavēlēja sazāģēt gabalos kādus desmit baļķus. Atgriezies un ieraudzījis, ko pastrādājuši mācekļi, Urfins trakoja dusmās. Strādnieki bija ātri sazāģējuši baļķus un, tā kā vairāk nebijis ko darīt, sākuši zāģēt visu, kas gadījies pa rokai: ēvelsolu, sētu, vārtus… Pagalmā kaudzēm mētājās tikai malkā derīgu sprunguļu kaudzes. Bet arī tad vēl koka zāģeriem bija aptrūcis darba, kamēr saimnieks, kā par nelaimi, aizkavējās: četri no viņiem trulā centībā zāģēja viens otram kājas!

Citā reizē kokpauris ar ķīļu palīdzību skaldīja resnu bluķi. Izsizdams ķīļus ar cirvi, ko turēja labajā rokā, nemākulīgais zellis iegrūda šķirbā otras rokas pirkstus. Ķīļi izlēca laukā, bet pirksti iespiedās bluķī. Kokpauris velti raustīja tos, bet pēc tam, lai atbrīvotos, nocirta sev kreisās rokas pirkstus.

Kopš tā laika Urfins centās neatstāt savus palīgus bez uzraudzības.

Nokārtojis zaldātu izgatavošanu, Urfins sāka taisīt kaprāļus no sarkankoka.

Kaprāļi izdevās lieliski: augumā tie bija lielāki par zaldātiem, ar vēl spēcīgākām rokām un kājām, ar niknām, sarkanām sejām, tā ka varēja katru nobaidīt.

Zaldāti nedrīkstēja zināt, ka komandieri iztēsti no koka tāpat kā viņi paši, tāpēc Urfins tos taisīja citā telpā.

Kaprāļu skološanai Urfins veltīja daudz laika. Kaprāļiem vajadzēja saprast, ka, salīdzinot ar savu pavēlnieku, tie ir — nulles un katra viņa pavēle tiem ir likums. Bet zaldātiem viņi ir prasīgi un bargi priekšnieki, padotajiem viņi jāklausa un jācienī. Kā varas zīmi Urfins iedeva tiem dzelzskoka vāles un teica, ka neļaunosies, ja viņi salauzis vāles uz savu padoto mugurām.

Lai kaprāļi būtu pārāki par ierindniekiem, Urfins deva tiem vārdus — Arums, Befārs, Vatiss, Gitons un Daruks. Kad kaprāļu apmācība bija pabeigta, tie cienīgā izskatā nostājās zaldātu priekšā un tūlīt tos piekaustīja par nepietiekošu centību. Zaldāti nejuta sāpes. Bet viņi sarūgtināti aplūkoja sitienu pēdas uz saviem gludi aptēstajiem ķermeņiem.

Sameklējis nepieciešamos materiālus un darba rīkus, Urfins Džīss ieslēdzās mājā, uzdeva Čāponim uzraudzīt koka karaspēku, bet pats ķērās pie darba, lai izgatavotu ģenerāli no palisandra koka. Urfins ļoti rūpīgi nostrādāja nākamo karavadoni, kam jāved kaujā viņa koka zaldāti.

Ģenerāļa apdares darbā pagāja divas nedēļas, bet vienkāršais zaldāts bija gatavs trīs dienās. Ģenerālis izdevās ļoti krāšņs: visu viņa rumpi, rokas un kājas rotāja skaisti, daudzkrāsaini raksti, viss ķermenis bija nopulēts un laistījās. Urfins nosauca ģenerāli par Lanu Pirotu.

Lanam Pirotam bija ne tikai nikns ģīmis, bet arī neparasti ļauns un kašķīgs raksturs. Viņš pat mēģināja pakundzēt sev pašu meistaru, bet Urfins Džīss ātri izdzina viņam augstprātību un parādīja, kurš no viņiem ir saimnieks. Un Lans Pirots nomierinājās, uzzinādams, ka viņam būs padoti pieci kaprāļi un piecdesmit ierindas kokpauri, bet vēlāk varbūt pat vairāk.

Kamēr Lans Pirots Urfina Džīsa vadībā mācījās kara zinības, iemanījās ieroču lietošanas mākslā un apguva ģenerāļa manieres, darbnīcā dienu un nakti nerimās darbs, jo koka zeļļi nekad nenogura.

Un, lūk, pagalmā ieradās Urfins Džīss un spīdošais, iespaidīgais ģenerālis Lans Pirots. Kokpauriem tūlīt radās godbijība pret tik izskatīgu priekšnieku.

Ģenerālis sarīkoja armijas skati un sabrāza to par nepietiekami brašu izskatu.

— Es jums iedzīšu kareivisku garu! — virspavēlnieks rēca piesmakušā, priekšnieciskā basā. — Gan jūs man sapratīsiet, kas ir dienests!

Runādams viņš vicināja ģenerāļa zizli, kas bija trīsreiz smagāks par kaprāļu vālēm: ar vienu zižļa zvēlienu varēja sadragāt jebkuru ozola galvu.

Kopš tās dienas Lans Pirots katru dienu sarīkoja savai armijai ilgstošas apmācības, bet Urfins Džīss to ātri papildināja ar jauniem zaldātiem.

Viltīgais ūpis Huamoko sāka cienīt Urfinu par neatlaidību, ar kādu tas radīja koka armiju. Ūpis saprata, ka viņa pakalpojumi Džīsam vairs nav tik nepieciešami, bet dzīve pie jaunā burvja bija trekna un bezrūpīga. Huamoko vairs neņirgājās par Urfinu un biežāk godināja par pavēlnieku. Džīsam tas patika, un viņam ar ūpi nodibinājās labas attiecības.

Bet lācis Čāponis ārkārtīgi sajūsminājās, redzēdams, kādus brīnumus dara viņa valdnieks. Un viņš prasīja, lai visi kokpauri parādītu pavēlniekam vislielāko cieņu.

Reiz Lans Pirots, Urfinam Džīsam parādoties, pārāk lēni piecēlās un paklanījās pārāk zemu. Par to lācis ar savu vareno ķetnu iegāza ģenerālim tādu pļauku, ka tas tenteriski aizripoja. Par laimi, to neredzēja zaldāti, un ģenerāļa autoritāte necieta, ko gan nevarēja teikt par viņa pulētajiem sāniem. Bet kopš tā laika Lans Pirots kļuva ārkārtīgi godbijīgs ne tikai pret pavēlnieku, bet arī pret viņa uzticīgo lāci.

Beidzot kokpauru armija viena ģenerāļa, piecu kaprāļu un piecdesmit zaldātu sastāvā bija apmācīta soļot ierindā un rīkoties ar ieročiem. Zaldātiem nebija zobenu, bet Urfins tos apbruņoja ar vālēm. Iesākumam tā pietika: kokpaurus nebija iespējams nošaut ar bultām vai nodurt ar šķēpiem.