Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

UZVARA UZ AUSTRUMIEM!

Enkins Fleds, Mirkšķoņu zemes pārvaldnieks, bija resns cilvēks ar rudiem, cietiem matiem, kas, līdzīgi beržamajam vīkšķim, bija izspūruši uz visām pusēm. Viņš ieradās zemē ar violeto zaldātu vadu un kaprāli Elvedu un ātri iekaroja to, jo, lai gan Mirkšķoņi bija izslavēti kā teicami kalēji un atslēdznieki, kareiviskā gara viņiem bija vēl mazāk kā Gremoņiem.

Ieņēmis Violeto pili, Enkins Fleds izdzina no tās visus apkalpotājus, kas tur dzīvoja vēl kopš Bastindas laikiem, un atstāja tikai ķēkšu Fregozu. Viņa labi gatavoja, bet pārvaldnieks bija liels gardēdis.

Mirkšķoņu zemē Fledam atklājās nepārvarama kaislība uz ieročiem. Viņš nespēja vienaldzīgi paiet garām nevienam kinžalam vai zobenam. Apmeties Violetajā pilī, pārvaldnieks pavēlēja iedzīvotājiem nodot visus zobenus, kinžalus un pat virtuves nažus. Tādu pavēli Enkins Fleds izdeva arī tāpēc, ka baidījās no sacelšanās un gribēja tautu atbruņot.

Zobenu Mirkšķoņiem nebija, bet starp nodotajām dzelzs grabažām pārvaldnieks ieraudzīja divus senlaicīgus, brīnišķīgi izstrādātus kinžalus. Tērauda spīdums un apbrī­nojami smalkie griezumi uz rokturiem Enkinu Fledu apbūra, un viņš lika atvest pie sevis meistarus.

— Kur tie radušies? — jautāja Fleds, parādīdams kinžalus.

— Saglabājušies no seniem laikiem, kad mūsu zeme vēl veda karus, — atbildēja vecākais meistars.

— Bet vai jūs varat izgatavot tādus kinžalus?

— Esam veikuši arī grūtākus darbus, — teica meistars.

— Mēs izlabojām mūsu valdnieku, Malkas Cirtējā kungu, un tam ir ļoti sarežģīts mehānisms. Bet kam jums vajadzīgi kinžali, gaļu griezt ir ērtāk ar nazi.

Enkins Fleds necieta pretimrunāšanu.

— Nespriedelēt! — viņš uzkliedza, piesperdams ar kāju, un Mirkšķoņi sāka mirkšķināt ātrāk nekā parasti.

— Iztaisīt piecus, nē — desmit tādus kinžalus, un lai griezumi katram būtu citādāki. Laiks — viena nedēļa. Ja nepagūsiet… nu, tad jūs redzēsiet, ko nozīmē darīšana ar Enkinu Fledu!

Meistari nometa visus darbus pie malas un taisīja kin­žalus. Fleds pakāra tos pie sienas lielajā pils zālē uz paklājā fona, un šī izstāde viņam patika. Bet pārvaldnieks nolēma, ka tā būs vēl iespaidīgāka, ja kinžalu skaitu pavairos.

Kopš tā laika meistariem nebija miera. Viņiem vajadzēja taisīt kinžalus un īsus, garus un līkus zobenus… Pārvaldnieks augas dienas pavadīja zālē, pārvietodams savu ieroču kolekciju gan šā, gan tā… Paņēmis rokās zobenu vai kinžalu, resnais, īskājainais Fleds paukoja, iztēlodamies, ka cīnās ar burvi vai šausmīgu briesmoni. Īstenībā viņš būtu baidījies uzbrukt pat aitai un jutās drošs tikai nikno kokpauru aizsardzībā.

Ella un viņas draugi devās uz austrumiem. Viņu ceļš veda pa tām pašām vietām, kur viņi pagājušajā gadā veica karagājienu pret Bastindu. Tagad viņi gāja pret jaunu ienaidnieku, pret Enkinu Fledu un viņa kokpauriem.

Atbrīvotāju armija pagaidām sastāvēja no diviem karavīriem: Dzelzs Malkas Cirtēja un Drošsirdīgā Lauvas. Bet neviens neiedrošinājās noliegt, ka šie divi bija daudzu jo daudzu parasto, ar tādu drosmi un spēku neapveltītu zaldātu vērti.

Un tā armija virzījās uz austrumiem, pārvarot akme­ņaino augstieni, kas šķīra Smaragda zemi no Mirkšķoņu zemes.

Dzelzs Malkas Cirtējs ar labpatiku ieklausījās, kā viņam pie katra soļa krūtīs pukst sirds, bet Biedēklis risināja galvā aritmētikas piemērus, kurus pēc viņa lūguma tam uzdeva Ella.

Beidzot viņi nonāca tajā vietā, kur beidzās ceļš, ko Dzelzs Malkas Cirtējs bija bruģējis uz Smaragda pilsētu. Te pirms dažiem mēnešiem Malkas Cirtēju bija sastapusi Kaggi-Karr, ierazdamās kā ziņnese no Biedēkļa, un te mētājās veseris, ko Malkas Cirtējs nometa, steigdamies palīgā draugam. Veseris nevienam nebija vajadzīgs, un to arī neviens, kā tikai Dzelzs Malkas Cirtējs, nevarētu pacelt.

Malkas Cirtējs satvēra veseri, pavicināja virs galvas un ar svilpienu pāršķēla gaisu.

Visi izbrīnā iesaucās un pietupās.

— Spēciņš vēl turas, — labsirdīgi noteica Malkas Cirtējs.

— Lai kokpauri piesargās! — dusmīgi atsaucās Biedēklis.