Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

SASTAPŠANĀS AR DROŠSIRDĪGO LAUVU

Pēc trīs nedēļu ilgas gaidīšanas attālajā birzē nogranda pērkona rūciens: tas bija Drošsirdīgais Lauva, kas steidzās pie Ellas.

Meitene metās viņam pretim. Tā apskāva ar rokām viņa vareno kaklu, ko greznoja Mirkšķoņu dāvātā zelta kakla siksna, šķirstīja krāšņās krēpes, skūpstīja cietās ūsas un lielās, dzeltenās acis. Bet Drošsirdīgais Lauva nogūlās zālē, kārpīja ar priekšķepām zemi un murrāja aiz laimes kā milzīgs kaķēns.

— Ak, Ella, Ella, Ella, — neskaitāmas reizes atkārtoja Lauva, — cik es laimīgs, ka atkal esmu kopā ar tevi! Es pat aizmirstu, ka tālajā ceļā noberzu ķepas līdz miesai…

Ella apskatīja Lauvas ķepas un iekliedzās aiz žēluma: tās tiešām bija šausmīgā stāvoklī.

— Mēs tās izārstēsim, mīļais Lauva! Tēvocis Čarls pagatavos brīnišķīgu eļļu no rieksta mīkstuma, tā tev palīdzēs…

Jūrnieks pieklājīgi apsveica Lauvu, un tas tūlīt viņu pieņēma savu draugu skaitā.

No meža izskrēja Totiņš, kas tur kokos baidīja putnus.

Lauvas un Totiņa sastapšanās bija pati sirsnīgākā. Viņi cienīgi pasniedza viens otram ķepu, bet pēc tam lielais zvērs izlikās, it kā gribētu sunīti aprīt, kā tas biia noticis pirms vairākiem mēnešiem. Totiņš sākumā izlikās, it kā šausmīgi pārbītos, bet pēc tam sāka lēkāt ap Lauvu, cenzdamies satvert to aiz astes pušķīša. Un tagad Lauva izlikās nobijies, ierāva asti kājstarpā un griezās riņķi.

Noskatīdamās draugu izdarībās, Ella smējās līdz asarām.

— Zvēru pie savas koka kājas! — iesaucās Čarls Bleks. — Tā ir viskomiskākā izrāde, kādu es jebkad esmu redzējis!

— Bet kur ir Kaggi-Karr? — beidzot apķērās Ella. — Vai tad viņa neatlaidās reizē ar tevi?

• — Nē, es ceļoju viens, — atbildēja Lauva. — Pazi­ņojusi man tavu uzdevumu, vārna teica,-ka viņai katrā ziņā jāapmeklē Smaragda pilsēta.

Jūrnieks drūmi pašūpoja galvu.

— Kas viņu tur dzina?v Eh, saputros viņa tur kaut ko…

— Nu, ko tu, tēvoci Čarl, — Ella aizstāvēja, - Kaggi- Karr ir gudrs putns.

— Gudrības viņai pietiek, — noņurdēja jūrnieks, — bet Ijelības arī netrūkst.

Čarls iezieda Drošsirdīgā Lauvas savainotās ķepas ar riekstu eļļu un aptina ar mīkstas mizas strēmelēm. Lauva tūlīt sajuta atvieglojumu un izstiepās zālē, bet Ella nosēdās līdzās un spēlējās ar viņa astes pušķīti.

— Bet kā tu nokļuvi pie mums, mans vecais draugs? — meitene pajautāja.

— Ceļā man gadījās divas mazas nepatikšanas un viena liela, — teica Lauva, glaudīdams ar ķepu savu zelta kakla siksnu. — Mazās nepatikšanas: man divreiz vajadzēja pārpeldēt upi. Tu zini, Ella, kur tas bija: tur, kur mūs pārsteidza plūdi, un tur, kur mēs gandrīz pazaudējām Biedēkli. Tomēr šīs nepatikšanas es pārcietu viegli. Bet trešā… ai, trešā…

Lauva sakrunkoja purnu un ievaidējās.

— Ak, runā taču! — Ella nepacietīgi iesaucās.

— Nu, no kā gan varēja būt trešā nepatikšana, ja ne no šiem nolādētajiem zobenzobu tīģeriem! Kopš tā laika, kad Gudvins man deva iedzert drosmi no zelta bļodas, es no šiem briesmoņiem it nemaz nebaidos, bet vajadzēja taču caur viņu mežu iziet neskartam. Kāda tam būtu jēga, ja es varonīgi kristu kaujā, bet tu, Ella, mani gaidītu te nedēļām un mēnešiem ilgi? Un, lūk, es nolēmu nemanīts izšmaukt caur Tīģeru mežu. Es klusi slīdēju pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu un sapņoju tikai par to, kā laimīgi tikt garām bīstamajai vietai, tu zini — tai, starp gravām. Un pēkšņi es izdzirdēju pa labi no ceļa mazliet uz priekšu smagu šņākoņu; pagriezis galvu, es ieraudzīju krūmos spoži degošās acis. Šajā mirklī troksni un jezgu es izdzirdu arī kreisajā pusē: arī tur bija ienaidnieks! Tad es aizmirsu savas atspaidītās kājas un taisīju tik lielisku lēcienu, kādu, manuprāt, nav veicis vēl neviens lauva pasaulē. Un šajā pašā mirklī divi milzīgi tīģeri izlēca uz ceļa, grasīdamies mani noķert. Viņi maķenīt kļūdījās un sasitās kopā krūti pret krūti. Būtu jūs redzējuši, kāds tur sākās kautiņš! Droši vien tie vainoja viens otru par to, ka laupījums izsprucis… No viņu rēkšanas viss mežs drebēja, bet spalvu kušķi lidoja augstāk par visgarākajiem kokiem. Man nebija laika tīksmināties par šo aizraujošo izrādi, es muku, cik vien spēka, kamēr Tīģeru mežs palika man aiz muguras. Lūk, kāda bija trešā un vislielākā nepatikšana, — nobeidza Lauva.

Kaggi-Karr ieradās tikai otrā dienā. Viņa izskatījās tik nokaunējusies, ka jūrnieks saprata: piepildījušās viņa ļaunākās aizdomas.

— Runā! — viņš skarbi pateica vārnai.

Tā neiedrošinājās noslēpt patiesību un izstāstīja visu, kā bijis. Uzdzirduši, ka Urfinam Džīsam kļuvusi zināma Ellas ierašanās Gremoņu zemē, visi jutās ļoti sarūgtināti. Skatīdamās meitenes uztrauktajā sejā, vārna ātri nobēra:

— Jā, esmu vainīga! Bet piedodiet man, mīļie draugi! Es jūs aizvedīšu uz Smaragda pilsētu tā, ka par to neuzzinās Urfina spiegi…

Jūrnieks un Ella atcerējās, kā Kaggi-Karr viņus tuksnesī izglāba no drošas nāves… un piedeva savai vieglprātīgajai draudzenei.

Vārna tūlīt kļuva jautraka un pastastīja par visu, ko redzējusi un dzirdējusi Smaragda pilsētā.