Viesnīcas "Holivuda" rēgi

ROLA ŠRĪVERA DIENASGRĀMATA

Mūns izgāja pa vārtiem un, spilgtas gaismas apžilbināts, atlēca atpakaļ. Briesmīgi kaukdams un iemezdams sejā pārkarsuša motora tveicīgo elpu, garām aizdrāzās auto­buss. Uz visas zemeslodes tādas sirēnas ir tikai melnajām policijas un sarkanajām ugunsdzēsēju mašīnām. Bet šis autobuss bija pilnīgi balts. Zem svina baltuma žilbinošās kārtas tas slēpa no pasaules daudz lielākas briesmas nekā ugunsgrēks vai vienkārša slepkavība.

— Senjor Mūn, ātrāk! — dons Benitess viņu pasauca. — Citādi pa nakti nepagūsim visu aizvest.

Mūns ar pūlēm piespieda sevi doties uz mašīnu. Acu priekšā bija divas vīzijas: profesora Stārka iegarenā, šaurā

seja, kas tikko bija pavīdējusi joņojošā autobusa logā, un pats autobuss, nekustīgi stāvot aiz militārās nometnes dzeloņžoga.

Mūns ierāpās studebekerā un puslīdz ciešami iekārtojās kādā atzveltnes krēslā. Brauciens atgādināja ceļojumu pa amerikāņu kalniem Koniailendas izpriecu parkā. Mūnam gadījās būt tur diezgan bieži. No Voterfrontstrītas, kur viņš dzīvoja, līdz parkam nebija sevišķi tālu. Mūns atkal izjuta briesmīgas ilgas pēc mājām. Krēsls katrā pagrie­zienā bīstami sasvērās, un glezna, ko dons Benitess ar pū­lēm balansēja uz ceļiem, sāpīgi sita pa elkoni. Bet Mū­nam acu priekšā rēgojās majors Melbričs, kas toreiz bija viņu aizvedis līdz baltajam autobusam, lai iepazīstinātu ar medicīnas daļas priekšnieku. Ausīs skanēja majora balss: «Nekādi nevaru atcerēties… Viņus pārsvieduši kaut kur uz austrumiem — uz Okinavu vai Seulu.»

Studebekers apstājās pie viesnīcas. Tumšajā fasādē iezīmējās tikai daži apgaismoti logi. Lietus slacinātais lau­kums dvesa pielijušās lapotnes un mitro akmeņu smaržu. Mākoņi bija izklīduši, spīguļoja lielas zvaigznes.

Mūns izgāja cauri nāves klusumā iegrimušajam vestibi­lam un uzkāpa otrajā stāvā. Zem Ramirosa durvju apakšas mirdzēja šaura gaismas strēle. Sadzirdējis klusas balsis, Mūns pieklauvēja.

— Kas tur ir? — Ramiross atsaucās.

— Mūns!

— Nāciet rīt, es jau guļu!

— Es nevis pie jums, bet pie jūsu sievas, — Mūns teica ar uzsvaru.

— Jūs kaut ko jaucat. Lellīte vēl nav mana sieva.

— Nerunāju par Lellīti.

Šai brīdī durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Rozita. Vi­ņai mugurā bija tumšsarkani rītasvārki ar sidrabainiem izšuvumiem — putniem vai eksotiskiem augiem.

— Nāciet iekšā, — viņa teica un, pagriezusies pret Ra­mirosu, piebilda: — Tagad nav vairs jēgas klusēt.

— Esmu atnesis jūsu fotogrāfijas, — Mūns izvilka no kabatas policijas priekšnieka iedoto paciņu. Augšējais uzņēmums attēloja laulāšanas ceremoniju. Uz altāra svi­nīgi dega sveces, turēdami viens otru aiz rokas, stāvēja Ramiross melnā uzvalkā un Rozita baltā kāzu kleitā.

Rozitas skatiens pakavējās pie fotogrāfijas.

— Toreiz mums likās, ka dzīve caurausta saules sta­riem, — viņa nopūzdamās apsēdās uz gultas. — Ramiross bija atradis labu darbu restorānā «Kukarača». To apmek­lēja daudzas slavenības, tai skaitā Evelīna Rodžera. Viņa iemīlējās Ramirosā, mēs par to tikai smējāmies. Bet vēlāk viņš uzzināja, ka restorāns īstenībā pieder gangsteriem, ka pūdera kārbās, kuras kā suvenīrus izdala pastāvīgajiem klientiem, atrodas kokaīns, heroīns vai hašišs. Saimnieks lika viņam izvēlēties vai nu sadarbību, vai — lodi pierē … No tā viņš baidījās arī šeit, Panotarosā, tādēļ viņš bija no­pircis ieroci. Bet, kopš Ramiross ieraudzīja jūsu istabā žurnālu, kur blakus Rodam Gaetano stāv amerikānis, kas dzīvoja pie marķīza, mēs no bailēm gandrīz vai zaudējām prātu! Līdz tai dienai mums nebija ne jausmas, kas īstenībā ir Brauns …

— Vai Ramirosa romāns ar Lellīti bija jūsu ierosinā­jums? — Mūns vaicāja.

— Jā, — Rozita nolieca galvu. Naktslampiņas blāvajā gaismā viņas sudrabainie mati izskatījās gandrīz sirmi.

— Mums nebija citas izejas, — Ramiross apskāva viņu.

— Labāk es pati pastāstīšu … Ramirosam bija kaut kur jāaizbrauc, tur, kur to nevarētu sameklēt Roda Gaetano vīri. Viņam bija traka doma nolīgt par laukstrādnieku kādā Brazīlijas plantācijā, bet tādiem kā mēs dzīve iespējama tikai uz civilizācijas asfaltētajiem ceļiem. Dzīvoklis uz nomaksu, ledusskapis uz nomaksu, jauna kleita uz nomaksu — komfortabla verdzība, no kuras atbrīvo vienīgi nāve. Es tūlīt iestājos armijā, un, kad man lika priekšā dienēt Spānijā, Ramiross pēc mana ierosinājuma pierunāja Evelīnu atbēgt uz šejieni. Tā zināmā mērā arī bija ver­dzība, bet par manu algu mēs nebūtu izdzīvojuši. Mums nācās slēpt savus sakarus, sevišķi pēc tam, kad padrem Antonio ievajadzējās pievērst Evelīnu katoļticībai un tādēļ apprecināt ar Ramirosu … Bijām nolēmuši atklāt savu no­slēpumu tikai pēdējā brīdī, ja neradīsies cita iespēja…

— Jau doma vien par šīm laulībām bija ļaunāka nekā zobu sāpes, — Ramiross viebās. — Vai tad tā ir sieviete? Piesūcas kā linu mārks, bet pati paliek vēsa kā ledusskapis. Varbūt tāds idiots kā Hjū Brauns var to nemanīt, bet es esmu meksikānietis un zinu, kas ir īsta uguns, — viņš pa­skatījās uz Rozitu.

— Hjū Brauns nav vis tāds idiots, — Mūns pasmaidīja.

— Tātad ikreiz, kad jūs «ceļojāt uz Malāgu», jūs apcie­moja Rozita?

— Viņa, — Ramiross pamaja. — Gan tai naktī, kad Gvendolīna Šrīvera iezagās uz balkona, gan …

— Toreiz tā bija Lellīte! — Mūns teica.

— Lellīte? — Ramiross apjucis paskatījās uz Rozitu. — Nemūžam neticētu, ka viņa spēj būt greizsirdīga. Man likās, ka filmu pasaule izkodinājusi no viņas visas cilvē­ciskās jūtas.

— Visvairāk es brīnos par to, ka viņa klusēja. Evelīna taču tai naktī noteikti mani redzēja, — Rozita sacīja.

— Viņai šīs precības bija tādas pašas zobu sāpes, — Mūns atteica. — Viņa bija nokļuvusi padres Antonio ver­dzībā. Ja mūs nešantažē pati dzīve, tad to dara cilvēki. Pārāk bieži mēs rīkojamies nevis tā, kā gribētu, bet — kā mūs piespiež … Jūs taču droši vien šīsdienas komēdijā ari piedalījāties pret savu gribu? Ģenerālis Debldejs lika, vai nav tiesa?

— Jā, — Rozita mulsi atzinās. — Tonakt pēc kokteiļu vakara paliku pie vīra. Pulksten trijos pēkšņi pieklauvēja Evelīna. Tas bija tik negaidot, ka es pilnīgi apjuku. Rami­ross aši atvēra savienojamās durvis, un es meklēju glā­biņu Evelīnas istabā. Bet tur bija ģenerālis… Man bija jāapsola darīt visu, ko viņš prasīs no manis.

— Tātad tā bija jūsu ēna, ko es redzēju uz balkona bla­kus viņa ēnai? Ja jūs zinātu, kā mani nomocījusi šī mīkla! — Mūns nopūtās. — Un tomēr es nesaprotu vienu — no tā brīža, kad Evelīna Rodžera aizbrauca, jums taču nebija vairs nekādas vajadzības slēpties …

— Ģenerālis Debldejs teica, ja mēs nebūsim ar mieru, viņš paziņošot manu atrašanās vietu «Kukaračas» saimnie­kam, — Ramiross rūgti teica.

— Kā redzat, mēs laikam nekad netiksim vaļā no ver­dzības, — Rozita pasmaidīja — kā parasti atturīgi, un Mūns pirmo reizi saprata, ka arī smaids var izteikt ciešanas.

— Vēlu jums laimi! — viņš sacīja. — Un tagad atļau­jiet arī man izmantot savienojamās durvis.

Rozita pamāja. Naktslampiņas zilā mirdzuma apgais­mota, tumši sarkanajos rītasvārkos ar dīvainajiem sidra­bainajiem rakstiem viņa vairāk nekā jebkad atgādināja Djego Riveras gleznu — uz mūslaiku celtņu dzelzsbetona pārnestu acteku dievnama fresku.

Mūns klusi pabīdīja sānis vāžturi — vientulības metā­lisko ilūziju, kas aizvietoja viesnīcā «Holivuda» prozaisko aizšaujamo bultu. Pati vientulība arī bija ilūzija. Dažādās istabās dzīvojošos cilvēkus vienoja neredzami pavedieni. Šajā briesmīgajā pasaulē, kur vismodernākajam komfor­tam līdzās eksistē vismodernākie urāna ieroči, šos cilvēkus vienoja kopīgs liktenis. Un, lai kādu ceļu katrs sev izvēlē­jies, tai stundā, kad uguns lietus nolīs ne tikai pār mazo Panotarosu, bet pār visu zemeslodi, visi ceļi saplūdīs se­kundes uzliesmojumā, kas atstās vienīgi milzīgu ēnu uz mūslaiku civilizācijas balkona.

*

Savienojamās durvis atvērās bez trokšņa.

— Kas tur nāk? … Ramiross? … Man ir bail… Kāpēc Debldejs neļāva man aizbraukt jau šodien? — no tumsas atskanēja dobja balss. Gultā tikko varēja saredzēt sievie­tes augumu. Blakus uz grīdas stāvēja sakravātas ceļa so­mas.

— Mani sauc Mūns! … Varat aizdedzināt gaismu.

— Nevajag, — viņa lūdza.

— Man bija nodoms jūs apcietināt.

— Par ko? — gandrīz bez skaņas vaicāja sievietes balss.

— Kā Kida Brauna līdzdalībnieci.

— Vai tad tas ir noziegums, ka iemīlējos viņā? — balss trīcēja. — Māte bija pretī. Tad es nozagu marķīzam fla­konu ar mandeļu esenci. Teicu, ka tā ir zilskābe un, ja man neatļaus aizbraukt kopā ar Kidu, padarīšu sev galu. Viņa izsita man pudelīti no rokām …

— Un pēc tam mani veselas piecas dienas vajāja šī no­lādētā smaka un doma, ka jūs esat noindējusi savus pie­derīgos, — Mūns nervozi aizsmēķēja. — Vai misis Šrīvera zināja, kas ir Brauns?

— Es pati uzzināju tikai preses konferences laikā. Vai tas ir tiesa, ka Kids nogalinājis manu māti un brāli?

— Nē. Bet ne jau tāpēc, ka viņš ir tāds, kā jūs domājat. Viņš to izdarītu, ne aci nepamirkšķinājis. Bet viņam gri­bējās kļūt patstāvīgam. Sākumam pietiktu ar miljonu pe­setu, vēlāk viņš būtu piespiedis jūs apprecēties, lai visu mūžu vilktu laukā naudu no jūsu tēva … Bet jūs aizrāvā- ties ar romantiku, kuras īstenībā nemaz nebija. Spēlēt bandītus, slepus iegādāties pārtiku dzīvei alā, zagties tumsā pakaļ izpirkumam — tas jums droši vien likās lai­mes kalngals. Kad pamētāt bezdibeņa malā starp klintīm savu mašīnu, iepriekš aptraipījusi sēdekli ar asinīm, vai jums neienāca prātā, ka šis lēta romāna cienīgais insce­nējums var pārbiedēt līdz nāvei jūsu māti?

— Starp klintīm? Nekā tamlīdzīga! Es atstāju kadiljaku netālu no kādas zemnieka mājas, šķiet, viņu sauca Brito. Neviens taču nedrīkstēja nojaust, ka slēpjamies kalnos … Kas attiecas uz asinīm, tad tiešām biju domājusi par šādu triku, bet māti gan negribēju apbēdināt…

— Vai jūs padomājāt, ko viņa pārdzīvos, saņemot jūsu vēstuli, kurā paziņojat, ka nesamaksāšanas gadījumā tik­siet nonāvēta? Nē, tai laikā jūs domājāt, cik lieliski tas viss būs, tieši tā jūs domājāt, kad Puente Alčezerilo frizētavā pārkrāsojāt matus, lai jūs neviens nepazītu. Pārvēršoties Evelīnā Rodžerā, jums it nemaz nerūpēja, ka viņu var tu­rēt aizdomās. Kurš izgudroja šo triku — jūs vai Kids?

— Man pašai nebija ne jausmas, ka esmu tik līdzīga Lellītei. Es viņu taču ciest nevarēju! Un, kad frizētavā pa­skatījos spogulī, man sākumā gribējās sev pašai iespļaut sejā.

— Un tomēr jūs neiebildāt, kad ģenerālis Debldejs iero­sināja kādu laiku tēlot viņas lomu. Iededziniet gaismu, vai dzirdat! Jeb varbūt jums trūkst drosmes pēc visa tā, kas noticis?

Mūns pagrieza slēdzi. Tagad, kad Gvendolīna Šrīvera vairs netēloja vieglprātīgu, ekstravagantu kinozvaigzni, viņa pat gribēdama nespētu apmānīt Mūnu.

— Es neesmu vainīga … — Viņa stomīdamās iesāka stāstīt. — Kad atnācu pēc naudas, man pakaļ dzinās heli­kopters. Tur bija kāds majors …

— Majors Melbričs? — Mūns jautāja.

— Liekas, tā viņu tiešām sauc… Viņš teica, ja es ne- piekritīšot, mani nodošot tiesai… Naktī mani nogādāja šurp un sākumā paslēpa manā istabā. Tad no Malāgas at­griezās Lellītes mašīna. Tā atveda grima meistarus un tērpus, daudz tērpu. Visu nakti mani apmācīja, bet uz rīta pusi es jau kā Evelīna Rodžera pārvācos uz viņas istabu …

— Viss skaidrs, — Mūns norūca. — Skaidrs no visiem viedokļiem. Jums par laimi vai drīzāk par nelaimi, jūs abas ar Evelīnu Rodžeru iemiesojāt to skaistuma standartu, ar kuru viduvēji ļautiņi mēri savus sapņus. Atšķirība ir tikai matu krāsā un dažās citās nesvarīgās detaļās. Tieši to arī izmantoja ģenerālis Debldejs savam grandiozajam, neviena nepamanītajam mānam. Un jums pašai droši vien šī afēra arī likās tīri patīkama …

— Tikai pašā sākumā, līdz peldēšanai… Es šeit vēl atrodos tikai tāpēc, ka ģenerālis Debldejs grib nogaidīt līdz rītdienai, kad aizbrauks pēdējie korespondenti… Vai jūs domājat, es kādreiz aizmirsīšu šo dienu? Nezinu, kas bija ļaunāk — kad uzzināju preses konferences laikā par mātes un brāļa nogalināšanu vai kad pati tikko neno­slīku … Es taču nemaz neprotu peldēt…

— Tieši tāpēc es arī sapratu, ka Amerikas karogu sim­bolizējat jūs, nevis Evelīna Rodžera.

— Bet es domāju, ka mani nodevis Kids… Nu redziet, velti jūs viņu tā aprunājāt. Gangsteri arī ir cilvēki, no­darbošanās izvēle ne vienmēr atkarīga no mums pašiem. Piemēram, mana profesija — būt par bagāta cilvēka meitu. Vai tad pasaulē ir vēl bezjēdzīgāks arods? Tad jau labāk nodarboties ar godīgu laupīšanu un riskēt ar savu paša ādu, kā to darīja Kids …

— Es jūs saprotu, — Mūns pakošļāja cigāru. — Un to­mēr par jūsu augstsirdīgajām domām labprāt iecirstu jums krietnu pļauku … Jā, viņš jūs nenodeva! Vēl vairāk, pazinis jūs šodien centrālajā laukumā, viņš pat bija atnā­cis uz viesnīcu. Nevis lai apzvērētu mūžīgu mīlu, bet lai pieprasītu gluži prozaisku summu — klusēšanas maksu. Džošua Šrīvers nežēlotu pat miljonu dolāru, ja par šo cenu varētu noslēpt atklātībai savas meitas gangsteriskās dēkas.

— Iespējams, — Gvendolīna nopūtās. Pēc dažām minū­tēm viņa atkal ierunājās: — Bet vai tad viņi ir labāki, pra­sīdami, lai piedalos šai riebīgajā krāpšanā? Tas pats ma­jors Melbričs, kas tik ilgi iebiedēja mani, kamēr kļuvu par lelli, kurai var vilkt mugurā jebkuru lupatu, vai ari ģenerālis, kas, baidīdamies, ka varu vēl izgāzt izrādi, slēpa no manis pat mātes un brāļa nogalināšanu. Viņš aizliedza līdz rītdienai telegrafēt tēvam! … Tētis laikam stipri pār­dzīvo?

— Viņam smaga nervu lēkme …

— Redziet nu! Kad cilvēks nelaimīgs, nepalīdz nekādi miljardi. Tieši šie miljardi pataisījuši mūs par tiem, kas

esam! … Es — izlutināta histēriķe, Džons — psihopāts. Baidos, ka pēdējie notikumi novedis viņu līdz tādam stā­voklim, ka viņam aizliegs lidot.

— Viņa vairs nav starp dzīvajiem.

— Ko? Džonu arī… — Gvendolīnas plati ieplestajās acīs bija šausmas.

— Nē, viņš nav nogalināts, — Mūns uzminēja viņas do­mas. — Gājis bojā aviācijas katastrofā.

— Nabaga Džons! — Gvendolīna sāka raudāt. — Viņu mīlēju vairāk nekā pārējos! Reiz mēs ar draugiem rīkojām motociklu skriešanos un iedrāzāmies bērēs. Pati gandrīz kļuvu par nelaiķi… Džons toreiz deva pārliešanai asinis, mums ar viņu vienāda grupa …

Mūns, kas pašlaik gribēja apvaicāties par Rola Šrīvera dienasgrāmatu, ieinteresējās.

— Uz kādas līnijas Džons lidoja?

— Džons bija vecākais leitnants, otrais pilots vai kaut kas tamlīdzīgs uz B-52. Viņš man allaž sacīja, ka pārītis atombumbu dodot nerviem daudz spēcīgāku dopingu nekā narkotiskās vielas vai mani motocikli.

— Vai jūsu brālis gadījumā nedienēja kādā spāņu bāzē?

— Nē! Vienu laiku viņš lidoja pāri Ziemeļpolam, bet, kur pēdējā laikā, — nezinu. Mēs ar viņu sen neesam tiku­šies, bet vēstules viņš raksta nesakarīgas, var redzēt, ka pusjucis. Ja brālis nebūtu Džošua Šrīvera dēls, viņu sen būtu atlaiduši no aviācijas.

Atbilde nebija gluži tāda, kādu bija vēlējies dzirdēt Mūns.

— Šveicars apgalvo, ka redzējis Rolam biezu burtnīcu zaļā ādas iesējumā, — Mūns pārgāja pie tā, kas visvairāk viņu interesēja. — Vai tā ir viņa dienasgrāmata?

— Jā.

— Vai esat kādreiz lasījusi viņa ierakstus?

— Vienu vai divas reizes, pēc tam Rols sāka to slēpt.

— Vai jūsu vārdi jāsaprot tādā nozīmē, ka viņš uzticē­jis dienasgrāmatai noslēpumus, par kuriem jūs nedrīkstē­jāt zināt?

— Jā, viņš pierakstīja itin visus notikumus un domas.

— Interesanti! Vai zināt, ka dienasgrāmata pazūdusi?

Starp Rola mantām, kas aizsūtītas jūsu tēvam, tās nebija. Varbūt tā atrodas pie jums?

— Tikai ne pie manis.

— Atliek vienīgi policijas priekšnieks, — Mūns iemeta pusizsmēķēto cigāru pelnu traukā. — Nu tad novēlu jums laimīgu ceļu!

— Vai jūs pastāstīsiet tēvam par …

— Par jūsu romantisko piedzīvojumu, kuram vieta ne­vis ģimenes, bet kriminālhronikā? Būtu noteikti pastāstījis, ja cerētu, ka pēc tam misters Šrīvers dos jums pārdevējas vai apkopējas darbu kādā no saviem neskaitāmajiem vei­kaliem. Labākajā gadījumā viņš jums pieliks trīs guver­nantes un divus miesassargus.

Mūnam gribējās ātrāk izrauties no istabas smacīgās at­mosfēras. Vakar te Lellītes mantas lidoja pa roku galam čemodānos ar viesnīcas «Holivuda» etiķetēm, šodien tie paši ceļojuma skapji un somas ar tām pašām etiķetēm, bet citām mantām stāvēja sakravātas, siksnām apņemtas — kā aiznagloti zārki, ko tūlīt iznesīs uz ielas.

Kad viņš jau bija aizgājis līdz durvīm, Gvendolīna to pasauca:

— Mister Mūn, varbūt jūs tikai neesat varējis atrast dienasgrāmatu? Rolam bija paraža slēpt to atzveltnes krēsla sēdeklī.

— Kurā?

— Tumši sarkanajā, kas stāvēja viņa istabā.

Gaitenis atgādināja mēbeļu noliktavu. Dons Benitess, smagi elsdams, pašlaik iestūma kādā istabā atzveltnes krēslu, bet tas bija zils.

— Kur palikušas lietas, ko marķīzs paņēma no manas istabas? — Mūns jautāja.

— Noliku atpakaļ. Jūs mani, cerams, atvainosiet, ka paņēmu slēdzeni bez jūsu ziņas, bet es negribēju traucēt.

Mūns iegāja istabā. Viss bija savā vietā. Glezna ar bārdaino leijerkastnieku, kuram bija lemts īsu laiku aizvietot hercogu Viljaermosu, karājās pie sienas. Vāze stāvēja uz galda, pelnu trauks uz naktsskapīša, krēsls kā parasti pie loga. Bet tas bija debeszils, nevis sarkans.

— Cik viesnīcā pavisam ir tādu krēslu? — Izskrējis gaitenī, Mūns vaicāja. Uztraukumā viņš bija piemirsis krāsu.

— Ap divi simti, — šveicars viņu nesaprata.

— Tumši sarkanu!

— Divi! Sākumā visi bija zili, bet diviem izdedzināja popejumu, nācās pārvilkt no jauna.

Mūns pārlaida skatienu gaitenim. Krēsli veidoja veselu grēdu. Šķita, Panotarosas zilā debess izsūkusies cauri griestiem un, pieņemdama pusguļošam cilvēkam visērtāko formu, aizpildījusi visu stāvu. Neviens sarkans traips ne­traucēja šo debeszilo harmoniju.

Kopā ar šveicaru Mūns apstaigāja visas istabas, no ku­rām marķīzs bija ņēmis mēbeles. Atgrūda durvis, pavirši aplūkoja standartizēto zilo rapsodiju un steidzās tālāk, nolādēdams pats sevi.

— Jūsu klubkrēsls, senjor Mūn! — dons Benitess ielū­kojās nākamajās durvīs. — Mums ir pieklājīga viesnīca, velti jūs tā uztraucāties. Te nekas nepazūd.

Ja Mūns būtu bijis reliģiozs, viņš saliktu lūgsnai rokas, lai pateiktos dievam par šo atsūtīto brīnumu. Bet viņš tāds nebija, tāpēc vienkārši metās klāt šai tik ārkārtīgi vērtīga­jai mēbelei, pa ceļam neapzinīgi ievērodams apkārtējos priekšmetus. Aprakstītas papīra strēmeles, veca rakstām­mašīnas lenta, franču cigarešu «Corporal» tukša paciņa, kinofilmas iesaiņojums ar puskailu skaistuli… Spriežot pēc šīm pazīmēm, istabā dzīvojis kāds žurnālists, pie tam aizbraucis pavisam nesen. Nekautrējoties no dona Beni- tesa, Mūns pabāza roku zem sēdekļa un izvilka no turienes putekļu kamoliem klātus cigarešu galus, lūpu zīmuli, po­gas, dažas matadatas, pat šķiltavas. Nebija tikai viena — dienasgrāmatas.

— Kas dzīvoja šai istabā? — viņš grīni vaicāja švei­caram.

— Senjors Laserks, jūs viņu pazīstat, ar ķīļbārdiņu, allaž dzēra aperatīvu.

Mūns izlamājās. Jau gaitenī viņš atcerējās, ka nekur vēl nav redzējis otru sarkano klubkrēslu.

— Sakiet, don Benites, — vai jūs visas mēbeles atvedāt no pils?

— Liekas gan. Katrā ziņā tas bija pēdējais reiss, — dons Benitess domīgi noteica, tad atcerējās: — Pilī ir Bils Ri­čijs. Iespējams, kaut kas vēl palicis kopā ar viņu …

Mūns soļoja tumsā. Nekad vēl viņš nebija veicis šādu attālumu tik ātri. Droši vien viņa melnā ēna, kā parasti, aizmugurē sekoja, taču Mūns nekā neredzēja un nedzir­dēja. Domas kavējās vienīgi pie dienasgrāmatas un Bila Ričija. Kidam Braunam bija brūnas acis. Marķīzs sacījis taisnību, dons Benitess sacījis taisnību, tikai Bils Ričijs nez kādēļ apgalvoja, ka tās esot pelēkas. Neviens cits, bet tieši Bils Ričijs palicis tukšajā pilī ar to vienīgo krēslu, kurā varbūt atrodas Šrīveru lietas atminējums. Vai visu to var izskaidrot ar nejaušu sagadīšanos?

Likās, nav nekāda pamata apšaubīt vecā aktiera godī­gumu. Būtu tā kā laiks visu apsvērt mierīgāk, īpaši pēc tam, kad tik nožēlojami sabrukušas vairākas uz maldīgiem pamatiem dibinātas hipotēzes. Bet naksnīgā, tumšā Panota­rosa, kur viss dvesa viltu, kur zem šodienas svētku zie­diem guļ vakardienas un rītdienas traģēdijas lauskas, jo­projām noskaņoja aizdomīgi.

Kad Mūns nokļuva līdz pilij un paskatījās mirdzošajā ciparnīcā, bija jau tālu pāri pusnaktij. Mūns, kurš jau kopš bērnības bija interesējies par džiniem un tādēļ sīki izpē­tījis to paražas, zināja — gan lieliskās pils uzcelšana, gan tās demontēšana saskaņā ar senu tradīciju, ko pārņēmuši mūsdienu rēgi, sākas tieši pusnaktī. Tāpēc viņš nemaz ne­brīnījās, redzēdams, ka burvība izgaisusi.

Mūns apstājās, lai atvilktu elpu. Visapkārt nevienas dvēseles. Amerikāņu militārās policijas baltie un melnie karavīri, kas bija apsargājuši teiksmu pili, jau sen bija sa­ņēmuši pavēli aiziet no posteņa un tagad ar savām žilbi­noši baltajām kaskām droši vien jOņoja uz kādu citu, pa­gaidām slepenībā turētu vietu.

Līdz galam atvērtie vārti izskatījās kā liels, melns cau­rums. Neviena neaizturēts, Mūns iegāja dārzā. Tumsā no­grimušais parks vējā čaukstināja sausās pērnās lapas. Sen bija nodzisušās raibās spuldzītes virs ieejas Melnajā alā. Kāds bija noplēsis krāsainos plakātus no steigā uzceltā žoga. Tagad tas nožēlojami kails pūlējās noslēpt to vietu, kur marķīzs bija atradis šķembas un līdz ar tām — staru slimību. Visā namā gaisma dega vienīgi bibliotēkas lo­gos.

Teiksmainās pils velves, kuras vairs nebalstīja gaismas stabi, bija apdrupušas. Bet burvji — armijas prožektori, kuriem marķīza Kastelmares nabadzīgajai pilij bija jāpa­teicas par savu mānīgo spožumu, tagad atkal apgaismoja zilās mucas ar radioaktīvo augsni.

Ik uz soļa iestrēgdams sapuvušajos dēļos, Mūns pārgāja paceļamo tiltu. Viņu sagaidīja dobjš klusums. Kaut kāda nojauta lika viņam vispirms iegriezties Deilija istabā. Viņš iededzināja gaismu, elektrība apmirdzēja zelta matus, šo­kolādes krāsas augumu, zelta sandales. Ar fotoattēliem bija notikusi metamorfoza. Tie Mūnam likās izbalējuši, toties caur spilgto grimu un aicinošo smaidu pirmo reizi iezīmējās cilvēciski vaibsti. Tā bija nevis Lellīte, kā viņu sauca miljoniem pielūdzēju, nevis Evelīna Rodžera, kā to dēvēja kinokritiķi, bet Līna Mostrela — vienkārša ame­rikāņu meitene, kas iekļuvusi Holivudas spožajās la­matās.

Mūns nolaidās uz ceļiem un paskatījās zem gultas. Če­modāns bija pazudis. Viņam pretī ņirdzīgi raudzījās nē­ģera galva, kas aizvietoja gultas kāju.

Mūns klusi atvēra bibliotēkas durvis. Spriežot pēc ap­gaismotajiem logiem, Bils Ričijs atradās šeit. Viņš sēdēja uz ādas dīvāna pie loga, kurā mirdzēja Panotarosas retās ugunis, un šķita domās nogrimis. Piegājis tuvāk, Mūns sa­prata, ka vecais aktieris aizmidzis. Uz viņa kreisā īkšķa karājās ķēdīte ar miniatūru slēdzeni. Tā bija slēdzene no slēpņa, kur marķīzs glabāja pielikumus kriminālromāniem. Blakus Ričijam uz dīvāna atradās žurku sagrauzta cūk- āda — grāfa Sančo testaments.

Mūns uzmanīgi noņēma važiņu un atslēdza slēpni. Ne­viens netraucēja viņu šoreiz pamatīgi to izpētīt. Mūnu gaidīja pārsteigums. Tiesa, pēc pēdējās sarunas ar Pedro viņš bija jau daļēji nojautis kaut ko tamlīdzīgu. Aiz plas­tikāta kārbas, kas imitēja dzelzs lādīti ar ložu caurumiem, aiz neskaitāmiem nāves rīkiem, kas nebija bīstamāki par rotaļu lielgabaliem, gulēja īsta pistole. Mūns pasmīnēja. Nevienam, pat policijas priekšniekam nenāktu prātā mek­lēt īstu ieroci šai lēto viltojumu kolekcijā. Krievu armijas pistole — piemiņa no marķīza tēva izglābtā lidotāja — tika, acīm redzot, glabāta ne tikai kā relikvija. Tieši to bija pielādējis Pedro, un tā nebija vienīgi aizrautīga ro­taļa — dons Kihots apmācīja mazo Sančo Pansu cīnīties ar ieroci rokā…

Tātad arī šī viena no neskaitāmajām Panotarosas mīk­lām atrisināta! Bet tagad pie velna poēziju, jaķeras pie prozas!

— Kur ir dienasgrāmata?! — viņš rupji uzmodināja Bilu Ričiju.

— Dienasgrāmata? — vecais aktieris kā neredzīgs pa­skatījās uz Mūnu. — Kas ar mani runā? Ak tas esat jūs, mister Mūn! Paldies dievam, redzēju tik briesmīgu sapni, ka tagad esmu priecīgs ieraudzīt dzīvu cilvēku… Iedo­mājieties, es eju pa Panotarosas ielām, pēkšņi debesis pār­vēršas ekrānā un uz tā esmu es — smieklu karalis Bils Ri­čijs! Visi garāmgājēji apstājas un smejas, smejas līdz krampjiem… Režisora palīgs sauc: «Vajadzīgs cits rakurss! Pagrieziet viņu!» Es neskaidri apjaušu, ka tas attie­cas uz mani. Bet kāpēc tad mani jāpagriež, ja varu pats to izdarīt?… Un te pēkšņi jūtu, ka nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas. Sejas vietā — ģipša maska. Un līdz manai apziņai beidzot nonāk, ka filmē manas paša bēres… Pēo tam atkal atgūstu samaņu … Pilnīga tumsa … Es izstiepju roku, tā atduras pret lakotu koku… Zināt, mister Mūn, Holivudā ir bijušo slavenību kapsēta. Ne jau nezināms kaps, bet pilnīgi pieklājīgs dēlītis ar vārdu — šo kapsētu taču apmeklē tūristi… Un, lūk, es dzirdu, kāds lasa: «Bils Ričijs, smieklu karalis, miris tādā un tādā …» Kliedzu, cik vien spēka: «Es esmu vēl dzīvs! Paceliet zārka vāku!» Bet šis tips atbild man: «Pacel pats, tev tuvāk!»

— Es arī redzēju sapni, — Mūns drūmi norūca. — Jūs kaut ko meklējāt sarkanajā klubkrēslā, kuru marķīzs bija aizvedis no manas istabas.

— Sarkanais krēsls? — Bils Ričijs brīnījās.

— Jā, tumši sarkans! Nav ko izlikties!

— Bet jūsu istabā bija tikai pelēki krēsli, es to labi atce­ros. Viens no tiem palicis pilī… Tajā sēdēja marķīzs, man nepacēlās roka iecelt krēslu mašīnā!

Viņi iegāja pilnīgi tukšajā zālē. Tajā nebija vairs ne viesu, ne gobelēnu, ne mēbeļu, nekā, atskaitot milzīgo, tukšo galdu un divus pussalauztus koka sēdekļus. Un šīs briesmīgās nabadzības un bezcerīgā tukšuma vidū stāvēja tumši sarkans, ar mīkstu porolonu un dārgu ādu popēts, ērts viesnīcas atzveltnes krēsls, kurā bija sēdējis marķīzs, pirms uzsauca savu pēdējo tostu.

— Pagaidiet, — Mūns sāka kaut ko saprast. — Paskatie­ties uz mani! Kādas man acis?

— Jums? Tumši pelēkas.

Ja pie rokas būtu spogulis, Mūns noteikti palūkotos tajā, lai gan labi zināja, ka acis viņam brūnas, — tik pārlieci­noši skanēja Ričija balss.

— Un tie? — Mūns norādīja uz vīna aplieto galdautu. Kādā krāsā traipi?

— Uz galdauta? — Bils Ričijs brīnīdamies paskatījās uz to. — Tumši pelēki. Vai tad neredzat pats?

— Paklausieties! Jūs taču esat daltoniķis!

— Vai tiešām? Tāpēc man viss rādās vai nu pelēks, vai melns, — aktieris čukstēja bezcerīgā balsī, bet tūdaļ atkal uzmundrinājās: — Tikai nedomājiet, redze man vēl lie­liska …

— Ticu, ticu, tāpēc jau jūs redzat dzīvi melnā krāsā,— Mūns pajokoja.

— Dzīvei ar to nav nekāda sakara, — Bils Ričijs apgal­voja. — Ziniet, tas laikam tāpēc, ka skatos tikai vecas fil­mas. Toreiz taču krāsainā kino vēl nebija, tikai melnbalti un galvenokārt pelēki toņi. Tāpēc esmu sācis uztvert arī pasauli tādā krāsā… Bet jūs nevienam nestāstiet, mis­ter Mūn, es jūs ļoti lūdzu, citādi ar mani vairs nepa­rakstīs kontraktu. Tieši tagad esmu atradis savu īsto lomu…

Mūns vairs neklausījās. Viņš apsēdās krēslā un nema­not pataustīja zem sēdekļa. Roka uzdūrās kaut kam cietam. Tā bija dienasgrāmata. Tikai tad līdz ausīm atkal nonāca aktiera balss:

— Filma ar spokiem! Nekādu izdevumu dekorācijām, par tik lielisku uzņemšanas paviljonu kā šī pils var tikai sapņot! Un vai zināt, kad man radās šī ideja? Kad stāvējām aiz gobelēna un jūs noturējāt marķīza čukstus par manu balsi… Kāds no Holivudas režisoriem noteikti uzķersies uz šī āķa … Esmu jau sācis mēģināt, pat palūdzu donu Brito izņemt no slēpņa testamentu … Paklausieties! — Bils Ričijs noņēma galdautu un ietinās tajā. Vīna notraipīts, tas izskatījās kā asinīs mērcēts, it sevišķi, kad atbalss iznē­sāja vārdus pa visiem kaktiem un atgrieza tos atpakaļ kā dziestošus čukstus:

— Es esmu grāfa Sančo Kastelmares gars! Mirstot tālajā svešumā, es novēlēju pārvest manas mirstīgās atliekas tēv­zemē. Astoņus gadsimtus esmu dusējis Melnajā alā, līdz manu miegu iztraucēja Geigera skaitītāju baismīgā tikšķē­šana …

Mūns jau kāpa lejā, bet Bils Ričijs — traģēdijas aktiera komiskā maska — joprojām lasīja tukšajai zālei savu Spoka monologu.