Viesnīcas "Holivuda" rēgi

TELEGRAMMA PAR KREMĀCIJU

Vāki, ko atšķīra policijas priekšnieks, bija diezgan plāni. Tie saturēja galvenokārt mirušo istabā atrasto mantu sarakstu, nosūtīšanas kvīti, kaut ko līdzīgu ziņo­jumam un oficiālo nāves aktu. Visiem dokumentiem bija izgatavots angļu tulkojums. Ziņojums patiesībā bija tikai doktora Enkarno parakstītā īsā slimības vēsture. Bet tā jau pieņemts policijas iecirkņos, ka jebkurš notikums — sīka zādzība vai mīklaina satikšanās ar marsiešiem — jānoformē kā liecinieka vai cietušā ziņojums, kura kan- celejiskā valoda sagādā vieniem garlaicības brīžus, bet citiem — klusas šausmas.

Mūns piederēja pie pēdējiem. Tāpēc viņš palūdza pulk­vedi izklāstīt notikumus mutiski.

— Kā jums tīk! — iespēja runāt, acīm redzot, ieprie­cināja policijas priekšnieku. — Starp citu, nekautrējieties, smēķējiet! Mani tas nemaz netraucē … Tātad 18. martā, apmēram dienas vidū, mis Gvendolīna Šrīvera aizbrauca savā kadiljakā …

— Kurp?

— Mātei viņa pateica, ka braucot padzīvot pāris dienu Malāgā un apmetīšoties viesnīcā «Miramāra». Bet tur viņa neieradās. Uzzināju to pilnīgi nejauši. Es pārzināju ār­zemnieku uzraudzības nodaļu Malāgā. Ik vakaru man atnesa visu jaunieradušos sarakstu. Gvendolīnas Šrīveras tajā nebija.

— Varbūt viņa reģistrējusies ar svešu uzvārdu?

— Mēs dzīvojam Spānijā! — pulkvedis pasmīnēja. — Tikai pie jums Amerikā kāds misters Ikss var uzdot sevi par misteru Mūnu, bet sievieti, ar kuru nule iepazinies res­torānā, par savu likumīgo sievu. Viņi noīrē viesnīcā ko­pēju istabu, un, kamēr pie apvāršņa neparādīsies īstais mis­ters Mūns, kas mistera Iksa īstās sievas uzdevumā izseko viņas neuzticīgo vīru, nevienam neienāks prātā traucēt šā pārīša idilli. Bet Spānija ir valsts, kur valda kārtība. Te katram cilvēkam jāuzrāda dokumenti. Varat būt pārlieci­nāts, ja tie ir viltoti, — iebraucējs acumirkli atradīsies ne­vis ērtā viesnīcā, bet gan aiz restēm.

— Lieliska organizācija, — Mūns atkal aizsmēķēja. — Lūdzu, turpiniet!

— Pēc mis Gvendolīnas aizbraukšanas viņas māte, sū­dzēdamās par galvas sāpēm, gandrīz visu dienu neizgāja no viesnīcas. Turpretī mistera Šrīvera dēls Rols kaut kur aizgāja kopā ar vietējo zēnu, ko sauc par Pedro. Uzvārdu neatceros. Apaļš bārenis, dzīvo pie kaut kādiem attāliem radiem.

— Alā! Zinu. — Mūns pamāja.

— Nekā nevar darīt, — pulkvedis saviebās. — Mūsu zeme nav bagāta. Bet neaizmirstiet, ka dzīve alā savā ziņā ir romantiska un katrā spānietī slēpjas kaut kas no klejotāja … Starp citu, esam novirzījušies no temata … Vakara pusē Rols Šrīvers atgriezās viesnīcā, nesdams saini. Aizmirsu pateikt, ka toreiz bija viņa dzimšanas diena. Misis Šrīvera bija laikus pasūtījusi Malāgā torti. Ģimenes svinībās piedalījās tas pats Pedro … Amerikāņi, lai gan es viņus ļoti cienu, ir savādi ļaudis. Ģenerālis Debldejs, piemēram, mani pat neieaicināja uz kokteiļu vakaru, bet Šrīveri labprāt aicināja tādu vazaņķi. .. Ap vienpadsmitiem vakarā Pedro aizgāja, bet misis Šrīvera palūdza šveicaru uzmodināt viņu agri no rīta … Visu to man pastāstīja dons Benitess. Pats ierados Panotarosā tikai nākamajā rītā . ..

— Vārdu sakot, tūdaļ pēc gaisa katastrofas, — Mūns konstatēja.

— Jā. Bet tā ir tīra nejaušība. Mana pārcelšana bija nolemta jau sen.

Pulkvedis vai nu meloja, vai arī tikko samanāmais mul­sums bija izskaidrojams ar to, ka viņam, ilggadējam po­licijas darbiniekam, ne visai glaimoja postenis nomaļajā Panotarosā.

— Ciešā kontaktā ar amerikāņiem sāku tūdaļ darboties. Interesēties par Šrīveriem neatlika laika. Tikai vēlāk uz­zināju, ka misis Šrīvera kopā ar dēlu rīta agrumā izgā­jusi no viesnīcas.

— Neraugoties uz katastrofu?

— īsti nesapratu jūsu piezīmi… Ak tā, jūs domājat, ka pēc pārciestā satricinājuma viņiem drīzāk vajadzēja ieņemt baldriāna pilienus, nevis doties pastaigā? Redziet, man liekas, ka vairums viesnīcas iemītnieku vispār no­gulēja šo notikumu … Kas attiecas uz nākamo dienu, tad man un ģenerālim Debldejam izdevās izvairīties no lieka skandāla. Saprotiet paši, ciematā, kur gandrīz visi iedzī­votāji pārtiek no tūrisma, panika nodarītu daudz ļau­numa.

— Un kas bija tālāk?

— Misis Šrīvera un viņas dēls atgriezās viesnīcā ap dienas vidu un tūdaļ izsauca dakteri Enkarno. Viņļ sū­dzējās par vājumu, caureju, nelabu dūšu un reiboni. Ārsts nāca pie slēdziena, ka notikusi saindēšanās. Izjautādams viņus, dakteris uzzināja, ka todien viņi ēduši konservētu amerikāņu desu. Pirms tam ar šo pašu desu bija saindē­jušies divi vietējie. Dakteris Enkarno nevilcinādamies noteica diagnozi, viņam pat iekrita prātā palūgt kārbu, no kuras Šrīveri ēduši, — analīzei. Viņš izdarīja kuņģa skalošanu, parakstīja pilnu diētu, bet, pārliecinājies pēc dažām stundām, ka pacientu stāvoklis nav uzlabojies, izbijās. Paklausot viņa lūgumam, Šrīverus vakarā pārveda uz amerikāņu karaspēka nometni, kur atradās medicīnas daļa ar piemērotu aparatūru. Diemžēl amerikāņu ārsti vairs nespēja viņiem palīdzēt. Naktī Šrīveri nomira… Lūk, nāves akts, ko parakstījis dakteris Enkarno. Kā redzat, diagnoze ir pilnīgi skaidra: nāves cēlonis — sa­indēšanās ar organisko indi botulīnu… Tas arī viss! Baidos, ka veltīgi esat atbraucis. Ja nu vienīgi mis Gven- dolīnas Šrīveras dēļ. Bet domāju, tiklīdz vēsts par piede­rīgo nāvi nonāks līdz viņas mīlas ligzdiņai, viņa pati at­sauksies … Starp citu, nevaru saprast, kāpēc amerikāņu radio klusē. Misters Džošua Šrīvers kā nekā ir izcila per­sonība jūsu valstī.

— Viņam ir savi iemesli.

— Kādi?

— Droši vien misters Šrīvers vēlas nogaidīt ar nekro­logu līdz tam laikam, kad uzzinās, kas nogalinājis viņa piederīgos.

— Nogalinājis? Nu, zināt, tas man pat prātā neie­nāca, — pulkvedis paraustīja plecus. — Kad saņēmu te­

legrammu par jūsu ierašanos, biju pārliecināts, ka runa ir vienīgi par pazudušo mis Gvendolīnu Šrīveru.

— Vai tad Šrīvers netelegrafēja jums, ka lūdz atlikt līķu apskati līdz manai atbraukšanai?

— Tā gan, bet es nepiešķīru tam sevišķu vērību. Pie tam ..-.

— Atvainojiet! — Mūns pārtrauca. — Gribu jums šo to pajautāt.

— Lūdzu!

— Kāpēc ziņojums par Šrīveru nāvi nav parādījies spāņu presē?

-— Par ko jūs mani uzskatāt? Iedomājieties: pasaule uz­zina, ka Panotarosā notikusi gaisa katastrofa, kurā gājuši bojā vairāk par desmit cilvēkiem. Tajā pašā laikā Pano­tarosā mirst pazīstama amerikāņu miljonāra sieva un dēls! Kurš tūrists pēc tam vēl gribēs braukt uz šo nolādēto vietu! Es personīgi priecājos, ka misters Šrīvers, vien­alga aiz kādiem iemesliem, nesteidzas ar nekrologu.

— Skaidrs! Otrs jautājums — vai jau izdarīta konservu kārbas analīze, ko pieprasījis dakteris Enkarno?

— Kārbas? Runa jau nav par konkrētu kārbu. Konser­vus Šrīveri atveda sev līdz. Vienu kārbu viņi izmeta, bet neatceras, kur. Otru ar desas atliekām atnesa atpakaļ uz mājām. Rols Šrīvers jau grasījās likvidēt arī to, kas bija atlicis, viņš taisni dievināja šo desu. Bet zēnam kļuva nelabi, tāpēc misis Šrīvera vēl pirms ārsta atnākšanas iz­meta kārbu atkritumu caurulē.

— Tas nozīmē, ka jūs neesat izdarījuši laboratorijas analīzi! Bet ja dakteris Enkarno tomēr kļūdījies, uzstādot diagnozi?! Ja viņš, — pieļausim pat tādu fantastisku hi­potēzi, — izlikdamies tos ārstējam, patiesībā noindējis?! Palaist garām tik svarīgu lietišķu pierādījumu?! Pie mums Amerikā jūs par to… — aiz sašutuma Mūns nespēja no­beigt teikumu.

— Nomierinieties! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss apklusa un, tikko manāmi pasmaidījis, turpināja: — Kāpēc ār­zemnieki iedomājas, ka Spānija ir visatpalikušākā Rie­tumu valsts? Esiet pārliecināts — mūsu policija darbojas ne sliktāk par jūsējo… Mēs izzvejojām no atkritumu konteinera visas kārbas ar šo sasodīto desu un aizsūtī­jām tās analīzei uz Malāgu. Noteikti pateikt, no kuras ēduši Šrīveri, protams, nav iespējams. Bet, tā kā viesnīcā, atskaitot viņus, neviens nav saindējies, botulīna atrašana jebkurā no kārbām pilnīgi apstiprinātu diagnozi.

— Piedodiet, — Mūns atviegloti nopūtās. — Es tiešām nebiju pietiekami novērtējis jūsu metodes.

— Analīzes rezultātus vēl neesmu saņēmis. Pie mums atšķirībā no Amerikas strādā gausi, toties nekļūdīgi. Kas attiecas uz zinātnisko aparatūru, tad mēs, protams, atpa­liekam, lai gan Madrides pārvalde nesen saņēmusi lielisku tehniku, starp citu, tieši no Amerikas… Vārdu sakot, tikko pienāks atbilde no Malāgas, tūdaļ paziņošu jums.

— Pateicos! Sakiet, vai jums nelikās dīvaini… — Mūns sastomījās. Jautājumu vajadzēja noformulēt tā, lai tas neradītu aizdomas, bet tieši tas nekādi neizdevās.

— Dīvaini? Kas tad īsti?

— Dakteris Enkarno bija vienīgais gaisa katastrofas liecinieks, kas neieradās policijas komisariātā.

— Droši vien no bēdām piedzērās. Kā nekā tie ir divi pirmie nāves gadījumi viņa praksē.

— Bet Matosinjosu laulātais pāris, kas saindējies ar tiem pašiem konserviem? Vai tie griezās pie cita ārsta?

— Nē, viņš ir vienīgais Panotarosā. Bet saprotiet pats, viena lieta — nabaga zemnieki, kurus neviens neapraud, gluži cita — viesnīcas iemītnieki, pie tam amerikāņu mil­jonāra piederīgie. Jebkurā arodā reputāciju — un to jūs zināt labāk par mani — diemžēl nosaka klienta sabied­riskais un materiālais stāvoklis. Piemēram, ja neapcieti­nāšu sīku kabatas zagli, mani par to tikai viegli norās, bet, ja manas vainas dēļ no tiesas izbēgs kāds ievērojams no­ziedznieks, mani pašu iesēdinās cietumā.

Mūns juta, ka viņu pamazām uzveic miegs. Pulkveža pļāpāšana nogurdināja, turklāt caur restoto logu spiedās karstā dienvidu saule un žilbināja acis.

— Liels paldies! Vairāk jautājumu nav… Jā, vēl par telegrammu, ko nosūtījāt misteram Šrīveram. Cik zinu, viņa ģimene te dzīvoja inkognito.

— Nekādas pārdabiskas pareģošanas spējas man ne­piemīt, — pulkvedis atgaiņājās. — Vispirms mis Gvendo­līna pat nedomāja slēpt, kas ir viņas tēvs. Māte viņu ne visai lutināja, tāpēc Gvendolīnai nācās bieži vien pirkt preces uz kredīta. Piemēram, viņas slavenais sarkanais sporta kadiljaks. Aizbrauca uz Malāgu, iegāja veikalā, pa­teica, kas viņa tāda, bet samaksāt vajadzēja vēlāk tēti­

ņam caur Malāgas banku … Starp citu, adresi uzzināju no ģenerāļa Debldeja. Firma, ko viņš vadīja līdz nesenajai iecelšanai pašreizējā amatā, uzturēja ciešus veikalnie­ciskus sakarus ar misteru Šrīveru.

-— Lieliski! Kad būs līķu sekcija? — Mūns enerģiski piecēlās.

— Diemžēl jūs esat nokavējis, mister Mūn!

— Ko tas nozīmē? Manuprāt, mistera Šrīvera tele­grammā bija kategorisks lūgums sagaidīt vispirms mani!

— Līķu sekcija vispār nav notikusi.

— Vēl labāk! Jūs esat viņus apbedījuši!

— Jums tas nepatīk, mister Mūn?

— Jūs taču zināt, ka saindēšanās gadījumā sekcija ir obligāta. Pieprasu nekavējoties izdarīt ekshumāciju!

— Vārdu sakot, jūs vēlaties, lai Panotarosas iedzīvotāji, kurus jau tā pietiekami satraukusi gaisa katastrofa un dārzeņu ražas bojā eja, redzētu, ka mēs izvelkam no zār­kiem pussapuvušus līķus? Lai zibens ātrumā izplatītos baumas, ka te darīšana ar noziegumu, ka Matosinjosi, bez šaubām, arī krituši par upuri noziegumam, ka Panotarosā darbojas vesela noindētāju banda, ka tāds pats liktenis draud ikvienam. Esmu gatavs saderēt, ka rīt te nepaliktu neviena tūrista.

— Varētu domāt, ka esat nevis policijas priekšnieks, bet tūrisma biroja direktors.

— Diemžēl! Es, kā mēdz sacīt, esmu bargais taisnības zobens. — Pulkvedis Baroha-i-Pinoss noplātīja rokas. — Pat Romas pāvesta lāsti nespētu mani atturēt no pienā­kumu veikšanas. Bet ekshumācijai, atskaitot kapračus, vajadzīgi kapi, nemaz nerunājot par līķiem. Panotarosas kapsētā jūs neatradīsiet ne vienu, ne otru.

— Kas tie par jokiem? — Mūns izbrīnā paskatījās uz pulkvedi. Tas nesatricināmi klusēja. Mūns pārvilka roku pār pieri. Dusmīgās rievas izzuda. — Ir gan jums ma­nieres! — Mūns paskābi smaidīja. — Kaut kur Dallasā jums par tādu joku pateiktos ar lodi vēderā. Sakiet pal­dies, ka man ir stipri nervi… Cik saprotu, līķi nosūtīti uz Malāgu?

— Pilnīgi pareizi. Mums nav ne morga ar saldēšanas ierīci, ne arī krematorijas.

— Kāds tam sakars ar krematoriju? — Mūns sparīgi papurināja galvu, it kā acī iekļuvušais saules zaķēns būtu

muša. Policijas priekšnieka sarunas veids apstulbināja. Viņš atgādināja banderiljero, kas ar maldinošām kustī­bām lūko novērst saniknota vērša uzmanību no pagu­rušā matadora.

Šai brīdī Mūns būtu gatavs atdot pusi apsolītā honorāra, lai piepildītos gluži prozaiska vēlēšanās — sēdēt parasta amerikāņu policijas inspektora parastajā kabinetā.

— Krematoriju? — pulkvedis atkārtoja. Tad parakņā­jās aktu vākos un izņēma aploksni, kurā atradās uz «Pan- american Airways» firmas blankas noformēta bagāžas kvīts un kāds papīrs spāņu valodā ar ģerboņa zīmogu. — Lūk, attiecīgo liecinieku apstiprinātais kremācijas akts, — policijas priekšnieks mierīgi paskaidroja. — Un te būs dokuments par pīšļu nosūtīšanu ar reisa lidmašīnu Nr. 12579. Misters Šrīvers saņems tos vistuvākajā laikā … Kā redzat, mani vārdi, ka jūs diemžēl esat nosebojies, at­bilst faktiem! — Un pulkvedis ar mākslotu līdzjūtību pa­skatījās uz Mūnu.

Mūns apmēram pusminūti klusēja. Tad, tikko neap­gāzis krēslu, nikni uzlēca kājās:

— Tas ir noziegums! Jums nav tiesību! Jūs kaut ko slēpjat!

— Noziegums? Vai jūs nebūtu tik laipns paskaidrot savus vārdus?

— Te nav ko skaidrot! Kremācijā ieinteresēts tikai tas, kam jānoslēpj pēdas!

— Pieņemsim! — pulkvedis mierīgi piekrita. — Šrī­veri griezās pie ārsta 19. martā ap dienas vidu. Pieņemsim, ka viņi tiešām noindēti. Tādā gadījumā tas noticis, acīm redzot, 19. martā, dienas pirmajā pusē …

— Tātad jūs ari pieļaujat, ka viņi… — Mūns nepa­cietīgi pārtrauca.

— Piedodiet, es tikai loģiski attīstu jūsu fantastisko hi­potēzi. Jūs apgalvojat, ka kremācijā ieinteresēts tas, kas mēģina noslēpt pēdas. Tādā gadījumā lūkojiet izdibināt, kur 19. martā uzturējies misters Šrīvers.

Lai cik savādi tas būtu, pulkveža izaicinošā nekaunība iedarbojās uz Mūnu nomierinoši.

— Tātad manā fantastiskajā hipotēzē jūs piešķirat slepkavas lomu pašam misteram Šrīveram? — viņš pa­smīnēja. — Ko teiksiet, ja es piešķiršu jums slepkavības līdzdalībnieka lomu?

— Jāatzīst, mister Mūn, jūsu sašutums man patīk. Mēs, spāņi, neciešam vienaldzību — ne durot ar toreadora zobenu, ne lietojot loģisko secinājumu aso skalpeli… Jūs iebilstat pret kremāciju? Bet es taču biju spiests rēķi­nāties ar mistera Šrīvera gribu… Skatieties! — pulk­vedis Baroha-i-Pinoss izņēma no seifa un nolika uz galda telegrammu. Tā skanēja:

«Sievas un dēla miesīgās atliekas nodot kremācijai urnas izsūtīt ar pirmo lidmašīnu Džošua Šrīvers»

— Šī telegramma saņemta aptuveni .divas stundas pēc tās, kurā misters Šrīvers ziņo par jūsu ierašanos. Domā­jams, jūs šai laikā jau atradāties ceļā, tāpēc viņš jūs ne­varēja brīdināt…

Mūns ar pūlēm piespieda sevi piecelties. Viņš jutās pavisam nelāgi. Ja otrā telegramma bija īsta — tad viņš kļuva par komisku marioneti, kuru iztālēm kustina ar neredzamas auklas palīdzību. Vai vēl ļaunāk: ja rīkojums par kremāciju viltots, tas nozīmētu sakāvi vēl pirms cīņas sākuma. Pusceļā līdz durvīm Mūns atgriezās.

— Vai būtu vēl kādi jautājumi? — pulkvedis apvai­cājās.

Mūns klusuciešot nolika uz galda Šrīvera iedotās fo­togrāfijas: — Vai neesat kādu no tiem redzējuši Pano­tarosā?

— Nē!

— Skan diezgan kategoriski, — Muns pasmīnēja.

— Redzat, es apzinos, ka tik kategorisks noliegums liek kriminālistam šaubīties. Bet šoreiz pie labākās gribas nespēju pateikt «varbūt». Vēl pirms Malāgas diezgan ilgi vadīju ārzemnieku uzraudzības nodaļu Barselonā. Esiet drošs — tik ārkārtējos apstākļos, es runāju par šifra no­zaudēšanu, pievērsu divkāršu uzmanību visiem ārzem­niekiem. Tieši tāpēc noteikti zinu, ka 19. martā mistera Šrīvera nebija Panotarosā, — pulkvedis ironiski turpi­nāja. — Manam priekšlikumam uzskatīt Šrīveru par slep­kavu bija tikai viens mērķis — sagādāt jūsu sacerēta­jam šausmu romānam nepieciešamo humora porciju.

— Pateicos, — Mūns sausi pamāja. — Sakiet — vai jums gadās paretam lasīt detektīvus? — viņš ieskatījās telegrammā. Abas bija nosūtītas no pasta nodaļas, kas atradās netālu no Šrīvera dzīves vietas.

— Dodu priekšroku īstai literatūrai. Piemēram, mistera

Hemingveja darbiem. Jūs tā arī neesat izteicis savas domas par «Fjestu». Manuprāt, tas ir lielākais šedevrs pēc «Dona Kihota»!

— Zināt ko, pulkvedi! Vispirms noskaidrosim visu, kas attiecas uz Šrīveriem, pēc tam ar baudu parunāsim par visu citu, sākot ar «Fjestu» un beidzot ar «Piekto kolonu» … Vai esat gatavs oficiāli apliecināt, ka nevienu no cilvēkiem, kas redzami šajās fotogrāfijās, ne personīgi jūs, ne jūsu padotie neesat satikuši nekur un nekādos ap­stākļos?

— Kādēļ tāds patoss, mister Mūn? Amerikāņi parasti ir lietišķi cilvēki, tieši tādēļ es tos cienu. Protams, nevaru galvot, ka viens no šiem tipiem nav uzturējies Panota­rosā līdz manai pārcelšanai. Pajautājiet donam Benitesam, viņš ir vislabāk informētais cilvēks šai nolādētajā miestā.

Mūns klusuciešot savāca uzņēmumus, ielika melnajā aploksnē un iebāza kabatā. Tikai tad pulkvedis vaicāja:

— Un kas tie vispār ir par ļaudīm?

— Filmas uzņemšanas grupa.

— Pirmo reizi dzirdu, ka Panotarosā kāds taisījies uz­ņemt filmu.

— Ne tikai taisījies, bet, spriežot pēc visa, filma jau uz­ņemta. Tā saucas «Kas nogalināja Šrīverus?». Nepreten­dēju uz pravieša lomu, bet domāju, vienam otram klāsies ļauni, ja šī filma nonāks līdz skatītājiem . .. Pie viena pa­rādiet man vēlreiz daktera Enkarno ziņojumu.

— Tulkojumu?

— Tulkojumu un oriģinālu.

— Lūdzu! — Mūnam likās, ka policijas priekšnieks viņu uzmanīgi vēro.

•— Pateicos! Tas ir viss! — jau pēc sekundes Mūns at­deva abus dokumentus.

— Vai meklējat kaut ko noteiktu? — pulkvedis ne­drošā tonī jautāja.

— Jā! Desas konservu nosaukumu!

— Un šim nolūkam jums bija nepieciešams spāņu teksts?

— Ar kaut ko taču valodas apgūšana jāsāk. Tagad vismaz zinu, kā spāniski sauc desu.

Pulkvedis Baroha-i-Pinoss sastinga. Lai cik savādi būtu, Mūnam radās sajūta, ka uzvara, kaut arī apšaubāma, ir tomēr viņa pusē.