Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PANOTAROSĀ 1966. g. 23. martā NAKSNĪGAIS APCIEMOJUMS

Mūnu uzmodināja spējš brīkšķis. Kāds mēģināja at­bīdīt krēslu, ko viņš bija aizlicis priekšā balkona dur­vīm. Mūns automātiski izrāva zem spilvena paslēpto re­volveri. Vēl sekunde — un viņš jau tēmēja uz durvīm.

Viņpus aizkariem nespodrajā mēness gaismā iezīmējās cilvēka siluets.

— Stāt! Citādi šaušu! — Mūns teica gluži mierīgi.

— Tā esmu es, Evelīna Rodžera! — balss čukstēja. Kaila roka atbīdīja aizkarus.

— Uzgaidiet, kamēr nolikšu krēslu!

— Vai jūs katru nakti tā aizbarikadējaties? — Lellīte pēc brīža jautāja. Mūna rītasvārkos ietinusies, viņa tagad sēdēja tai pašā krēslā, kas nupat bija noderējis par no­cietinājumu. Pats Mūns bija ielīdis atpakaļ gultā.

— Vai jūs vienmēr mēdzat apciemot svešus vīriešus caur balkonu?

— Pirmkārt — mēs esam pazīstami, otrkārt — nevēlē­jos, lai Ramiross uzzinātu par šo apciemojumu … Vai jums nav cigaretes? Es tā uztraucos …

Mūnam tomēr radās cits iespaids. Lellīte, gluži otrādi, likās pārāk mierīga tik neparastai situācijai. Izvilkusi ci­gareti un apsēdusies pēc iespējas ērtāk, viņa nepiespiesti aizsmēķēja.

— Apbrīnojami! — Mūns nomurmināja.

— Ka man pietika drosmes pārrāpties uz jūsu bal­konu? — Lellīte koķeti jautāja.

— Mani pārsteidz nevis drosme, bet tas, ka alkohols nav atstājis uz jums nekādu iespaidu.

Patiešām, spriežot pēc izdzertā, Lellītei vajadzēja gulēt kā nosistai vai labākajā gadījumā staigāt četrrāpus. Bet viņa, citējot Ramirosu, bija skaidra kā ledusskapis.

— Prakse! — Lellīte iesmējās. — Un bez tam — tikai, lūdzu, neatklājiet manu noslēpumu — ieņēmu šodien tab­letes, kas neitralizē alkohola iedarbību. Gadās brīži, kad gribas piedzerties līdz nemaņai un aizmirst visu pasauli… Taču šodien es gribēju saglabāt skaidru prātu.

— Jūs zinājāt, ka atnāksiet šurp?

— Jā. Man radās šī ideja, kad padre Antonio mūs iepa­zīstināja. Gribu atriebties Ramirosam.

— Atriebties? Tādā gadījumā jūs neesat izvēlējusies īsto cilvēku.

— Gribēju jūs palūgt izsekot Ramirosu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš mani krāpj. Ja man izrādīsies tais­nība, es droši vien zaudēšu prātu. Tā ir mana pirmā īstā mīlestība.

— Vai pirmajai nebūtu tā kā par vēlu? — Mūns dzēlīgi vaicāja.

— Jūs maldāties. Ja Holivuda nebūtu mani iemācījusi uzskatīt mīlestību par kaut ko līdzīgu iedzeršanai vai kāršu spēlei, es varbūt nebūtu sapratusi, ka šī ir īstā. Ramirosa dēļ esmu gatava izdarīt diezin ko. Vēlos, lai viņš kļūtu slavens! Es jau paziņoju režisoram, ka piedalī­šos jaunajā filmā tikai tai gadījumā, ja mans partneris būs Ramiross.

— Un ko režisors jums atbildēja?

— Ka steidzami pasūtīs scenāriju, kur Ramiross tēlos nelaiķi, bet es viņa bēdu nomākto atraitni, kas lūko rem­dēt skumjas citu skāvienos. — Lellīte rūgti iesmējās. — Bet, vienalga, es savu panākšu! Ramirosa dēļ esmu pat gatava pāriet katoļticībā. Šrīveri mēģināja mani at­runāt un tādēļ sastrīdējās ar padri Antonio. Bet trakā Gvendolīna sastāstīja padrem tādas lietas, ka es nebrī­nītos, ja viņš būtu licis savam nēģerim izraut skuķim mēli.

— Kad šī sadursme notika?

— Pagājušajā nedēļā.

Mūns uzmanīgi vēroja kinoaktrisi. Nebija šaubu, ka viņai ir pamats ienīst Gvendolīnu.

— Vai jūs nedomājat, ka Gvendolīna Šrīvera toreiz mēģināja ielavīties pie jūsu drauga vienīgi tāpēc, lai padarītu jūs greizsirdīgu?

— Tā biju es, nevis Gvendolīna!

— Jūs?

— Uzliku melnu parūku. Sejas mums ir līdzīgas. Ja viņai būtu labs grimētājs un mazliet talanta, Gvendolīna varētu pat dublēt mani.

— Kāda velna pēc jums bija vajadzīga šāda maska­rāde?

— Ramiross reizēm brauca uz Malāgu un pārnakšņoja tur.

— Jums nebija iebildumu?

— Gluži otrādi, es aizdevu viņam mašīnu. Ramiross ir lielisks vīrietis, bet, ja ēdienu karte katru dienu sastāvēs no viena un tā paša, lai arī iecienīta ēdiena …

— Saprotu! — Mūns pamāja.

— Nekā jūs nesaprotat. Es viņu mīlu! Neprātīgi! Un esmu briesmīgi greizsirdīga. — Lellīte sažņaudza dūres. — Reiz viņš atkal aizbrauca uz Malāgu. Naktī man likās, ka blakus istabā kāds runā. No rīta, kad viņš atgriezās, apskatīju automobili. Riepas bija putekļainas. Putekļainas, jūs saprotat?!

— Jūs laikam gribējāt teikt, ka tai naktī lija?

— Jā! Viņš mani krāpa! Tad es iegādājos parūku, lai nākamreiz pārbaudītu.

— To varēja izdarīt daudz vienkāršāk — atvērt durvis uz blakus istabu. Šveicars teica, ka jums esot dubult- apartaments.

— Aizbīdāmā bulta atrodas Ramirosa pusē.

— Ramiross pats izvēlējās istabu?

— Jā.

— Brīnos, ka jūs, sevi pazīdama, tam piekritāt.

— Toreiz man vēl nebija pamata būt greizsirdīgai.

— Pieņemsim, ka pie jums atrodas cits vīrietis, un pēkšņi — uz sliekšņa stāv saniknotais Ramiross …

— Vai jūs patiesi domājat, ka viņš uzdrošinātos ienākt bez manas atļaujas? — Lellītes acis nikni uzzibsnīja. Taču, tūdaļ mainījusi toni, viņa ar rūgtumu turpināja:

— Reiz, kad Ramiross atkal teicās aizbraucam uz Ma­lāgu, es šķitu dzirdam klusas balsis. Atri uzliku parūku un pārrāpos uz viņa balkona. Pie viņa …

— Bija sieviete!

— Bija cilvēks, bet kas — nepaguvu saskatīt. Dega tikai blāva naktslampiņa. Es sacēlu troksni, Ramiross ieraudzīja mani un tūdaļ nodzēsa gaismu.

— Tālāk?

— Atri atgriezos savā istabā, nometu parūku, iznācu gaitenī un pieklauvēju. Ramiross uzreiz atvēra. Viņš bija viens.

— Varbūt apmeklētājs bija kaut kur paslēpies, pie­mēram, vannas istabā?

— Vai tiešām jūs uzskatāt mani par tādu muļķīti? Pa­liku pie viņa pa nakti, viņš pats palūdza. Ramiross bija briesmīgi izbijies.

— Varbūt tikai izlikās?

— Neticu. Kad ienācu, viņš vēl turēja rokās ieroci.

— Ieroci? — Mūns sarauca uzacis.

— Tūdaļ redzams, ka esat no policijas, — Lellīte aiz­smakusi iesmējās. — Viņš nopirka pistoli, tiklīdz izlasīja avīzē, ka mans vīrs nozvērējies atriebties. Velti pūlējos viņam iestāstīt, ka Sidnejs tikai reklamē sevi.

— Viņš jums nenoticēja?

— Jums ir dīvaina maniere uzdot pilnīgi nejēdzīgus jautājumus. Starp citu, visi policisti, ar kuriem man bijusi darīšana… — Lellīte sastomījās, tad ātri pateica: — Ru­nāsim labāk par tās nakts notikumiem. Ieskatījos vannas istabā, tualetē, atradu iemeslu atvērt pat sienas skapi. Tukšs!

— Iespējams, ka apmeklētājs paguva aiziet, kamēr jūs atgriezāties savā istabā?

— Tādā gadījumā es būtu viņu ieraudzījusi vai vis­maz sadzirdējusi soļus. Nav šaubu, ka viņa, tāpat kā es, izmantoja balkonu.

— Tātad jūs tomēr esat pārliecināta, ka tā bijusi sie­viete.

— Kas tad cits? Ramirosam nav nekādas vajadzības slepus satikties ar vīriešiem. Vienkārši smieklīgi!

— Tātad — caur balkonu? — Mūns pārdomāja. — Kas dzīvo blakus Ramirosam? s

— Laulāts pāris no Šveices. Tai virzienā viņa ne­bēga. Tūdaļ saceltos troksnis.

— Kādēļ?

— Vīrs guļ uz balkona. Svaigā gaisa labad. Viņš ir astmatiķis.

— Atliek tikai otrs ceļš. Vispirms uz jūsu balkonu un tad — gar manu istabu … Starp citu, kas toreiz šeit dzī­voja? Šmits?

— Nē, Šrīveri!

— Šrīveri? … Ak tā … Bet nākamajā istabā — mis

Gvendolīna. — Mūns iegrima pārdomās. — Paklausieties! Ramiross taču redzēja jūs, pareizāk sakot, viņam likās, ka redz Gvendolīnu… Var noticēt, ka viņš baidījās no jūsu vīra, bet lai cilvēks ar tādiem muskuļiem un ieroci rokā nobītos no traka skuķa!

— Es jūs nesaprotu, — Lellīte ciešāk ietinās rītasvār- kos.

— Ramiross varēja izbīties tikai tad, ja noteikti zināja, ka jūs neesat Gvendolīna.

— Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš mani nepazina, — Lellīte kategoriski apgalvoja. — Viņš mani nepazītu pat prožektoru gaismā, kur nu vēl mēnesnīcā …

— Jūs mani pārpratāt… Iedomājieties, ka jums blakus atrodas Ramiross. Un pēkšņi jūs ieraugāt uz balkona otru Ramirosu!

— Gvendolīna pie viņa?! Blēņas! — Lellītes balss trī­cēja sašutumā. — Mans Ramiross un šī slapjā vista?!

Kinoaktrises vētrainais protests ne visai pārliecināja Mūnu. Iespējams, ka Lellīte tonakt tiešām pazina Gven­dolīnu un tagad mēģina to noliegt.

— Vai jums ir konkrētas aizdomas? — Mūns izlikās, ka piekrīt Lellītei.

— Nav. Tieši tādēļ vēlos, lai jūs Ramirosu izsekotu.

— Bet jums taču zināms, ka esmu aizņemts …

— Zinu! Jūs nopūlaties velti. Lai uzsistu sev cenu, mazā Šrīvera kaut kur slēpjas, bet viņas māti un brāli neviens nav taisījies nonāvēt. Tātad jūsu interesēs ir man piekrist. Jūs nekā nezaudēsiet. Samaksāšu tikpat, cik Šrīvers.

— Klīst baumas, ka jūs vairāk tērējat nekā nopelnāt. Vai varbūt jums izdevies uziet marķīza Kastelmares ap­slēpto bagātību? — Mūns pajokoja.

— Neuztraucieties, esmu atradusi kaut ko daudz la­bāku — ļoti bagātu mecenātu.

— Ieteicu jums aprunāties ar marķīzu. Viņam droši vien patiks detektīva loma.

— Pilnīgi izslēgts! — Lellīte pārprata joku. — Viņam pārāk labas attiecības ar Ramirosu.

— Tad palūdziet viņa apakšīrnieku Braunu!

— Braunu? Pēc tam kad esmu redzējusi viņu kopā ar Gvendolīnu…

— Kur jūs tos redzējāt?

— Neatceros. Man nav laika nodarboties ar citiem.

— Protams, jūs esat pārāk aizņemta, pievēršot publikas uzmanību sev. Ieteicu tomēr iepazīties ar Hjū Braunu.

— Kā jūs nesaprotat! Ja kāds satiekas ar Gvendolīnu, manās acīs viņš ir tukšs gaiss.

— Varbūt mēs nerunājam par vienu un to pašu Braunu? Viņa tēvs ir miljonārs! Viņš pats iemīlējies jūsos līdz ausīm!

— Pēc kā jūs tā spriežat?

— Pēc tapetēm viņa istabā. Visas sienas aplīmētas ar jūsu fotogrāfijām.

Lellīte glaimota iesmējās.

Mūns apsvēra apstākļus. Viņam iešāvās prātā lieliska doma. Aizmirsis aktrises klātbūtni, viņš izlēca no gultas un, paķēris no pelnu trauka lūpu krāsas notriepto ciga­reti, sāka staigāt pa istabu. Kāri ievilcis dūmus, viņš pagriezās pret Lellīti:

— Jūs mani pārliecinājāt! Esmu ar mieru izpildīt jūsu uzdevumu!