Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PANOTAROSĀ 1966. g. 26. martā LOTERIJAS BIĻETE NR. 000111

Tikko Mūns bija paguvis nomazgāties dušā, apģērbties un kaut ko iekost, ieradās policijas priekšnieks ar ziņu, ka atrasta Gvendolīnas mašīna. Jau dažas minūtes vēlāk kaprāļa Milsa džīps joņoja cauri Panotarosai. Ceļš vijās kalnā. Garām pazibēja pils, un džīps ieskrējies viegli uz­veica vairākus straujus kāpumus. Kādā ceļa posmā, kur mežonīgas klintis aizklāja Panotarosu un jūru, motors it kā protestēdams draudīgi iekaucās un mašīna apstājās.

— Vai jau klāt? — atcerējies lomu, kas viņam jātēlo, Mūns jautāja. — Kas pirmais atrada mašīnu?

— Marķīzs Kastelmare, — policijas priekšnieks savie­bās. — Iznāk, ka veltīgi esmu turējis viņu aizdomās.

— Tālāk jums vajadzēs iet kājām, — kaprālis Milss pa­ziņoja.

Diena solījās būt neciešami karsta. Vismaz tā likās Mū­nam. Kamēr viņi rāpās augšup, virskrekls lipa pie miesas. Smaržoja zāle. Debesīs riņķoja lija. Putns meta dīvainus lokus, visu laiku atgriezdamies vienā un tajā pašā vietā. Kādā aizā Mūns ieraudzīja cilvēku figūriņas. Pēc krietna brīža viņi bija pie mērķa. Zem zaļas lapotnes kā ugunsgrēka liesma saulē zvīļoja kadiljaka sarkanais lakojums.

Mūna pirmā reakcija bija izbrīns. Te nevarēja samanīt neko tādu, kas kaut aptuveni atgādinātu ceļu — apkārt tikai akmeņi. Vienīgi ārprātīgais vai arī cilvēks nāves briesmās dzītu mašīnu pa tādu apvidu. Nepaļaudamies uz savu palīgu, Mūns ar lupu apskatīja mašīnas priekšējo sēdekli un grīdu — nekur nevarēja saskatīt ne mazākās stikla drumslas. Viņš aprēķināja ātrumu, ar kādu braukusi mašīna. Ņemot vērā straujo kāpumu un nelīdzenumus, tas diez vai pārsniedzis desmit jūdžu. Tātad atkrita arī iespēja, ka braucējs ievainots avārijas laikā.

Policijas priekšnieks nofotografēja visu mašīnu, tad atsevišķas detaļas. Panotarosā nebija policijas fotogrāfa. Gaidīt, kamēr atbrauks kāds no Malāgas, viņš negribēja, jo pēc stundas vajadzēja sagaidīt viesus. Mūns apskatīja klinti, kurai mašīna bija uzskrējusi. Spriežot pēc lauskām, kas gulēja apkārt, mašīna bija ietriekusies pagrieziena brīdī. Mūns noliecās, lai pārbaudītu, vai uz prožektora un aizsargstikla gabaliņiem nav redzamas asinis. Kaut kas vizuļojošs saistīja viņa uzmanību — spīdums šķita citāds nekā stiklam. Sūnās paslēpies priekšmets izrādījās metāla sprādze. Pēc formas tā nekādi nevarēja piederēt sievietes tērpam. Pārliecinājies, ka policisti viņu neredz, Mūns pa­slēpa atradumu celofāna maisiņā.

Atgriezies pie mašīnas, Mūns pa otram lāgam to sīki apskatīja. Viņu gaidīja jauns atklājums. Deilijs steigā ne­bija ievērojis asins pēdas uz stūres. Saplūdušas ar tumši sarkano laku un ar neapbruņotu aci gandrīz neredzamas, tās skaidri iezīmējās palielināmajā stiklā. Toties Mūns ne­atrada neviena pirksta nospieduma — tam, kas vadījis ma­šīnu, bijuši cimdi.

Pēc tam Mūns izpētīja apkārtni. Starp akmeņiem šur tur auga mitras sūnas vai stiepās nelielas mitru smilšu strēles, ko bija izbradājuši policisti. Mūnam šķita, ka starp dau­dzām svaigām pēdām saskatāmas arī vecas. Lietus defor­mētas, tās bija tik neskaidras, ka nevarēja konstatēt, vai tās atstājis cilvēks vai zvērs. Tieši tāpēc Deilijs, acīm re­dzot, nav uzskatījis par vajadzīgu ziņot par tām. Pēdas sa­kās apmēram desmit soļu no mašīnas, vietām nozuda, kāpa augšup un tad galīgi izgaisa. Aplēsis iespējamo virzienu un sekodams tām, Mūns uzdūrās kādai alai. Laimīgā kārtā vienam policistam bija lukturis. Alā Mūns neatrada nekā­das pazīmes, kas liecinātu, ka te uzturējies cilvēks. Ala nobeidzās ar šauru gaiteni, pie tam tik zemu, ka pa to nāktos virzīties četrrāpus. Ievainots cilvēks nekad neiz­vēlētos šo ceļu, un arī līķi tur neviens neslēptu — daudz vienkāršāk bija to nomest bezdibenī. Turēdamies pie krū­miem, Mūns ielūkojās šaušalīgajā dziļumā, ko no visām pusēm ielenca stāvas klints sienas. Nokāpt tur lejā būtu pa spēkam tikai pienācīgi apbruņotam pieredzējušam al­pīnistam.

Pabeidzis fotografēt un sastādīt protokolu, policijas priekšnieks skubināja braukt prom — ik brīdi varēja ieRasties augstie viesi. Ari Mūns pats steidzās atpakaļ uz vies­nīcu — Deilijam varēja noderēt viņa palīdzība. Pirms do­ties ceļā, Mūns uzrāpās uz kādas augstākas klints un vēl­reiz apskatīja notikuma vietu. Lietus bija nomazgājis riepu pēdas. Bet tagad, kad skatiens aptvēra lielāku laukumu, Mūns pamanīja kaut ko tādu, ko lejā stāvošs cilvēks ne­varēja pamanīt. Vietvietām krūmu zari bija salauzti zem riepu smaguma, un tas deva zināmu iespēju sazīmēt ka- diljaka nobraukto ceļu. Šis ceļš bija visai mīklains. Mašīna bez šķietamas vajadzības līkumojusi, braukājusi turp un atpakaļ, radās pat iespaids, ka tā griezusies ap savu asi kā vilciņš, līdz uzskrējusi klintij.

Jau kāpdams džīpā, Mūns nodomāja, ka kadiljaks, iespē­jams, braucis ar iedarbinātu motoru, bet bez vadītāja. Varbūt noziedznieki cerēja, ka mašīna nogāzīsies no krau­jas. Mazliet vēlāk Mūnam izdevās atrisināt vēl vienu jau­tājumu. Iebraucot centrālajā laukumā, ko bija ielenkusi amerikāņu militārās policijas ķēde, Mūns paskatījās uz viņu siksnām un pēkšņi saprata, ka atrastā sprādze ar im­pregnētas biezas drānas drisku galā nokritusi no lidotāja stratosfēras tērpa.

— Labrīt, senjor! — dons Benitess, sadzirdējis soļus, atvēra no bezmiega iekaisušās acis. — Cik lielisks laiks, taisni kā uz pasūtījumu! Jau baidījos, ka lietus sagandēs ministriem omu. Vai zināt, kam uzticēts sagaidīt viņus šo­vakar pilī? Man! Marķīzs palūdza mani būt par major- domu … — delikāti paslēpis muti aiz delnas, dons Beni­tess nožāvājās un aizrautīgi turpināja: — Cik žurnālistu sabraucis, pusviesnīca pilna! Senjors Deviljē būs apmieri­nāts … Senjor Mūn, man liels lūgums pie jums — dieva dēļ nestāstiet nevienam…

— Ka jūs klausāties «Pireneju»? — Mūns ar smaidu norādīja uz veco uztvērēju, kas bija pabāzts zem letes.

— Ko jūs runājat?! — dons Benitess sašutumā pārmeta krustu. — Pulksten trijos klausīšos Madridi, šodien taču

^pārraidīs laimestu sarakstu. Es par kaut ko citu … Nestās­tiet, lūdzu, ka sieva gulēja dežūras laikā. Izabella nav pie­radusi pie stiprākiem dzērieniem. Uzzinājusi, ka senjora Rodžera aizbrauc, viņa uzkāpa pie tās, lai uzlīmētu eti­ķetes, un…

— Kādas etiķetes?

— Uz čemodāniem. Vislabākā reklāma! Kāds izlasīs vārdu «Holivuda», un viņam varbūt ari radīsies vēlēšanās apciemot Panotarosu… Zila jūra, palmas, veselīgs kli­mats …

— Tātad Evelīna Rodžera pacienājusi jūsu sievu?

— Nē, pats ģenerālis Debldejs! Ārkārtīgi laipni no viņa puses, vai ne?

— Pat pārāk! — Mūns norūca.

— Jā, gluži piemirsu, mums ir jauns iemītnieks — Hjū Brauns! Apmeties divdesmitajā istabā, tieši jums pretī.

— Vai esat drošs, ka mani tas interesē?

— Bet pie Ramirosa no paša rīta tup Rozita Bairda, — šveicars, nereaģēdams uz Mūna jautājumu, turpināja da­līties jaunumos. — Viņi tikai nesen aizgāja, visi četri.

— Četri?

— Jā gan, viņa ar Ramirosu un senjors Debldejs ar senjoru Rodžeru.

— Vai tad viņa nav aizbraukusi? — Mūns kļuva ne­mierīgs.

— Paldies dievam, pārdomājusi! Bez viņas mēs būtu pa­visam pazuduši, puse tūristu brauca šurp tikai viņas dēļ.

— Tātad palikusi, — Mūns nogrima pārdomās. — Vai viņu apciemojis vēl kāds cits, atskaitot ģenerāli?

— Hjū Brauns gribēja, bet viņa to nav ielaidusi un arī žurnālistus atteikusies pieņemt. Visu rītu senjora nav atstājusi savu istabu, tikai uz mirkli nokāpa pie manis, lai iedotu biļeti pārbaudei.

— Loterijas biļeti? Kur tā ir? Parādiet man!

Šveicars parakņājās kabatas portfelī. Zem jaunām biļe­tēm gulēja četrkārt salikts apbružāts papīrītis. Mūns attai­sīja to un — sastinga. Tā bija biļete ar laimīgo numuru 000111!

Mūns metās augša. Gaitenis bija tukšs, visi žurnālisti atradās laukumā. Neievērodams nekādu piesardzību, viņš pieklauvēja pie Deilija durvīm. Neviens neatsaucās. Var­būt tas atrodas viņa istabā. Taču sava palīga vietā viņš atrada tikai tā atstāto, steigā pierakstīto notikumu hro­niku:

«Pirmais pārsteigums: tūlīt pēc jūsu aiziešanas Rozita atnāca pie Ramirosa, kas viņu atklāti ielaida. Ko tas no­zīmē? Lellīte neizgāja no savas istabas un arī mani neie­laida, aizbildinādamās, ka jāpārģērbjas viesu saņemšanai.

Ap vienpadsmitiem pie viņas atnāca padre Antonio. Sa­runa bija ļoti īsa un, acīm redzot, ne visai patīkama. Viņš iznāca no Lellītes istabas drūms, gribēja iet pie Ramirosa, bet pārdomāja un devās pie jūsu durvīm. Klauvēja tik ilgi un dikti, ka es jau nobijos par savām bungādiņām. Pēc pusstundas ieradās ģenerālis Debldejs. Lellīte viņu tūdaļ ielaida. Ģenerālis palika līdz divpadsmitiem. Bez piecām divpadsmit viņam atnāca pakaļ majors Melbričs, un tad sākās pats interesantākais. Vispirms no istabas zem rokas ar ģenerāli iznāca Lellīte. Viņai sarežģīta augsta frizūra ar zeltainu caurspīdīgu turbānu. Balss ir skanīgāka un nav tik aizsmakusi kā parasti, arī pati viņa izskatījās svaigāka. No tās pašas istabas abiem nopakaļ iznāca Ramiross ar Rozitu (viņi izmantojuši savienojamās durvis). Rozitai gluži cita seja — pazudusi pastāvīgā sasprindzinātība. Nepie­spiesti, bez agrākās glaimīgās iztapības Ramiross pazoboja Lellīti par jauno frizūru. Visi četri šķita apmierināti, un, likās, visus vienoja interešu kopība. Pārceļu savu novēro­šanas posteni uz laukumu.»

Mūns paskatījās pulkstenī. Desmit minūtes pāri divpa­dsmitiem. Tātad viņi aizgājuši pavisam nesen. Šī jaunā mīkla sniedza pietiekami daudz vielas pārdomām. Bet no­doties minējumiem viņš nepaguva — kāds sparīgi bun­goja pie durvīm. Mūns atvēra un neviļus atkāpās. Viņa priekšā stāvēja padres Antonio nēģeris, milzīgs, zilgani melns uz gaiteņa balto marmora sienu fona. Gleznaini spī­dēja viņa melnā āda, baltie zobi, neskaitāmās aproces un karuļi. Starp raibajām krellēm un spalvām uz krūtīm ka­rājās iegarens, ar vara stiepli aptīts, neizskatīgs ādas amu­lets. Mūna uzmanību tūdaļ piesaistīja brezenta pārvalks, kādos parasti glabā medību vai makšķerēšanas piederu­mus. No pārvalka rēgojās ziloņkaula spals. Uz tā melnēja gandrīz tādi paši noslēpumaini krustiņi kā uz padres An­tonio portsigāra. Mūns vēlreiz palūkojās uz plecā pakārto pārvalku, mēģinādams uzminēt tā saturu, un neviļus no­drebēja. Tas, kas sākumā likās esam dīvains spininga plu­diņš, īstenībā bija līka zobena spals. Nēģeris klusēdams pa­sniedza Mūnam aploksni un, atbildi nenogaidījis, aizgāja.

Mūns pagrozīja aploksni pirkstos. Interesanti, ko ga­rīdznieks viņam raksta. Droši vien nekas labs nav gaidāms. Tā arī bija.

«Nāciet nekavējoties! Tas ir jūsu interesēs! Ja nē, lai par jums apžēlojas tas kungs — visuredzošais, visuvare­nais soģis!»

No laukuma atlidoja pirmās apsveikuma marša taktis. Skaņas bija tik spēcīgas, ka drebēja loga rūtis. Mūns pa­raustīja plecus un izgāja balkonā. Vēstuli viņš saplēsa, bet driskas palaida pa vējam. Mūzika kļuva vēl skaļāka, kaut kur tālumā bija dzirdama mašīnu rūkoņa, kas arvien pie­auga.

No pansijas «Prādo» puses piebrauca četri autobusi un apstājās tur, kur viesnīcas ēka noslēpa tos skatieniem. Kad no pirmā autobusa izlēca vesels bars daiļu meiteņu sar­kanām rozēm melnajos matos, Mūns nodomāja, ka tās ir pansijas iemītnieces. Tikmēr arī otrais autobuss jau bija izlaidis savus pasažierus — tikpat lieliskus jaunus tumš­matainus puišus, līdzīgus toreadoriem. Kad beidzot no trešā izkāpa pavecas zemnieces nacionālā apģērbā, bet no ceturtā tikpat gleznaini zemnieki, Mūns apjēdza, ka viņa priekšā ir spāņu tauta, ko tālredzīgais ģe­nerālis Debldejs bija atvedis uz Panotarosu, lai viņi ap­mētātu augstos viesus ar ziediem.

Mūns pasmīnēja — Lellīte gluži labi iederējās šai pus- teatrālajā maskarādē. Viņš aizslēdza durvis un, nokāpis lejā, izgāja laukumā.

Tribīnes pašā centrā stāvēja Rodžera. Žilbinošā tērpā un zeltītās kurpītēs viņa atgādināja jauniņu princesi, bet blakus ģenerālis Debldejs — galma ministru. Spāņu un amerikāņu karogi slinki plandījās zem dekoratīvi zilajām debesīm. Laiku pa laikam Lellīte īgni sakārtoja lielisko frizūru, ko bija izjaucis no kārts noslīdējušais karogs ar falangas emblēmu — liktora zelta rīkstēm uz melna fona.

Ģenerālis, kas ar laipnu smaidu atbildēja uz vietējās varas pārstāvju sveicieniem, pirmais pamanīja nelaimi. Daži no apkārtstāvošajiem amerikāņu virsniekiem metās pie kārts. Bet pulkvedis Baroha-i-Pinoss aizsteidzās tiem priekšā. Diezgan veikli uzrāpies uz pleciem kādam liela auguma civilajam gvardam, viņš mēģināja pacelt karogu augstāk.

Gandrīz tai pašā brīdī laukuma pretējā galā parādījās priekšējā mašīna. Tajā sēdēja neliela auguma patukls kungs. Plecos ierautā galva un mīkstajā sēdeklī iegrimusī mugura spilgti kontrastēja ar amerikāņu militārās policijas eskorta taisnajiem stāviem. It kā pienagloti saviem balta­jiem motocikliem, žilbinoši baltām kaskām galvā, viņi izskatījās kā mitoloģiski divdesmitā gadsimta kentauri: zirgus bija nomainījušas mašīnas, bet cilvēkus — roboti.

Tobrīd no jūras puses laukumā izskrēja daži simti cil­vēku. Viņi to darīja visai labprāt. Gan skaistās dejotājas, gan vīrišķīgie toreadori, pat pavecu zemnieku lomai an­gažētie izpildītāji bija priecīgi izlocīt garajā braucienā no­tirpušās kājas. Laukumā gluži kā sprādziens atskanēja gavilējošas balsis.

Gaisa vilnis, kas bija radies šā sinhronā kliedziena re­zultātā, sasniedza triumfa arku. Civilais gvards, kas aiz­vietoja kāpnes policijas priekšniekam, nodrebēja un sa­līgojās. Pulkvedis, raudams sev līdzi falangas karogu, no­krita. Karoga kārts, smagumu neizturējusi, salūza, bet pati drāna nokrita Lellītei pie kājām. Pulkvedis uzrausās stāvus un lūkoja pacelt karogu. Bet tam vairs nebija laika.

Pirmā mašīna jau atradās līdzās triumfa arkai. Pastū­mis pulkvedi sānis, ģenerālis Debldejs uzmina uz zeltā izšūtā melnā zīda, apsveikdams informācijas un propagan­das ministru ar ciešu rokas spiedienu. Iedūcās televīzijas un kinokameras, ko noslāpēja gandrīz nepārtrauktā foto­aparātu knikšķēšana. Mūnam šis troksnis izsauca atmiņā Geigera skaitītāja tikšķus.

Viņš baidījās, ka nu sāksies garas runas, bet atstāt savu novērošanas posteni neuzdrošinājās. Izrādījās, ka viņš patīkami kļūdījies. Ģenerālis labi saprata, ka nevienam nav nekādas vēlēšanās aizkavēties radioaktivitātes pie­sārņotajā Panotarosā. Tāpēc svinīgās sagaidīšanas ceremo­nija tika reducēta līdz minimumam.

Tikko noplaiksnīja zibspuldzes, pie triumfa arkas pie­brauca ģenerāļa melnā mašīna ar garu sidraba antenu, radiooperatoriem priekšējā sēdeklī un četriem automātis- tiem pakaļējā. Ministrs ātri pārsēdās tajā, blakus novie­tojās ģenerālis un Lellīte. Tad, vezdams aiz rokas ameri­kāņu sūtņa sievu, pie mašīnas piegāja pulkvedis Baroha-i- Piņoss, viņam pa pēdām sekoja pats sūtnis ar Rozitu Bairdu. Četratā viņi apsēdās vienīgajā sēdeklī, kas vēl bija brīvs. Mašīnu tūdaļ ielenca motociklisti. Spīdinot saulē karosērijas melno laku un ložu drošo pleksistiklu, tā veica pa laukumu goda apli un pazuda, vilkdama aiz sevis garo eskorta asti.

Pēdējais automobilis izzuda skatienam. Mūns jau cerēja, ka izrāde beigusies, kad pēkšņi bruģis nodrebēja pakavu dimdoņā. Ieradās pulkveža izsauktais mobilo gvardu es- kadrons. Noskanēja komanda, zirgi sastinga, pāri pūlim uzlidoja trīskārtējs salūts. Kad Mūns atkal atvēra acis, eskadrons, seglos šūpodamies, jau galopēja nopakaļ ģene­rāļa mašīnai.

Jātnieku saceltie putekļi vēl nebija paspējuši nogulties, bet skaistules, matadori, pusmūža zemnieki un zemnieces, vārdu sakot, visa spāņu tauta, jau aizplūda no laukuma. Aiz viesnīcas bija dzirdama iedarbināto motoru rūkoņa, mazliet vēlāk riepas griezīgi nošvīkstēja smiltīs. Izrādes pirmais cēliens bija galā …