Viesnīcas "Holivuda" rēgi

DESA «EXTRA»

Mūns redzēja šausmīgu sapni… Kaucieni, sprā­dzieni … viņš pamodās vienos sviedros un ieklausījās. Kaut kur lejā dārdēja sitamie instrumenti. Šim troksnim pievienojās mēbeļu brīkšķi un uzmodināto viesnīcas iemītnieku šķendēšanās.

Mūns izgāja uz balkona. Bija vēl agrs. Ūdenī atmirdzē­dama, saule lēnam cēlās virs apvāršņa. Vakardienas Āf­rikas karsto dvašu bija nomainījis patīkams vēsums.

Liedags bija tuksnesīgs, atskaitot dažas zvejnieku sievas, kas lāpīja tīklus.

Mūns pārliecās pār margām un ieraudzīja lejā Hjū Braunu sidrabainu saksofonu ielokā. Rokas vēziens — un bungu dārdoņa apklusa. Divdesmit rīkļu sāka pilnā balsī skandināt:

— Lellīt! Lellīt! Lellīt!

Blakus balkonā atskanēja viegli soļi. Mūns ielūkojās spraugā. Kinoaktrisei mugurā bija tas pats zila neilona naktstērps. Hjū Brauns atkal pacēla roku. No mūziķu pul­ciņa iznāca dziedonis ar zeltu izšūtos toreadora svārkos un gariem matiem, kas krita pār apkakli. Teatrāli piespie­dis roku sirdij, viņš vispirms plaši iepleta muti, lai ievilktu plaušās pēc iespējas vairāk gaisa, tad sāka dzie­dāt rokenrola ritmā andalūziešu mīlas dziesmu. Līdzīgi spāņu studentiem pogu karaļa dēls sāka iepazīšanos ar rīta serenādi, bet atšķirībā no tiem izteica savas jūtas ar algota mākslinieka palīdzību.

Lellīte aplaudēja. Tad Mūns ieraudzīja, ka lejā nolido puscaurspīdīgs audums, kuram cauri vizuļoja zaļganā jūra. Tā kā pie rokas nebija ziedu, ko spānietes nobir­dina saviem zem balkona stāvošajiem kavalieriem, Lellīte bija ziedojusi naktstērpu. Hjū Brauns to uzsprauda savam spieķim un, augstu pacēlis, pavēcināja kā karogu. Or­ķestris džeza ritmā sāka spēlēt toreadora maršu no «Kar­menas». Kaimiņu balkonā atskanēja kaut kas lauvas rē­cienam līdzīgs, vēstot Ramirosa parādīšanos.

Mūns atgriezās gultā, uzvilka segu pāri galvai un, ģime­nes strīda ieaijāts, atkal iemiga. Viņu uzmodināja klau­vējieni.

— Vienu brītiņu! — pārliecināts, ka tā ir Rozita, Mūns uzmeta rītasvārkus un devās pie durvīm. Uz sliekšņa stā­vēja amerikāņu karavīrs.

— Mašīna jūsu rīcībā, — tas ziņoja.

— Mašīna? — Mūns izbrīnā nomurmināja. — Kas jūs esat?

— Kaprālis Milss! Jūsu rīcībā nodotās mašīnas šofe­ris…

— Pārāk laipni no ģenerāļa puses, — Mūns uzminēja.

Izvadījis apmeklētāju, viņš devās uz vannas istabu.

Mašīna neizgāja no prāta. Ar ko viņš izpelnījies tādu ģenerāļa uzmanību? Pulkstenis rādīja pusdeviņi. Jāpa­steidzas — desmitos jāatnāk Rozitai un Ramirosam. Bū­dams neziņā, vai automāti viesnīcas zālē apmierina vaja­dzību pēc barības, viņš tepat uzkoda sviestmaizi un no termosa iedzēra melnu, remdenu kafiju.

Vestibils bija tukšs. Viesnīcas iemītnieki atguva rīta serenādes iztraucēto miegu. Uz marmora kolonu un palmu fona vientuļš savā nodalījumā kvernēja dons Benitess.

— Labrīt, senjor! — viņš naski pielēca kājās.

Tikai tad līdz Mūna apziņai nonāca, ka viņš un švei­cars nav vienīgie vestibilā. Blakus ieejai, dziļā krēslā līdz ausīm iegrimis, pilnīgi nekustīgi sēdēja kaprālis Milss.

— Kā labi gulējāt? — šveicars apvaicājās ar profesio­nālu laipnību. — Vai koncerts iztraucēja arī jūs? Tas ir labākais Malāgas orķestris! Kur gan cilvēki ņem tādu naudu? … Klīst baumas, ka jūrā parādījusies nezināma zemūdene, — dons Benitess uzskatīja par savu pienākumu izklāstīt visus jaunumus. — Pedro dzirdējis no kāda ame­rikāņu zaldāta, ka tie esot krievi. Ko tik neizgudro!

— Vai Pedro bija atnācis?

— Gaidīja jau kopš pulksten sešiem. Teicu viņam, ka diez vai jūs tik agri celsieties, tāpēc viņš aizskrēja sa­gaidīt rīta autobusu.

Šai brīdī durvīs parādījās Pedro. Beidzis tiesāt sviest­maizi, viņš noslaucīja taukainos pirkstus biksēs un saro­kojās ar Mūnu.

— Vai šodien būšu jums vajadzīgs? — zēns lietišķi ap­jautājās.

— Jau iztērēji visu naudu un gribi atkal nopelnīt? — Mūns pasmaidīja.

— Es taču esmu jūsu palīgs, — Pedro sašuta. — Bet jūsu simts pesetu nodevu glabāšanā donam Benitesam … Kas attiecas uz autobusu, tad aizgāju paskatīties, vai nav atgriezies doktors Enkarno. Jums, senjor Mūn, būtu ļoti svarīgi aprunāties ar viņu.

— Paldies, Pedro. Cik nojaušu, viņš nav atbraucis.

— Kā jūs to zināt? — Pedro vaicāja ar bērnišķu nai­vumu.

— Ne jau velti esmu detektīvs, — Mūns pajokoja.

— Tad arī es gribu kļūt detektīvs, — Pedro nopietni paziņoja. — Man daudz kas jāuzzina, piemēram, kāpēc mēs ciešam šo riebīgo Franko?

— Ciet klusu! — dons Benitess bailīgi čukstēja. — Lai dievs nedod, kāds vēl sadzirdēs!

— Klusēšu jau, klusēšu, — Pedro neapmierināts no­burkšķēja un, uzgriezis šveicaram muguru, devās Mūnam līdzi.

Uz ielas viņi ieraudzīja džīpu, kura zaļo virsmu klāja brūnpelēki maskojuma traipi. Pie stūres sēdēja kaprālis Milss, ko Mūns pirms sekundes vēl bija redzējis vesti­bilā.

— Uz kurieni? — kaprālis apvaicājās automāta balsī.

— Paldies, nevajag, tas ir pavisam tuvu, — Mūns at­teica. Kaprālis Milss neko neteica. Taču, šķērsojis lau­kumu un ieniris šaurā ieliņā ar veikaliņiem un darbnī­cām, Mūns pārliecinājās, ka mašīna seko pa pēdām. Droši vien šoferim bija paradums runāt tikai visnepieciešamāko un burtiski izpildīt priekšniecības pavēles.

Atslēdznieks, kas tajā pašā laikā bija arī vienīgais san- tehniķis un elektriķis, bez sevišķas izbrīnās pieņēma pa­sūtījumu izgatavot slēdzenes dublikātu. Nebūdams ziņ­kārīgs — vai arī aiz takta sajūtas, —meistars pat nepain­teresējās, kādēļ viesnīcā dzīvojošam cilvēkam vajadzīga otra slēdzene. Tiesa, Mūns bija noņēmis plastmasas ripuļi ar istabas numuru, bet metālā iegravētais viesnīcas no­saukums «Holivuda» nodeva atslēgas piederību. Bet arī tas ietilpa viņa plānos — Lellītei jādod iespēja pārlieci­nāties, ka viņš cītīgi pilda tās uzdevumu.

Pedro izrādījās ziņkārīgāks.

— Kāpēc jums vajadzīga otra slēdzene? — viņš čuk­stēja, iznācis uz ielas.

— Paskaidrošu citreiz.

— Vai nevar tūlīt? — Pedro uzplijās. — Tas, ka taisā­ties iekļūt svešā istabā, man pašam skaidrs. Bet šim no­lūkam taču nav vajadzīga slēdzene. Marķīzs stāstīja, ka bandīti un slepenpolicisti allaž lietojot mūķīzerus. Viņam pašam to ir vesels saišķis.

— Interesanti!

— Uz kurieni? — atskanēja kaprāļa Milsa bezkais­līgā balss.

— Uz pastu! … Bet tu, Pedro, paliec šeit! Tikko slē­dzene būs gatava, aiznes uz viesnīcu!

Pedro nobālēja. Izrādījās, ka tam par iemeslu bija

Mūna rupjā konspirācijas pārkāpšana. Zēns tūdaļ izlaboja kļūdu, nevērīgi paskaidrodams kaprālim:

— Senjoram Mūnam salūzusi čemodāna atslēga. Nācās pasūtīt jaunu.

Nevarēja saprast, vai džīpā bija brīnummotors vai arī pats šoferis bija brīnumdaris. Tiklīdz Mūns paguva iekāpt, darbnīca un durvīs stāvošais zēns zibenīgi izzuda skatie­nam.

Pastā Mūnu sagaidīja divas telegrammas. Viena no Deilija, otra no Donalda Kinga. Nereaģēdams uz pasta priekšnieka mēģinājumu uzsākt valodas, kuras traucēja bērnu kņada aiz sienas, Mūns drudžainā steigā pārlasīja telegrammas.

«Attiecībā uz Šmitu un doktoru Šveinfurtu palūdzu zi­ņas no sava RietumVācijas informatora,» Kings ziņoja. «Ar Roda faksimilu radušās grūtības, bet ceru tomēr sa­dabūt. Falstafa lomu Stenlija Hjūza filmā tēlo pazīstamais itāliešu komiķis Tinto Loreti. Uzņemšanas grupas dalīb­nieku pilnu sarakstu saņemšu no sava Losandželosas in­formatora rīt. Vēlu sekmes.»

Mūns neviļus iesmējās. Donalda Kinga pasakainie ienā­kumi netraucē tam būt pasakaini skopam. Tas, ka viņš nav pažēlojis dažus centus labu sekmju no vēlēšanai, nemaz neizskatās pēc viņa… Mūns pārlūkoja garu garo, Šrīveram piederošo uzņēmumu sarakstu. Tūdaļ aiz uni­versālveikaliem un kaut kādām mīklainām pētniecības firmām sekoja akciju sabiedrība «American Develop- ment Company». Starp daudziem rūpniecības un finansu uzņēmumiem, kuros tai piederēja akciju vairums, Mūns beidzot atrada meklēto. Firma «Viss tūristam», ku­ras specialitāte bija tūristiem nepieciešamā inventāra un produktu ražošana, kā arī apdrošināšana pret slikta laika dēļ sabojātu atvaļinājumu, piederēja Džošua Šrīveram.

Pat neatvadījies no pasta priekšnieka, ko klienta nevē­rība jau tā bija pietiekami aizvainojusi, Mūns izskrēja uz ielas, ielēca džīpā un lika braukt uz policijas komisari­ātu. Deilija telegramma pagaidām palika neatplēsta. Ar to varēja nesteigties, jo vairāk tāpēc, ka Mūns jau iepriekš zināja tās saturu.

Policijas komisariātā riņķoja tās pašas vecās mušas. De­žurants, šoreiz jau cits, kokainā pozā sēdēja uz sola. Ja viņa rokā nebūtu «Fjēstas» spāņu izdevuma, varētu nodomāt, ka viņš sēdēdams militāri sveicina. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss aiz tintes notraipītā galda runāja pa tele­fonu. Pēc oficiālās sejas izteiksmes spriežot, viņš kaut ko ziņoja priekšniecībai. Pamanījis Mūnu, pulkvedis ar skubu nobeidza sarunu un uzrunāja detektīvu, laipni smai­dot:

— Kādas sekmes? Vai uzgājāt pēdas?… Atvaino­jiet! — Pulkvedis uz pirkstgaliem tuvojās policistam un paņēma grāmatu. Policists gulēja.

— Kādi cūkas! — Pulkvedis pagriezās pret Mūnu. — Viņiem dod iespēju dienesta laikā iepazīties ar lie­liska rakstnieka, spāņu tautas lielā drauga darbiem, bet viņi — sabotē! … Varat iedomāties, kas notiks, ja ģene­rālim Debldejam ienāks prātā pavaicāt šim lopam, vai viņš lasījis «Fjestu». Ģenerāļa vietā es apvainotos. Ame­rikāņi sniedz mums tādu palīdzību, bet mēs pat viņu lite­ratūru nepētām, kā nākas … Paldies dievam, jūs neesat tik viegli aizvainojami kā mēs, spānieši!

— Varbūt neesat izvēlējušies viņa līmenim piemērotu lasāmvielu? Varu derēt, Marks Tvens neiedarbotos kā miegazāles.

— Marks Tvens? Kas tas tāds?

— Amerikāņu rakstnieks.

— Paldies! Pacentīšos atcerēties… Ziniet, kultūra ir mūsu vājā vieta! — pulkvedis noglaudīja Hemingveja sējumu un no visa spēka iesita ar to policistam pa galvu.

Acīm redzot, šī procedūra iecirknī nebija nekas jauns. Dežurants pielēca kājās, ar vainīgu sejas izteiksmi pa­cēla no grīdas grāmatu un sastinga iepriekšējā kokainajā pozā.

— Iesim uz manu kabinetu! — policijas priekšnieks aicināja.

— Pēdas? — Mūns atcerējās, izklaidīgi aplūkodams sienu, ko klāja Panotarosas fotogrāfija — karte. — To ir tik daudz, ka pietiktu ducim noziegumu. Praksē tas no­zīmē, ka nav nekādu pēdu.

— Toties man kaut kas ir, — pulkvedis izņēma no aktu vākiem dažus attēlus. — Tie ir mis Gvendolīnas Šrīveras kadiljaka riepu nospiedumi.

— Kur tos atradāt?

— Netālu no dona Brito sadragātās mājas. Tālāk iz­sekot neizdevās, viss sadedzis.

— Beidzot kāds pieturas punkts! Spriežot pēc Panota­rosas panorāmas, cilvēks, kas dodas Malāgas virzienā, taisa lielu, tātad speciālu līkumu, lai piebrauktu pie šīs mājas … Tas nozīmē …

— Nepriecājieties! Riepām ir īpašs raksts, pēc kura var secināt, uz kuru pusi braukusi mašīna. Mis Gvendo­līna nevis aizbrauca, bet atgriezās Panotarosā. Pie tam tieši tai laikā, kad notika gaisa katastrofa.

— Jūs apgalvojat… — Mūnam aizrāvās elpa.

— Jā. Nopratināju donu Brito. Vēl būdams mājās, viņš redzējis pa logu kadiljaku un kādu cilvēku tajā. Apgais­mojums bija fantastisks. Nešaubos, ka tā bijusi mis Gven­dolīna. Misteram Šrīveram tas būs smags trieciens.

— Manuprāt, mis Gvendolīnu vēl pārāk agri apbedīt, — Mūns izgrūda caur zobiem.

— Lai dievs dod!

— Bet mašīnas paliekas? Vai esat tās meklējuši?

— Meklējumi vēl turpinās. Bet atšķirt izkusušā metāla haosā automobiļa riepu gabaliņu no lidmašīnas šasijas gabaliņa ir pilnīgi neiespējami. Piekrītat?

— Loģiski tas tā būtu. Bet starp mis Gvendolīnas no­zušanu un pārējo Šrīvera ģimenes locekļu nāvi noteikti pastāv kāds sakars.

— Arī šai ziņā nāksies jūs apbēdināt, — pulkvedis līdz­jūtīgi pasmaidīja. — No Malāgas beidzot saņemti ana­līzes rezultāti. Vienā no konservu kārbām atrastas desas atliekas, kas lielā daudzumā satur botulīnu, — un polici­jas priekšnieks pasniedza Mūnam oficiālu dokumentu ar trim parakstiem un Malāgas policijas pārvaldes zīmogu.

Mūns iegrima smagās pārdomās. Beidzot pajautāja:

— Vai aizsūtījāt Šrīveram tikai vienu telegrammu?

— Protams, nē! Nākamajā dienā nosūtīju otru, kurā sīki par visu informēju.

— Arī to, kā saucas desa, ar kuru saindējušies Šrīveri un Matosinjosu laulātais pāris? — Mūns vaicāja, būdams jau iepriekš pārliecināts par atbildi.

— Jā!

No policijas komisariāta Māns iznāca pilnīgi salauzts. Nikni atgaiņājies no pakalpīgā kaprāļa Milsa, viņš devās uz viesnīcu kājām. Viss skaidrs, skaidrs līdz riebumam. Uzzinājis, ka viņa piederīgie miruši no paša firmas ražo­tajiem konserviem, Šrīvers izbijies skandāla un steidzami pavēlējis līķus sadedzināt. Mūnu viņš nav informējis, jo tādā gadījumā nāktos paskaidrot īsto iemeslu. Bet var­būt — nepaguva informēt — satricinājums izsaucis smagu nervu šoku.

Kas attiecas uz Gvendolīnu, tad pilnīgi iespējams, ka viņa patiešām kritusi par upuri gaisa katastrofai. Un vi­sas daudzās aizdomas un šķietamie lietišķie pierādījumi nav nekas cits kā fantāzijas auglis.