Viesnīcas "Holivuda" rēgi

mirdzošais ģindenis

Pēc policijas priekšnieka apcietināšanas ģenerālis Debl­dejs labu laiku neizrunāja ne vārda. Viņš iegrima sevī, droši vien neprazdams uzminēt pretinieka nākamo gā­jienu. Kas attiecās uz Mūnu, tad viņš ik brīdi satraukts skatījās pulkstenī, gudrodams, kas aizkavējis padres An­tonio nēģeri. Iespējams, zobena pieminēšana pārbiedējusi garīdznieku. Tādā gadījumā viņš, neskatoties uz jezuītisko viltību, rīkosies tāpat kā vairums ļaužu, uz kuriem krīt aizdomas. Nēģeris bija galvenais trumpis šai spēlē, un, ja viņš pazudīs, uzvarēs ģenerālis.

— Jūs esat brīva, misis Rozita! — Mūns atcerējās. — Ģenerālis, cerams, sapratīs mani arī bez tulka.

— Jūs mani aicinājāt, lai nodotu šifru, nevis … — ģe­nerālis iesāka, bet, pamanījis, ka Rozita Bairda nav izkustē­jusies no krēsla, īgni uzsauca: — Vai nedzirdējāt, leitnant? Jūsu pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi… Kas jums lēcies?

— Man … Man ir bail! — Rozita ar pūlēm piespieda sevi piecelties. — Mēs atbēgām šurp, glābdamies no Roda Gaetano atmaksas, bet viņa ļaudis atradās mums blakus. Pats policijas priekšnieks! — Viņas tikko sadzirdamie čuk­sti atgādināja raudas. — Bet es nesaprotu: kāpēc viņš tādā gadījumā apsūdzēja Šrīveru noindēšanā Roda Gae­tano bandu?

— Ģenerāli, varbūt jūs paskaidrosiet, — Mūns pasmī­nēja. — Nē? Tad vismaz pavadiet dāmu līdz durvīm! Jūs taču allaž esat tik galants.

Ģenerālis klusuciešot paņēma Rozitu zem rokas.

— Palieciet sveika, Rozita! — Mūns pavadīja viņu ar ilgu skatienu. — Un atcerieties: civilizācijas ceļš ir ērts, bet reizēm diezgan bīstams.

Bija redzams, ka viņa pūlas izspiest smaidu. Ar ko bei­dzās šis nožēlojamais mēģinājums, Mūns tā arī neredzēja. Ģenerālis nikni aizcirta durvis un tad pagriezās pret Mūnu:

— Kur ir šifrs?! Ja jūs liksiet man zaudēt pacietību, varu arī aizmirst, ka automātisti krīt jums uz nerviem. Viesnīca tiks ielenkta, un jūs no šejienes neaiziesiet!

— Ģenerāli, šis tonis jums nemaz nepiestāv. Vai tad tiešām jūs vairs nevēlaties turpināt mūsu šaha partijas iztirzāšanu? Tiesa, spēles sākumā jūs piemirsāt brīdināt, ka pa kvadrātiem pārvietosies nevis nevainīgas figūras, bet ūdeņraža bumbas un līķi.

— Līķi? — ģenerālis vaicāja bez skaņas, tad māksloti iesmējās. — Jūs runājat par pulkvedi Laitnesu-Sībotomu? Varbūt vēl apgalvosiet, ka esmu noīrējis zobenu, lai no­galinātu viņu?

— Jūs lieliski zināt, par ko runāju. Par Šrīveriem! 19. martā tūlīt pēc gaisa katastrofas viņi devās uz Nēģeru alu. Šai faktā pie labas gribas var saskatīt ari kaut ko pret­dabisku. Viņiem vajadzētu ieslēgties savā istabā un pa­domāt, kas būtu noticis, ja bumbvedējs un 150 000 litru degoša benzīna uzgāztos uz viesnīcas «Holivuda», bet viņi bēga no īstenības šausmām dārgumu meklēšanas roman­tikā. Ieraudzījuši grāfa Sančo testamentā pieminēto mir­dzošo zīmi, viņi saprata, ka apslēptā bagātība atrodas kaut kur pavisam tuvu. Viņiem neienāca prātā doma, kādēļ ne­viens no tiem, kas pirms viņiem apmeklējis alu, nav re­dzējis šo ceļa rādītāju. Ģindenis bija izlikts no kvarca, taču zemestrīce aizbēra plaisas, pa kurām iekļuva izreti­nātie saules stari, kas izsauca mirdzēšanu. Bet atombumba pat tad, ja tā nesprāgst, bet klusi un mierīgi izkrīt caur alas velvi un izšķīst kā nevainīgs pienenes zieds, tomēr rada cietos gamma starus. Un kvarcs pēc daudziem gad­simtiem atkal sāka spīdēt kā jūsu krūšu nozīmīte, ģene­rāli! … Vai neesmu jūs nogurdinājis? — Mūns izvilka no kārbas cigāru un sniedzās pēc sērkociņiem.

— It nemaz. Jūs esat lielisks stāstītājs, mister Mūn, — ģenerālis laipni pasniedza viņam šķiltavas. — Un kas no­tika tālāk?

— Šrīveri nenojauta, ka dārgumu vietā Nēģeru alā atraduši savu nāvi. Viņi uzzināja to tikai medicīnas daļā no amerikāņu speciālistiem, kas atšķirībā no daktera En­karno — atļaujiet saukt viņu pa vecam — tūdaļ apjēdza, ka Šrīveri saņēmuši nāvīgu apstaro juma devu.

— Jūs kļūdāties, — ģenerālis aizsmēķēja, aizmirsis no­dzēst šķiltavas. Asā uguns mēlīte turpināja degt, kamēr noslāpa dūmos. — Viņi vēl ir dzīvi.

— Bija dzīvi! — Mūns teica ar uzsvaru. — Kad majors Melbričs, atļaujiet arī viņu saukt pa vecam, paziņoja pad- rem Antonio par viņu nāvi, viņi vēl dzīvoja. Tas ir tikpat necilvēciski kā viss, ko jūs esat veikuši, lai noslēptu pa­saulei patiesību par viņu nāvi. Bet nedomājiet, ģenerāli, ka tikai jūs esat vazājis citus aiz deguna. Majors Mel­bričs darīja to pašu attiecībā uz jums. Jūsu pasaulē, kur augstākais dievs ir slepenība, viņš, kurš uzraudzīja jūs un kuru pašu neviens nekontrolēja, varēja izmantot visas savas stāvokļa priekšrocības. Kad Šrīveri tika nogādāti uz medicīnas daļu, majors nopratināja viņus un tie, zinā­dami, ka atrodas kapa malā, pastāstīja viņam par savu atradumu … Nu, ģenerāli, vai tiešām esmu tik interesants stāstītājs?

— Majors? Tas ir neticami! Viņš… — ģenerālis neiz­runāja līdz galam. Bez vajadzības uzšķīla uguni un tuvi­nāja liesmu degošajai cigaretei. Uguns nosvilināja to gan­drīz pilnīgi. Ģenerāļa zobos palika tikai īss galiņš.

— Jā, — Mūns ar baudu ievilka cigāra dūmus. Viņš tagad pirmo reizi īsti atpūtās pēc pēdējo stundu mežonīgā sasprindzinājuma. Atpūtās, izdalīdams nežēlīgus sitienus, no kuriem ģenerāli nevarēja pasargāt ne bumbvedēji, ne slepenie aģenti. — Viņš pielietoja jūsu metodes — gan stāstot, ka Šrīveri 19. martā dienas pirmo pusi pavadījuši Melnajā alā, gan tad, kad, pamatojoties uz Šrīveru vār­diem, meklēja tur otro sašķīdušo bumbu. Bet arī jūs nebi­jāt pārāk ieinteresēts atklāt patiesību. Melnā ala jūs pilnīgi apmierināja — to varēja efektīvi pasniegt žurnālistiem kopā ar kokteiļiem un sulām … Majors Melbričs prata glabāt noslēpumus. Šai mākslā viņš ticis apmācīts gadu desmitiem. Majors bija dzīva mašīna noslēpumu sargā­šanai — šis ārēji bargais un disciplinētais karavīrs ar taisno matu celiņu. Viņš atgrieztos kopā ar jums uz Vašingtonu, paziņotu, kur nākas, par jūsu uzvedību, bet pēc tam paņemtu atvaļinājumu, lai pavadītu to zilās

Vidusjūras krastā Panotarosā. Viņš sauļotos tāpat kā visi un kopā ar citiem tūristiem nogaršotu Ernando krodziņā eksotiskos spāņu ēdienus, vakaros, balkonā sēdēdams, jūsmotu par lieliskajiem rietiem. Bet naktīs slepus pār­nestu uz savu istabu zeltu un dārgakmeņus dienesta če­modānā ar dubultdibenu …

— Zināt ko, mister Mūn, es patiešām apbrīnoju viņu. Būt ļoti bagātam cilvēkam tomēr izdevīgāk nekā būt ģene­rālim vai izcilas rūpniecības firmas prezidentam.

— Par laimi, viņš tāds nekļuva.

— Jūsu dēļ.

— Ne tikai, bet zināmu lomu es tiešām spēlēju. Daži mani neuzmanīgie izteicieni un mājieni ļāva majoram sa­prast, ka es varu visai drīz atklāt viņa noslēpumu. Tādēļ majors pasteidzās. Vadīdams šķembu meklējumus Melnajā alā, viņš bija uzgājis pazemes eju, kas zem jūras savienoja sauszemi ar salu. Norādījumus par tādu iespēju viņš bija smēlies grāmatā «Dienvidspānijas salas», kas atradās mar­ķīza Kastelmares bibliotēkā. Senlaicīgu piļu īpašnieki ielenkuma gadījumā gandrīz vienmēr nodrošinājās ar vai­rākiem paralēliem pazemes tuneļiem. Vienu tādu zemes­trīces pussagrautu eju bija uzgājuši Šrīveri. Otru izman­toja majors. Tāpat kā Šrīveri, viņš nokļuva Nēģeru alā, bet, tāpat kā viņi, bagātību vietā atrada nāvi… Padomā­jiet ģenerāli, kāds briesmīgs paradokss — majors Mel- bričs, kuru viņa tērps aizsargāja no vismodernākā, vis­varenākā ieroča, kas nonāvējis Šrīverus, krita no vis­senākā — primitīva zobena!

Ģenerālis, acīm redzot, gribēja kaut ko sacīt, bet nepa­guva. Durvis bez klauvējiena atsprāga, padre Antonio, neredzēdams ģenerāli, metās pie Mūna:

— Vai jūs esat licis apcietināt viņu? Es biju komisa­riātā, bet šie stulbeņi nekā nesaka… Pulkvedi aizveduši uz Malāgu . .. Sakiet — kas noticis ar manu nēģeri? — garīdznieks satvēra Mūnu aiz svārku atlokiem. — Viņš ir vienīgais cilvēks, kuram esmu pieķēries.

— Zinu — vienīgais, kas nevar jūs nodot. Bet es savu­kārt esmu ļoti pieķēries saviem svārkiem, tāpēc būšu jums pateicīgs, ja liksiet tiem mieru.

— Piedodiet, — garīdznieks, joprojām neievērodams ģenerāli, smagi iegāzās krēslā.

— Vai saņēmāt manu zīmīti? — Mūns vaicāja, nogludi­nādams atlokus.

— Saņēmu… Bet es jums jau sacīju, ka nēģeris pazu­dis… Sūtīju viņu ar kādu uzdevumu, bet viņš vairs neat­griezās …

— Ar kādu uzdevumu?

Padre Antonio neatbildēja, viņš aizgriezās un tikai ta­gad pamanīja ģenerāli.

— Ģenerāli, glābiet manu nēģeri!

— Pats par sevi saprotams, — ģenerālis pasmīnēja. — Esmu taču jūsu parādnieks par skaistajām rozēm. Tā­pēc apsolu, ka tad, kad viņu pakārs, jums būs iespēja noskatīties…

— Tad tas bijāt jūs? — Mūns ar interesi paskatījās ģe­nerālī.

— Jūs mani pienācīgi nenovērtējāt, mister Mūn. Manā arsenālā bez citiem ieročiem ir arī loģika. Nēģeris jums sekoja, Nēģeru alā viņš sajauca jūs ar majoru Melbriču. Jūs abi bijāt pretradiācijas tērpos, kuros visi cilvēki izska­tās vienādi.

— Viņš nevienu nav nogalinājis, zvēru pie dieva! — garīdznieks pacēla roku.

Pie durvīm pieklauvēja. Pavisam klusi — trīs reizes.

— Iekšā! — Mūns sauca.

Bet ciemiņš — tas bija Mūna vecais paziņa — tikai iebāza galvu spraugā un norūca:

— Ģenerāli, pienākusi paka!

Ģenerālis aši izgāja.

— Tātad jūs apgalvojat, ka viņš nevienu nav nogali­nājis? — Mūns pagriezās pret garīdznieku.

— Piektais bauslis skan: «Tev nebūs nokaut!» Cilvēka dzīvība manās acīs ir svēta.

— Bet viņš taču jūsu vainas dēļ bija pagāns un nezi­nāja šo bausli.

— Manam kalpam ir tikai viens bauslis — mana pavēle. Jūs pats zināt — sekošana bija vienīgi psiholoģiska ietek­mēšana.

— Vai tad es saku, ka jūs tieši pavēlējāt? Jūs esat uz­manīgs cilvēks, pieradis lietot ieroci, kas neatstāj pēdas. Bet apdomājiet, kā justos jūsu nēģeris, kuram, paldies die­vam, nav ne mazākās jēgas ne par atombumbām, ne radiā­ciju, ieraugot nepazīstamu zvēru briesmīgā brezenta ādā.

Visbiežāk nonāvē aiz bailēm … Ļaudīm ir bail, viņi meklē glābiņu nāvi nesošos ieročos, bailes pieaug vēl vairāk — un viņi nospiež gaili. Vai attiecīgu pogu.

— Lūdzu ciemos! — ģenerāļa ierašanās pārtrauca viņu sarunu.

— Gribat pacienāt mūs ar kokteili «Manhetenas pro­jekts»? — Mūns dzēlīgi apvaicājās.

— Tikai ar mazu pārsteigumu. Jūs, padre Antonio, tas sevišķi iepriecinās.

Ģenerālis ar pārspīlētu laipnību paņēma garīdznieku zem rokas, bet Mūns viņiem sekoja.

— Lūdzu apsēsties! — Ģenerālis teicami tēloja vies­mīlīgu namatēvu. Piegājis pie bāra, viņš sajauca kok­teili un ielēja skaistās glāzēs. — Man jāatvainojas, «Man­hetenas projekts» bija pulkveža Laitnesa-Sībotoma spe­cialitāte, mums vajadzēs godināt viņa piemiņu ar vien­kāršu «Manhetenu» … Saskandināsim, kungi! … Bet tagad parādīšu jums nelielu triku! — ģenerālis pārvilka pirkstu pār glāzes stiklu. Kristālam šķindot, savienojamās durvis atvērās. Tajās stāvēja nēģeris, ar galvu gandrīz sasnieg­dams durvju augšu. Salīdzinot ar viņu, abi slepenie, kas to apsargāja, izskat?jās kā rūķīši.

— Tad tā ir jūsu paka? Tā jau domāju, — Mūns pa­smīnēja.

— Kā redzat! — ģenerālis pašapmierināti smaidīja. — Ceru, ka pratīsiet novērtēt no jums patapināto efektu ar savienojamām durvīm? Bet tagad nākamais efekts, šo­reiz mans personīgais izgudrojums! — Ģenerālis otrreiz pieskārās ar pirkstu pie glāzes. Uz blakus istabas sliekšņa parādījās Mūna vecais paziņa. Rokās tas nesa brezenta pārvalku, no kura pilēja ūdens. Piegājis pie galda, viņš ar smīnu nolika to starp glāzēm.

— Lūk, ar šādu uzdevumu jūs bijāt sūtījis savu nēģeri, dārgo padre, — ģenerālis izvilka no pārvalka mitru zo­bena maksti ar zobenu. — Mani puiši tikko nenokavēja. Nēģeris bija jau paguvis iemest to jūrā. Nācās sūtīt ūdens­līdēju … Nu, vai esat apmierināts? — viņš ņirgādamies vaicāja garīdzniekam.

— Es pavēlēju to darīt, kad uzzināju par majoru Mel- briču! — padre Antonio kliedza. — Sapratu, ka aizdomas pirmām kārtām kritīs uz viņu … Bet viņš vispār nav bijis Nēģeru alā …

— Ar tādām pašām sekmēm es varu apgalvot, ka šodien brokastoju kopā ar prezidentu, — un ģenerālis, likdams noprast, ka saruna izbeigta, pavēlēja: — Aizvediet viņu! — Tad pagriezās pret Mūnu: — Jūs esat atradis šifru, bet es — majora Melbriča slepkavu, iznāk, ka esam mainīju­šies lomām.

— Acumirkli! — Mūns ar žestu apturēja slepenos aģen­tus, kas mēģināja izkustināt nēģeri no vietas. Viņš stāvēja kā sastindzis, vairāk nekā jebkad līdzīgs skulptūrai, vie­nīgi muskuļi zem melnās, spīdīgās ādas liecināja par dzī­vību. Mūns ar nokavēšanos pamanīja, ka uz slepeno aģentu sejām palikušas nesenā cīniņa pēdas.

— Bīstos, ģenerāli, ka manas lomas interpretācijā jūs esat pieļāvis nelielu kļūdu, — Mūns turpināja. — Rezul­tāts bija gan ļoti efektīvs, bet pilnīgi neticams. Ja jūsu novērošanas spējas nebūtu notrulinājusi pastāvīgā krievu spiegu meklēšana, jūs būtu pamanījis: pirmkārt — majora Melbriča galva nocirsta ar taisnu asmeni, bet šis zobens ir līks, — viņš izvilka no maksts slapjo tēraudu. — Otrkārt, pārcirst ar vienu cirtienu biezo, svina caurausto brezenta tērpu, kāds bija majoram, nevar pat ar šo ziloņu medībām domāto ieroci. To var izdarīt tikai ar milzīgu, ļoti smagu zobenu, kādu lietoja viduslaikos. Kalpi sēdināja bruņi­nieku uz zirga, kalpi pasniedza viņam pustonnu metāla, viņš sažņaudza to abām dzelzs cimdos iekaltajām rokām un cirta galvas. Tā bija toreizējā stratēģiskā aviācija, bumb­vedēji ar zirgu vilcējspēku. Bet, tiklīdz bruņinieks sadūrās ar otru, zobens tūlīt izkrita no rokām, un viņš, novēlies no zirga, pārvērtās nejēdzīgā lūžņu kaudzē. Ar stratēģisko aviāciju arī reizēm tā notiek, piemēram, Panotarosā. Star­pība tikai tā, ka zemē guļošais bruņinieks nevienam vairs nav bīstams, ko nevar teikt par jūsu bumbām, ģenerāli… Starp citu, ir ļoti vienkāršs līdzeklis pārbaudīt, vai nēģeris bijis Nēģeru alā. Ja jau viņš nenomira tāpat kā Šrīveri, tad nav bijis …

Ģenerālis klusēja. Toties padre Antonio, izpletis abas rokas, pieskrēja klāt Mūnam:

— Ģenerālim bija vajadzīgs slepkava… Ja nebūtu jūs … Tas ir vienkārši brīnums! … Jūsu labā esmu gatavs izdarīt itin visu!

— Visu? Tādā gadījumā netraucējiet mani pastāstīt ģe­nerālim līdz galam, kāpēc viņa viesizrāde izpelnījusies ska­tītāju svilpienus. Šrīveri bija tikai atraduši vietu, kur pa­slēpta manta, bet ne pašus dārgumus. Šie dārgumi sastā­vēja nevis no zelta kroņiem, briljantu diadēmām un ru­bīniem vistas olas lielumā, kā to domāja majors Melbričs, bet no seniem ieročiem. Tajos laikos slavena meistara iz­gatavots Toledo tērauda zobens bija pasakaina bagātība. Lai tiktu pie tāda, dižciltīgie kungi pārdeva savas meitas harēmos, bet savus dēlus — verdzībā. Jūsu nēģeris, padre Antonio, vēl varētu kādu no zobeniem pacelt, bet, lai ar vienu vēzienu nocirstu galvu, jābūt desmitkārt lielākam spēkam. Tādu cilvēkam dod tikai ārprāts… Jūsu nēģeris nekādā ziņā nebija psihiski nepilnvērtīgs. Pat ja tāda būtu bijusi jūsu griba, viņš nekad nebūtu mani nogalinājis, jo neesmu viņam darījis nekā ļauna. Tam viņš vēl nav pietie­kami civilizēts!

— Pievāriet savu nolādēto nēģeri un iztaisiet no viņa visu, ko gribat, — katoli vai lejkannu rozēm! — ģenerālis mēģināja aiz joka noslēpt sakāves rūgtumu.

— Pagaidiet! Viņš man vēl vajadzīgs, — Mūns apstādi­nāja ģenerāli. — Esiet tik laipns, padre Antonio, pajautā­jiet savam kalpam, cik sen tas amulets karājas viņam uz krūtīm!

Garīdznieks pateica kaut ko bantu izloksnē, saņēma at­bildi un sacīja Mūnam:

— Viņš saka, esot atradis amuletu pēc tam, kad ļaunie gari mēģinājuši sadedzināt debesis.

— Kur?

— Centrālajā laukumā pie viesnīcas.

— Kāpēc viņš nolēmis, ka tas ir amulets?

— Viņš saka, tur esot buramie vārdi pret ļauniem ga­riem.

— Pasakiet viņam, ka es lūdzu uzdāvināt man šo amu­letu.

Garīdznieks pārtulkoja Mūna lūgumu. Nēģera seja atdzī­vojās, lūpas plati atvērās žilbinošā smaidā. Piegājis pie Mūna, viņš noliecās, uzlika tā roku sev uz galvas, tad atkal iztaisnojās visā savā milzīgajā augumā un ar majes­tātisku žestu uzkāra detektīvam amuletu.

— Kas tas par idiotismu? — ģenerālis nicinoši saviebās.

— Nupat mani iecēla atomšifra bruņinieka kārtā, — Mūns pasmīnēja. — Tāpēc idiotisms nav visai precīzs apzī­mējums. Tas, ko nēģeris savā naivitātē uzskatīja par aizsargvārdiem pret ļauniem gariem, īstenībā ir sazvēres­tība pret labajiem. — Mūns izvilka no futrāļa skaitļiem pārklātu lapiņu un sniedza to ģenerālim. — Tagad, cerams, beidzot esat sapratis, kāda velna pēc man bija vajadzīgs nēģeris?