Viesnīcas "Holivuda" rēgi

slimības vēsture nr. 13

Padre Antonio ar savu kalpu aizgāja. Aizgāja slepenie aģenti, kā pēdējais — Mūna vecais paziņa, kas atvadām sazvērnieciski pamirkšķināja. Ģenerālis no jauna sagata­voja kokteiļus un pacēla savu glāzi.

— Uz jūsu veselību, mister Mūn! Tagad, kad atdevat šo papīra drisku, kas man maksājusi sirmus matus, man jums jāsagādā vilšanās. Jūs pieteicāt man šahu, bet līdz ma - tam, paldies dievam, neesat ticis. Ja neizdotos atrast šifru, tad gan es izlidotu no ģenerāļa krēsla. Jūs nepazīs­tat manu priekšniecību — viņiem šīs sevišķi slepenās lapi­ņas pazaudēšana šķiet briesmīgāka par atomkatastrofu.

— Es gan neesmu jums pieteicis matu, bet to manā vietā jau darījuši citi, — Mūns aizsmēķēja. — Tāpēc labāk aiz­taupiet savu optimismu, ģenerāli, līdz tam momentam, kad šai istabā ienāks jūsu pēctecis.

— Mans pēctecis? — ģenerālis skaļi smējās. — Nelai­ķis pulkvedis Laitness-Sībotoms, kas bija spiests slēpties zem majora Melbriča pieticīgās izkārtnes, nosauca jūs par filozofu un jokdari, mister Mūn. Pirmo īpašību jūs šodien visā pilnībā nodemonstrējāt, bet tagad, kā redzams, pār­ejat uz otro. Vai nebūtu labāk beidzot pastāstīt, kas noga­linājis pulkvedi? Vai arī šis mīklainais stāsts par vidus­laiku zobenu un ārprātīgo bija tikai joks?

— Vai tad jūs, ģenerāli, pats nezināt, kas ir slepkava?

— Nav ne jausmas, es taču neesmu visu redzošais dievs!

— Nu tad pastāstīšu jums otru stāstu — drīzāk šaus­mīgu nekā noslēpumainu. — Mūns lēnām izsūca kokteili un aizsmēķēja jaunu cigāru. — Šoreiz nāksies atšķaidīt faktus ar māksliniecisku izdomu… Uz bojā gājušā bumb­vedēja B-52 bija lidotājs, kas jau sen cieta no psihiskas kaites, īpaši halucinācijām. Pēdējā lidojuma laikā viņa slimība pieņēma bīstamu formu. Parasta lidmašīna tādā ārkārtējā gadījumā būtu nosēdusies tuvākajā aerodromā, lai nodotu vājprātīgo psihiatru rokās. Bet šī bija nepa­rasta — divdesmit četras stundas pēc kārtas tai vajadzēja atrasties gaisā, lai jebkuru brīdi būtu iespējams dot kodol- triecienu. Tikai gaisa katastrofa varēja piespiest to nosēs­ties pirms atgriešanās bāzē. Šim prātā jukušajam lidotājam bija līgava vai draudzene, vārdā Linda, kas atradās diplo­mātiskajā dienestā vai kā tūriste apceļoja Padomju Savie­nību. Pavisam nesen viņš bija saņēmis no līgavas Odesā izsūtītu radiogrammu. Dažas minūtes pirms Panotarosas komandieris noņēma atomšifru — no stratēģiskās aviācijas centra bija pienācis paziņojums, ka sācies karš. Un, kad izrādījās, ka lidmašīnai jānomet bumbas uz svarīgo jūras ostu Odesu, pilots galīgi zaudēja prātu. Viņš parāva aug­stuma stūri, un degvielas lidmašīna, kurai vajadzēja caur elastīgu šļūteni pārsūknēt 30 000 litru aviācijas benzīna lidojumam līdz Odesai un atpakaļ, ietriecās bumbvedējam sānos. Benzīns aizdegās. Tā radās briesmīgā uguns siena. Kad lidotājs, izpletnī karājoties, krita lejup, viņam šķita, ka krīt sabumbotajā, atomuguns liesmu pārņemtajā Odesā. Vienīgā pazīme, pēc kuras viņš naktī varētu pazīt Pano- tarosu, bija viesnīcas «Holivuda» lieliskais neona uzraksts. Bet degošā spārna gabals bija pārrāvis elektrisko kabeli, un Panotarosa iegrima tumsā. Lidotājs sasniedza zemi ne­tālu no zemnieka Brito mājas un, ieraudzījis Gvendolīnas Šrīveras pamesto kadiljaku, protams, nolēma, ka tā īpaš­nieki gājuši bojā tāpat kā visi pilsētas iedzīvotāji. Viņa vienīgā doma bija paglābties no radiācijas. Viņš kādreiz bija lasījis par Odesu, par tās katakombām, kas stiepjas daudzus kilometrus… Jūs, ģenerāli, kurš dienesta inte­resēs pētījāt visas pretošanās kustības un visus to apspie­šanas līdzekļus, zināt, ka četrus kara gadus Odesas kata- kombās dzīvojuši cilvēki. Fašisti aizmūrējuši izejas, dedzi­nājuši benzīnu, kodīgi dūmi ielauzušies tumšajā pazemē, cilvēkiem nebijis ko elpot, bet' viņi tomēr nepadevu- šies …

— Vai nevar, mister Mūn, bez patētiskām_ atkāpēm?

— Es jau tuvojos prozaiskajām beigām… Ārprātīgais lidotājs iesēdās kadiljakā, viņš uz labu laimi braukāja pa Panotarosu, pa kalniem, pa akmeņu elli. Viņš meklēja ieeju katakombās, kur varētu noslēpties no radiācijas, bei­dzot, pēc tam kad mašīna iedrāzās klintī un tikko neno- vēlās bezdibenī, viņš nejauši atrada to, ko bija meklējis.

Ala, kurā viņš nokļuva, savienojās ar citām, dažas dienas viņš klīda pa tām, kamēr nokļuva Nēģeru alā. Tur viņš satika Melbriču. Lidotājs domāja, ka otrais ir krievs. Jūs pats sacījāt, ka antiradiācijas tērpā — ar nespodru lodziņu sejas vietā visi cilvēki izskatās vienādi briesmīgi. Zinā­dams, ka viņa bumbu sprādziena rezultātā Odesā gājuši bojā simtiem tūkstošu iedzīvotāju, zinādams, ka nav ko cerēt uz žēlastību, ārprātīgais, aizsargājot paša dzīvību, nogalināja majoru ar atrasto viduslaiku zobenu… Atliek tikai nosaukt šā lidotāja vārdu. Varbūt jūs to darīsiet, ģe­nerāli?

— Kas? — Likās, no desmit tūkstošiem cilvēcisko vārdu šis vienīgais saglabājies ģenerāļa atmiņā.

— Tad es pateikšu! Bumbvedēja B-52 Nr. 1337 otrais pilots bija vecākais leitnants Džons Šrīvers. Krītot viņš bija ievainojis roku. Uz mašīnas sēdekļa un stūres bija viņa asinis, ar māsu Džonam bijusi vienāda grupa … Ko jūs klusējat, ģenerāli? Prātojat, kā noslēpt, ka jau trešais Šrīveru ģimenes loceklis gājis bojā jūsu pārstāvētās stra­tēģijas vārdā?

— Ja tiešām prātoju, tad par bēdām, ko izjūt viņa tēvs … Jums jāzina, ka Džošua Šrīvers ir viens no maniem tuvākajiem draugiem. Par savu bijušo posteni «American Electronics» un pat par ģenerāļa uzplečiem man jāpateicas viņam! — ģenerāļa balsī bija daudz cilvēciska, varēja pat likties, ka pensneja zibošos stiklus iekšpusē apklājusi valga migla.

— Tātad no jūsu puses tas bija draudzīgs pakalpo­jums — slēpt no viņa patiesību, sakraujot šim nolūkam veselu kalnu viltus, netīrumu un nelietību? Jūs izmanto­jāt daktera Enkarno noslēpumu viltus diagnozei un nāves aktam, Evelīnas Rodžeras sakarus ar nēģeri, par kuriem jums bija zināms, — lai ar viņas palīdzību mānītu mani, Rozitas laulības un Ramirosa bailes — lai piespiestu tos piedalīties maskarādē, kur jūsu iebiedētajai Gvendolīnai tika piešķirta galvenā loma! Vai jūs bijāt padomājis par to, ka viņa ir jūsu drauga meita?

— Ir gadījumi, kad valsts intereses svarīgākas par drauga jūtām.

— To jūs esat spīdoši pierādījis. Valstij būtu jāuzceļ jums, vēl dzīvam esot, piemineklis ar uzrakstu «Izcilajam iluzionistam». Jums nevar liegt izdomas bagātību, sevišķi

pēc tam, kad parādījos es. Jau telegramma par kremāciju ar viltoto jūsu drauga Šrīvera parakstu bija īsts šedevrs. Biju aprēķinājis, ka, izmantojot telefonu un telegrāfu, būtu vajadzīga vesela diena, lai noorganizētu šo triku. Bet tele­gramma pienāca divas stundas pēc tam, kad jūs uzzinājāt par manu ierašanos. Lūk, ko jūs izmantojāt! — Mūns no­rādīja uz priekšā stāvošo telefonu. — Sevišķi slepeno tiešo vadu dienesta vajadzībām! Un cik veikli jūs gādājāt ap­stiprinājumu dažādām manām hipotēzēm, sākot ar dabisko botulīnu kā pierādījumu nelaimes gadījumam un beidzot ar dūrienu bundžā, kas apsūdzēja slepkavībā pilnīgi nevai­nīgo dakteri Enkarno-Valisteru un Braunu alias Gonzalesu, kas šai noziegumā arī nav vainīgs … Kā labā jūs īsti no­pūlējāties — valsts vai sava drauga Šrīvera labā?

— Tas bija gan valsts, gan viņa interesēs.

— Nē, jūs to darījāt, domādami par savu karjeru! Jūs lieliski apzinājāties, ka Šrīveru šausmīgajai nāvei nevel­tītu tikai divas trīs petitā saliktas rindiņas, kādas atzīmētu nezināmu ļautiņu bojā eju. Šoreiz pasaules prese un, pirmkārt, pati Amerika bazūnētu: «Mirdzošais ģindenis atnes nāvi miljonāra Šrīvera ģimenei!», «Universālveikalu karaļa apburošā sieva mirst no staru slimības!», «Bagāt­nieka Šrīvera jaunākais mantinieks —- trešā pasaules kara pirmais upuris!», «Radioaktīva drāma Panotarosā!», «Šrī­veru traģēdijas pēdējais cēliens Arizonas tuksneša slepe­najā slimnīcā!». Lūk, no kā jūs baidījāties, ģenerāli! Ne­varu izdomāt sliktāku reklāmu ne idejai, kurai jūs kalpo­jat, ne jums pašam.

— Piekrītu, mister Mūn, — ģenerāļa sejā cauri nāves bālumam atkal sāka parādīties sārtums. Viņš pamazām bija liecies zem triecieniem, bet, kad tie viņu jau gandrīz pa­visam bija iedzinuši zemē, iedarbojās tvirta atspere, atgrie­žot viņu atpakaļ agrākajā vertikālajā stāvoklī. — Un tomēr jūs neesat gluži taisnīgs pret mani. Jūs redzat manī tikai mehānismu noslēpumu sargāšanai. Bet es esmu tāds pats cilvēks kā visi. Tas, ko nupat teicu par savu draugu Šrī­veru, ir absolūta patiesība. «American Electronics» īstais īpašnieks ir viņš! Un jūsu zināšanai — šīs korporācijas uzņēmumi ražo ne tikai precīzu elektronisko iekārtu bumb­vedējiem B-52, bet arī dažas urāna bumbu detaļas! Re­klāma, ko jūs nupat tik glezni aprakstījāt, kaitētu viņam daudz vairāk nekā man. Uzņēmējs Džošua Šrīvers labi apzinās, ka tādā pasākumā nevar izbēgt no liktenīgām ne­jaušībām. Esmu saudzējis mana personīgā drauga, mīlošā vīra un tēva jūtas, kuram nāktos nedēļu vai divas mirt iztēlē kopā ar saviem nāvei nolemtajiem tuviniekiem, ap­zinoties, ka pats daļēji vainīgs… — ģenerālis noņēma pensneju un noslaucīja acis kabatlakatiņā.

— Nemaz nezināju, ka jūs esat tik sentimentāls ārpus dienesta laika, — Mūns pašūpoja galvu. — Zināmā mērā es piekrītu jums. Tas, kas noticis ar Šrīveriem, ir drīzāk simboliska nekā vienkārši traģiska nejaušību sakritība. Un tomēr nedomāju, ka misters Šrīvers ļoti priecāsies, kad pastāstīšu, ar kādiem nelietīgiem līdzekļiem jūs apliecinā­jāt savu humanitāti.

— Redzēsim! — ģenerālis Debldejs uzlika pensneju un pasmaidīja. — Es pazīstu savu draugu labāk nekā jūs. Džo­šua Šrīvers ir sīksts, bet uzticams cilvēks. Ja man arī nāk­tos aiziet no šī posteņa, esmu pārliecināts, ka mani jau atkal sagaidīs firmas prezidenta sēdeklis …

— Man no sirds žēl, bet varat uzskatīt, ka no šā posteņa jūs jau esat aizgājis …

— Es? — ģenerālis smējās. — Ja jūs domājat, ka viena atombumba, par kuru, pateicoties jums, uzzināja pa­saule …

— Neaizmirstiet, to tagad ir jau veselas divas.

— Kaut vai ducis! Viņu dēļ man būs vienīgi nelielas nepatikšanas. Tas nav ne šifrs, ne slepenas ierīces …

— Neesiet tik pašpārliecināts, — Mūns mierīgi teica.

— Lai izsistu jūs no segliem, nemaz nav vajadzīga vesela bumba, pietiek ar dažām šķembām. Ar tām pašām, ko mar­ķīzs Kastelmare no sava pusbrāļa zemes pārnesis uz pils pagalmu. Ar tām pašām, ko majors Melbričs izmantoja, lai muļķotu jūs. Marķīzs izrādījās gudrāks par mani, viņš sa­prata, ka majors Melbričs neies apšaubīt šā briesmīgā atraduma ticamību …

— Velti jūs mani tā biedējat ar šo ubagu… Kompen­sāciju par psihisko traumu šis ārprātīgais jau saņēmis, sa­maksāsim vēl, mēs neesam sīkumaini.

— Tātad jūs uzskatāt, ka marķīzs ir nožēlojams artavu vācējs, kas riskējis ar savu dzīvību dažu pesetu dēļ?

— Tur nav ko uzskatīt, — ģenerālis paraustīja plecus.

— Tas ir fakts!

— Tad ziniet, šis, kā jums likās, ārprātīgais dons Kihots, kas, pēc jūsu domām, labākajā gadījumā spējīgs vie­nīgi uzsaukt ķecerīgu tostu, tīšām pārnesis šķembas. Lai sakustinātu Spāniju, viņš uzņēmās nāves briesmas. Mar­ķīzs ir nabags, bet viņš ir ļoti senas dzimtas pārstāvis, un šai zemē tas vēl kaut ko nozīmē. Personīgi nopelni vai ģerbonis te vēl nav līdz galam aizstāti ar čeku grāmatiņu kā pie mums. Jums, ģenerāli, arī nebūtu nācis par ļaunu paklausīties radio — un ne tikai savu slepeno un ļoti sle­peno aģentu ziņojumus. Šodien Spānijas ielās izgājuši tūk­stošiem cilvēku, tai skaitā garīdznieki un pazīstami māk­slinieki, bet Madridē pat viena hercogiene — marķīza māsīca Medīna-i-Sidonia. Nelaime, kas piemeklēja mar­ķīzu, bija tas pēdējais piliens, kas lika kausam pāri plūst.

Ģenerālis klusēja. Pēc ilgas pauzes viņš apjucis nomur­mināja:

— Nesaprotu… Tas, ka jūs izrādījāties viltīgāks par mani, nav tik briesmīgi… Bet šis puslīķis?

— Kā redzat, ģenerāli, viņš izrādījās dzīvāks par jums … Kāpēc jūs sēžat? Izmantojiet tiešo vadu, ko izman­tojāt kremācijas telegrammai, un pārbaudiet, vai neesmu jums samelojis.

Ģenerālis noslaucīja sviedrus sniegbaltā kabatlakatā ar zelta monogrammu un negribīgi piegāja pie telefona.

— Ja saruna ir slepena, varu iziet ārā, — Mūns smīnē­dams teica.

Ģenerālis Debldejs nereaģēja. Viņš nocēla klausuli, no­sauca savu uzvārdu un pakāpi, palūdza savienot un ilgi klausījās, gandrīz nepārtraukdams sarunas biedru. Beidzot nosvieda klausuli un pagriezās pret Mūnu:

— Nu, mister Mūn, šaha partija beigusies. Tagad tie­šām varu atzīt, ka jūs esat uzvarējis. Varu dalīties ar jums pašā jaunākajā informācijā: pirms trim stundām nomiris Rols Šrīvers, pirms divām stundām un četrdesmit trim mi­nūtēm — Una Šrīvera, pirms trīsdesmit minūtēm Franko valdība pieņēmusi lēmumu aizliegt atomu patruļlidmašī- nām pārlidot Spānijas teritoriju. Bet pēc … — ģenerālis paskatījās pulkstenī, — divām minūtēm no Vašingtonas izlidos lidmašīna, kurā atradīsies mans bijušais priekšgā­jējs un nākamais pēctecis! Kā redzat, pie mums pastāv tas pats princips kā taupīgam automašīnas īpašniekam — detaļas, kas kļuvušas nederīgas, nomaina ar izremontētām vecajām, — un ģenerālis pasmaidīja.

— Tagad tiešām redzu, ka jūs protat zaudēt, — Mūns pirmo reizi sajuta tādu kā simpātiju pret savu pretinieku. — Jūsu optimisma krājums laikam būtu pietiekams ne tikai trešajam, bet pat ceturtajam pasaules karam!

— Mīļo mister Mūn! — ģenerālis atvēra bāru un ielēja viskiju pustukšajā glāzē ar kokteiļa atliekām. — Jums arī? — viņš piedāvāja.

— Nē, paldies! Nemīlu jaukt.

— Bet es mīlu. Aizvakar privāta persona, vakar ģene­rālis, šodien atkal privāta … Vados no tā paša principa — kad viens uzvalks kļuvis nelietojams, atkal uzvelk veco … Tieši tas ir mana optimisma noslēpums! Starp citu, starpība nav liela — «American Electronics» piegādā pretizlūkoša­nai elektroniskās smadzenes, bet pretizlūkošana manā per­sonā — prezidentus šai korporācijai.

— Tādā gadījumā bīstos, ka jūsu optimisms tūlīt izkū­pēs … Varu saderēt, ka jūsu draugs Šrīvers šoreiz pie­dāvās jūsu veco uzvalku kādam citam … Un pie tā daļēji vainīgs būšu es, — Mūns nopūtās.

— Saderam! — ģenerālis pastiepa roku. — Es ieradīšos Ņujorkā pirms jums un pratīšu tik delikāti sagatavot Šrī­veru smagajam triecienam, ka viņš piedos man visus grē­kus … Lūk, par to arī dzersim, mīļo mister Mūn! — viņš pacēla glāzi.

— Jūs esat nokavējies, vismīļo mister Debldej! Piedo­diet man šo uzrunu, bet saukt jūs par ģenerāli diemžēl vairs nevar, par prezidentu — vēl jo mazāk … Džošua Šrīvers jau zina visu — gan par sievu, gan par jaunāko, gan par vecāko dēlu!

— No kurienes? — ģenerālis pielēca kājās, pustukšā glāze saplīsa, un lauskas šķindēdamas aizripoja pa pulēto galdu. Viņš mīksti nolaidās zilajā klubkrēslā. — Jums nebija nekādas iespējas to paziņot! Jūs pats uzzinājāt visu tikai pirms dažām stundām Nēģeru alā, bet kopš tā laika jums sekots ik uz soļa.

— Zināt tad, kad viss jau skaidrs, nav nekāds nopelns. Atslēgu visām Panotarosas mīklām atradu Rola Šrīvera dienasgrāmatā, kurai jūs, slepus pārmeklēdami majiu is­tabu, nepiegriezāt nekādu vērību. Arī Džona Šrīveri vēs­tulē māsai, kas jūs tāpat nebūtu interesējusi. Lai darītu savus atklājumus zināmus pasaulei, izmantoju raidstaciju «Pireneja»! Svena Krāgera Stokholmas redakcijā, paklau­sot manam norādījumam, kāds pastāvīgi klausījās šo vilni. Bijušo kuģa radistu Kamilo, kas 19. martā bija aizbraucis uz Kosta Ažūru pēc raidītāja, jūs noķērāt tieši pēc pēdē­jās pārraides, kuras autors biju es. Bet tās ārkārtīgi sarež­ģīto šifru jūsu labākie speciālisti nebija spējīgi atminēt tikai tāpēc, ka tas ir pārāk vienkāršs. Burtu aizvietoja skaitlis, kas apzīmēja tā vietu alfabētā. Paskatieties uz svēto, ko dons Benitess pasniedza jums, padevīgi palocī­damies ik reizi, kad jūs, kā jau bagāts amerikānis, pasvie­dāt viņam dažus grašus! Vai zināt, kas tas par svēto? Spāņu tautas nacionālais varonis Huliāns Grimau, ko fran- kisti nošāvuši 1963. gadā! … Nu, kā tad ir, mister Debldej, jūs droši vien esat trakā sajūsmā — ciest sakāvi no tik gudriem pretiniekiem taču ir augsts gods!

— Jā, pārsteigumu jums krājumā daudz vairāk nekā man, — ģenerālis atkal noņēma pensneju un notīrīja ar kabatlakatiņu. — Ar acīm kaut kas nav kārtībā … Godīgi sakot, man vēl vienmēr negribas ticēt.

Mūns paskatījās pulkstenī.

— Ieslēdziet radio! No Ņujorkas tieši tagad pārraida pēdējās ziņas.

— Gribat līdz galam izbaudīt savu triumfu? — ģenerālis pasmīnēja. — Lai jau notiek! Skatieties vien, kā mirst mūslaiku gladiatori. Viņi kliedz nevis «Ave caesar!», bet «Ave Panotarosa!», — un viņš, pirkstiem mazliet drebot, pagrieza slēdzi.

Diktore patlaban stāstīja par pēdējo lielo starptautisko modes demonstrāciju. Tad viņu nomainīja samtains vīrieša baritons:

— Nupat iznākuši speciālizlaidumi, veltīti Amerikas iz­cilā pilsoņa multimiljonāra Džošua Šrīvera ģimenes tra­ģēdijai. Dažu stundu laikā misters Šrīvers saņēmis tūksto­šiem līdzjūtības telegrammu, tai skaitā no prezidenta, sa­karā ar sievas un jaunākā dēla nāvi no staru slimības un vecākā dēla smago psihisko saslimšanu. Džošua Šrīvers vīrišķīgi pacieš smago zaudējumu …

— Redziet nu, kuram ir taisnība! — ģenerālis dziļi no­pūtās, grasīdamies jau izslēgt uztvērēju.

— Uzgaidiet! Dieva dēļ, uzgaidiet! — Mūns satvēra viņu aiz rokas. Un tad atskanēja nevis samtainais baritons ar nevainojamo dikciju, bet satraukta, cilvēciska balss.

— Tikko mums pa telefonu paziņoja jaunu, traģisku vēsti: pirms desmit minūtēm Džošua Šrīvers saņēma ur­nas, kurās atradās viņa it kā Redesertas speciālajā slimnīcā mirušo piederīgo pīšļi. Urnas bija atvedusi lidmašīna, kas šorīt startējusi no Malāgas. Džošua Šrīvers lika ienest tās savā kabinetā un aizsūtīja prom sulaiņus. Pēc dažām mi­nūtēm apkopēja, kas sagatavoja viņa meitas apartamentus sakarā ar tās gaidāmo ierašanos, sadzirdēja dobju šā­vienu. Kad sulaiņi ieskrēja istabā, Džošua Šrīvers jau gulēja beigts līdzās urnām. Viņa vienīgā mantiniece tagad ir mis Gvendolīna Šrīvera, kam šovakar jāatlido no Spā­nijas.

Ģenerālis Debldejs aizsedza ar rokām seju un kā mēnes­sērdzīgs lēnām nokrita krēslā.

Pie durvīm klauvēja. Ģenerālis nekā nedzirdēja, Mūns, domās nogrimis, arī neatsaucās.

— Atļausiet, ģenerāli, — Deilijs uzmanīgi ienāca is­tabā.

— Kas tur ir? — Ģenerālis pielēca. — Ak, tas esat jūs, krievu spiega kungs! Būtu zinājis, ar ko tas beigsies, būtu labāk iecēlis jūs par savu adjutantu Melbriča vietā. Var­būt tad nevis viņš, bet jūs tagad būtu līķis! — ģenerālis iesmējās. — Vai vēlaties kokteili?

— Labprāt! Bet vispirms dienests, pēc tam iedzer­šana … Šef, — viņš griezās pie M«*ia, — man ar nokavē­šanos izdevies izpildīt jūsu uzdevumu. Izlikdamies nenor­māls, mūslaikos tā ir visticamākā simulācija, es iekļuvu amerikāņu medicīnas daļā un, turpinādams simulēt, ielau­zos telpā, kur glabājas kartotēka. Lidotāju, par kuru jūs, cik noprotu, interesējāties, atveduši pirms divām stundām. Tas ir vecākais leitnants Džons Šrīvers.

— Tādā gadījumā iedzersim uz manām bērēm! — ģene­rālis Debldejs paķēra Mūna glāzi un pacēla. — Kas tur ir? Velns parāvis, iekšā! — viņš pirmais sadzirdēja klusos klauvējienus. — Ja esat atnesuši bēru vainagu, ņemiet vērā, ka nelaiķis nemīl rozes!

Istabā ienāca kaprālis Milss. Vērīgāk ielūkojoties, gan cits cilvēks. Šim te bija seržanta uzšuves un mazliet šavā- dāka āriene, bet bezkaislīgā sejas izteiksme gluži tāda pati kā kaprālim.

— Ģenerāli! — viņš nevīžīgi pielika roku pie cepures. — Man ir rīkojums pieņemt no jums slepeno dokumen­tāciju.

— Tūlīt, pulkvedi! — ģenerālis atvēra naktsskapīti.

— Jūs esat mani ar kādu sajaucis, es esmu seržants Smits! — tikpat vienaldzīgi atteica kaprāļa Milsa līdzi­nieks.

— Lūk, vienīgais sevišķi slepenais dokuments, kas man vēl palicis, — ģenerālis Debldejs uzsvieda galdā nelielu portatīvu magnetofonu. — Saņemiet un vācieties pie visiem velniem! — viņš nospieda pogu.

Sākumā Mūns sadzirdēja pasausu, tipiski profesorisku balsi:

«Vecākais leitnants Džons Šrīvers, slimības vēsture Nr. 13, diagnoze: progresīva paranoja; papildu diagnoze: staru slimība, 100 rentgenu, dzīvībai briesmas nedraud.»

Tālāk sekoja slimnieka raksturīgās halucinācijas.

Un tad Mūns pirmo reizi mūžā sajuta, kas ir īstas šaus­mas. Balss bija briesmīga, tā drebināja logus, triecās pret bungādiņām, kā pneimatiskais āmurs sita pa galvaskausu.

— Karš … Sācies karš … Krievi… Tie ir krievi… Mēs viņus visus esam nogalinājuši… Tagad viņi nogali­nās mūs … Radiācija … Radiācija … Mirusi pilsēta … Es viens esmu dzīvs … Arī es iešu bojā … Mēs visi iesim bojā … Glābiet… Glābiet… Glā… — Balss aizrijās, sekoja neartikulēts dzīvniecisks kauciens.

Bet ģenerālis Debldejs visu šo laiku stāvēja blakus mag­netofonam ar uzvarētāja smaidu. Viņš atgādināja izcilu iluzionistu, kas savā mūžā sazāģējis neskaitāmus cilvēkus, reizēm atkal salīmējis, biežāk — nē, bet tagad, kad neuz­manības dēļ pārzāģējis pušu pats sevi, nespēj atturēties no pēdējā efekta — mirstošā roka izvelk no kabatas ben- gāliskās ugunis un aizdedzina ar pēdējo krampjaino kus­tību.

— Izbeidziet! — Mūns metās pie magnetofona un ar lādu spēku ietrieca pogu ligzdā, ka pārtrūka lenta. Kreisā kasete joprojām griezās, lenta, serpentīnā izlocīdamās, turpināja slīdēt kopā ar dziestošo kliedzienu. Pēkšņi tā ar asu šņākoņu uzšāvās gaisā un kā laso aptinās Mūnam

ap kaklu. Viņš pūlējās atbrīvoties — nekā! Lenta bija no nesaraujama materiāla, tā šķita dzīva, gluži kā čūska tā tinās ap Mūnu neskaitāmos gredzenos, savilkās aizvien ciešāk, aizžņaudza elpu.

Gandrīz vai nosmacis, izmisīgi cīnīdamies par savu dzī­vību, Mūns kā caur sarkanu miglu redzēja ģenerāli Debldeju, kas locījās ārprātīgos smieklos. Ar pēdējo pārcilvē­cisko piepūli, jau domādams, ka glābiņa nebūs, Mūns pār­rāva žņaudzošo lentu …