Viesnīcas "Holivuda" rēgi

GANGSTERA BRAUNA PAVADONE

Pilsētiņa izskatījās pamesta. Vienīgās dzīvās būtnes bija sivēns, kas gulēja iešķērsām ielai, un loterijas biļešu pārdevējs, kas nekustīgi sēdēja uz saliekamā krēsliņa skopā platānas ēnā. Skrandās, kas turpat vai krita nost no izdēdējušā auguma, un mūžvecā salmu cepurē tas atgādināja putnu biedēkli. Sadzirdējis soļus, biļešu pār­devējs atdzīvojās. Melnu aceņu aizsegtās acis pagriezās pret nācējiem:

— Pērciet biļetes! Pērciet biļetes, kungi! Pērn pārdevu biļeti, uz kuras krita lielais laimests. Esmu akls, vecs vīrs, neiešu jums melot. Nepaejiet garām, skaistulīti Neejiet garām savai laimei!

— Ko viņš tur saka? — Mūns vaicāja Rozitai. Tā iz­likās nedzirdam. Viņas vietā pārtulkoja Pedro:

— Nekā sevišķa, — zēns saviebās. — Melo! Viņi visi melo. Lielais laimests! Es lai viņam noticētu! … Ar ko sāksim? — viņš lietišķi vaicāja. — Vispirms iegriezīsi­mies krogā. Pie mums tur uzzina visus jaunumus.

Viņi pagāja garām frizētavai ar putekļiem klātu logu un lielu piekaramo atslēgu, garām produktu veikalam. Pedro apstājās pie neizskatīgas vienstāva ēkas, kuras pe­lēko mūri izdaiļoja kliedzoši sarkani burti «Dzeriet koka- kolu!». Šis reklāmas uzraksts, ko bez maksas piegādāja amerikāņu firma, visnotaļ aizstāja īpašniekiem pašu iz­kārtnes.

Krodziņā valdīja pustumsa. Degunā iesitās skābena vīna un piedegušas eļļas rūgtenā smaka. Saimniece cieši gu­lēja, galvu uz letes nolikusi. Virs viņas blāvi mirdzēja apzeltīta svētbilde — madonna ar bērniņu. Pedro uzsita ar dūri pa tukšu mucu. Saimniece pamodās. Kārtodama matus un miegaini staipīdamās, viņa pienāca pie viesiem.

Mūns pasūtīja pusdienas un, paklausot Pedro pado­mam, uzaicināja arī saimnieci iebaudīt glāzīti. Saimniece nozuda aiz letes un gandrīz tai pašā mirklī atgriezās ar paplāti, uz kuras bez dažām pudelēm atradās arī liela bļoda ar sālītām mandelēm un zaļām olīvām. Dzēriens pil­nīgi attaisnoja mazliet dīvaino nosaukumu «Pestītāja asi­nis». Biezais vīns dega zaļajās šķautnainajās glāzēs ar rubīna liesmu. Tas bija vēss, tikko no pagraba atnests, ar patīkami rūgtenu piegaršu.

Saimniece izrādījās ārkārtīgi mazrunīga, īsta līdziniece kaprālim Milsam. Sagatavojusi pusdienas, kas sastāvēja no vārītām forelēm ar piedevām, viņa apsēdās uz akmens sola pašā maliņā un nesteigdamās sūca vīnu. Mūns bija tā izsalcis, ka atlika sarunas līdz tam brīdim, kad vēders būs dabūjis savu tiesu. Klusēšana ieilga. Brīžiem uz ielas dzirdēja soļus, kuriem sekoja tāluma apslāpēti biļešiu pār­devēja saucieni. Beidzot saimniece, pietiekami parādījusi, ka pļāpība nebūt nav spāņu nācijas iezīme, apvaicājās:

— Tūristi? Mēs jau atrodamies nomalē, te reti kāds iegriežas. — Viņa runāja dziedošā, stieptā intonācijā. Ro­zita bez grūtībām paguva sinhroni pārtulkot.

— Ļoti labi! — Mūns nopriecājās. — Tādā gadījumā jūs noteikti atcerēsieties visus ārzemniekus, kas te pēdējā laikā bijuši.

— Ārzemniekus? — saimniece noraidoši pakratīja galvu.

— Meklēju savu radinieci. Pirms dažām dienām viņa pazudusi bez vēsts. — Mūns teica, lai aizkustinātu kro­dzinieci. — Pamēģiniet atcerēties, tas ir ļoti svarīgi. Viņa taisījās braukt uz Puente Alčezerilo.

— Pazudusi? — saimniece atdzīvojās. — Vai griezāties pie policijas?

— Pats par sevi saprotams. Bet, kā redzat, bez panāku­miem.

— Nu jā, — saimniece nopūtās. — Pie mums policija der tikai tad, kad jāapcietina par politiku. Vai redzējāt frizētavu? Rau, arī donu Sebastjānu pirms dažām dienām aizveduši. Kas tas bija par meistaru! Viņš agrāk strādāja Barselonas teātrī «Odeons»… Ak jā, jūs jautājāt par savu radinieci… Kāda» viņa izskatās?

— Ja jūs būtu papūlējusies apskatīt fotogrāfiju, kas jau dažas minūtes guļ jūsu priekšā, tad nenāktos tērēt tik daudz vārdu, — Mūns noburkšķēja, jau būdams galīgi pārliecināts, ka mazrunīgu spānieti var atrast vienīgi kap­sētā.

Saimniece iededzināja elektrību, lai labāk apskatītu at­tēlu.

— Cik skaista meitene! Gluži kā spāniete! Jūsu meita? Nē? Varbūt krustmeita? Arī nē? Ak, cik es neapķērīga! Jūs noteikti meklējat savu sievu. Aizbēgusi, vai ne? Ar mīļāko, jā? Vai jūs tai piedosiet, kad atradīsiet?

— Pakāršu! — Mūns iesaucās. — Tulkot nevajag, mis Bairda! — viņš steidzīgi piebilda. — Tas tikai dienesta vajadzībām. Pajautājiet, vai viņa redzējusi Gvendolīnu. Lai atbild ar «jā» vai «nē», visu pārējo lai atstāj saviem memuāriem.

— Nevaru atcerēties, — pagrozījusi fotogrāfiju pirk­stos, krodziniece nolika to atpakaļ. — Varbūt arī redzēju, bet droši vien noturēju par spānieti un tādēļ neievēroju. Vai tas bija sen?

— 18. martā!

— Ko jūs sakāt! Tieši tai dienā apcietināja donu Se­bastjānu! Ap dienas vidu viņš vēl bija atnācis zvanīt pa telefonu, bet pēc dažām stundām to aizveda …

•— Kāda velna pēc jūs tulkojat šīs pļāpas? — Mūns uzbruka Rozitai.

— Kā vēlaties, — tulkotāja paraustīja plecus, turpinā­dama klausīties saimniecē. — Mister Mūn, šķiet, tas jūs interesēs … Viņa tikko atcerējusies, ka Gvendolīnu jau meklējusi policija.

— Policija? Kad? — Mūns saausījās.

— Nu jā, — krodziniece pamāja. — Tai pašā dienā, kad apcietināja donu Sebastjānu, pie manis iegriezās polici­jas virsnieks. Tāds cienīgs, pasūtīja nevis vīnu, bet vis­kiju.

— Un viņš izprašņāja jūs par šo meiteni? — Mūns vaicāja ar ironiju.

— Mani gan ne. Bet varbūt veci, kas pārdod loterijas biļetes. Redzēju abus runājamies.

— Tikai ne par Gvendolīnu! 18. martā viņu neviens vēl nedomāja meklēt, visi bija pārliecināti, * ka meitene aizbraukusi uz citu pusi… Neko darīt, nāksies izjau­tāt citus… Bet saimniecei nododiet manu pateicību par saturīgo sarunu un pasakiet, ka policijas virsnieks droši vien bija atbraucis sakarā ar viņas dievinātā friziera ap­cietināšanu, nevi^ sakarā ar manu aizbēgušo sievu … — Mūns dāsni samaksāja un piecēlās. — Pedro, vai esi aiz­midzis?

— Es domāju, — zēns vainīgi pielēca kājās.

— Tad tāpēc no tevis nedzirdēju ne skaņas. Kādu no­stāstu par bandītiem, pistolēm un naudu esi šoreiz sacerē­jis?

— Dieva vārds, es nemeloju! Viņa pateica senjoram Braunam, ka braukšot uz Alčezerilo.

— Varbūt tu kaut ko sajauci?

— Nekādā ziņā, pats dzirdēju. Vai tad mana vaina, ka viņa izskatās kā spāniete? — Pēkšņi Pedro apstājās. — Zi­nāt ko? Izjautāsim loterijas biļešu pārdevēju, viņš allaž uzturas uz ielas, tātad redz visu.

— Pirmā dzirdēšana, ka aklie redz, — Mūns smējās.

Pedro nogaidīja, kamēr viņi iznāca no kroga, tad, vil­tīgi piemiedzis aci, noprasīja:

— Kāpēc tad viņš, uzrunādams Rozitu, nosauca to par skaistuli?

— Lai pamanītu, cik skaista mis Bairda, nav jābūt redzīgam, — Mūns pajokoja. — Bez tam pie jums parasti visas sievietes dēvē par skaistulēm.

— Šoreiz pieķēru gan! — Pedro gavilēja. — Kad gā­jām garām, senjorita neteica ne vārda. Kā tad viņš zi­nāja, ka mūsu pulciņā ir sieviete? Viņam tāda profesija, tāpēc jāizliekas. Ļaudis tic, ka akls, nelaimīgs ubags ci­tiem spēj nest laimi.

— Tu esi velnišķi acīgs! — Mūns uzslavēja. — Izrā­dās, ka šoreiz aklais biju es.

— Pērciet biļetes! Nopērciet no veca, akla vīra biļe­tes! — Pārdevējs pamanīja viņus jau iztālēm.

— Dodiet šurp! — Mūns piegāja klāt un pavicināja biļešu pārdevēja acu priekšā banknoti. — Pārtulkojiet viņam, mis Bairda!

— O! Simts pesetu! — pārdevējs pielēca no krēsliņa. — Diemžēl man nebūs ko izdot.

— Ja ņem vērā, ka esat akls, jums ir lieliska redze! — Mūns ar smaidu konstatēja. — Klausieties! Šī nauda ir jūsu, ja atcerēsieties, kad un kādos apstākļos esat redzē­jis šo te meiteni, — viņš parādīja fotogrāfiju.

Pārdevējs paskatījās apkārt. Pārliecinājies, ka tuvumā nav neviena vietējā, viņš noņēma melnās acenes un ielū­kojās attēlā. Šī procedūra ievilkās, jo pārdevēja skatiens lēkāja no fotogrāfijas uz naudas zīmi.

— Labāk paslēpiet, — Pedro pačukstēja. — Citādi viņš patiesi vēl zaudēs redzi.

Vecis pagrozīja fotogrāfiju, ne labprāt atdeva atpakaļ un atkal uzlika acenes.

— Nu? — Mūns skubināja.

— Nē. Nekad neesmu redzējis. Ticiet man, senjor, ar lielāko prieku būtu pateicis pretējo. — Viņš smagi at­laidās krēslā un, zaudējis jebkuru interesi par Mūnu, sāka skandināt: — Pērciet biļetes no veca, akla vīra!

Mūns jau grasījās iet prom, kad pēkšņa doma lika tam atgriezties.

— Pedro, apraksti viņam to cilvēku, kam Gvendolīna nodeva naudu.

— Senjoru Braunu?

— Protams!

Pūlēdamies neizlaist nevienu ārējā izskata sīkumu, Pedro diezgan precīzi noraksturoja Brauna personu.

— Jums veicas, senjor. Viņu es tiešām redzēju. Lai uz vietas kļūstu akls, ja meloju. Uzvalks bija cits, viss pā­rējais atbilst aprakstam. Jauns amerikānis, viņu pavadīja burvīga jauna meitene.

— Tai jābūt viņai! — Mūns iesaucās. — Paskatieties vēlreiz!

— Nē, nē, — šoreiz vecais vīrs uzmeta fotogrāfijai tikai paviršu skatienu. — Seja tā kā līdzīga, bet viņa bija gaišmate … Neredzēju, kā viņi ieradās, biju aizsnaudies. Kad pamodos, amerikānis patlaban iznāca no pasta.

— Vai tas notika dienā, kad apcietināja jūsu fri­zieri? — Pedro vaicāja, cenzdamies pierādīt, ka pietie­kami apguvis detektīva profesiju.

— Jā, bet viņu aizveda tikai pēc dažām stundām. To labi atceros, jo redzēju meiteni iznākam no frizētavas. Amerikānis tai kaut ko pateica angļu valodā un pēc tam devās uz pārtikas bodi, bet viņa pagāja man garām… Tāda skaistule …

Atskaitot viņu, neviens nebija redzējis noslēpumaino blondīni. Toties pārtikas veikala īpašnieks apstiprināja viņa stāsta otro pusi. Tiesa, Brauna ārieni viņš neatcerē­jās, bet kāds ārzemnieks viņa veikalā tai dienā tiešām iegriezies. Viņš sapircis lielā vairumā produktus, galve­nokārt konservus un alkoholiskus dzērienus. Pusmūža sie­vietei, kas strādāja pastā, arī neizdevās apmeklētāju at­cerēties, toties viņa labprāt ļāva Mūnam ieskatīties ap­drošināto vēstuļu sarakstā. Tai dienā reģistrēta tikai viena vienīga apdrošināta vēstule. Uz kvīts pasakņa bija rak­stīts: Panotarosa, Holivudai. Acīm redzot, pasta darbiniece noturējusi viesnīcas nosaukumu par uzvārdu. Tomēr tā bija īsta veiksme. Ja nosūtītājs bijis Brauns — un par to Mūns gandrīz nešaubījās — tad tas pierādīja, ka viņš sarakstās ar kādu viesnīcas iemītnieku. Pateikdamies par nejauši saņemto informāciju, Mūns sapirka veselu kolek­ciju atklātņu, kurās Spānija izskatījās kā operešu stilā dekorēta paradīze.

Lai izrādītu savu cieņu tik ievērojamiem apmeklētājiem, pastniece pavadīja viņus līdz durvīm.

— Kas tas?! Lai visi svētie stāv man klāt! — pastniece pēkšņi iekliedzās, drebošu roku norādīdama uz ielu, pa kuru pilnā sparā drāzās aklais biļešu pārdevējs. Pieskrējis pie pasta, vecis atcerējās savu lomu un gaudulīgā balsī ierunājās:

— Palīdziet nabaga aklajam! Meklēju ārzemniekus. Vai tie nav gadījumā gājuši te garām?

— Droši vien jūs meklējat mūs? — Mūns ar smaidu piedalījās šai izrādē.

— Jā, jā. Pazīstu jūs pēc balss. Nāciet man līdz!

Aizgājis līdz vietai, kur pastniece to vairs nevarēja

dzirdēt, viņš satraukti čukstēja:

— Tikko redzēju. Viņu! Vispirms sadzirdēju automašī­nas rūkoņu, tad viņi pagāja man garām. Viņa kopā ar kādu kungu. Nevis ar to, kas bija atbraucis toreiz. Fri­zūra arī cita, tomēr pazinu senjoru no pirmā acu uzme­tiena …

— Par ko jūs runājat, velns parāvis?!

— Par blondīni… Nu, par to pašu … Viņi iegāja kro­dziņā.

Mūns iesvilpās. Pavēlējis pārējiem palikt uz vietas, viņš devās atpakaļ uz krogu. Pienācis pie loga, ko pa pusei aizklāja vīnogulāju stīgas, viņš ieskatījās telpā. Pustumsā mirdzēja svētbilde ar madonnu, bet tieši sev priekšā Mūns redzēja kuplu matu kalnu. Galva pagriezās pret logu, un viņš tikko neiekliedzās, sastapies ar Lellītes trulo ska­tienu.