Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PANOTAROSĀ 1966. g. 24. martā VAI GVENDOLĪNA IR MADRIDĒ?

Mūns redzēja sapni iestādi ar gariem, padrūmiem gai­teņiem, viktoriāniska stila logiem, ko aizsedza melni aptumšošanas aizkari, un blāvi zilām spuldzītēm pie eņ­ģelīšiem rotātajiem griestiem. Viņš pamodās tieši deviņos, izdzirdis rokaspulksteņa — modinātāja kluso zvanīšanu, un ar smaidu atcerējās sapni. Jau ilgus gadus Mūns ne­bija sapņojis par sešstāvu ķieģeļu ēku Londonas priekš­pilsētā — Slepenā dienesta dešifrēšanas nodaļu, uz ku­rieni bija aizkomandēts praksē. Darbs bija riebīgs. Ik dienu nācās lasīt, vēlreiz un vēlreiz pārlasīt desmitiem vēstuļu, urbjoties starp rindām. Tā bija korespondence, kuras autori lietoja tā saucamo brīvo kodu. Vārds «dī­vāns» vienreiz apzīmēja zemūdeni, citreiz Trafalgaras skvēru, bet reizēm — neko, vienkārši bija starpmateri- āls šifrēto vārdu vidū …

Šis sapnis nebija nejaušs. Iemesls tam bija Šmita vēs­tule, kas, acīm redzot, pat miegā nedeva mieru uzbudi­nātajām smadzenēm. Līdzība starp Šrīveru lietu un Mūna darbu Londonā bija nenoliedzama.

Mūns nepaguva ne saģērbties, ne nomazgāties, kad pie durvīm klauvēja.

— Labrīt, — ar šiem vārdiem Pedro iedrāzās istabā. — Es jau sen jūs gaidu.

— Atkal kopš sešiem? — Mūns pajokoja.

— Kopš pieciem, — Pedro apmulsa. — Atcerējos kaut ko ļoti svarīgu, bet dons Benitess aizliedza pirms devi­ņiem jūs modināt. Jūs vaicājāt par …

— Pagūsi! Vispirms jāpaēd.

Pedro acumirklī atnesa no automātu zāles duci sviest­maižu, pudeli vīna un divas tases melnas kafijas. Mi­nūtes piecas viņš koncentrēti košļāja barību, bet galu galā tomēr neizturēja:

— Jūs jautājāt, vai neesmu redzējis vēl kādu no šiem gangsteriem. Es nē, bet dons Kamilo gan, liekas, redzējis. Kaut kādi Brauna paziņas esot atbraukuši ar kuteri.

Šī ziņa lika Mūnam nekavējoties doties pie zvejnieka. Termometrs rādīja divdesmit grādu. Šur tur dzeltenajās smiltīs raiboja peldtērpi un milzīgas uzpūšamās bumbas. Pat tāds magnēts kā Lellīte nebija paspējis pārvērst Panotarosas pludmali piejūras kūrvietām raksturīgajā mu­džeklī, kur saulē un pašu sviedros cepinās cieši sablīvēti cilvēki. Tikai divās vietās valdīja dzīvība. Netālu no pansijas «Prādo» peldējās amerikāņu kareivji. Vaļējos logos stāvēja sievietes un kaut ko viņiem sauca, pavadī­damas vārdus ar smiekliem un žestiem.

Pa labi, triju palmu ēnā nostājušies, tūristi vēroja kādu ūdensslēpotāju. Mūns piegāja tuvāk. Tā bija Evelīna Ro­džera. Viņa uzlidoja viļņu galotnēs, vingri atbalstījusi slaidās kājas pret slēpēm, cenzdamās saglabāt izdevīgu, ne vienu reizi vien spoguļa priekšā iestudētu pozu. Mo­torlaiva strauji pagriezās, apbraukdama kārtējo šķērsli. Kinoaktrise ar veiklu kustību atrāvās no ūdens un uz­vijās gaisā. Pārlidojusi šķērslim, Lellīte pazuda zem viļņa. Ramiross, kas kopā ar tūristiem viņu novēroja, ieklie­dzās. Šī patētiskā izsauciena vienīgais nolūks bija no­demonstrēt savu kvēlo mīlu. Visi labi zināja, ka Lellīte ir lieliska peldētāja — savā pēdējā filmā «Ievas jaunais kostīms» viņa pat zemūdens epizodēs bija iztikusi bez dublieres.

Mūns aizgāja līdz pussapuvušiem steķiem, kur, pēc Pedro nostāstiem, allaž stāvēja Kamilo motorlaiva. Taču viļņos šūpojās tikai dzelzs muca ar lielu tērauda riņķi, ko zvejnieks izmantoja laivas piesiešanai. Piesedzis acis ar plaukstu, Mūns vēroja ūdens klajumu, kas necie­šami dzirkstīja saules staros.

Zemu — gandrīz virs galvas aizlidoja kaijas, netālu no krasta šūpojās nedzīvas medūzas caurspīdīgais jumols. Motorlaivas nebija. Droši vien Kamilo izbraucis selgā.

Mazliet tālāk bija noenkurojušies amerikāņu kara kuģi. Mazi, veikli kuterīši uzturēja satiksmi ar krastu. No re- produktoriem skanēja apdullinoša mūzika. Sēdēdami uz zemūdenes šaurā korpusa, četri peldbiksēs tērpušies jūr­nieki spēlēja kārtis.

Mūns devās uz policijas komisariātu, taču pusceļā no­griezās un iegāja pastā.

— Piesakiet sarunu abonentam, ar kuru mēdza sarunā­ties Šmits! — detektīvs pavēlēja. — Runāsiet jūs!

— Es?! Ko tad es varu pateikt? — pasta priekšnieks izskatījās galīgi apjucis.

— Teiksiet, ka Šmitam pienākusi vēstule… Pajautā­siet, uz kurieni nosūtīt.

Pasta priekšnieks pieteica steidzamu sarunu, tad svi­nīgi paziņoja:

— Starp citu, šodien man ir svētki! — viņš parādīja uz sienu, kas atdalīja dienesta telpas no dzīvokļa. — Vai dzirdat?

— Gluži otrādi, itin neko nedzirdu.

— Tur jau tas joks. Bērni aizbraukuši pie vecmā­miņas. — Sadzirdējis signāla zvanu, pasta priekšnieks pie­gāja pie telegrāfa aparāta, no kura izslīdēja papīra lenta. Turpinādams sarunāties ar Mūnu, pasta priekšnieks veikli sagrieza to vienādos gabalos un sāka uzlīmēt uz veid­lapām.

— Sakiet, lūdzu, — vai Hjū Brauns vēstules saņem?

— Ne ieizi. Bet viņš diezgan bieži iegriežas pie manis tāpat papļāpāt. Tik daudz sālītu anekdošu jau sen netiku dzirdējis. Starp citu, liekas, viņš interesējas par jūsu ko­respondenci.

— Un jūs?

— Jūsu labvēlīgā attieksme man ir dārgāka par vis­asprātīgāko anekdoti, jo vairāk tāpēc, ka nereti to ap­stiprināt ar simts pesetām.

— Bet ja nu kādā asprātīgā anekdotē figurēs divi simti?

— Jums par spāniešiem ir aplams priekšstats. Tiesa, pats esmu sacījis, ka pie mums var nopirkt itin visu, bet tas raksturīgi tikai cilvēkiem, kam ir ko pārdot. Mums, nabagiem, nav ar ko tirgoties — gods nav pārdodams.

Šai brīdī viņus beidzot savienoja ar Madridi. Saruna ilga pusminūti. Pa šo laiku pasta priekšnieks paguva izmirkt sviedros, bet Mūnam aiz sasprindzinājuma gan­drīz vai uznāca krampji.

— Kas? — Mūns jautāja, tikko pasta priekšnieks bija noņēmis austiņas.

— Pulkvedis Barensio. No bailēm tikko nenoriju mik­rofonu …

— Kas viņš ir?

— Kara ministra adjutants… Pateica, ka Šmits aiz­braucis, un nometa klausuli. — Pasta priekšnieks atkal metās pie telegrāfa aparāta, lai saķertu pa zemi aizvi- jušos garo lentu. — Vai esat apmierināts?

— Un kā vēl! — Mūns pakasīja pakausi un devās uz izeju.

— Uzgaidiet! — pasta priekšnieks uztraukti sauca. — Jums telegramma!

Mūns lasīja tieši no lentas. Kad viņš beidza, viņa priekšā gulēja vesela papīra kaudze.

«Par Rozitu Bairdu un Ramirosu Vilju kartotēkā ziņu nav. Prokurors Matisons, kas vadījis izmeklēšanu sakarā ar restorāna «Kukarača» kāda apmeklētāja noslepkavo­šanu, izdibinājis, ka restorāns pieder Rodam Gaetano un ir narkotisko vielu izplatīšanas centrs Klusā okeāna pie­krastē. Trešais pa labi uz fotogrāfijas — viens no Roda tuvākajiem palīgiem, iesauka Kids, īstais vārds nav zi­nāms. Visbiežāk darbojas ar uzvārdiem Pasters, Gon- zaless, Brauns. Papildus informēju: uz tās pašas fotogrā­fijas redzama Evelīna Rodžera (īstajā vārdā Līna Mos- trela). Uzturoties šogad Santa-Monikā,viņa satikusies ar Rodu Gaetano trīs reizes, vienu reizi abi kopā devušies makšķerēt. Rodžera mēdza bieži apmeklēt restorānu «Ku­karača». Pirms aizbraukšanas uz Holivudu viņa dzīvoja Bruklīnā un bija jauniešu bandas «Bizoņi» locekle. Daži no šīs bandas vēlāk kļuvuši pazīstami gangsteri. Faksi­milu izsūtīju ar fototeletaipu.»

Policijas komisariātā Mūns iegāja brīnišķā omā. De­žurants, ņemot palīgā žestus un sarunu vārdnīcu, iz­skaidroja, ka pulkvedis Baroha-i-Pinoss atrodoties ap­spriedē pie ģenerāļa Debldeja. Mūns apsēdās uz sola un aiz gara laika ņēmās aplūkot mušu notraipīto Franko ģī­metni. Kāda neizprotama iemesla dēļ tā saistīja arī poli­cista uzmanību. Paķēris no galda grāmatu, kuru, pēc no­saukuma spriežot, bija sarakstījis Mūna tautietis, viņš uz pirkstgaliem tuvojās portretam. Atskanēja blīkšķis — uz grīdas nokrita pusducis beigtu mušu. Policijas priekšnieka prombūtnē dežurants uzskatīja par interesantāku iepa­zīstināt ar amerikāņu literatūru mušas.

Mūns nedzirdēja policijas priekšnieku ienākam,'viņš to konstatēja pēc dežuranta uzvešanās. Ar zābaku ierīvējis grīdā pēdējās literārās lekcijas rezultātu, dežurants vis­pirms izlikās iegrimis lasīšanā un tikai pēc brīža šķietami izklaidīgi nosveicināja.

— Vai redzējāt, kā esmu viņus izdresējis? — pulkvedis pamirkšķināja Mūnam un laipni aicināja kabinetā.

Mūns klusēdams pasniedza Šrīvera telegrammu.

— Jā, tas izmaina stāvokli, — pulkveža gaļīgā seja sadrūma. — Bet es tomēr lāgā nesaprotu … Analīze taču pierāda.

— Neko tā nepierāda … Mēs neesam ņēmuši vērā ļoti vienkāršu patiesību — organiskā sairšana un līdz ar to indes rašanās neizbēgami sākas jebkurā kārbā, kas va­ļēja nogulējusi zināmu laiku. Ja analīzei, kā tas noticis šai gadījumā, kārbas ņems no atkritumu konteinera, vis­maz vienā no tām noteikti uzies botulīnu …

— Tiešām, esmu pielaidis rupju kļūdu, neskatoties uz to, ka turpat pusi mūža atrodos policijas dienestā, — pulkvedis greizi pasmaidīja.

— Nepārmetiet sev, pulkvedi! Tā nav jūsu vaina, ka darīšana bija ar ārzemniekiem, nevis ar kriminālno­ziedzniekiem … Pie viena gribētu jūs palūgt pieprasīt no Barselonas Gonzalesa un doktora Valistera lietu.

— Jūs teicāt — Gonzalesa? — pulkvedis satrūkās. — Pagaidiet, sāku kaut ko atcerēties, tas taču notika manā laikā … — pulkvedis nogrima pārdomās, tad izbrīnā uzlūkoja Mūnu. — Ja jau jūs interesējaties par Gonza­lesu, iznāk, ka jūsu hipotēze kaut kādā veidā saistīta ar narkotikām? Tas taču ir absurds.

— Nevis ar narkotikām, bet ar Rodu Gaetano.

— Tas ir pārāk negaidīti, lai es spētu uzreiz sagremot. Man tomēr šķiet, ka jūs atrodaties uz maldīga ceļa. Tad jau Šrīveru nāve drīzāk jāsaista ar mis Gvendolīnas no­zušanu.

— Saistīt var visādi.

— Bet kāpēc neizveidot šādu ķēdi: Šrīveru nāve — iemesls, Gvendolīnas nozušana — sekas … Esmu savācis par viņu papildu informāciju.

— Vēl vakar jūs bijāt pārliecināts, ka viņa gājusi bojā gaisa katastrofas laikā.

— Kopš tā laika šis tas izmainījies. Esmu saņēmis te- lefonogrammu no Madrides… Kas tur ir? — viņš ner­vozi sauca, pamanījis, ka durvis lēnām paveras.

— Tas esmu es! — kabinetā mulsi iespraucās dons Benitess.

— Nedrīkst! Esmu aizņemts! — pulkvedis uzbļāva.

— Kāpēc tas ēzelis jūs vispār ielaida?!

— Atvainojiet, bet tur nebija nekāda ēzeļa.

— Vai tad var strādāt tādos apstākļos? — pulkvedis nikni sūdzējās Mūnam. — Ateja atrodas pagalmā, aresta telpas bijušajā šķūnī… Nu labi, klājiet vaļā! — viņš pagriezās pret šveicaru. — Tikai žiglāk! Kas jums tur lēcies? Zādzība? Kautiņš?

— Ko jūs runājat, priekšnieka kungs, mums ir pieklā­jīga viesnīca! … Es, patiesību sakot, pie senjora Mūna, — viņš palocījās. — Atminējos, ka vēstuli, kas jūs inte­resēja, atnesa pievakarē, kad Šrīveri jau bija nogādāti uz amerikāņu nometni… Kaut gan varu arī kļūdīties.

Mūns pateicās un, pārsteigdams pulkvedi, izmeklēti laipni pavadīja donu Benitesu laukā uz ielas. Laimīgā kārtā tai brīdī atgriezās dežurants, un donam Benitesam vairs nebija nekādas iespējas slepus noklausīties detek­tīva sarunu ar policijas priekšnieku.

— Kas tā par vēstuli? — pulkvedis apvaicājās, kad Mūns atgriezās kabinetā.

— Tā bija adresēta Šrīveriem, autors — Brauns…

— Brauns? Šrīveriem? — pulkvedis pabrīnījās un, uz­tvēris Mūna skatienu, paskaidroja. — Es runāju ar Hjū Braunu. Bet viņš taču atbrauca tikai divdesmit pirmajā, dienu pirms jums.

— Iepriekš pilī dzīvoja viņa vārdabrālis, — Mūns ne­vērīgi piezīmēja. Dalīties ar policijas priekšnieku visā informācijā, kas bija viņa rīcībā, Mūns netaisījās.

— Iespējams, ka jūs iepazināties ar Brauna vēstuli, kad skatījāt cauri misis Šrīveras papīrus, — Mūns vērīgi pa­lūkojās pulkvedī.

— Nē! — tas mierīgi izturēja detektīva skatienu.

— Jums droši vien zināms, ka ar papīriem iepazīstas tikai tad, ja pastāv aizdomas par slepkavību vai pašnāvību … Toreiz es pilnīgi paļāvos uz daktera Enkarno kompe­tenci .. . Vēstules neviens nelasīja, tās sapakoja un kopā ar citām mantām aizsūtīja misteram Šrīveram.

— Vai jūs pats to izdarījāt?

— Jā. Policistiem nedrīkst pārāk uzticēties — ieraudzīs kādu mantiņu un paņems. Tā sakot, piemiņai.

•— Vai nepamanījāt aploksni ar zīmogu «Puente Alče­zerilo»?

— Aplokšņu papīros nebija, un visas vēstules bija no mistera Šrīvera.

— Nupat apgalvojāt, ka neesat tās lasījis, — Mūns viņu pieķēra.

— Visas sešas bija rakstītas uz Šrīvera firmas veid­lapām, — pulkvedis pasmaidīja. — Lai to pamanītu, nav obligāti jāiepazīstas ar saturu.

— Bet varbūt vēstuļu tomēr bija vairāk, piemēram, septiņas? — Mūns vaicāja it kā pa jokam, izlikdamies vērojam gar logu soļojošo sapieru vadu.

— Jūs man neuzticaties?! — policijas priekšnieks tik pēkšņi pielēca kājās, ka Mūns katram gadījumam atvir­zījās nostāk. Kaut kur viņš bija lasījis, ka satracināts vērsis ir sīkums, salīdzinot ar aizvainotu spānieti. Bet po­licijas priekšnieks jau strauji devās pie seifa. Viņš at­griezās ar mapi un mierīgākā tonī sacīja:

— Ņemiet vērā, jūs esat tikai privātdetektīvs, es varētu ar jums vispār nerunāt, ja ģenerālis Debldejs nebūtu lūdzis sniegt jums vislielāko atbalstu. Tāpēc labāk ne- ķīvēsimies sīkumu dēļ. Te būs mantu saraksts un te — attiecīgais tulkojums. Varat paši pārliecināties!

Pavirši ieskatījies, Mūns zem rindas «6 vēstules» ierau­dzīja — «fotoaparāts «Codax», 107 krāsainas filmiņas, 213 fotogrāfijas». Redzētais lika viņam atcerēties inci­dentu ceļā no Puente Alčezerilo uz Panotarosu.

— Tātad atgriezīsimies pie telefonogrammas, — pulk­vedis iesāka, bet Mūns viņu pārtrauca:

— Vai Melnajai upei ir kāda ieteka?

— Neliels ezers… Ko nozīmē šis jautājums?

— Man iekrita Melnajā upē armijas parauga planšete ar vērtīgiem fotoattēliem …

— Kurā vietā?

— Aiz trešās krāces.

— Jums veicies. Šai krācei, atskaitot foreles, neviens priekšmets nespēj pārkļūt. Nekavējoties došu rīkojumu uzsākt meklējumus … Un kas tie par uzņēmumiem? — pulkvedis painteresējās.

— Ģimenes, — Mūns sameloja. — Pie viena es, bū­dams jūsu vietā, grieztos pie Madrides pārvaldes ar lū­gumu uzsākt doktora Enkarno meklēšanu.

— Es taču nevaru apcietināt cilvēku tikai par to, ka viņš nepareizi noteicis diagnozi un pēc tam aizbraucis savās darīšanās… — pulkvedis paraustīja plecus. — Gri­bas cerēt, ka viņš pats atgriezīsies.

— Un ja neatgriežas?

— Tad arī pazīmju izplatīšana nekā nedos. Cik ilgi jau meklē mis Gvendolīnu!

— Cilvēkam grūtāk paslēpties pašam nekā noslēpt līķi, — Mūns pasmīnēja.

— Ja esmu jūs pareizi sapratis, jūs apgalvojat, ka mis Gvendolīna varētu būt nogalināta?

— Varbūt.

— Tādā gadījumā man jums jāsagādā vilšanās, — pulk­vedis piebīdīja Mūnam lapiņu, ko jau sen bija turējis rokā, un nobeidza: — Viņa ir dzīva!

— Dzīva! — Mūns iesaucās. — Kāpēc tad neteicāt to agrāk?

— Divreiz mēģināju, bet jūs abas reizes pārtraucāt. Šī telefonogramma saņemta no Madrides, no Galvenās poli­cijas pārvaldes … Gvendolīna redzēta Madridē!

— Kas viņu redzējis?

— Kāds Roberto Līma … Vispār viņš ir kriminālno­ziedznieks, bet strādā pie mums par informatoru un līdz šim vienmēr apgādājis ar vērtīgām ziņām. Viņš apgalvo, ka dažus vakarus pēc kārtas allaž vienā un tai pašā laikā — starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem — re­dzējis personu, kas atbilst dotajām pazīmēm, krodziņā «Pie septiņiem laupītājiem». Tas atrodas Puerto de Sol laukumā, un to apmeklē diezgan apšaubāma publika.

— Vai kāds pārbaudīja šo informāciju?

— Madrides policijai nav vaļas noņemties ar tādiem sīkumiem. Tur pašlaik ļoti nemierīgi. Sāksies ar demon­strācijām, bet beigsies velns viņu sazina ar ko … Es pats arī būtu aizbraucis, ja rokas nesasaistītu šī nolādētā gaisa katastrofa.

— Vai nezināt, cikos no Malāgas izlido nākamā lid­mašīna uz Madridi? — Mūns enerģiski piecēlās. Viņš prata zaudēt. Pie tam — vai tad šo varēja saukt par zau­dējumu! Pulkveža hipotēze bieži vien arī pašam bija ienā­kusi prātā — par spīti pierādījumiem, kas it kā norādīja uz Roda Gaetano sindikātu. Lai būtu kā būdams, sameklēt

Gvendolīnu nozīmē nosoļot vismaz pusceļu līdz patiesī­bai.

— Labi neatceros, šķiet, vakarā. Ja viņu atradīsiet — nekavējoties telegrafējiet!

— Kā ar orderi apcietināšanai?

— Ja apstiprināsies mūsu viedoklis, atļauju izdos bez grūtībām turpat Madridē. Novēlu sekmes! — pulkvedis svinīgi piecēlās un cieši paspieda Mūnam roku.