Viesnīcas "Holivuda" rēgi

DĪVAINAIS MISTERS BRAUNS

Bibliotēkā Mūnam bija iespēja pārliecināties, ka mar­ķīzs retumis saka arī patiesību. Sienas bija apsistas ar skārdu. Mūns gan līdz šim nebija redzējis nevienas žur­kas. Iespējams, ka tās visas nosprāgušas bada nāvē vai arī marķīzs izdomājis tās, lai atbaidītu īrniekus. Vienam otram tūristam iespēja apmesties senajā pilī droši vien liktos vilinoša. Jau tas vien, ka marķīzs, neskatoties uz savu nabadzību, bija atļāvis dzīvot pilī vienīgi Šrīveriem un Braunam, likās diezgan aizdomīgi.

Bibliotēka bija spilgti apgaismota. Plauktos, kas snie­dzās līdz pašiem griestiem, stāvēja detektīvromāni angļu, spāņu un franču valodā. Mūns pārvilka ar pirkstu pāri biezam sējumam ar nosaukumu «Dienvidspānijas alas». Uz tā nebija ne puteklīša. Lai kā, bet bibliotēku marķīzs uzkopa, kā nākas. Nišā zem spraišļotā loga, aiz kura mir­dzēja Panotarosas ugunis, atradās ērts, ar ādu apvilkts dīvāns. Mūns nešaubījās, ka marķīzs guļ bibliotēkā un nabadzīgais matracis ir vienīgi muzeja eksponāts. Izklai­dīgi šķirstīdams uz galda nomestos žurnālus, Mūns sa­sprindzināti pūlējās kaut ko izprast. Žurnāls bija Ellerija Kvīna detektīvalmanaha angļu izdevums. Lappuses izrai­bināja intriģējoši nosaukumi: «Grieķu vāzes noziegums», «Pazudušā kasiera mīkla», «Zilās kārbas noslēpums». Vi­sām šīm mīklām atrisinājums atradās ja ne tai pašā, tad nākamajā žurnāla numurā, turpretī Mūnam joprojām tir­dīja neziņa.

Marķīzs, atbalstījis muguru pret palodzi, bija atlaidies uz dīvāna. Šķita, ka viņš nemaz nejūtas neērti neierastajā tērpā, tāpat kā profesionāls aktieris neizjūt romiešu togas neērtību.

— Nu, kā jums patīk mana grāmatu kolekcija? — mar­ķīzs vaicāja ar svētlaimīgu izteiksmi sejā.

— Jūtos vīlies. Iespaids iznāktu lielāks, ja ik sējumu jūs būtu apgādājis ar viltotu autogrāfu … Kur jūsu no­slēpumainais skapītis? …

— Tieši jūsu priekšā.

Mūns redzēja tikai kailu, ar skārdu apsistu sienu. Mar­ķīzs ar iluzionista žestu pagrāba nez no kurienes mikro­skopisku atslēdziņu un iebāza neredzamā atslēgas cau­rumā. Slepenā skapja durvis atvērās.

— Droši vien šis slēpnis vēl no mauru vai inkvizīcijas laikiem? — Mūns apvaicājās.

— Pilnīgi pareizi. Leģenda vēstīja, ka vienā no slēp­ņiem kāds mūsu sencis noglabājis norādījumu, kur ap­slēpta bagātība. Es to tiešām atradu …

— Bagātību? — Mūns strauji apsviedās.

— Diemžēl tikai miglainu mājienu. — Marķīzs atvēra smagu dzelzs kasti ar trim ložu caurumiem un izņēma ģērētas cūkādas rulli. — Varbūt jums palaimēsies atšif­rēt?

— Šaubos … — Mūns atgaiņājās. — Jo vairāk tāpēc, ka šī senā rokraksta autors esat droši vien jūs pats.

— Tas ir bēdīgs pārpratums, — marķīzs nopūtās. — Pa­skatieties, kas par ādu! Vienpadsmitais gadsimts. Līdz tam laikam grāfi Kastelmares vēl bija saglabājuši zināmu neatkarību. Viens no tiem bija pat emīra Muhameda ibn Saida galma apgādnieks.

— Ko viņš tam piegādāja?

— Savas meitas harēmam. Vairumā. Leģenda stāsta, ka viņam to bijis vienpadsmit… Bet tas ir viņa mazdēla grāfa Sančo testaments, — marķīzs norādīja uz rulli. — Des­mit paaudzes velti meklējušas … Man pirmajam palai­mējies … Atradu slēpnī, ko pirmīt pieminēju … Diemžēl, kā tas bieži vien dzīvē atgadās, mani sagaidīja nevis ba­gātība, bet rūgta vilšanās .. . Žurkas bija izgrauzušas pusi vārdu, pie tam pašus svarīgākos, — marķīzs smagi no­pūtās.

Mūns attina rulli. Tas tiešām atgādināja sietu. Daži vārdi bija saglabājušies pilnībā, no citiem palikuši pāri tikai atsevišķi burti vai arī vienīgi caurumi.

— Tā ir senkastīliešu valoda. Tūlīt pārtulkošu, — mar­ķīzs piedāvāja. Viņš lasīja tekstu gandrīz no galvas. — Es, grāfs Sančo, būdams spiests bēgt no Abu Jusufa mežonī­gajiem afrikāņu karapūļiem … baidīdamies, ka bagātība, kuras dēļ mani apskaustu pat Kastīlijas karalis, nonāks rokās neticīgajiem… izej no pils pa slepenajām dur­vīm … dodies tieši uz dienvidiem … bagātība Melnajā alā… — marķīzs apstājās, lai paskaidrotu: — Patiesību sakot, alas nosaukums nav pilnīgs. Bet dienvidos no pils atrodas vienīgi Melnā ala… Tālāk mans piesardzīgais sencis stāsta, ka ierīkojis slazdu nelūgtiem ciemiņiem. Pie bagātības var tikt, vienīgi pārkāpjot pār dziļu plaisu. Ik­viens, kas nezina mirdzošā brīdinājuma noslēpumu, no­teikti iekritīs tajā.

— Ļoti saistoši, — Mūns pasmaidīja. — Cik saprotu, nelaime tāda, ka tieši šis noslēpums licies žurkām sevišķi garšīgs._

— Ne, — marķīzs pašūpoja galvu. — Varu izlasīt… Neizbīsties, ja ieraudzīsi tumsā mirgojošu ģindeni… ske-

Iets, kas ienaidniekam nesīs nāvi, tev būs par ceļvedi… nomēri desmit soļu … pārmet pār plaisu dēli… Pēc tam pagriezies pa kreisi… Novel bluķi, uz kura iecirsts… un tu atradīsi… — marķīzs iemeta rulli kastē. — Tālāk viss apēsts.

— Jāatzīst, ka žurkas pārvērtušas testamentu paraug- detektīvā. Apraujas visinteresantākajā vietā. Manuprāt, tas tomēr pietiekami, lai atrastu bagātību. Kas tas par mirgojošu ģindeni?

— Droši vien tas bija izlikts no kvarca, kuram ir īpa­šība tumsā atstarot dienā uzkrāto gaismu. Alas velvē noteikti bija caurumi, pa kuriem iekļuva saules stari. Kafaksas apkaimē zinātnieki nesen atraduši spīgīdus ierak­stus seno romiešu raktuvēs. Bet Panotarosā bijušas vairā­kas zemestrīces. Esmu pārliecināts, ka caurumi ir sen aiz­bērti. Tas pats liktenis, iespējams, piemeklējis pašu bagātību. Turklāt to tikpat nav iespējams atrast. Ala aiz­ņem vairāku kvadrātkilometru platību, tajā tik daudz atzarojumu, ka pat amerikāņi pārtraukuši meklējumus.

— Ko viņi tur meklēja?

— Domā, ka viena bumba caursitusi velvi un iekritusi alā … Šodien uz turieni nogādāti ūdenslīdēju tērpi. Acīm redzot, taisās pārmeklēt ezera dibenu. Senos laikos no tā ielenkuma gadījumos ņemts dzeramais ūdens. Līdz liela­jai zemestrīcei 1563. gadā zem Panotarosas varēja paslēp­ties vesela armija. Visas alas bija savienotas savā starpā ar pazemes ejām, — pamanījis, ka Mūns neklausās, mar­ķīzs apklusa.

Mūns pētīja skapja saturu. Indes pudeles, cilpas, dunči. Viņš pārvilka ar pirkstu pār malajiešu krisa asmeni. Tas bija pavisam truls.

— Tie visi ir pielikumi pie detektīvromāniem! — mar­ķīzs pasmīnēja. — Bet šai vietā stāvēja flakons ar man­deļu esenci.

— Lai nozagtu to, vispirms jāzina, kur atrodas slēpnis?

— Gvendolīna pirms tam palūdza parādīt grāfa Sančo testamentu … Kad izgāju no bibliotēkas, aizmirsu aizslēgt skapi… Pagaidiet! — marķīzs uztraukti pavicināja ro­kas. — Pieņemsim, ka Šrīveri tiešām atraduši bagātību un kāds nonāvējis tos, lai piesavinātos dārgumus.

— Kurš? — Mūns vaicāja.

— Vai tad neesat jau pats uzminējis? Gvendolīna.

Dzirdēju no dona Benitesa, ka māte piedraudējusi izslēgt viņu no mantojuma …

Neko neatbildējis, Mūns pabīdīja kasti, kurā glabājās cūkādas rullis. Tā bija nevis no dzelzs, bet no plastma­sas, ar teicami imitētiem ložu caurumiem. Aiz kastes gu­lēja revolveris. Mūns instinktīvi atskatījās un ieraudzīja marķīza sejā nepārprotamu izsmieklu. Mūns pacēla revol­veri. Ierocis svēra ne vairāk par cigarešu paciņu, jo bija no saspiestām skaidām darināta butaforija.

— Nožēloju, ka sagādāju jums vilšanos, — marķīzs no­plātīja rokas. — Cerējāt ieraudzīt oriģinālu?

— Jā, to pašu, ko rādījāt Pedro.

— Vai tad dons Benitess jūs nebrīdināja, ka šim zeņ­ķim nevar ticēt ne vārda? Izdomājumu ziņā viņš pārspēj pat mani.

— Šaubos. Es esot jūsu iecienītākais detektīvs? — Mūns ironiski pasmīnēja. — Neredzu nekur izgriezumus, par kuriem stāstījāt.

— Svētā dievmāte! — marķīzs izlikās pārsteigts. — Vai tiešām esmu atstājis uz jums tik briesmīgu iespaidu? Tū­līt pierādīšu, ka kļūdāties. — Viņš piegāja pie plaukta, atbīdīja dažus sējumus, mēģināja kaut ko sataustīt. — Lū­dzu tūkstoškārt piedošanu! — viņš gluži satriekts nomur­mināja.

— Pazuduši? Tieši to biju gaidījis.

— Jā! Ak dievs! — marķīzs saķēra galvu. — Vai tie­šām mans dārznieks?! Es aizskrēju pie ģenerāļa, bet vi­ņam pavēlēju mest ugunī visus liekos papīrus.

— Izsaku savu līdzjūtību …

Šajā brīdī atvērās durvis. Bibliotēkā iesoļoja garš, vēl samērā jauns vīrietis, ģērbies greznā pidžamā. Rokā viņš turēja mapi. Marķīzs metās pie viņa, izrāva mapi un ar vētrainu sajūsmu iesaucās:

— Te tie ir, veseli! — Tad, atcerējies savus pienāku­mus, viņš ceremoniāli iepazīstināja:

— Senjors Mūns… Senjors Brauns… Kā redzat, tas ir cits Brauns … Tam otrajam bija acenes. Un vispār — šis ne ar ko neatgādina manu iecienītāko varoni Eleriju Kvīnu.

Braunam tiešām nebija aceņu. Viņš bija gaišmatis ar pelēkām acīm.

— Kas par Eleriju Kvīnu? Ko jūs tur melšat, mister

Kastelmare? — Braunam piemita daudziem amerikāņiem raksturīgā nekaunīgā sarunu maniere, kuru Mūns necieta. — Jums pašam nekaitētu uzlikt brilles, lai redzētu, pēc kāda spoka izskatāties! Ko nozīmē šis striptīzs? — Brauns norādīja uz marķīza kailajām kājām.

— Tas nozīmē, ka esmu amerikāņu bumbu upuris! — marķīzs cirta pretī.

— Žēl, ka viņi nav sabumbojuši jūsu aizvēsturisko žurku perēkli!

— Neviens nespiež jūs dzīvot manā pilī.

— Tā nav jūsu darīšana! — Brauns pagriezās pret Mūnu. — Es esmu Hjū Brauns! Vai jūs gadījumā neesat tas pats Mūns, par kuru te, — viņš uzsita ar plaukstu pa mapi, — sacerēts nezin kas?!

— Jā gan.

— Tādā gadījumā man jums jāpaziņo, ka šie skribenti veltīgi jūs tā izlielījuši. Ņemsim kaut vai Spituela lietu. Katrs idiots būtu tūdaļ pamanījis, ka krievu pistole tīšām atstāta nozieguma vietā. Bet jūs to sapratāt tikai pēc veselas mūžības.

— Jūs interesējaties par Spituela lietu? — Mūns vai­cāja.

— Nē, uzzināju par to tikai tagad, no šī smērējuma. — Brauns grasījās vēlreiz uzsist mapei, bet marķīzs ātri pa­slēpa to zem mēteļa. — Uzskatu, ka visādi kriminālstāsti der tikai bērniem… Un vispār detektīvi… — Brauns nicīgi saviebās. — Manu veco apsargā divi tādi stulbeņi.

— Kas ir jūsu tēvs?

— Jūs pat to nezināt?! Brauna pogas! Pārdodam katru dienu trīs miljonus divi simti tūkstošus pogu! Milzīgs uz­ņēmums! Visa Panotarosa nav tik daudz vērta, cik mans vecais nopelna vienā dienā.

— Ļoti iespējams, — Mūns pasmaidīja. — Un tomēr ieteicu jums iepazīties ar detektīvliteratūru,

— Iesim uz manu istabu, parādīšu jums vienīgo litera­tūru, kuru atzīstu, — Brauns nicīgi sacīja.

— Lūdzu, ja tas nepieciešams, — Mūns paraustīja ple­cus.

Pie Brauna istabas durvīm marķīzs apstājās: — Es jūs labāk uzgaidīšu tepat, mister Mūn!

— Nekautrējieties, mister Kastelmare! — Brauns no­burkšķēja. — Nāciet vien iekšā!

— Paldies, bet jūsu istaba slikti iedarbojas uz mani. Kļūstu par sieviešu ienaidnieku.

Pārkāpis pāri slieksnim, Mūns saprata marķīza mīklai­nos vārdus. Visas sienas bija aplīmētas ar Evelīnas Rodže­ras fotogrāfijām. Te bija visās valodās iznākušo žurnālu vāki un izgriezumi, kadri no kinofilmām, galvenokārt skati no filmas «Ievas jaunais kostīms».

Brauns atkrita uz sešpadsmitā gadsimta gultas, kura at­dusējās uz četrām lieliski izvirpotām nēģeru galvām. Pārsviedis kājas pāri atzveltnei, Brauns norādīja uz grīdu:

— Lūk, te ir viss, kas nepieciešams izglītotam cilvēkam.

Neskaitāms daudzums žurnālu ar rakstiem par Evelīnu

Rodžeru, lielākoties bagātīgi ilustrētiem mīlas dēku apce­rējumiem, veidoja kaut ko paklājam līdzīgu. Hjū Brauns aizsmēķēja cigareti, kas smaržoja pēc medus sīrupa, un, nobirdinājis pelnus tieši uz grīdas, turpināja:

— Nesaprotu deģenerātus, kas atrod kaut ko saistošu garlaicīgu noziegumu atklāšanā. Pavisam cita lieta — sie­viete! Cik daudz reibinošu noslēpumu! Elpa aizraujas!

Arī Mūnam aizrāvās elpa. Vienā no žurnāliem viņš ieraudzīja krāsainu fotogrāfiju. Paraksts skanēja: «Slave­nākie peldsezonas viesi Santa-Monikā». Viena slavenība bija Lellīte Rodžera, otra — Rodrigo Gaetano. Savaikstī- jis savā pašapzinīgajā gorillas sejā kaut ko smaidam līdzīgu, Rods sniedza aktrisei saulessargu. Viņa zelta zo­bos bija iesprausts cigārs. Aiz viņa muguras stāvēja daži jauni cilvēki sasprindzinātām sejām un lūpām pielipušām cigaretēm — droši vien miesassargi.

— Par Lellīti Rodžeru jāsaka, ka viņa nav sieviete, bet masveida slepkavība! — Un Brauns, ilustrēdams savu dziļo domu, ar veiklu kājas spērienu notrieca no gultas gala sprogainu nēģerēna galvu. Galva aizripoja pa grīdu. Brauns pavadīja to ar skatienu, kā spēlētājs biljarda bumbu. Tikmēr Mūns noslēpa kabatā žurnālu ar Lellītes un Roda Gaetano attēliem.

Šķiroties viņš klusi aizvēra durvis. Mūns bija tikpat kā pārliecināts, ka marķīzs slepus noklausās. Bet gaitenī ne­viena nebija. Marķīzs stāvēja uz kāpnēm un likās nogri­mis sarunā ar savu milzīgo ēnu.

— Ko jūs esat izdomājis? — Mūns vaicāja.

— Pagaidām neko. — Marķīzs sarāvās. — Prātoju, uz kāda āķa uzķersies …

— Kas?

— Viena milzīga žurka … Tikko redzēju to … Nu kā jums patīk senjors Brauns? — marķīzs pasmīnēja.

— Pirmais vai otrais?

— Protams, otrais. Ar pirmo jūs taču neesat pazīstams. Starp citu, vai jums kaut kas neliekas savādi? …

— Kas tieši?

— Dīvainā sagadīšanās. Uzreiz divi Brauni, un abi dzīvo pie manis. Man gan stāstīja, ka Amerikā tas esot visiz­platītākais uzvārds, bet jūsu vietā es tomēr piesargātos.

— Pietiek tēlot! — Mūns pārtrauca. — Uz redzēšanos!

— Atļaujiet jūs pavadīt.

— Nevajag, es pats atradīšu ceļu.

Nokāpis lejā, Mūns instinktīvi atskatījās. Marķīzs jo­projām stāvēja uz platā akmens pakāpiena, ko apgais­moja vienīgā blāvā spuldze. Viņš atgādināja nejēdzīgu spoku, kas pārpratuma pēc baltā palaga vietā uzmetis īsu, rūtainu mēteli. Pēkšņi marķīzs noskrēja lejā pa kāpnēm.

— Pagaidiet, aizmirsu jums pateikt ko ļoti svarīgu!

Mūns apstājās. Pieskrējis pie viņa, marķīzs noliecās pie

pašas auss:

— Šis Brauns … Vai nepamanījāt viņa istabā kaut ko aizdomīgu?

— Nē.

— Tur nav nevienas žurkas. Tās baidas no viņa! — Atbalsodamies akmens velvēs, čuksti izklausījās kā sik­spārņu vēdas. — No sirds ieteicu jums piesargāties! Ja cilvēku neinteresē detektīvliteratūra, kāpēc viņš tādā ga­dījumā lasa izgriezumus? Jums draud briesmas! Mani krata drudzis, to iedomājoties! — Lai uzskatāmi node­monstrētu savas jūtas, marķīzs atrāva vaļā mēteli.

Mape, kuru viņš bija piemirsis, nokrita zemē, no tās izbira izgriezumi.

— Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! — marķīzs noliecās, lai savāktu papīrus.

Mūna skatiens nejauši apstājās pie labi pazīstamām rindām no Svena Krāgera reportāžas:

«Slavenie detektīvi Mūns un Deilijs dzīvo pastāvīgās briesmās. Nejaušs garāmgājējs, viesnīcas šveicars, pat mīļotā meitene, jebkurš no viņiem var būt Neredzamā nāve.»