Viesnīcas "Holivuda" rēgi

GVENDOLĪNAS VĒSTULE

Gaitenī Mūnu panāca profesors Stārks.

— Šķiet, esmu jūs jau kaut kur sastapis, — viņš ne­droši teica, tuvredzīgām acīm ieskatīdamies Mūna sejā.

— Jā, pirms daudziem gadiem pie profesora Holmena.

— Pie Holmena? Kā tad, labi atceros tos laimīgos lai­kus, kad man vēl nebija atņemtas tiesības apciemot draugus, — profesors nopūtās.

— Es jūs arī pazinu tikai ar grūtībām, jūs pa šiem ga­diem esat stipri izmainījies.

— Tas nav nekāds brīnums! Biju zinātnieks, bet tagad esmu kļuvis par slepenu objektu, — profesors skumji smējās, atvērdams ciemiņam istabas durvis. — Pasēdiet pie manis! Negribas palaist garām izdevību patērzēt par senajiem laikiem. Rīt mani jau atkal var iebāzt kastē aiz septiņām atslēgām.

— Tajā pašā, kurā jūs pirms sešām dienām atgādāja uz Panotarosu, lai tikai šodien izvilktu dienas gaismā? — Mūns pasmaidīja.

— Pirms četrām, — profesors precizēja.

— Jums jāaizsūta pateicības telegramma Minervai Zin- gerei. Ja nebūtu viņas, jums vēl joprojām būtu jāslēpjas nometnē. Tagad jūs vismaz dzīvojat viesnīcā kā visi nor­māli cilvēki, — Mūns pajokoja.

— Man arī te ne visai patīk. Pie profesora Holmena bija daudz omulīgāk, vai ne?

Mūns atcerējās grāmatu piebāzto Holmena dzīvoklīti, kas atradās tai pašā namā, kur dzīvoja Mūns. Atcerējās savādnieku saimnieku vecajos rītasvārkos, kas bija uz­mesti pāri uzvalkam, un viņa melno pūdeli Kārlu. Pie Hol­mena pulcējās gandrīz vienīgi zinātnieki. Mūns ne vien­mēr saprata viņu strīdu būtību, bet bija tik patīkami klusi sēdēt kaktā un no turienes klausīties zinātnieku sarunās. Profesors Holmens bija vācu emigrants, kam savā laikā nācies bēgt no hitleriešiem, visiem viņa paziņām bija diezgan progresīvi uzskati. Pēkšņi Mūnu sagrāba izmi­sīgas ilgas pēc mājām. Gribējās aizsūtīt visu pie velna, lai jau rīt atkal atrastos savā dzīvoklī Voterfrontstrītā, kur pa logiem varēja redzēt pa Hudzonu slīdošos tvaiko­ņus. Bet viņš tūdaļ apspieda šo nostalģijas lēkmi.

Pa profesora istabas logiem varēja redzēt laukumu. Tur cēla kaut ko līdzīgu Triumfa arkai, cirvju klaudzoņa visu laiku ielauzās abu sarunā. Profesors arī smēķēja cigārus, un Mūns labprāt aizpīpēja viņa piedāvāto Brazīlijas «su- perioru». No profesora čemodāna izvilktā «Napoleona» pudele vēl vairāk sasildīja atmosfēru. Bet, tikko Mūns pieminēja radiāciju, profesors smaidīdams aizbildinājās ar kara noslēpumu.

— Vienīgais, ko varu jums atklāt, ir tas, ka kopā ar mani atsūtīta vislieliskākā aparatūra, kāda jebkad izman­tota radioaktīvu daļiņu meklēšanai. Tāda pati atradās ne­sen avarējušajā lidmašīnā «Globemaster».

Pamazām saruna ievirzījās teorētiskā plāksnē.

— Staru slimība vēl maz izpētīta, un pret to nav efek­tīvu līdzekļu. Kaula smadzeņu pārstādīšana, ko pielie­tojuši franču ārsti dienvidslāvu zinātnieku glābšanai, ne vienmēr dod pozitīvus rezultātus. Cilvēki mirst un tur­pinās mirt līdz tam laikam, kamēr netiks panākta kodol­ieroču pilnīga aizliegšana.

— Bet Panotarosā? — Mūns cerēja, ka konjaks at­raisījis profesora mēli.

— Lūdzu, bez provokācijām, — profesors pasmaidīja. — Redziet, nopietnām briesmām šai gadījumā bija pa­kļauts tikai tas, kas atradās sašķīdušās bumbas tiešā tuvumā, pie tam pietiekami ilgi, lai cietie gamma stari iedarbotos.

— Vai jūs kaut ko saprotat no saindēšanās? — Mūns pēkšņi jautāja.

— Ne vairāk par jebkuru ārstu. Kara laikā man nācās strādāt uz hospitāļa kuģa, kur katrs ārsts bija vispirms hirurgs. Pēc kapitulācijas pie mums nogādāja dažus ja­pāņus ar nopietniem radioaktīviem apdegumiem. Šim ap­stāklim man arī jāpateicas par tagadējo specialitāti.

Mūns tomēr izšķīrās pastāstīt par Šrīveru nāvi un sa­vām hipotēzēm. Simptomu uzskaitīšana lika profesoram savilkt uzacis.

— Redziet, reizēm dažādu slimību ārējie simptomi ir līdzīgi, sākot ar vēdera tīfu un beidzot ar staru slimību. Bet, ņemot vērā, ka jau pirms Šrīveriem divi vietējie iedzīvotāji arī saindējušies ar desas konserviem, es dak­tera Enkarno vietā droši vien būtu noteicis to pašu dia­gnozi.

— Neaizmirstiet, ka pazudusi Šrīvera meita. Tātad ar konserviem tam visam nav nekāda sakara.

— Neredzu tur nekādas pretrunas, — profesors pa­kratīja galvu. — Inde, kas pazīstama ar botulīna nosau­kumu, ir organiskas sairšanas produkts. Bet to iemācī­jušies radīt arī sintētiskā ceļā. Piemēram, jau kopš vai­rākiem gadiem botulīns ietilpst mūsu armijas ķīmisko ieroču arsenālā. To var ari iešļircināt kārbā, caurums tikpat kā nebūs saredzams.

Viņus pārtrauca klusi klauvējieni pie durvīm.

— Lūdzu iekšā! — profesors aicināja. Ieraudzījis pasta priekšnieku ar telegrammu rokā, Mūns pamāja profe­soram.

— Atvainojiet, bet es meklēju jūs, mister Mūn.

— Kā jūs zinājāt, kur esmu? — Mūns vaicāja un tūdaļ pats uzminēja: — Dons Benitess pateica, vai ne?… Pie- sargieties no mūsu šveicara, profesor, nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņš zinājis par jūsu ierašanos vēl pirms tam, kopš atbraucāt… Vai atļausiet?

Uzaicinājis pasta priekšnieku tikmēr apsēsties, viņš iepazinās ar Donalda Kinga ziņojumu.

«Joahims Maria Šmits, pastāvīgā dzīves vieta Ķelnē, Princrupertalejā 6, būvuzņēmējs, cēlis Hamburgas — Minhenes autostrādi, raķešu poligonu 126 un citus lie­lākus kompleksus. Kopš 1963. gada viens no jauktās spāņu-vācu firmas «Stabil» direktoriem. Firma būvē mi­litāros objektus pēc bundesvēra, spāņu kara ministrijas un daļēji amerikāņu armijas pasūtījumiem. Nacionālso­ciālistiskās partijas biedrs, izgājis denacifikāciju, par kri­mināliem pārkāpumiem nav tiesāts. Doktors Hanss Švein- furts, speciālists zobu protezēšanā, klientūra visaugstākajā sabiedrībā, taisījis mākslīgos zobus Konradam Adenau- eram.»

Mūnam nāca smiekli. Ne tikai tāpēc, ka Donalds Kings, it kā tīšām demonstrēdams savu informētību, ziņoja par bijušā kanclera liekajiem zobiem. Viņš smējās arī pats par sevi. Šmits, ko laikam kāds no kara ministrijas bija brīdinājis par ūdeņraža bumbām, aizbēdzis no radiācijas, un vēstule Mūnam bijusi tipiski vāciska humora paraugs, bet viņš to vācieti gandrīz vai ieskaitījis gangsteros. Mūns uzrakstīja jaunu pieprasījumu Kingam:

«Kas ir Pedro Himenesa bankas Malāgā faktiskais īpaš­nieks? Kam pieder Holivudas kinostudija «Artija»? Ziņas par liekiem zobietn un krūtīm nav nepieciešamas.»

Pasta priekšnieks paņēma lapiņu, bet aiziet vēl netai­sījās.

— Nu, kas jums vēl uz sirds, — Mūns saprata pareizi. — Klājiet vaļā!

— Tiešām nezinu … Varbūt iesim uz jūsu istabu?

— No profesora man nav nekādu noslēpumu … Dodiet šurp!

Pasta priekšnieks piesardzīgi izvilka no kabatas foto- telegrammu. Beidzot! Roda Gaetano paraksta faksimils desmitkārtīgā pavairojumā. Un ar tām pašām ortogrāfis- kājām kļudam, kadas Muns redzēja uz marķīzam dā­vinātās fotogrāfijas.

— Ņemiet! — Mūns aiz priekiem pasniedza piecdesmit pesetu naudas zīmi.

— Pielieciet vēl tikpat daudz, lai būtu apaļš rēķins, — pasta priekšnieks pamirkšķināja.

— Par ko?

— Par vienu telefona sarunu. Man iešāvās prātā, ka vēstule, par kuru interesējāties, piegādāta viesnīcā nevis 19. martā, bet tikai 20. no rīta. Tādā gadījumā tā varbūt aizsūtīta atpakaļ ar atzīmi «Adresāts te vairs nedzīvo», tāpēc arī piezvanīju uz Puente Alčezerilo pastu. Donja Karolīna apsolījās paskatīties.

— Cītība, ko izrādāt, lūkodami iztukšot manu kabatu, pelna visaugstāko atzinību, bet man nav ne mazākās pārliecības, ka Brauns atpakaļadresē uzdevis Puente Al­čezerilo. No kurienes jums zināms, ka viņš nav uzrakstī­jis «Sahārā, Galvenajā oāzē, Kamieļa kungam»?

— Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! — durvju spraugā pa­rādījās galva. — Es esmu marķīzs Kastelmare! Senjor Mūn, vai jūs nevarētu uz mirkli iznākt laukā?

Gaitenī Mūns sadūrās ar donu Benitesu un donu Brito. Smagi elsdami.viņi stiepa saritinātu paklāju. Pazaudējis līdzsvaru, šveicars izlaida gleznu, ko turēja iežmiegtu padusē. Marķīzs paķēra to un, tikko neiegāzis Mūnam pa galvu, nomurmināja:

— Lūdzu piedošanu!… Jūsu istabā karājas viens bār­dains tips. Viņš pilnīgi varēs aizvietot manu vectēvu pa mātes līniju — hercogu Viljaermosu!

— Vai jūs tomēr nepaskaidrotu?

— Rīt atbrauc manas meitas līgavainis, viņš pavada ministru … Jāsaved pils kārtībā… Ko tik nedara meitas laimes labad! … Jā, pavisam aizmirsu… Uzaicinu jūs uz rautu! Nebrīnieties, ģenerālis Debldejs piešķīris man pa­balstu. Lielajiem inkvizitoriem pie viņa jāpamācās… Tātad jūs man aizdosiet to tipu ģimenes portretu gale­rijai?

— Ja jums nav iebildumu pret to, ka viņš griež lei­jerkasti, lūdzu!

— Tas ir taisni labi! Hercogs dievinājis mūziku, — un, iedrāzies kā viesulis istabā, marķīzs uzlēca uz galda un parāva gleznu. Tajā vietā, kur pirms tam bija nagla, parādījās liels caurums. Marķīzs, nolēcis no galda, ņē­mās skraidīt pa istabu.

— Vai jums nav iebildumu, ja paķeršu līdz šo vāzi? Un šo spoguli? Cik aristokrātisks pelnu trauks!

— Uz tā ir viesnīcas «Holivuda» attēls, — Mūns brī­dināja.

— Nekās, būs labi, zem smēķu galiem tikpat ne­redzēs … Don Brito, ņemiet šo te sarkano atzveltnes krēslu, pēc krāsas tas tieši pieskaņots gobelēniem, kas pa­tapināti no Malāgas mākslas muzeja… Starp citu, — marķīzs piemiedza aci, — dons Brito atcerējies, ka drīz pēc tam, kad reaktīvais motors sagāza viņa mājokli kā kāršu namiņu, viņš redzējis trakā ātrumā aizjoņojam sen- joritas Gvendolīnas automobili un tajā cilvēku ar fan­tastisku masku. Tā viņam vismaz licies.

— Vai viņam varbūt liekas, ka uz šīs bildes patiešām attēlots hercogs Viljaermosa? Leijerkastnieka fantastis­kajā maskā, ko? — Mūns norūca.

— Jūs man vēl pateiksiet paldies par to masku, — marķīzs pasmīnēja un, it kā izvairīdamies no tālākas sa­runas, ātri satvēra krēslu. Gribēja uzvelt sev to mugurā, bet ievaidējies nolika atpakaļ uz grīdas. — Pēdējā laikā nezin kādēļ griežas galva, — viņš sūdzējās.

Marķīzs ar saviem palīgiem aizgāja, bet Mūns palika viens pusizlaupītajā telpā. Bez sarkanā atzveltnes krēsla istaba šķita zaudējusi savu īpatnējo seju. Caurums sienā hipnotizējoši pievilka kā indiešu jogu paša naba. Mūns skatījās uz sienu, acis nemirkšķinādams. Tapešu abstrak­tais zīmējums izplūda, siena šķita kā ekrāns. Uz tās, zibe­nīgi nomainīdami cits citu, aizņirbēja smadzeņu proji­cēti kadri. Naksnīgajās debesīs viena otrai tuvojas divas lidmašīnas, ellišķīga dārdoņa, sprādziens, ugunīga sie­na… Briesmīgs slapjš cilvēks lidotāja kombinezonā, ar skābekļa masku sejas vietā izķepurojas no tīkliem, no­rauj masku un baismīgā balsī kliedz, ka sācies karš… Sešpadsmitgadīgā Lellīte sēž kontroles televizora priekšā, redz trakā ātrumā projām slīdošu jumtu, skrejošas kājas, mežonīgu seju, lidojošas lodes… Lellīte, ģērbusies me­tāliskā tērpā, kas izstaro neciešamu mirdzumu, ienāk ģe­nerāļa istabā… Bila Ričija nespodri zilās, asarojošās acis. Padres Antonio caururbjošās acis… Ģenerāļa Debldeja vizošais pensnejs, kas paslēpj acis… Seja, acis, seja bez acīm, maska …

Visu šo asociāciju ķēdi bija izraisījis marķīza stāsts par fantastisko masku. Caur šo juceklīgo savārstījumu mēģināja izlauzties kaut kāda jēga. Bet notvert to Mūns nepaguva. Durvis, ko viņš bija aizmirsis pieslēgt, strauji atvērās. Uz sliekšņa stāvēja pasta priekšnieks. Mūnam, kas bija ar varu izrauts no stagnācijas stāvokļa, viņš likās līdzīgs erceņģelim Gabrielam, taču šis turēja rokā nevis liesmojošu zobenu, bet aploksni.

— To tikko atveda, — pasta priekšnieks satraukti stāstīja. — Vēstule nogulējusi Puente Alčezerilo jau vai­rākas dienas… Bet jūs sacījāt: «Sahārā, Kamieļa kun­gam! …» Nebūtu bijis manis, tā nogulētu līdz pastar­dienai! — pasta priekšnieks priecīgi nobēra, jau iedo­mādamies kabatā simts pesetu.

Mūns izrāva viņam no rokas aploksni. Vēstule bija adresēta misis Šrīvera i. Otrā pusē uzrādīta Puente Alče­zerilo — grūti salasāms ielas nosaukums un jau gluži nesaburtojams uzvārds. Šķērsām aploksnei bija uzrakstīts «Adresāts nomiris». Visu to viņš paguva ievērot, kamēr drudžaini plēsa vēstuli vaļā.

No aploksnes izkrita nevienmērīgiem ķeburiem klāts bālgani violets papīrs. Gandrīz infantilais rokraksts ne­bija vēl izveidojies. Mūnam ar grūtībām izdevās atšifrēt kricelīgos burtus.

«Mani nolaupījuši bandīti, iespējams, no Gaetano ban­das. Izturas pret mani ciešami. Bet, ja līdz svētdienai no­rādītajā vietā nenoliks miljonu pesetu, mani nogalinās. Ja Malāgas bankā nav pašlaik tik daudz -naudas, lai tēvs nekavējoties izsūta. Kas attiecas uz mūsu strīdu, tad es ļoti nožēloju. Glāb mani! Gvendolīna.»

Lapiņas otrā puse bija aplīmēta ar dažāda lieluma no laikrakstiem izgrieztiem burtiem. Šā teksta anonīmais autors sīki aprakstīja alu Panotarosas apkaimē, kur pēc tumsas iestāšanās jānoliek izpirkums, un brīdināja, ka jebkurš mēģinājums izsekot vai ziņot policijai par cil­vēku, kas atnāks pēc naudas, beigsies ar Gvendolīnas nāvi.

— Kāda mums šodien diena? — Mūns nepacietīgi jau­tāja. Notikumu un faktu lavīna, kas bija vēlusies pār viņu kopš ierašanās Panotarosā, bija izjaukusi laika ritumu.

Reizēm viņam šķita, ka dzīvo šeit jau kopš mūžīgiem laikiem, reizēm, ka atlidojis tikai vakar.

— Sestdiena!

— Sestdiena! Paldies dievam, tad viss vēl nav zaudēts!

Atstādams tālu aiz sevis pasta priekšnieku, Mūns pa

galvu pa kaklu noskrēja pa kāpnēm un uzsauca donam Benitesam:

— Viesu grāmatu! Mudīgāk!

Neievērodams šveicaru, kas ziņkāri lūkojās pāri viņa plecam, Mūns salīdzināja violeto vēstuļpapīru ar ierakstu grāmatā. Burtam «m» bija tie paši aplīši, tas pats viegl­prātīgais, it kā dejojošais «a». Un tomēr tas varēja būt veikls viltojums. Galīgu spriedumu var taisīt tikai pēc grafoloģiskās ekspertīzes. Mūns tā steidzās, ka pat aiz­mirsa paskaidrot šveicaram, kādam nolūkam paņem viesu grāmatu līdz. Viņš metās pie durvīm un tikai tagad pa­manīja kaprāli Milsu mierīgi pieceļamies no krēsla.

— Uz Malāgu! — Mūns uzsauca. — Nē, vispirms iegrie­zieties pilī!

v Kamēr džīps, apdzīdams aizbraucošo tūristu mašīnas, ar visiespējamāko ātrumu traucās uz pili, Mūns, abstrahē­jies no vēstules satura, izanalizēja dažas tehniskas de­taļas. Uz aploksnes un vēstulē redzams viens un tas pats rokraksts. Kas attiecas uz izgriestajiem iespiedburtiem, tad šāda tipa salikums un papīrs nebija raksturīgs nevienam angļu un amerikāņu masu tirāžas izdevumam. Tātad burti izgriezti no kāda mazizplatīta laikraksta vai žurnāla, var­būt pat no grāmatas. Šī analīzes tieksme, kas bija izvei­dojusies daudzu gadu praksē, šoreiz gan likās nevajadzīga. Vēstuli nosūtījis Brauns, par to nav nekādu šaubu. Vie­nīgais, kas jānoskaidro, vai tā ir īsta vai viltota. Un to­mēr Mūns nebeidza prātot par burtu tipu, kas likās pazīstams. Vēl vairāk, viņš neskaidri atcerējās kaut kur pavisam nesen to redzējis.

Pils pagalmā stāvēja armijas studebekers, līdz pašai augšai piekrauts ar mēbelēm. Izkraušanu vadīja dons Brito. Divi amerikāņu kareivji lādēdamies nesa pa cau­rumaino paceļamo tiltu atzveltnes krēslus, citi stiepa pa kāpnēm milzīgu senlaicīgu bufeti. Viņu saceltais troksnis Mūnam noderēja. Neviena nepamanīts, viņš ieslīdēja jnar- ķīza istabā. Kopš pagājušās reizes iekārtojums neībija

mainījies ne par matu — melnais, ķirmju sagrauztais krucifikss, vecais skapis ar atlupušajām inkrustācijām, spartāniskā kušete ar sairušo segu un kā izsmieklam — no žurnāla izgrieztais Mūna portrets. Izņēmis portretu no apzeltītā rāmja, viņš izvilka zem tā paslēpto Roda Ga­etano fotogrāfiju ar autogrāfu un veikli ielika savu ģī­metni atpakaļ. Fotogrāfiju viņš piesardzīgi sarullēja, lū­kodams nesabojāt uzrakstu, bet ielikt kabatā vairs nepaguva. Durvis bez trokšņa atvērās un uz sliekšņa stāvēja Hjū Brauns.

— Atkal sajaucāt istabas? — viņš pamirkšķināja. — No manis varat nekautrēties, mister Mūn! Šķiet, esmu jūs pilnīgi nepamatoti turējis aizdomās — to tagad pats redzu. Jūs taču tikai apbrīnojat savu portretu! Cik iespai­dīgs zods! Bet šī dziļdomīgā acu izteiksme droši vien liek nodrebēt visrūdītākajam noziedzniekam! — Hjū Brauns vēlreiz pamirkšķināja un tikpat klusi pazuda.

Marķīzu Mūns sastapa lielajā zālē. Uz akmens grīdas gulēja gobelēni, pie sienas, blakus nelaiķes vecmāmiņas autoportretam, jau karājās dažas gleznas.

— Jūs pie manis? — marķīzs ar āmuru rokās nokāpa no saliekamajām kāpnēm. — Tā jau zināju, ka gribēsiet dzirdēt manu hipotēzi par cilvēku maskā.

— Varu tāpat uzminēt jūsu hipotēzi. Maska bija pie­likums romānam «Nāve karnevāla virpulī», Gvendolīna to jums nozagusi kopā ar flakonu.

— Pagaidiet! Nekustieties! — marķīzs izlikās aplūko­jam Mūnu caur palielināmo stiklu. — Tā, tagad man viss skaidrs. Atminējums jums ir jau rokā. Tikai, pie svētās madonnas, ne vārda! Jums droši vien zināms, ka sen­grieķu tirāns Dionīss uzcēlis īpašu akustisku alu, lai sle­pus noklausītos savus ciemiņus …

— Jā, arī to, ka viņu pēc tam nogalinājuši, — Mūns sausi piezīmēja. — Majors Melbričs jau iepazīstināja mani ar grieķu vēsturi, tāpēc varat nepūlēties.

— Tam, ko gribu teikt, nav nekāda sakara ne ar slep­kavību, ne ar majoru. Grasījos jūs brīdināt, ka viens no maniem senčiem bija ne mazāk ziņkārīgs par Dionīsu. Šai zālē ir vieta, no kurienes lieliski var dzirdēt katru vārdu pat tad, ja tas tiek čukstēts. Tāpēc katram gadī­jumam iesim labāk uz bibliotēku!

Bibliotēkā Mūns bez kādiem ievadiem parādīja vēstuli.

— Vai pazīstat šo rokrakstu?

— Jā, tas ir Gvendolīnas… Bet, senjor Mūn, vai tad jūs uzķersieties uz šī āķa? Lieta taču gluži skaidra: tas ir triks, kura mērķis — novērst aizdomas par mātes un brāļa noindēšanu!

— Pasakiet labāk — kāpēc jūs ieinteresēja misis Šrīve­ras noguldījums?

— Ja jau jūs to zināt, tad esat izrādījis līdzīgu interesi. Un tas savukārt nozīmē, ka gribat pārbaudīt manu hipo­tēzi, ko esmu izzīdis no pirksta. Ļoti priecājos.

— Es priecātos vēl vairāk, ja jūs apsēstos un uzrak­stītu — «Apliecinu, ka uzrādīto vēstuli rakstījusi Gven­dolīna Šrīvera».

— Un tas ir viss? — marķīzs zobgalīgi vaicāja. — Bet es domāju, jūs liksiet man rakstiski apliecināt, ka to sa­cerējis esmu es. Lūdzu! "

Marķīzs piegāja pie galda, lai sameklētu papīru. Mūns izklaidīgi viņu vēroja. Nez kāpēc detektīva uzmanību saistīja kārtīgā kaudzē saliktie Elerija Kvīna detektīval- manahi. Kamēr marķīzs rakstīja, Mūns nemanot kādu pār­lapoja. Atmiņa nebija vīlusi! Tas pats salikums! Kā tas nereti gadās, pēc viena atklājuma sekoja cits. Zem galda gulēja sudrabā kalta ķemme, kas tūdaļ izsauca atmiņā majora Melbriča līdz riebumam taisno celiņu. Vēl pavi­sam nesen preses konferencē Mūns šo ķemmi bija redzē­jis majora smalkajos pirkstos.

— Majors Melbričs laikam bieži atnāk pie jums pa­pļāpāt? — Mūns it kā nejauši jautāja.

Marķīzs uzrakstīja teikumu līdz galam un tikai tad at­bildēja:

— Kas? Ak majors? Nekad. Viņš pārāk aizņemts.

— Un kas tas? — Mūns pacēla suku.

— Pierādījums, ka nav likuma bez izņēmuma. Šodien majors paņēma no manis grāmatu «Dienvidspānijas alas», par kuru esmu viņam stāstījis. Man ir aizdomas, ka viņš meklē Melnajā alā nevis šķembas, bet manus ģime­nes dārgumus, kurus Gvendolīna visdrīzāk jau izpārde- vusi kādam Madrides juvelierim.

— Ko es dzirdu, mister Kastelmare? — bibliotēkā bija ienācis Hjū Brauns. — Ja par ģimenes dārgumiem saucat savas žurkas, tad esmu spiests jūs apbēdināt: šodien runcis aprijis trīs lielus briljantus, — sarunādamies viņš paķēra no galda Gvendolīnas vēstuli. — Ko es redzu? Bezpalī­dzīga skaistule laupītāju ķetnās! Mister Mūn, rai nepa­teiksiet, kur viņa noslēpta? Ja tuvumā, tad labprāt palī­dzēšu viņai kavēt laiku.

— Velti cerēt, — marķīzs pasmīnēja. — Pēdējo reizi viņa atradās tuvumā 18. martā.

— Bet, manuprāt, viņa jāmeklē netālu no alas, kur misis Šrīverai bija jāatstāj izpirkšanas maksa, vai arī… — Mūns zīmīgi ielūkojās marķīzam acīs: — Vai arī jūsu pilī!

— Tā ir ideja! Iešu pameklēt viņu! — Brauns smejoties izmetās ārā no bibliotēkas.

— Kā redzat, pat šis trakais reaģē uz jūsu murgiem kā normāls cilvēks, — un marķīzs ņēmās mierīgi ķemmēt ūsas ar majora Melbriča suku.

— Un tomēr palūgšu jūs iepazīstināt mani ar pils ne­apdzīvoto daļu, — Mūns teica vislaipnākajā tonī.

— Bet ja nu es atteikšos?

— Tad jūsu detektīvkolekciju papildinās vēl viens pie­likums — kratīšanas orderis.

— Saprotu jūsu smalkjūtīgo mājienu. Ejam!

Marķīzs tīšām ļoti lēni atslēdza piekaramo atslēgu un

noņēmās ar aizbīdāmo bultu. Beidzot smagās ozolkoka durvis pavērās. Nevis ar vecīgu čīkstoņu, kas īpatnēja sen nekustinātām virām, bet gandrīz bez trokšņa. Istaba, kurā iegāja Mūns, bija astoņstūraina, pilnīgi bez mēbe­lēm, ar zirnekļu tīmekļiem aizvilktiem logiem un biezu putekļu kārtu uz saplaisājušās akmens grīdas. Šķērsām līdz nākamajām durvīm stiepās skaidri redzami vīriešu kāju nospiedumi. To bija daudz, bet Mūna vērīgā acs tūlīt noteica, ka caur telpu staigājis nevis pusducis, bet divi cilvēki. Pirmais — vairākkārt, otrais, kas centies kāpt sava priekšteča pēdās, — tikai divas reizes, vienu turp, otru atpakaļ, pie tam samērā nesen.

— Senjor Mūn, esmu jūsu parādnieks līdz kapa malai! Noziedznieki manā pilī! Tas pārspēj vispārdrošākos sap­ņus! Tāpēc jau dārznieks apgalvoja, it kā naktīs te stai­gājot spoks.

Aizsteigdamies Mūnam priekšā, marķīzs ar skubu at­vēra durvis citu pēc citas. Pēdas pēkšņi izbeidzās drūmā pustumšā istabā ar guļamnišu, virs kuras karājās pussa- trunējis baldahīns. Pēdu nospiedumi atdūrās pret kailu sienu bez logiem un durvīm, tādēļ radās iespaids, ka mar­ķīza noslēpumainie viesi izgājuši tai cauri kā spoki.