Viesnīcas "Holivuda" rēgi

ŠAHA PARTIJA

Mūns vēroja ģenerāli Debldeju un Lellītes garās kājas, kas nokarājās pāri krēsla atzveltnei. Tās šūpojās kā svār- stekļi, reizēm tikko neapgāzdamas uz zemā galdiņa glā­zes.

— Labprāt saspēlētu ar jums šaha partiju, — Mūna au­sīs atskanēja ģenerāļa glaimīgā balss.

— Es nespēlēju, — Mūns norūca. — Uz acīti — lūdzu. Likme — jūsu tulkotāja. Viņā ir kaut kas mīklains.

— Mīklains? — Lellīte nepatīkami iesmējās. — Labāk spēlējiet uz mani.

— Es runāju pārnestā nozīmē, — ģenerālis pilnīgi viņu ignorēja. — Jūsu amats uzminēt noslēpumus, mans — tos sargāt. 2ēl, ka mums nav lemts mēroties spēkiem pie šaha galdiņa. Cienīgi pretinieki sastopami samērā reti. Kaut arī vienreiz esam jau tikušies. Diemžēl toreiz manā vietā spēlēja citi.

— Dublieris? — Lellīte iesmējās. — Līdz šim domāju, ka tikai kinozvaigznēm ir dublieri.

— Nesaprotu, par ko jūs runājat, — Mūns papurināja galvu.

— Vai atceraties Spituela lietu?

— Kā tad! Viņa dēļ mani padzina no policijas.

— To var izlabot. Man ir lieliski sakari. Jūs bijāt in­spektors, tagad jums visas iespējas kļūt par vecāko in­spektoru.

— Pie velna!

— Bravo! — Lellīte aplaudēja. — Tā ir prātīga filozo­fija …

— Turi muti! — ģenerālis viņu rupji partrauca. — Vai atceraties, mister Mūn, ka Spituela slepkavību gribēja uzvelt padomju aģentam? Lai jūs pārliecinātu, pulkvedis Mervins mēģināja iesmērēt jums kādu tipu.

— Atceros, — Mūns pamāja. — Šis tips visai veikli tēloja krievu. Bet, tiklīdz viņš atzinās Spituela slepka­vībā, man viss kļuva skaidrs.

— Jā, pulkvedis pielaida rupju kļūdu… Diemžēl uz­zināju par to tikai vēlāk.

— Jūs?

— Kā tad! Viņš bija mans tiešais padotais. Iejaukties vairs nepaguvu. Atrados toreiz slepenā komandējumā. Tik slepenā, ka, izņemot manu priekšnieku, par to pat prezi­dentam nebija ne jausmas.

No miglas, kas ietina Mūnu, pēkšņi iznira majors Mel­bričs.

— Ģenerāli… — viņš brīdinoši ieklepojās.

— Nav labi noklausīties svešas sarunas! — Lellīte pa­sniedza viņam glāzi. — Labāk iedzeriet… Ģenerāli, man liekas, ka jūsu majors nav nekāds adjutants, bet ķīniešu spiegs! Paskatieties, kā viņš šķielē!

— Vai es neliku tev turēt muti! — uzsauca ģenerālis un, pagriezies pret majoru, ironiski pasmaidīja: — Viltus trauksme! Nekādus militārus noslēpumus netaisos izpaust. Varat pateikt to manai sievai…

— Nedzersiet? — Lellīte satvēra glāzi, ko majors ne­bija ņēmis pretī. — Nu, protams, spiegiem jāsaglabā skaidrs prāts. Tad es dzeršu pati! Uzmanību! Preventīvs masveida trieciens! Mērķis — ienaidnieka aizmugure.

— Lai jūs ticētu, mister Mūn, ka negribu slēpt no jums vairāk, nekā tiešām nepieciešams, pastāstīšu jums par pēdējo komandējumu, — ģenerālis turpināja. — Kādā Āzijas valstī — konkrētība nav svarīga — man nācās organizēt sazvērestību pret vietējo varasvīru. Netīrs dar­biņš, bet ko lai dara — kādam jāveic arī tāds. Mūsu sūt­niecība atradās netālu no varasvīra rezidences. Speciāla aparatūra ļāva mums redzēt un dzirdēt visu, kas notika pilī. Man bija jānoskatās, ka mūsu vakardienas sabied­roto, ar kuru iepriekšējā dienā apmainījos draudzīgiem tostiem, satrakotais pūlis saplosīja gabalos. Viņš kvieca — piedodiet — kā sivēns uz iesma. Labi, ka viņš — paldies dievam — ātri nomira.. . Pēc tam vēmu divas dienas… Turklāt riebīgākais ir tas, ka man nav ne mazākās pār­liecības, ka viņa pēctecis būs par matu godīgāks nekā šī treknā cūka .. . Tauta laimīgā kārtā to nezināja, cerēja uz kaut ko labāku … Mums tas ir galvenais … Puslīdz stabils režīms kaut uz pusgadu… Valsts taču ari ir baņ­ķieris. Tai jāgādā par savu ieguldījumu drošību … Nu, major, vai esat apmierināts? Cerams, neesmu nejauši at­klājis misteram Mūnam kādu valsts noslēpumu?

— Nē, visu to jau sen zināju, — Mūns pašūpoja galvu. — Jūs esat it kā baņķieru firmas pilnvarotais — čeki ir no metāla un … palaikam sprāgst saņēmēju rokās.

— Mazliet ciniski, tomēr nav tālu no patiesības, — ģe­nerālis pasmaidīja.

— Kas te runā par cinismu? — manāmi noreibuši, Lel­līte bija uztvērusi pēdējo teicienu. — Ceru, tas neattiecas uz mani? Es tagad ticu Romas pāvestam!

— Major, aizvāciet, viņa man ir apnikusi! — ģenerālis strupi pavēlēja un atkal pievērsās Mūnam. — Zinu, ko jūs domājat… Ar kārtīgiem cilvēkiem mēs, protams, rīkotos citādi.

— Kas jums to liedz? Jūs taču paši tos izvēlaties.

— Kas to liedz? Komunisti! Vai esam vainīgi, ka viņi atstāj mums tikai padibenes? Tā ir mūsu traģēdija! Libe­rāla valdība būtu mums reizēm vairāk pa prātam, bet nākas balstīties uz diktatoriem, kuriem pašiem vajadzīgs atspaids … Tāpēc mans netīrais darbs pelna rie mazāku cieņu kā prezidenta uzstāšanās Apvienoto Nāciju svinīgā sēdē. Viņa runas parasti beidzas ar vārdiem: «Lai dievs stāv mums klāt!» Bet mūsu devīze ir: ja paši sev nepa­līdzēsim, tad arī dievs darbosies ienaidnieka pusē.

— Kāpēc jūs man to visu stāstāt? — Mūns kā caur miglu palūkojās ģenerālī. — Velti zaudējat laiku. Pēc Lellītes ūdeņraža -bumbas mani nekas vairs neapdullinās. Labāk pasniedziet glāzi, man pašam nav spēka aizsniegt.

— Kāpēc jums jāpiedzeras? Nemaz nevēlos, lai jūs viena ģenerāļa Debldeja vietā redzētu divus.

— Pilnīgi piekrītu, — Mūns pamāja. — Man pietiek ar vienu, pat ar pusīti…

— Kas sacīja — pusīti? — no miglas iznira Lellīte, kas lūkoja atbrīvoties no majora tvēriena. — Jādzer viss uzreiz! Mācieties no manis! — viņa iztukšoja glāzi un, mazliet salīgojusies, piebilda: — Velns! Aizmirsu uzsaukt tostu. Ņemiet vērā, šoreiz trieciens bija vērsts pret ienaidnieka raķetodromiem!

— Aizvākt viņu? — majors klusi jautāja.

— Lai jau paliek! — un ģenerālis turpināja sarunu. — Nepaguvu pastāstīt, kā beidzās Spituela lieta.

— Man — ar triecienu pa attiecīgu vietu.

— Nē, man. Mervins ir galīgs idiots. Diemžēl sapratu to pārāk vēlu. Viņa rupjās kļūdas dēļ varēja izcelties liels skandāls. Bet mums svarīgākais ir prestižs. Tiklīdz sāks apšaubīt kaut vienu mūsu soli, tad drīz vien nonāks pie secinājuma, ka visa sistēma neder. TāpēJc visu vainu uz­ņemos pats.

— Kā prezidents Kenedijs pēc desanta sakaušanas Plaija Hironā?

— Viņam arī tas nav līdzējis. Tikpat nogalināja. Tāds ir dzelzs likums. Ja negribi vai neproti novākt no ceļa citus, novāks tevi pašu.

— Viņam derēja pie jums pamācīties, — Mūns pasmī­nēja.

— Mākslu nevar iemācīt, to var tikai pilnveidot… Vārdu sakot, toreiz iesniedzu atlūgumu. Neesmu zaudējis, drīzāk otrādi. Kā «American Electronics» prezidents no­pelnu divtik. Zināju, ka mani aicinās atpakaļ, ja vien radīsies piemērota situācija. Pagājušajā gadā mans pēc­tecis devās uz citu valsti ar lidzīgu uzdevumu. Bet viņš mazliet pārrēķinājās. Saniknotais pūlis nogalināja ne tikai diktatoru, bet gandrīz saplosīja arī viņu. Neveiksminieku iesēdināja ātrās palīdzības mašīnā, bet mani — viņa vietā. Un zināt, ko darīju savā pirmajā valdīšanas dienā?

— Padzināt pulkvedi Mervinu, — Mūns norūca.

— Jā. Darbā muļķis ir mīna ar laika degli. Nekad ne­zini, kad sprāgs un ko aizraus sev līdz… Par tādu kā jūs es gan dotu daudz. Žēl, ka mums dažādi arodi. Ļaunākā gadījumā gribētu, lai man būtu kaut vai tik gudrs pre­tinieks … Diemžēl arī tam nav lemts piepildīties.

— Nekad nezaudējiet cerības, — Mūns mehāniski no­murmināja.

— Paldies! Jūs mani nomierinājāt, — ģenerālis iesmē­jās. — Nu, vai pieņemat manu priekšlikumu?

— Es nespēlēju šahu, — Mūns vairs nespēja uztvert sakarību starp atsevišķām, ģenerāļa frāzēm. Vainīgs bija ne tik daudz iebaudītais alkohols kā Lellīte Rodžera. Pie­tika palūkoties uz viņu, lai galīgi apreibtu. Jau piecas minūtes viņa dzēra no tukšas glāzes. Ģenerālis nicīgi atstūma gaišmataino galvu, kas bija noslīgusi tam uz pleca, un atkal pievērsās Mūnam.

— Runāju par posteni policijā, — viņš paskaidroja, piebilzdams: — Ar paaugstinājumu amatā. Iespējams, ar ievērojamu.

— Vai sen nodarbojaties ar filantropiju? — Mūnam paspruka smiekli.

— Tādā veidā — vienmēr. Pirmkārt, jūsu īstā vieta ir valsts dienestā. Muļķu mums diezgan, bet gudros nemāk novērtēt. Otrkārt, pulkvedis Mervins kā nekā bija padots man. Kaut gan neatbildu par viņa toreizējo rīcību, tomēr jūtu tādu kā vainu jūsu priekšā. Treškārt, misters Šrī­vers ir viens no manas bijušās firmas ietekmīgākajiem partneriem. Ja pakalpošu viņam, viņš izdevīgā gadījumā revanšēsies.

— Viss? — Mūns vaicāja.

— Gandrīz. Un pats galvenais — nekad nav slikti, ja policijā strādā kāds paziņa, — ģenerālis pamirkšķināja.

— Pie reizes — vai jūs neaizdotu man Rozitu Bairdu? — Mūns atcerējās. — Rīt gribu aizbraukt uz Puente Alčezerilo.

— Vai esat sadzinis Gvendolīnas Šrīveras pēdas?

— Iespējams.

Mūns paskatījās apkārt. Migla pamazām izgaisa. Izrādī­jās, kāds bija atkal atvēris logu. Pie tā, galvas ārā izbā­zuši, stāvēja Ramiross un Rozita. Pēc tikko jaušamām roku un plecu kustībām Mūns saprata, ka viņi iegrimuši sarunā.

Sasista stikla šķindoņa lika viņam atgriezties. No Lel­lītes rokas bija izkritusi glāze. Ar kāju aizspērusi drum­slas, viņa satvēra pēdējo vēl pilno glāzi un sauca:

— Jūs tur, ģenerāļi, majori, leitnanti un pārējie idioti! Uzmanību! Preventīvs masveida trieciens pret ienaidnieka komunikācijām! Telefona sakari pārtraukti! Visas sa­runas izbeidzas!

Uz galda stāvošais telefons spalgi iezvanījās. Tas bija tik negaidīti, ka pat Lellīte sastinga. Majors bez sevišķas steigas devās pie tālruņa. Nocēlis klausuli, viņš satraukts piesteidzās pie ģenerāļa.

— Jūs izsauc … — un pačukstēja kaut ko nesapro­tamu.

— Tūlīt! — ģenerālis ātri pielēca kājās un, šķaidīdams stikla drumslas, metās pie telefona. Majors valdonīgi no­stājās viņam ceļā.

— Vienu mirkli! — viņš pagriezās pret viesiem. — Lē­dijas un džentlmeņi, slepena saruna! Lūdzu visus atstāt telpu!