Viesnīcas "Holivuda" rēgi

SLEPENA MISIJA

Nesenais smieklu karalis bija izvēlējies savai reziden­cei ielej iņu, ko ieskāva pakalni. Saulē izbalējušam, dau­dzās vietās salāpītajam telts brezentam bija nožēlojams izskats. Ieejas priekšā stāvēja prīmuss, blakus kastroļi un panna. Starp apelsīnu kokiem izvilktajā telefona stieplē karājās šorti un sporta krekls.

Bils Ričijs gulēja. Kamieļvilnas sega ar Toledo viesnī­cas zīmogu līgojās nevienmērīgās elpas taktī. Kreisā roka nemierīgi taustījās pa kasti, kas aizvietoja naktsskapīti. Uz tā blāvi spīdēja dzeltena pudelīte ar tabletēm un kaut kas balts — ūdens glāze ar tajā peldošajiem mākslīga­jiem zobiem. Teltī valdīja mijkrēslis. Mūns atmeta veco palagu, kas aizstāja durvis. Spilgts staru kūlis apgais­moja brezentam piestiprinātas, izbalējušas, sagumzītas fo­togrāfijas. Tās attēloja Bilu Ričiju slavas zenītā. Vēl gluži jauns, viņš komiski karājās trīsdesmitā stāva logā, kūle­ņoja pa ūdeni, krita katlā ar krēma tortēm. Mūns paska­tījās gulētājā. Vecīgā seja ar iekritušajiem vaigiem pauda dziļu bezcerību.

Mūna uzmodināts, Ričijs jutās neērti, kā dāma, kas pārsteigta delikātas kosmētiskas procedūras laikā.

— Mister Mūn? Tik negaidīti! … Lūdzu, aizgriezie­ties! … Tagad var.

Mūns apgriezās. Liekie zobi jau atradās savā vietā. Seja, gribas piepūlē atjaunojusies, atkal, kā parasti, iz­staroja liekuļotu možumu.

— Man ir priekšlikums, — Mūns iesāka bez ievada.

— Attiecībā uz detektīvscenāriju? Tas būtu lieliski! Man, starp citu, ir grandioza ideja! — vecais aktieris, likās, kļuva jaunāks par divdesmit gadiem.

— Tad jo labāk. Pārrunāsim to ceļojuma laikā.

— Es? — Bils Ričijs apstulba.

— Jā, ir ziņas, ka Gvendolīna Šrīvera uzturas Madridē. Iespējams, viņa mani pazīs pēc attēliem presē, mana pa­rādīšanās var viņu izbiedēt. Bez tam jūs protat spāņu valodu.

— Tas nāk tik pēkšņi! — Ričijs nomurmināja. — Kad man jālido?

— Nekavējoties!

— Tūlīt? — Bils Ričijs savilka augstāk segu, viņš likās pagalam apjucis. — Tas nav iespējams… Esmu slims … Sirds … Temperatūra…

Atcerējies uz stieples izžautās drēbes, Mūns ar pūlēm slēpa smaidu:

— Zāles nopirksim jums gatavu apģērbu veikalā! Un nevienam ne vārda! Sakiet visiem, ka pavadīsiet mani līdz Malāgai.

Pedro, aiz nepacietības lēkādams, jau gaidīja Mūnu vestibilā.

— Kāds slepens uzdevums? — viņš čukstēja ar cerī­bām.

— To vēl nevar zināt, — Mūns pasmaidīja. — Bet, ja atbildēsi uz dažiēm jautājumiem, kā nākas, esmu ar mieru atstāt tevi savā vietā … Ejam pie manis.

Pedro, priekā starodams, uzdrāzās pa kāpnēm. Taču jau pirmais jautājums sastapa stūrgalvīgu klusēšanu.

— Nezinu, — viņš izspieda ar pūlēm.

— Nezini, kas bija tai sainī, ko Rols Šrīvers atnesa savā dzimšanas dienā? — Mūns vērīgi paskatījās zēnā. — Tu taču atnāci kopā ar viņu. Labāk pasaki, ka negribi atbildēt.

— Nevaru. Marķīzs arī izjautājās, viņš ir mans draugs, tomēr nekā neesmu viņam teicis.

— Kāpēc?

— Apsolīju Rolam nekā neteikt par virvi!

— Tātad par virvi? … Nav ko pārdzīvot, Pedro, es to jau sen zināju. Gribēju tikai pārbaudīt, vai tu proti klu.- sēt. Vai viņš tev teica, kam tā vajadzīga?

— Nē. Tikai sacīja, ka tai jābūt ļoti garai un izturīgai. Sadabūjām tādu pie kāda zvejnieka, viņš no tās gribēja pagatavot tīklu… Rols samaksāja tik daudz, ka es par to veselu gadu varētu pieēsties līdz kaklam, toties virve bija gandrīz kilometru gara.

— Vai esi ar viņu kādreiz bijis Svētlaimīgās vientulī­bas salā?

— Nē.

— Vai tur ir alas?

— Nēģeru ala. Tur kādreiz slēpušies melnie vergi, tāpēc alu tā sauc. Tunisijas vergu tirgotāju kuģis vētras laikā ticis izmests salā, daudzi nēģeri noslīkuši,. citi sa­dumpojušies. Pēc tam tie izķerti, bet visus neizdevies samedīt. Dažiem kaut kādā noslēpumainā ceļā izdevies nokļūt uz sauszemes.

— Kāpēc noslēpumainā? Vienkārši pārpeldēja.

— Leģenda stāsta, ka viņi nav pratuši peldēt. Katram tas arī nebūtu pa spēkam. Senjora Rodžera, tiesa, reiz aizpeldēja, bet bija gandrīz pusdzīva, tikko spēja pēc tam pozēt fotogrāfam… Marķīzs man stāstīja, ka viens no šiem nēģeriem nokļuvis līdz pašai Granādai un strādājis par galveno einuku harēmā, uz kurieni marķīza sencis sūtījis savas meitas.

— Vai tu vispār zini, kas ir harēms?

— Protams! Kaut kas sieviešu klosterim līdzīgs. Sievie­tes aiz gara laika tur visu laiku kaujas, bet, lai viņas netraucētu sultānam gulēt, tās sargā einuki.

— Pieci! — Mūns pasmaidīja. — Bet tagad pasaki, — ja tevi vajātu, teiksim, policija, vai tu varētu paslēpties Nēģeru alā?

— Tāds muļķis es neesmu. Par šo alu visi zina. Kalnos gan ir vesels lērums alu, par kurām nevienam nav ne jausmas, arī piekļūt tām grūti.

— Ak tā … Vai pazīsti donu Kamilo?

— Jā.

— Vai viņš ir labs pavārs?

— Manuprāt, viņš vispār neprot gatavot. Zivis izvāra vai ēd kaltētas. — Pedro nolaizījās.

— Diezgan pieticīgi, ja ņem vērā, ka viņš bijis kuģa pavārs.

— Pavārs? — Pedro pabrīnījās. — To jums kāds same­lojis. Dons Kamilo man stāstīja, ko viņš darījis uz ku­ģiem … Kaut ko saistītu ar spuldzītēm … Bet pēc cie­tuma viņu vairs nav paņēmuši atpakaļ sliktās dzirdes dēļ.

— Par ko viņu apcietināja?

— Pilsoņu kara laikā pie mums te nogāzusies krievu lidmašīna. Lidotājs ar izpletni izlēcis, viņu atraduši mans vectēvs un dons Kamilo, bet marķīza tēvs paslēpis pilī. Pēc tam kāds viņus nodevis. Vecais marķīzs nomira cie­tumā, bet dons Kamilo ļoti ilgi nosēdēja, līdz pēdējai am­nestijai …

— Un tavs vectēvs?

— Nošāva, kad esot mēģinājis bēgt… Bet es atriebšos par viņu, kad būšu liels… Vai neticat? Es jums kaut ko parādīšu, ja solāties mani nenodot.

— Solu.

— Tad skatieties! — Pedro svinīgi atpogāja savu ap­dilušo sarkano vesti. Uz iekritušajām, bērnišķīgajām krū­tīm bija ietetovēti divi vārdi: «No pasaran!» — republi­kāņu armijas kaujas sauciens, kas dzīvoja pat zem mil­joniem tonnu smagā kapakmens, ko frankisti pašapzinīgi dēvēja par «27 miera gadiem».

Lai cik savādi, tieši šis tetovējums izkliedēja Mūna pē­dējās šaubas. Aizsūtīt kādu uz Pamplonu bija pilnīgi ne­pieciešams, bet uzticēties nevarēja nevienam, atskaitot šo zēnu. Viņš prot turēt mēli aiz zobiem, pie tam nevienam neienāks prātā viņu izjautāt vai izsekot.

— Pedro, uzklausi mani uzmanīgi! Uzticu tev svarīgu uzdevumu. Tik svarīgu, ka neesmu par to sacījis nevienai dzīvai dvēselei, izņemot tevi.

Mūns sāka čukstēt. Istabā gan nebija slepenu mikro­fonu, tomēr lieka piesardzība nekad nav par ļaunu. Vi­ņam runājot, Pedro piepūtās aiz lepnuma par viņam uz­ticēto slepeno misiju. Kad Mūns izgāja zēnam nopakaļ vestibilā, viņš dzirdēja, ka lielais konspirators paziņo šveicaram:

— Zināt, don Benites, es izlūdzos senjoram Mūnam autobusa biļeti. Viņam tā vairs nav vajadzīga, bet es ne­kad vēl neesmu bijis Malāgā. Pie tam tur ir milzums tū­ristu, varbūt palikšu uz dažām dienām un kaut ko nopel­nīšu.

Ar somu rokā Mūns izgāja uz ielas. Kaprālis Milss sē­dēja pie stūres, blakus viņam Bils Ričijs jaunā uzvalkā, pakaļējā sēdeklī — Rozita Bairda. Mūnam bija nodoms atstāt viņu Panotarosā, bet viņš izmainīja savu lēmumu. Prātīgāk, ja pretinieks ir acu priekšā, nevis aiz muguras.

Kaprālis Milss jau bija nospiedis starteri, kad pie vies­nīcas aizelsies pieskrēja pulkvedis Baroha-i-Pinoss.

— Atnācu novēlēt laimīgu ceļu! Un galvenais — gan­drīz piemirsu jums piekodināt… Madridē noteikti iegrie­zieties Čikote bārā, to jums parādīs katrs garāmgājējs … Tur bieži sēdēja misters Hemingvejs! Saimniekam ir ve­sels muzejs vecu vīnu! Pagrabā arī retas šķirnes … Mums ir paruna «Spāniju vislabāk var izprast pēc vīniem,, vēr­šiem un sievietēm!».

Viņš grasījās vēl kaut ko teikt, bet kaprālis Milss jau piedeva gāzi. Centrs palika aiz muguras. Aiz pagrieziena skatienam pavērās kalna lēzenā nogāze, kur rosījās kara­vīri. Divu diennakšu laikā Panotarosa bija ieguvusi pār­steidzošu līdzību ar piefrontes pilsētu.

Ģenerāļa Debldeja vīru drudžainā darbība marķīza īpa­šumā bija izjūtama vēl vairāk. Krūmāja vietā, kur mar­ķīzs bija atradis šķembas, rēgojās milzīga bedre. Tās priekšā mētājās kaudzē samesta aparatūra. No pils stie­pās elektrisks kabelis, nozuzdams melnajā caurumā, ko apsargāja divi automātiem bruņoti vīri. No turienes iz­kāpa krāsainos kombinezonos tērpušies kareivji un, uz­krāvuši mugurā kaut kādus rīkus, atkal pazuda.

— Hallo, mister Mūn! — viens no tiem aizkavējās.

Tikai pēc balss Mūns pazina majoru Melbriču. Mili­tārā blūzē, uzrotījis piedurknes līdz elkoņiem, augstos zābakos un sviedros piemirkušā laiviņā, no kuras sprau­cās laukā salipuši mati, viņš vairs nelīdzinājās pats sev.

— Meklējat? — Mūns vaicāja ar ironiju.

— Kā redzat. Ne jau katram uzsmaida tāda laime kā jums. Par vienu dienu ar mūziku un meitenēm labā Mad­rides viesnīcā es tagad laikam atdotu visas pasaules ba­gātības …

— Bagātības? Gadu simteņiem ilgi tūkstošiem cilvēku, sākot no grāfa Sančo mazdēliem līdz pat Šrīveriem, mek­lējuši Melnajā alā pasakainus dārgumus. Bet jūs ar tādu pašu cītību, tikai ņemot palīgā vismodernāko tehniku, meklējat pavisam citus dārgumus, varbūt pat esat jau atradis …

— Kādus dārgumus? — majors izgrūda caur zobiem.

— Divdesmitā gadsimta dārgumus! Bumbas šķembas. Jūs pats būtu uzminējis, par ko runāju, ja jūsu domas nemaldītos pavisam citā sfērā.

— Kādā sfērā, ja drīkstu jautāt?

— Sevišķi slepenā, — Mūns pasmīnēja. — Bet es daru jums to zināmu — filozofijas sfērā.

— Filozofam Sokrātam pasniedza nevis glāzi krietna viskija, bet kausu ar indi… Laimīgu ceļu! — un majors Melbričs atkal izgaisa alas melnajā atverē.

Rozita Bairda palika mašīnā. Bilam Ričijam gribējās katrā ziņā padižoties marķīza priekšā ar savu jauno uz­valku, bet kaprālis Milss, paziņojis, ka pārkarsis motors, devās uz pili pēc ūdens. Neraugoties uz troksni, ko sa­cēla ieejas durvju sarūsējušās viras un atbalss daudzkārt pavairotie soļi, neviens nenokāpa lejā, lai atnācējus sa­gaidītu. Vecā aktiera pavadīts, Mūns uzkāpa otrajā stāvā.

Tumšā nišā rēgojās ar dzelzi apsistas, kokgriezumiem klātas ozolkoka durvis, sarūsējusi piekaramā atslēga un aizšaujamā bulta. Tās bija tikpat masīvas kā ieejas dur­vis. Aiz biezā ozolkoka, kas spētu izturēt viduslaiku ka­ravīru uzbrukumu, bet padotos veiklam mūķīzerim, sākās pils neapdzīvotā daļa. Marķīza un Hjū Brauna telpas at­radās gaiteņa otrā galā.

Neklausīdams Bila Ričija brīdinājumam, Mūns at­grūda pretējās durvis un nokļuva it kā medus ziepju no­liktavā. Hjū Brauns, saldena cigarešu dūmu mutuļa ietīts, zvilnēja senlaicīgajā gultā un šķita pilnīgi nogrimis ar kinožurnālu izgriezumiem aplīmēto sienu vērošanā. No četriem sprogainajiem nēģerēniem bija palicis pāri tikai viens, tas pats ar nolauztu degunu. Galvu nepagriezis, Hjū Brauns pamāja Mūnam:

— Nāciet, mister Mūn, nav ko kautrēties! Tiesa, no­ziedznieku sabiedrībā jūs justos daudz labāk, bet, lai sa­gādātu jums patiku, arī es varu kādu noslepkavot.

— Paldies. — Mūns atteica. — Negribu pārtraukt jūsu brīnišķīgo nodarbību. Kas gan ir pasaules visskaistākie skati, salīdzinot ar dievīgo Lellīti!

— Tādā gadījumā vācieties! — Hjū Brauns norūca.

— Pie velna?

— Pie marķīza, tas nozīmē vienu un to pašu. Starp citu, viņam ir ciemiņi.

Mūns pieklauvēja pie blakus durvīm. Marķīzs mazliet pavēra tās un tūdaļ iznāca gaitenī. Mūns paguva ieskatī­ties telpā. Viens no viesiem bija dons Brito, otrs — zvej­nieks Kamilo.

— Jūs draudzējaties ar donu Kamilo? — Mūns vaicāja.

— Tas ir bēdīgs pārpratums! Man —vienai no Spānijas visvecākās dzimtas pēdējām atvasēm tā ir pilnīgi nepie­mērota sabiedrība. Dons Kamilo atnesis svaigu astoņkāji. Tagad, kad amerikāņi tik devīgi atmaksājuši morālos un psihiskos zaudējumus, varu beidzot atļauties šādu deli­katesi.

— Bet dons Brito?

— Palicis bez pajumtes. Kā labs kristietis esmu tam

piedāvājis savu viesmīlību. Pie tam, ņemiet vērā, pilnīgi bez maksas, ja neskaita saimniecības darbus… Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! — marķīzs pēkšņi uztraucās. — Pa­tiesi kauns — sarunāties ar tik cienījamiem viesiem ko­ridorā! Iesim uz bibliotēku.

Marķīzs laipni atvēra ar skārdu apsistās durvis un tikai tad pievērsa uzmanību Ričijam:

— Zili brīnumi! Vai tas esat jūs, vai arī man rēgojas?

— Es! — aktieris paziņoja ar teatrālu kautrību. — Vai esmu tik ļoti pārvērties?

— Nerunāju par saturu, bet par jūsu jauno eleganto iesējumu. Vai tiešām jums beidzot izdevies noslēgt līgumu par lomu?

— Jā, inscene … — Ričijs iesāka, bet Mūns tieši laikā it kā nejauši pagrūda aktieri. — Tas ir, mistera Mūna scenārijā, — Ričijs izlaboja savu kļūdu. — Tēlošu … de­tektīva lomu. Vai neticat?

— Kāpēc gan ne? Ja romānā «Ķeriet slepkavu!» no­ziedznieku notver paralizēta vecmāmiņa, tad senjora Mūna scenārijā, pats par sevi saprotams, jums būs vis­piemērotākā loma.

— Marķīz, jūs kļūstat rupjš! — Ričija bargā, pašap­zinīgā sejas izteiksme atbilda jaunajam uzvalkam.

— It nemaz. Ja jūs notversiet Gvendolīnu, apsolu jums savu neesošo apslēpto mantu.

Šai mirklī durvis atvērās. Ienāca Hjū Brauns. No grez­nās pidžamas augškabatas mutauta vietā spraucās laukā zilā naktstērpa drisķa. Nesasveicinājies viņš klusuciešot pienāca pie plauktiem un sāka rakņāties grāmatās.

— Velti pūlaties, — marķīzs piezīmēja. — Detektīv­romāns ar nosaukumu «Evelīnas Rodžeras caurspīdīgais noslēpums» nav vēl uzrakstīts.

— Mani interesē kaut kas pavisam cits, — Hjū Brauns noburkšķēja.

— Kas tieši? — Mūns apvaicājās.

— Nav jūsu darīšana!

Mūns paskatījās pulkstenī, bija jāpasteidzas.

— Marķīz, es braucu uz Malāgu, — viņš paziņoja.

— Kāpēc ziņojat par to man, nevis donam Benite- sam? — marķīzs paraustīja plecus.

— Tāpēc, ka uzticos jūsu aristokrātiskajai gaumei. Vai neieteiksiet, kādas ievērojamas vietas būtu apskatāmas?

— Ak tā! — marķīzs izmainīja toni. — Sāciet ar Kris­tus uzvaras katedrāli. Tā uzcelta tajā vietā, kur pēc mauru izdzīšanas dzīvoja karalis Ferdinands ar savu gal­mu. Galminieku vidū bija arī mans sencis grāfs Huans Kastelmare, — marķīzs stāstīja diezgan ilgi. Visa Malāgas vēsture bija saistīta ar viņa tiešajiem vai netiešajiem radiem.

— Pirmajai reizei pilnīgi pietiek, — Mūns viņu pār­trauca. — Tātad jūs apgalvojat, ka seno mauru cietoksni Džebelu vislabāk apmeklēt mijkrēslī? Tā arī darīšu!

Mūns nemanot atskatījās. Hjū Brauns pārlapoja kādu grāmatu, bet pēc saspringtajiem sejas muskuļiem varēja spriest, ka viņš uzmanīgi noklausās.