Viesnīcas "Holivuda" rēgi

MARĶĪZA KASTELMARES TOSTS

Mijkrēslī, kas arvien vairāk sabiezēja, viesnīcas baltais mūris šķita gandrīz pelēks. Bet tajā vietā, kur, mūrim pie­slējies, nekustīgi stāvēja nēģeris, siena likās balta. Mūns paspēra dažus soļus. Tūdaļ aiz viņa atskanēja aproču žva- dzoņa, kurai pievienojās cita skaņa — zobens trinās pret vara maksti. Mūns mēģināja neklausīties, bet tas nelīdzēja. Nervus plosošā skaņa, kas atgādināja smilšpapīra berzēša- nos pret asmeni, neatlaidīgi viņu pavadīja visu ceļu.

Aiz pagrieziena parādījās pils, iztālēm atgādinot mo­dernu elektrisku pasaku. Pēc Panotarosas patumšajām ieliņām Mūnam šķita, ka viņš vēl nav redzējis nekā tam­līdzīga, atskaitot reklāmas blāzmas apmirdzēto Brodveju.

Milzīgie stabi, kuros lidinājās sidraba dzirkšu miriādes, izskatījās kā baltas kolonas, uz kurām balstās augsta melna velve. Viens stabs iedrebējās, drudžaini paraustījās un, izmetis pēdējo uzzibsnījumu, nodzisa. Acīm redzot, pils dārzā uzstādītā armijas prožektora kabelim bija gadījies īssavienojums. Pārējie turpināja raidīt pret debesīm žil­binošu staru kūļus, Mūns nez kādēļ atcerējās bērnībā lasīto nostāstu par džinu, kas vienā naktī uzcēlis pasakainu pili. Pēc tam viņš kāda nieka dēļ noskaities uz laimīgās burvju pudeles īpašnieku un vienā sekundē pili demontējis.

Pie pašiem vārtiem Mūns apgriezās, lai paskatītos, kur palicis nēģeris. Tas nebija redzams, bet, spriežot pēc pēk­šņi apklusušās žvadzoņas, Mūns saprata, ka sekotājs atro­das pavisam tuvu. Vērīgi ieklausīdamies tumsā, Mūns atmuguriski kāpās uz vārtu pusi. Pēkšņi viņš sajuta dzel­žainus pirkstus ap saviem pleciem. Gandrīz izmežģījis kaklu, Mūns pagrieza galvu, cik to atļāva spīles. Ieraudzī­jis žilbinoši baltus zobus melnā sejā, viņš tikko apspieda kliedzienu.

Tikai tad, kad no tumsas iznira baltas kaskas, viņš atviegloti apjēdza, ka notikušais ir neliels pārpratums laikā neuzrādītas caurlaides dēļ.

— Tūlīt uzrādīšu, — viņš teica. — Laidiet vaļāl

— Nekā nebija, mister! — nēģeris atņirdza zobus.

•— Caurlaide man ir kabatā, — Mūns teica, bet arī tas nelīdzēja.

— Hei! — nēģeris uzkliedza saviem biedriem. — Pār­meklējiet šo džentlmeni, ja viņš tā vēlas.

Amerikāņu kara policijas seržants klusuciešot iebāza roku Mūna kabatā, izvilka caurlaidi un spuldzes gaismā rūpīgi izpētīja.

— Neaizturiet! Tas ir misters Mūns! — pie pirmā ser­žanta pienāca cits. — Es viņu pazīstu, pats esmu ielaidis Panotarosā.

— Atvainojiet, mister, — nēģeris tikai tagad atlaida Mūnu. — Vai nejauši neesmu kaut ko izmežģījis? Tā nav mana vaina, es, redziet, esmu Dienvidkalifornijas čempi­ons brīvajā amerikāņu cīņā.

— Tomēr labāk, nekā nonākt rokās čempionam pau­košanā ar zobenu, — Mūns pajokoja, berzēdams sāpošo kaklu.

Iegājis pa vārtiem, Mūns secināja, ka džins, vārdā ģene­rālis Debldejs, par visu parūpējies. Ieeja Melnajā alā ar tīši gleznainu paviršību pa pusei aizmūrēta. Atstāta tikai maza, omulīga niša ar rupji tēstu galdu un celmiem sēdē­šanai. Pāri tiem karājās raibu spuldžu virknes. Tajā vietā, kur marķīzs bija atradis šķembas, tagad pacēlās augsts, ideāli apaļš žogs, kas pēc formas atgādināja Kolizeju. Uz tā dižojās Franko ģīmetnes un plakāti ar uzrakstu «27 miera gadi». Bet aizmugurē pils, it kā cenzdamās vienā naktī atgūt to, kas zaudēts daudzajos tumsas gados, izvirda no katra loga spožus gaismas kūļus.

Uz nolaižamā tilta, kura caurumus tikko varēja sajust zem mīkstā paklāja, Mūnu atkal apstādināja — šoreiz civilie gvardi. Mūns paklausīgi iebāza roku kabatā. Bet šeit caurlaide nebija vajadzīga, pietika ar amerikāņu ak­centu. Tikko Mūns atvēra muti, viņu tūdaļ ielaida.

Pēc tik daudzām nepazīstamām — gan gaišām, gan mel­nām sejām bija divkārt patīkami ieraudzīt donu Benitesu. Svinīgi ģērbies īrētajā, mazliet apdilušajā frakā, viņš stā­vēja zāles durvīs un ar cienīgu žestu apturēja viesus. Caur­laidi viņš neprasīja, tieši otrādi, palocīdamies pasniedza katram apzeltītu kartonu, uz kura bija apzīmēta vieta pie galda.

— Jūsu vieta sešdesmit septītā, senjor Mūn. Starp ame­rikāņu sūtni un Madrides radio galveno politisko komen­tētāju.

— «Pirenejas» komentētājs man patiktu labāk, — Mūns čukstēja. Dons Benitess izlikās nedzirdam.

Mūns atgāja nost no durvīm, lai netraucētu virzīties viesu straumei. Viņš ar acīm meklēja galvenos varoņus, bet neviena no tiem nebija — ne Lellītes, ne Rozitas, ne Ramirosa. No pazīstamiem zālē atradās vienīgi pats mar­ķīzs un pulkvedis Baroha-i-Pinoss. Pulkvedis stāvēja pie vaļējā loga un skatījās gaismas asmeņu sagrieztajā tumsā, kas aizvien sabiezēja. Atšķirībā no ģenerāļa Debldeja — viņš neprata izlikties. Pietika paskatīties uz viņa sažņaug­tajiem pirkstiem, lai saprastu, ka viņš kādu sasprindzināti gaida.

Marķīzs vientuļi sēdēja pie milzīga galda. Šķita, viņam nav nekādas daļas ne par pieņemšanu, ne par ciemiņiem. Dzīvi apmainīdamies piezīmēm, tie pastaigājās pa zāli, ziņ­kāri aplūkodami senlaicīgo gobelēnu pikantos motīvus.

Pūlis sakustējās. Mūns nodomāja, ka dota zīme sēsties pie galda, un mudīgi paslēpās aiz gobelēna. Viņam nebija nekādas vēlēšanās noklausīties ne politiskajos, ne diplo­mātiskajos komentāros. Gobelēni bija pakārti starp kolo­nām, lai nodalītu bagātīgi mēbelēto zāles centru no sānu galeriju nabadzīgā tukšuma. Vieta, kuru izvēlējās Mūns, atradās tieši iepretī marķīzam. Tas joprojām vientuļš kver- nēja pie galda, galvu smagi atbalstījis plaukstā. Viņš iz­skatījās kā vecs, gurds aktieris, kas pirms izrādes skumji pārdomā, kā labāk uzjautrināt publiku.

Blakus viņam tā pusbrālis dons Brito lika ledu šampa­nieša spaiņos. Ievērojis marķīza bēdīgās acis, viņš pār­trauca savu nodarbošanos un uzmundrinoši uzsita tam uz pleca.

— Kāda nekaunība! — amerikāņu sūtņa sieva izbrīnā sastinga. — Vai jums neliekas dīvaini atļaut sulaiņiem tādu familiaritāti?

— Man, zināt, ir hronisks reimatisms. Viņš izdarīja ma­sāžu, — marķīzs neapjuka un, it kā nekas nebūtu noticis, aizsmēķēja cigareti, izklaidīgi iemezdams sērkociņu sud­raba punša traukā. Punšs spēji uzliesmoja. Saskaņā ar tradīciju — tas bija aicinājums sēsties pie galda. Augstie viesi steigšus ieņēma savas vietas.

— Dāmas un kungi! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss ener­ģiski viņus apturēja. — Jums nāksies uzgaidīt!

— Kādēļ? — augstprātīgi vaicāja ministrs.'

— Tāpēc, ka nav vēl ieradies ģenerālis Debldejs, — pulkvedis paskaidroja pavēles tonī.

— Neuztraucieties! Ģenerāļa vietu neviens neaiz­ņems, — marķīzs nomierināja un, uzskatāmi to nodemon­strēdams, uzlika galda karti uz blakus stāvošā, ar ģerboni rotātā krēsla apzeltītās atzveltnes.

— Ģenerālis vēlējās uzsaukt pirmo tostu! — pulkvedis neatkāpās.

— Cik jauki! — iesaucās amerikāņu sūtņa sieva un ap­sēdās blakus marķīzam.

— Vai jums ir acis vai nav, pulkvedi? Vai tad neredzat pašu ministru sēžam? — aizrādīja tā sekretārs, pajauns cilvēks tradicionālajā diplomāta frakā ar ultramoderni ga­riem matiem. Un, augsto viesu spāniešu grupai piekrītoši sačukstoties, viņš nobeidza: — Neskatoties uz manu cieņu pret ģenerāli, viņš ir tikai mūsu viesis.

Situācija kļuva saspīlēta. Amerikāņi visi kā viens pie­cēlās. Turpretim spānieši turpināja sēdēt. Laimīgā kārtā durvīs parādījās ģenerālis Debldejs Rozitas Bairdas pava­dībā. Mūns pārsteigumā satrūkās. Rozita bija ģērbusies garā melnā tērpā, kas lieliski izcēla matu sidraba toni. Audumu caurvija sidraba pavedieni, lustru spilgtajā gaismā tērps noslēpumaini vizuļoja.

— Lūdzu man piedot nosebošanos! — ģenerālis jau no sliekšņa sauca un, momentāni aptvēris situāciju, pagriezās pret amerikāņiem: — Es te redzu savus virsniekus. Brīvi! Varat sēsties! — Viņš pavēlēja, veikli izlikdamies, ka virsnieki piecēlušies sveicienam. Tad Debldejs galanti no­vietoja Rozitu viņam domātajā greznajā krēslā, pats ap­sēdās uz vienkārša un turpināja: — Dāmas un kunģil Man jūs jāapbēdina! Diemžēl Evelīna Rodžera — Holivudas karogs un zināmā mērā arī Amerikas karogs…

— Vai tās ir arī jūsu domas? — čukstēja sievietes balss. Mūns aiz gobelēna notrīsēja un izbīlī atskatījās. Viņš varēja apzvērēt, ka čuksti atskanējuši tieši pie auss.

— Atvainojiet, jūs kaut ko teicāt? — tikpat skaidri bija dzirdami atbildes čuksti. Šoreiz Mūns pazina marķīza balsi. Tātad tas bija šīs viduslaiku zāles akustikas brīnums, ko, starp citu, bija pieminējis pils īpašnieks. No tās vietas, kur sēdēja marķīzs, līdz Mūna novērošanas postenim bija prāvs attālums, tomēr viņš dzirdēja marķīzu un viņa sa­runas biedreni tikpat skaidri, it kā stāvētu viņiem aiz mu­guras.

— Tādēļ Evelīna Rodžera nevarēs kuplināt šo vakaru ar savu klātbūtni, — pēc brīža Mūns atkal uztvēra ģene­rāļa vārdus. — Izrādās, atgadījums peldēšanās laikā, kas sacēla tādu satraukumu, izskaidrojams ar sirdslēkmi. Tā nav pirmā reize, paši saprotat, cik grūti mūsu laikos būt Amerikas karogam, sevišķi tik trauslai sievietei.

— Vai jūs arī tā domājat? Manuprāt, viņa drīzāk ir resna, — pačukstēja amerikāņu sūtņa sieva.

— Galu galā šeit taču nav kaujas lauks, bet svētku zāle, — ģenerālis Debldejs turpināja. — Ja pie galda sa­pulcējušies draugi, tad vairāk piemēroti ir ziedi. Mūsu draudzīgo sarunu tulkos amerikāņu armijas visskaistākā sieviete, leitnante Rozita Bairda! — Un, piekrišanas ap­lausu pavadīts, ģenerālis pagriezās pret viņu. — Piecelie­ties, Rozita! Lai visi redz, ka pārstāvēt amerikāņu armiju var ne tikai zvaigžņotais karogs, bet arī skaista, melna orhideja!

— Mister Mūn! — atskanēja pie Mūna auss. Viņš pa­šķīra gobelēnu un paskatījās. Tikai tādam savādniekam kā marķīzam varēja ienākt prātā oriģinālā ideja — saru­nāties ar Mūnu, neatstājot savu vietu. Marķīzs patiešām paskatījās uz Mūna pusi un, likās, pamirkšķināja. Mūns palūkojās uz Rozitu, kas sēdēja marķīzam pie sāniem. Tā pašlaik tulkoja ģenerāļa uzrunu un bija pagriezusi mar­ķīzam muguru. Likās, viņa nedzirdēja tā čukstu. Līdz Mū­nam atkal skaidri atlidoja marķīza vārdi:

— Satiku krogā dakteri Enkarno! Spriežot pēc uztū­kušā naudas maka, viņš kļuvis bagāts.

— Kur satikāt? Dona Ernando krodziņā? — Mūns čukstus vaicāja cerībā, ka pastāv abpusēji akustiski sa­kari. Lai marķīzs redz, ka viņa asprātīgais izdomājums pienācīgi novērtēts.

Runātāja balss negaidot tuvojās.

— «Pie septiņiem laupītājiem» Puerte de Sol laukumā.

Mūns aši apgriezās. Viņa priekšā stāvēja Bils Ričijs, uz

mata tāds pats kā pirms brauciena uz Madridi. Tā pati ve­cīgā seja ar izbalējušajām zilajām acīm, tā pati cenšanās izskatīties možam un spēka pilnam.

— Piedodiet, Bil, — Mūns uzlika viņam roku uz pleca. — Runājāt jūs, bet es domāju, kāds cits.

— Cits? Nekā nesaprotu, — vecā aktiera nespodrās acis apjukumā kļuva stiklainas. — Jūs taču nupat jautājāt, kur esmu redzējis dakteri. Kvernēju tajā krodziņā ik vakaru no desmitiem līdz divpadsmitiem, kā jūs likāt. Pirmajā vakarā mis Gvendolīna neatnāca, otrajā tāpat. Iztaujāju saimnieku, viesmīļus, pat apmeklētājus. Tādu sievieti ne­viens nav redzējis, jūs kāds apmānījis… Katram gadīr jumam aizgāju vēlreiz šovakar pirms izlidošanas. Redzu — dakteris Enkarno! Galīgi piedzēries. Negribēja mani pazīt.

— Paldies, — Mūns teica, tad vaicāja: — Vai jums ne­izlikās dīvaini, ka es pat nepagriežos, lai sasveicinātos ar jums?

— Nekādā ziņā, — Bils Ričijs eneriģski pakratīja galvu. —Tūdaļ apjēdzu, ka konspirācijas dēļ. Neviens taču ne­drīkst zināt, ka jūs esat mani aizsūtījis uz Madridi.

— No jums būtu iznācis lielisks slepenpolicists, — Mūns pasmīnēja.

— Iespējams, — Ričijs piekrita. — Ziniet, esmu tik labi iejuties savā lomā, ka reizēm tā liekas mana īstā profesija, bet smieklu karalis Bils Ričijs — tikai bijusī maska.

Zālē valdīja nesaskanīgs balsu troksnis, kādu parasti rada simt cilvēku pie galda. Visikdienišķākās skaņas — kausu saskandināšana, salvešu čauksti, nažu un dakšiņu tinkšķi nezin kādēļ izsauca Mūnā priekšstatu par dzīrojo­šiem ģindeņiem. Tomēr domas kavējās pie cita. Dīvaini, stāstot par satikšanos ar dakteri Enkarno, aktiera ska­tiens it kā vainīgi klīda apkārt.

— Kāds viņam bija uzvalks? — Mūns pēkšņi jautāja.

— Uzvalks? Par ko jūs runājat?

— Par cilvēku, ko jūs satikāt «Pie septiņiem laupītā­jiem».

— Es … Ak tā, jūs par dakteri Enkarno … Neatceros… Šķiet, tumšs, — Bils Ričijs šļupstēja.

— Un ko viņš dzēra?

— Nezinu …

— Vai esat runājis ar kādu pēc savas atbraukšanas?

— Ne ar vienu, izņemot donu Benitesu.

Šveicars, pakalpīgi saliecies, joprojām stāvēja zāles durvīs — tā viņš parasti mēdza stāvēt vestibilā. Līdzās uz tukša krēsla gulēja vienīgā neizlietotā galda karte ar Eve­līnas Rodžeras vārdu. Svešajā frakā dons Benitess drīzāk atgādināja sazvērnieku nekā majordomu.

— Vai jūs likāt Bilam Ričijam man stāstīt par dakteri Enkarno? — Mūns viņu uzrunāja.

— Dievs apžēlojies, es nekā nezinu!

— Nav vērts, don Benites, mani jūs neapvedīsiet ap stūri! Viņš patiešām ir Madridē?

— Jā. Viens mūsu cilvēks zina, kur viņu atrast, — dons Benitess čukstēja.

— Kur dzīvo šis jūsu cilvēks?

Dons Benitess pēc īsas vilcināšanās nosauca adresi, bet sparīgi pretojās Mūna mēģinājumam to pierakstīt.

— Nekādā ziņā! Jums jāatceras adrese no galvas!

— Tā jau domāju, — Mūns pasmīnēja. — Un tagad pasakiet — vai jūs varētu paslēpt Panotarosā dažus manus cilvēkus? No manis varat nebaidīties, — viņš piezīmēja, uztvēris šveicara bažīgo skatienu. — Jūsu īsto profesiju un pat kvalifikāciju esmu jau uzminējis.

— Tādā gadījumā varētu, — dons Benitess pasmaidīja.

— Kādā alā?

— Kāpēc? Tukšajās istabās. Nevienam neienāks prātā meklēt kaut ko aizliegtu tik pieklājīgā viesnīcā kā «Holi­vuda», — viņš pamirkšķināja.

— Cik redzu, jūsu kvalifikācija ir vēl augstāka, nekā biju domājis. Bet tagad vēl viens uzdevums. Hjū Braunam jāizbrauc no Panotarosas tā, lai viņam nevajadzētu rādī­ties acīs patruļai kalnu pārejā.

— Cik saprotu, daudz svarīgāk, lai tā neredzētu cilvē­kus, kuriem viņš brauks pakaļ.

— Pilnīgi pareizi. Manuprāt, šim nolūkam vislabāk iz­mantot dona Kamilo motorlaivu.

— Uz kurieni viņam jāaizved Hjū Brauns?

— Turpat, kur viņš 19. martā it kā aizvedis Šrīverus, uz Kosta Ažūru… It kā aizvedis. Ko jūs tā skatāties, it kā gribētu man apgriezt sprandu? Es klusēšu, ja jūs tū­daļ parunāsiet ar Kamilo.

— Nevaru jums palīdzēt… Mani pienākumi attiecībā uz marķīza godājamiem viesiem, — viņš palocījās, — ne­ļauj man atstāt posteni. Bet tas nemaz nav nepieciešami. Pietiek, ja senjors Deilijs nosauks donam Kamilo paroli.

— Kādu?

— Svētais Huliāns! — Un dons Benitess ar viltīgu smaidu paplikšķināja pa kabatu, kur parasti glabāja savu vienīgā svētā atklātņu kolekciju.

Telefons bija uzstādīts bibliotēkā. Mūns aizslēdza dur­vis un lūdza savienot ar viesnīcu. Piecās minūtēs viņš no­instruēja Deiliju, beigās norīkodams:

— Ar Pamplonu sazinieties pa tālruni! Atceļā paķeriet līdzi no Puente Alčezerilo loterijas biļešu pārdevēju. Pa­pūlieties rīt no rīta būt atpakaļ!

Mūns atgriezās zālē un ieņēma agrāko novērošanas pos­teni. Bils Ričijs tikmēr nebija izkustējies no vietas.

— Ziniet ko? — Mūna ierašanās iztraucēja viņa pārdo­mas. — Šīs dzīres devušas man ģeniālu ideju.

— Paēst uz mana rēķina vakariņas dona Ernando kro­dziņā, — Mūns pavīpsnāja.

— Tas ir sīkums, salīdzinot ar to, kas man padomā, — Bils Ričijs nemaz neapvainojās. — Šai pilī var uzņemt kolosālu spoku filmu.

Mūns aizgriezās. Nebija ne mazākās patikas klausīties vecā aktiera pļāpāšanu.

— Starp citu, jūsu noslēpums man sen zināms.

Bija tāda sajūta, it kā uzreiz atvērti visi logi un dur­vis — tik reāli Mūns izjuta auksto gaisa strāvu, kas uz­plūda matiem. Pavisam nesen profesors Stārks bija pastās­tījis, ka apmēram tāda sajūta esot staru slimniekiem, kad noejot āda. Piespiedis sevi pagriezties, Mūns sagrāba veco aktieri aiz pleciem.

— Dieva dēļ, vai jūs to sacījāt? Vai es sāku jukt prātā?

— Es arī dzirdēju, — Ričijs teica, — bet domāju, ka to sakāt jūs.

— Jūs man neticat?

Šai brīdī Mūns beidzot saprata, ka runā marķīzs. Viņš uzmanīgi pašķīra gobelēnu. Amerikāņu sūtņa sieva tērgāja ar ministru. Marķīzs, pa pusei pagriezies pret Rozitu, ska­tījās tai tieši acīs. Viņš apklusa. Rozita arī klusēja. Sī klu­sēšana, tā vismaz likās Mūnam, ilga veselu mūžību. Bei­dzot Rozita ierunājās:

— Vai jūs jau kādam pastāstījāt? — viņas dobjie čuksti lika Mūnam satrūkties.

— Vēl ne, — marķīzs vēl klusāk atbildēja.

— Dāmas un kungi! — ģenerāļa Debldeja balss valdo­nīgi apslāpēja viņu čukstus. — Atļaujiet man … — viņš iesāka, bet informācijas ministra sekretārs mudīgi pielēca kājās.

— Atvainojiet, atvainojiet, ģenerāli! Saskaņā ar mūsu vēsturiskajām tradīcijām vārds marķīzam Kastelmarem-i- Enusančem-i-Kazalakunam, — un viņš sākumā ātri, vēlāk ar pūlēm un pie beigām, jau stomīdamies, uzskaitīja visus marķīza titulus.

Kabatlakatā noslaucījis norasojušo pieri, viņš apsēdās, bet, pamanījis, ka marķīzs nereaģē, atkal izbrīnījies pielēca kājās:

— Marķīz, ko tad jūs? …

— Es? Gaidu, kad pabeigsiet uzskaitīt manus titulus!

— Vai es neesmu vēl pabeidzis? — jaunais cilvēks ap­jukumā paskatījās apkārt. Situācija kļuva neveikla.

— Palikuši vēl trīsdesmit divi balsieni.

Mūns jau domāja, ka marķīza nepārprotamais izsmiekls novedīs ministra sekretāru līdz nervu lēkmei. Bet tas ne­gaidot pasmaidīja.

— Iespējams… Tiesa, vakar vingrinājos veselas trīs stundas, bet visas manas karjeras laikā nav vēl nācies sa­stapties ar tik garu, tas ir, tik vecu dzimtu… Katrā ziņā tas nav piedodami, jo vairāk tāpēc, ka jūs esat mans nā­kamais sievastēvs.

Atskanēja vienprātīgi aplausi, viens otrs atzinīgi pa­māja. Tūlīt varēja redzēt, ka cilvēks, kas kļūmīgajā stā­voklī atradis tik asprātīgu izeju, tiks tālu. Marķīza meitas līgavainis paklanījās uz visām pusēm, ar to izsaukdams jaunu aplausu vilni. Tikai pēc tam viņš turpināja:

— Tātad vārds marķīzam Kastelmarem, visvecākās spāņu dzimtas pēdējai atvasei, kuras ciltsraksti sākas ar leģendāro grāfu Rodrigo!

— Kā viņš kļuva leģendārs? — čukstus apvaicājās ame­rikāņu sūtņa sieva.

— Cik man zināms, tādā veidā, ka piegādājis vairumā savas meitas Grenādas emīra Muhameda ibn Saida harē­mam, — diezgan skaļi atbildēja marķīzs un, atcerējies sa­vus pienākumus, piecēlās.

— Neemu runātājs, bet detektīvs amatieris, — marķīzs neveikli noplātīja rokas. — Bet, par cik detektīvi atmasko noziedzniekus, atļaujiet… — viņš apklusa, it kā meklē­dams vārdus, Rozita Bairda ātri pārtulkoja. Zālei pārskrēja šalkas. Marķīza vārdus varēja iztulkot kā pārdrošu izaici­nājumu frankistu režīmam. Ģenerālis Debldejs paskatījās pulkvedī. Tas jau bija pielēcis kājās.

— Lūdzu tūkstoškārt piedošanu, — marķīzs ātri ierunā­jās. — Jūs esat pārklausījušies, tas ir, es esmu pārtei­cies … — likās, viņš pilnīgi apmaldījies vārdu džungļos, bet, tikko Rozita tos pārtulkoja, droši turpināja: — Gri­bēju sacīt — par cik detektīvi ne tikai atmasko noziedz­niekus, bet reizēm ari uzsauc tostus, atļaujiet man jūs ap­sveikt …

Pulkvedis apsēdās, ģenerālis atviegloti nopūtās. Pārējie apmierināti smaidīja. Jo vairāk patētisku runu nācās no­klausīties, jo pateicīgāki tie bija par vismazāko humora dzirksti.

— Apsveikt jūs, — marķīzs turpināja, — šai vēsturis­kajā pilī, kas pieredzējusi visus ievērojamākos notikumus, sākot ar lielo inkvizīciju un beidzot ar īpašuma konfiskā­ciju! — Marķīzs runāja tik ātri, ka Rozita tikko paguva pārtulkot. — Daudzus gadsimtus spāņu tauta uzskatīja par savu ideālu donu Kihotu, kas cildena principa vārdā bija gatavs cīnīties pat ar vējdzirnavām. Vienīgi lielajam ģe- neralisimusam Franko mums jāpateicas, ka šā pusjukušā ideālista laiki aizgājuši uz neatgriešanos. Viņu nomainījuši tādi mūslaiku bruņinieki kā ģenerālis Debldejs un pulk­vedis Baroha-i-Pinoss. Mani kungi, jūsu personā sveicu mūslaiku Spāniju — Spāniju, kura atmetusi novecojušos ideālus, toties zina, ar ko viņai darīšana. Iespējams, ka jūsu cīņa ir tikpat bezcerīga, bet jau tas vien, ka pretstatā donam Kihotam jūs protat atšķirt nekaitīgās vējdzirnavas no īsta ienaidnieka, ir progress.

Marķīzs pacēla kausu un tad pamanīja, ka tas ir tukšs. Rozita jau sniedza pilno. Marķīzs steigā satvēra to un tur­pināja:

— Atkārtoju! Atšķirt no pilnīgi reāla un tādēļ visbais­mīgākā ienaidnieka … radioaktivitātes … kas šodien

draud … mazajai Panotarosai… — marķīzam kaut kas bija noticis, viņš runāja arvien lēnāk un tikai ar manāmu piepūli spēja pabeigt: — Bet rīt… visai cilvēcei… — marķīzs iztukšoja kausu un sagrīļojās.

Mirkli viņš līgojās kā tornis, kas draud nogāzties. Tad kauss, šķindēdams šai brīdī skaļāk par bēru zvaniem, sa­šķīda uz akmens flīzēm. Marķīzs nokrita. Viņš gulēja, izpletis rokas, un krampjaini rīstījās. Mūns, izlēcis no slēptuves, metās viņam klāt.

Viesus šis notikums bija tā satriecis, ka tie pat nejau­dāja izkustēties no vietas. Vieni iekliedzās, citi sāka his­tēriski raudāt. Kad Mūns kopā ar Bilu Ričij u iznesa mar­ķīzu no zāles, viņš dzirdēja aiz muguras satrauktus čukstus un steidzīgus soļus.

— Uz kurieni? — Bils Ričijs bija galīgi apjucis.

— Uz Hjū Brauna istabu, — Mūns nokomandēja.

— Kāpēc? Bibliotēka ir tuvāk, — Ričijs nesaprata.

— Tur nav tā, kas man vajadzīgs, — Mūns attrauca.

Nolicis marķīzu gultā, Mūns atskatījās. Sprogainās nē­ģeru galvas, kas aizstāja gultas kājas, šķita grīni smīnam. Pēkšņi Mūns, aktierim par lielu izbrīnu, palīda zem gul­tas, izvilka lielu čemodānu un drudžainā steigā atvēra. Marķīza dzīvība bija daudz svarīgāka par konspirāciju. Ar slepenu slēdzeni atvēris čemodānu, Mūns pacēla dubult- dibenu, zem kura atradās vesels neizprotamu rīku asorti- ments, satvēra plakanu pudelīti un, ar nazi atlauzis mar­ķīza zobus, ielēja tam mutē dažus pilienus.

— Kas tas ir? — vaicāja Ričijs, kas līdz šim izbolītām acīm bija sekojis Mūna izdarībām.

— Universāla pretinde! Bet nezinu, vai tā šoreiz iedar­bosies, — Mūns izgrūda vārdus tādā pašā steigā, kādā pirms tam bija meklējis flakonu. Viņš nenolaida skatienu no marķīza, kura lūpas kustējās, likās, marķīzs turpina savu runu, bet acis bija aizvērtas, seju un kaklu sedza sīkas sviedru lāses — droša saindēšanās pazīme.

— Nekavējoties jāizsauc ārsts! — Mūns uzsauca un, atbildi nenoklausījies, metās lejup pa kāpnēm. Kā viņš, pieredzes bagāts detektīvs, drīkstēja aizmirst pašu gal­veno — lietišķos pierādījumus?

Zāle atgādināja satrauktu bišu stropu. Gandrīz neviens vairs nesēdēja pie galda. Mūns pārlaida skatienu stipri sarukušajam ļaužu pūlim. Rozitas starp tiem nebija. Pie­skrējis pie krēsla, kur pirms dažām minūtēm vēl bija sēdējis marķīzs, viņš ieraudzīja ģenerāli Debldeju, kurš, ar pleciem pašķirdams pie durvīm sastājušos cilvēkus, atbrīvoja sev ceļu uz izeju.

— Kāda nelaime! — blakus Mūnam stāvēja dons Beni­tess ar paplāti rokās. — Iedzeriet, tas līdzēs! — viņš drebo­šiem pirkstiem paķēra konjaka glāzīti, bet, aizmirsis, ka jāpasniedz Mūnam, izdzēra pats.

— Kur lauskas? — pāri visai zālei kliedza Mūns.

— Kādas? — dons Benitess vaicāja, bet, ieraudzījis zem galda palīdušo Mūnu, beidzot saprata. — Ak saplīsušā kausa? Es tās aizvācu, lai ministrs nesagrieztos.

— Kur likāt? — Mūns jau bija pielēcis kājās.

— Izmetu, protams, — dons Benitess izteiksmīgi parā­dīja uz atvērto logu. — Un kas tad ir?

— Tie bija lietišķie pierādījumi! — Mūnam tā vien gri­bējās izraut paplāti un zvelt ar to šveicaram. — Uz stikla droši vien palikušas indes pēdas. Vai neredzējāt Rozitu Bairdu?

— Tikko jūs aiznesāt marķīzu, viņa uzlēca un kā ārprā­tīga aizskrēja… Nesaprotu, kas te notiek. Vai tiešām visa pasaule prātu zaudējusi?

Mūns nenoklausījās līdz galam dona Benitesa žēlabas. Ieraudzījis pulkvedi Barohu-i-Pinosu, detektīvs devās pie viņa.

— Pulkvedi, nekavējoties jāapcietina …

— Kas?

— Rozita Bairda.

— Par ko?

— Viņa darbojas kā sakarniece starp Braunu, Ramirosu un tiem bandas locekļiem, ko nesen apcietināja Rotā un … — Mūns nepaguva pabeigt.

— Neredzu pietiekama iemesla! — pulkvedis viņu pār­trauca.

— Marķīzs Kastelmare zināja šo noslēpumu un viegl­prātīgi šodien viņai pateica. Pats dzirdēju šo sarunu. Viņa to noindējusi!

— Tādā gadījumā, acīm redzot, nāksies apcietināt jūs kā līdzzinātāju, — pulkvedis dzēlīgi noteica. — Vai atce­raties — savā laikā jūs lūdzāt mani izzvejot no Melnās

upes jūsu armijas parauga planšeti? Mani padotie to atra­duši stundu pēc mūsu toreizējās sarunas… Vai tagad ticat, ka mūsu policija strādā ne sliktāk par jūsējo? — pulkvedis triumfēja.

— Kāpēc jūs man tūlīt neatdevāt? — Mūns apjuka.

— Tāpēc, ka vispirms gribēju uzzināt, kā Ramirosa un Rozitas attēli gadījās jūsu planšetē. Varbūt jūs arī esat viens no Roda Gaetano vīriem?

— Kas tie par attēliem? — Mūns klusi vaicāja, jau sāk­dams kaut ko nojaust.

— Viņu sakaru lietišķais pierādījums, — pulkvedim pa­spruka smiekli. — Nesaprotu tikai vienu — kā marķīzam izdevies atklāt šo noslēpumu?! Varat pats pārliecināties! — pulkvedis izvilka no kabatas planšeti. Gulēdama ūdenī, āda bija kļuvusi tumšāka, rāvējslēdzēju sedza rūsas plankumi, papīrs, ūdens piesūcies, bija sabriedis un grumbuļains. Tas arī bija vienīgais, ko Mūns paguva ievērot. Fotogrāfijas viņu pašlaik neinteresēja. Iebāzis tās kabatā, viņš atgā­dināja:

— Kā tad būs ar apcietināšanu?

— Ko jūs gribat apcietināt? — atskanēja ģenerāļa Debl- deja satrauktā balss.

— Leitnanti Rozitu Bairdu! — Mūns teica un jau mazāk droši piebilda: — Viņa noindēja marķīzu.

— Marķīzam staru slimība! — ģenerālis bija zaudējis parasto pašapziņu un mieru.